Valsts aizsardzība ir tās pastāvēšanas balsts

Ministru prezidenta Einara Repšes vadītajā valdībā strādātas 100 dienas

Ģirts Valdis Kristovskis, Latvijas aizsardzības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pašreizējā MK ministri šajās dienās atskatās uz 100 darba dienām. Jums aizsardzības ministra amatā jāskaita gadi. Kas ir šīs stabilitātes pamatā?

— Aizsardzības ministra amatā esmu no 1998.gada 26.novembra. Iekšlietu ministrs biju no 1993.gada 3.augusta līdz 1994.gada 28.oktobrim.

Bez savas partijas pārstāvēšanas vienmēr esmu centies saprast citus partnerus politikā. Politika ir prasme meklēt sadarbību, arī kompromisus ar konkurentiem un pretiniekiem. Sākuma gados biju diezgan radikāls, man dominēja melns un balts, nebija šo starptoņu. Pieredze dod iespēju saskatīt arī citu intereses, jo bieži vien nevar būt ideāls risinājums, tāpēc apguvu šo kompromisu mākslu. Varbūt esmu panācis sabiedrības un politiķu pārliecību, ka galvenajos vilcienos pieņemšu plašākai sabiedrībai vajadzīgus lēmumus, ka esmu pietiekami kompetents aizsardzības jomā. Varbūt arī tas, ka daudz un mērķtiecīgi strādāts un darbam ir rezultāts. Ir jau bijušas arī kļūdas, kādi pārsteidzīgi izteikumi.

— Vai no stratēģijas viedokļa bija pareizi mums nekavējoties drosmīgi paziņot par atbalstu ASV Irākas krīzē, pakļaujot savu valsti zināmam riskam. Varbūt kā viens komentētājs sacīja, “mums, mazajiem, vajadzēja palīst zem ratiem un klusēt, kamēr lielie izkaujas”?

— Valsts vadošo amatpersonu pozīcija ir pragmatiska un saistīta ar Latvijas interesēm. Tā ir ar skatu nākotnē. Protams, arī ar sava veida risku. Ja salīdzinām mūsu pašreizējo pozīciju ar otru – “atrasties zem ratiem”, tā otrā ir riskantāka, jo, atrodoties zem ratiem, tu nezini, kurā virzienā tie tiks vilkti un kāds ritenis var pārbraukt pāri.

Mums jāskatās uz spēcīgākajiem, jāizvēlas, jāsaredz, no kā būs atkarīga pasaules procesu tālākā attīstība. Eiropā tie spēcīgākie – vēsturiskā skatījumā – kārtojot savas lietas, mūs lielākoties ir izmantojuši savu mērķu sasniegšanai. Šoreiz mēs konsekventi paužam savu pozīciju.

— Un samērā drosmīgi...

— Jā! Apzinoties sekas, kādas var būt, ja lielais projekts, kuru pasaules lielvaras “kustina”, nerealizējas atbilstoši mūsu izvēlei.

— Ko mēs kā valsts iegūsim, iestājoties NATO?

— Neatkarīgi no tā – liela vai maza valsts, katra vienādā mērā tiek nodrošināta aizsardzības ziņā. Militāri tehniskie līdzekļi ir tādā pašā spektrā kā mazai, tā lielai, resursiem bagātai valstij. Līdzekļu apjoms ir mazāks, bet ne funkciju apjoms.

Ieejot šajā kolektīvajā aizsardzības sistēmā, mums ir svarīgi noslīpēt sadarbības mehānismu, aizsardzības dziļumu, ja tā var teikt, un telpu mēs piepildām ar atbalstu, ko mums sniedz partnervalstis. Mums ir kopīgas vērtības. Ekonomiski emocionālā jomā mēs esam izvērtēti un atzīti par atbilstošiem, lai perspektīvā pievienotos pasaules valstu, teiksim, pirmā trīsdesmitnieka, skaitam.

