Par lielo pētnieku un mūsu dzimtās valodas sargu

Jānim Endzelīnam — 130.jubileja

Priekš 130 gadiem neviens vēl nezināja, ka Valmierai tuvējo Kauguru pagastā latviešu zemnieku ģimenē ir piedzimis vēlāk zinātnes pasaulē tālu pazīstamais akadēmiķis profesors indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības doktors Jānis Endzelīns (1873.22.II—1961.1.VII) jeb vienkārši Endzelīns (pseudonimos: J.Cilvēks, Kaugurietis, Pēteris Liepiņa), dižens bez kādiem tituliem, latviešu zinātnes nezūdama slavenība.

Pēc lietpratēju atzinumiem Endzelīns joprojām ir ievērojamākais baltu valodu pētnieks – “the greatest Balticist who has ever lived” (žurnālā Lituanus 41/2, 85) 1995.gadā raksta Amerikas lingvists V.R. Šmōlstegs (Schmalstieg), kas Endzelīna grāmatu “Baltu valodu skaņas un formas” (1948) pārtulkojis un publicējis angliski (1971). Daudzas dažādu valstu universitātes un zinātņu biedrības ir uzņēmušas Endzelīnu par savu goda biedru vai locekli, arī Amerikas Lingvistu biedrība 1935.g. reizē ar slaveno angļu fonētiķi Deinielu Džounsu.

Endzelīns ir gaismojis indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības lauku arī ar latviešu valodā jaunatrastiem un jaunizprastiem valodas faktiem un ir atzīts par vienu no lielākajiem valodniekiem vispār. Latviešiem labi pazīstamais igauņu profesors Pauls Ariste teica: “Endzelīns ir latviešu tautas lepnums, arī igauņu – Tērbatas lepnums, baltoloģijas lepnums un pasaules valodniecības lepnums.” Ko veicis? – Kā vispārīgi aprādījusi jau E.Hauzenberga-Šturma, Endzelīns, pirmkārt, ir salīdzināmās valodniecības rīcībā nodevis veselu valodu (proti, senāk maz ievēroto latviešu valodu) vispusīgi noskaidrotu tās faktu bagātībā un savdabībā. Otrkārt, ar saviem latviešu un citu baltu valodu pētījumiem Endzelīns veselu valodniecības nozari (proti, baltu valodniecības nozari) ir darījis spējīgu pastāvēt un uzplaukt.

Jānis Endzelīns ar dēlu Lūciju un meitu Melitu (augšējā attēlā pa kreisi); studiju gados Tērbatā; uz vasaras namiņa balkona Koknesē

Savos pētījumos Endzelīns kopumā ir ietvēris valodu sakarus (latviešu, kuršu un lībiešu un it īpaši baltu un slavu valodu senos sakarus), baltu valodas gan kopumā, gan atsevišķi un atsevišķus slavu un klasisko valodu jautājumus. Uz valodas datu pamata, ņemdams vērā vēstures un citu zinātņu liecības, viņš ir risinājis arī seno cilšu, kā arī baltu ģenetisko sakaru un senās novietnes problēmas (FBR XI). Svarīgākos latviešu valodas prakses jautājumus Endzelīns ir kārtojis uz zinātniskiem pamatiem un ciešā sakarā ar dzīvo tautas valodu, svešu elementu nepiesārņotu. Atklādams latviešu valodas faktu (piem., intonāciju) patstāvīgo vērtību, Endzelīns salīdzināmajā valodniecībā ir pacēlis latviešu valodu tās pienācīgajā vietā – leišu valodai blakus.

Endzelīna darbu augstā kvalitāte rodas arī līdz ar viņa savdabīgo metodi, kas apvieno sinchroniju un diachroniju: fakti reizē tiek aprakstīti un vēsturiskā attīstībā salīdzināti. Tādējādi valodas parādības ir dziļi ieskatāmas un plaši pārredzamas un dažādos aspektos izvērtējamas – arī tai ziņā, cik katra no tām latviska un cik iederīga pareizi koptā rakstu jeb literārā valodā, bez kādas nav domājama neviena kultūras tauta un valsts.

Endzelīna darbi ir gandrīz blīvi piepildīti ar pārbaudītiem, uzticamiem faktiem, bez kādiem nevar iztikt neviens zinātnieks, jebkāda virziena pārstāvis. Tā ir īpaša vērtība, kas neļauj viņa darbiem novecot. Teōrijas mainās, fakti paliek. “Pētījumi var būt arī maldīgi, bet .. fakti paliek fakti mūžu mūžos, un pētījumus var izdarīt daudzi un dažādos laikos” (Di III/2, 235). Endzelīns atturas no teōrētizēšanas un visa “izskaidrošanas”. Savas “Lettische Grammatik” (1922) titullapā viņš licis Kvintiliāna vārdus: “Inter virtutes grammatici habebitur aliqua nescire” (‘viena no gramatiķa stiprajām pusēm ir kaut ko arī nezināt’).