— Ko mēs dodam pretī?

— Mēs sniedzam paplašinātu Eiropas demokrātisko valstu telpu. Samazinās viegli ievainojamās pelēkās zonas. Ziemeļu dimensijā – reģions ap Baltijas jūru – nostiprinās. Ekonomiskā attīstība tuvākajos gados būs ievērojami straujāka. Dosim kopējā NATO budžetā 2% no sava kopprodukta. Šis skaitlis, domāju, nepalielināsies. Dosim savu ieguldījumu ar speciālajām vienībām, stabilizējot situāciju tur, kur tas nepieciešams, NATO, ANO un citu organizāciju ietvaros, kā arī ar pašmāju tā dēvētajām uzņēmējas valsts atbalsta spējām.

— Vai Nacionālās drošības koncepcijā kaut kas būtiski mainās, iestājoties NATO?

— Pamatvilcienos – ne, var būt nelieli precizējumi. Iespējams, būs jāprecizē aizsardzības joma, jāpadziļina starpinstitucionālā sadarbība – robeža, informācijas apmaiņa valsts drošības iestāžu starpā, valsts iekšienē, reakcijas spēja, līdzekļi, lai darbotos kā vienots mehānisms.

— Pēc pāris dienām mūsu militāro mediķu vienība dosies uz Afganistānu. Vai tā ir pietiekami apmācīta, konsultēta, izmantojot Afganistānas kara pieredzi?

— Esmu jau agrāk devis ieteikumu izmantot Afganistānā dienējošo virsnieku pieredzi tad, kad gatavojām vienību Kirgizstānas misijai. Tā pieredze nav atstāta bez ievērības.

— Teroristu draudi, viņu ieroči, sevišķi bioloģiskie, var sasniegt arī Latviju. Vai tiek veikti pasākumi civiliedzīvotāju aizsardzībai?

— Lai cīnītos pret bioloģiskiem, ķīmiskiem ieročiem vai to komponentiem, jābūt zināšanām. Mūsu virsnieki mācās Čehijā, ASV, Vācijā, Zviedrijā. Papildus mēs sāksim sadarbību ar kādu Šveices laboratoriju, kuru es nesen apmeklēju, tā Irākā nodarbojās ar šo ieroču iznīcināšanu. Attīstām šo jomu, uzkrājot zināšanas. Viens virziens ir izlūku kapacitāte, t.i., prasme noteikt, kas tas ir par ieroci vai produktu. Mēs sadarbojamies arī ar mūsu Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtu. Tātad apmācām personālu. Šogad nodrošināsim vienības ar nepieciešamo ekipējumu, lai tās varētu darboties saindētā vidē. Tālāk – prasmes neitralizēt šos ieročus un dezaktivēt vidi.

Būtisks ir jautājums, vai Latvijā tādas lietas var notikt, vai pie mums var nokļūt šādi ieroči, vai to komponenti. Tātad robežas sakārtošana, izlūkošana utt. Esmu uzsvēris, ka tie, kas šos teroristiskos aktus grib veikt, meklēs iespējamos ceļus pirmām kārtām tur, kur izvairās runāt vai risināt savus pretaizsardzības pasākumus, vai pat pievērt acis. Mums jāpasaka, ka mēs vērsīsimies pret šiem mēģinājumiem savu iespēju robežās.

— Tiek runāts par jauniem – elektroniskajiem ieročiem. Amerikāņi saka, ka elektroniskie impulsi iznīcina tikai elektroniskās ierīces, datorsistēmas, citus komunikācijas līdzekļus, bet ne cilvēkus. Krievi turpretī apgalvo – ja tos pielietos, Bagdāde būs otra Hirosima, vēl šaušalīgāka upuru ziņā. Kā jūs komentētu šī jaunā ieroča iespējamo pielietojumu un sekas?