Mūsu tauta nedrīkstētu aizmirst, ka Endzelīnam ir galvenie nopelni, paceļot mūsu dzimto valodu no “zemnieku valodiņas” kultūras valodas un valsts valodas pakāpē. Proti, viņam ir lielākie nopelni, izveidojot latviešu valodai teicamu ortografiju, tīrot un izkopjot literāro valodu, attīstot zinātņu terminoloģiju un papildinot arī vispārīgi lietojamo latvisko vārdu krājumu ar atdzīvinātiem, izloksnēs atrastiem vai jaundarinātiem vārdiem, kā

aizstāt, apgāds, apkure, aptumsums, apvalks, atbilst, attieksme, dārzeņi, iestāju (eksāmens), ietekme, ietvars, ietve, īpats, izcils, jutoņa, klātiene, labestība, laimests, laimēt, lūgsna, necils, neklātiene, plakne, raudze, sūknis, uzskate, virsvalks, vēre (raksta avots, kur paskatīties jeb pavērties).

Piebilstams, ka šādi vārdi bieži radušies Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēdēs, Endzelīnam atbildot uz valodas prakses jautājumiem. Tagad par to lasāms grāmatā “Profesora J. Endzelīna atbildes” (2001 Ramave ASV), ko sagatavojis Pēteris Kļaviņš un izdevis Rūdolfs Hofmanis, Endzelīna skolnieki.

Spriedumos par valodas lietām Latvijā Endzelīns laikam gan ir bijis pats tālredzīgākais un arvien pilnīgā skaidrībā par valodas liktenīgo lomu tautas pastāvēšanā. Jau 1920. gadā tikko kā izcīnītās brīvvalsts laikrakstā “Latvijas Sargs” Endzelīns atgādina mums mūžam prātā turamu patiesību, ka “..valoda ir tautības spilgtākā un svarīgākā pazīme” un ka “Sava valoda ir mūsu lielākais nacionālais dārgums” (Di III/1, 78,69).

Koknesē, savā vasaras namiņā (apakšējā attēlā pa kreisi); Līvijas Endzelīnas tēva portretu zīmējumi “Svītrā” (augšējos attēlos); pēdējā jubileja Koknesē: vēsturnieks Rācenis, meita Līvija Endzelīna, Jānis Endzelīns un mazmeita Māra

Latviešiem nacionāls dārgums tāpat ir Endzelīna atstātais garīgais mantojums – viņa daudzpusīgais devums zinātnei un dzimtās valodas latviskai kultūrai, tāpat neaizmirstams ir Endzelīna paša paraugs darba un diskusiju ētikā un īstenā, neizrādīgā tēvzemes mīlestībā, darbos ieaustā. Nāk prātā viņa piezīmes: “Elementārā pieklājība prasa, lai polemikā pareizi atstāstām sava pretinieka domas” un “.. zinātnes jautājumos “patriots” neesmu, bet tikai patiesības meklētājs” (Di II 538, 540).

Vācu valodnieks prof. Ed. Hermanis raksta: “Endzelīns savai tēvzemei ir pakalpojis tā, ka par to viņam būs pateicīgas vēl nākamās paaudzes. .. Ja ir starp Latvijas universitātes profesoriem kāds, kā vārds bauda augstu cienību visā pasaulē, kā darbību apbrīno, tad tas ir Endzelīns” (Latvis 1930. 13.IV). Pats lielākais un nacionāli svarīgākais Endzelīna nopelns Latvijas universitātē ir baltu nodaļas radīšana. Tas bija pirmreizīgs (bezprecedenta) notikums, jo tādas nodaļas vēl pasaulē nebija nevienā universitātē. Papildināties pie Endzelīna šurp brauca valodnieki arī no ārzemēm, jo baltu nodaļa tika veidota augstā līmenī. Mēdza teikt: “No Endzelīna atspīd visa universitāte.” Bet – 1950. gadā Endzelīnu no universitātes padzina sveša vara. Viņa spožo darbu gaisma joprojām tālu staro – Endzelīna gramatiku Amerikā tulko angliski.

Ar gara varonību un lielu iekšēju disciplīnu Endzelīns ir veicis sava mūža misiju.

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”

Saīsinājumi tekstā:

Di – J. Endzelīns, Darbu izlase (R. 1971 – 1982);

FBR – Filologu biedrības raksti (R. 1927 – 1940).