— Pirmkārt, jāskatās, kas teikts starptautiskajās konvencijās. Otrkārt, šī ieroču grupa tiek uzskatīta par tā dēvētās humānākās grupas ieročiem. Tikai, iespējams, nav pabeigta to pārbaude. Neitronu bumba bija pretēji mērķēta – iznīcināt visu dzīvo spēku, saglabājot infrastruktūru. Elektroniskie ieroči turpretī vērsti uz atsevišķu tehnikas komponentu sagraušanu, neradot lielus vispārējus tehnikas zaudējumus, arī uz cilvēku psiholoģisku sagraušanu, viņu darbības spēju ierobežošanu. Ja krievu eksperti tā izsakās, viņi droši vien ir eksperimentējuši un viņiem ir savs viedoklis. Otrs jautājums – cik tālu ASV vai kāda cita valsts ir tikusi šo ieroču pārbaudē. Varbūt tā ir tikai intelektuāla cīņa vai spekulācija.

— Vai NATO bāzes Latvijā, par ko daži spēki jau runā, arī ir zināma spekulācija?

— Pirmkārt, par šo jautājumu ne no NATO, ne ASV ar mums līdz šim neviens nav runājis. Tā ir Krievijas politiķu izvirzīta hipotēze, ka, iespējams, Baltijas valstis uzņemot NATO, pie mums varētu kādus ieročus vai bāzes izvietot. Nojaucot Berlīnes mūri, izveidojās jaunā stabilitāte starp Eiropu un Krieviju. Šādā kontekstā skatoties, nav nekādas nepieciešamības izvietot kādas bāzes te. Kāpēc no Vācijas bāze būtu jāpārvieto uz Baltiju? Cik tas būtu lietderīgi Latvijai? Runa nav par bāzēm, drīzāk par atsevišķiem spēku veidiem, saistībā ar mūsu bruņoto spēku attīstību vai kopēju risinājumu.

Nekādā gadījumā nevarētu būt runa par lielām bāzēm. Ja tomēr kādi spēki šeit tiktu izvietoti, tas nestu līdzi drošības aspektu, atpazīstamību, stabilitāti, ekonomisku izdevīgumu, bet ir arī negatīvā puse. Parādītos diezgan liela sabiedrības grupa ar citu viedokli. Viņi dzīvotu mūsu vidē, tepat kaimiņu mājās vai blakusdzīvoklī. Tas viss ir varbūtības skatījums, jo nav nekāda oficiāla pamatojuma tādiem notikumiem.

— Kā noslēdzās sarunas ar NATO speciālistiem par NATO reformu plānu?

— Sarunas ir beigušās. Precizēto dokumentu mēs saņemsim no NATO, tad to izskatīs valdība un tas tiks parakstīts. Tajā ir virkne jautājumu, kurus precizēsim un publicēsim.

— Vai līdzšinējais darbs pašu mājās nav vējā, vai daudz kas nav jāsāk no jauna?

— Mums ir jāatrod optimālais ceļš, kā efektivizēt esošās struktūras attīstību, jo deviņdesmito gadu sākumā mēs nevarējām paredzēt NATO reālās prasības no tiesiskās, materiālās, militārās struktūras viedokļa. Tagad, kad esam jaunā situācijā, tuvu mērķu piepildījumam, līdzšinējie sasniegumi valsts aizsardzībā nav jāiznīcina, lai gan tādas bažas vienā daļā cilvēku pastāv. Gluži otrādi – tie ir jāņem par pamatu, jāattīsta, jāpadara efektīvāki. Esmu pārliecināts, ka tuvākajos gados mums izdosies sabalansēt gan teritoriālo aizsardzību, gan sociālos spēkus un šīs abas struktūras būs integrētas viena otrā, būs iespējams horizontālo aspektu (kas ir plaša teritoriālā aizsardzība) apvienot ar vertikālo (šo speciālo spēju un augstāko militāro gatavību). Tas viss būs cieši sasaistīts ar civilo aizsardzību, ar atbalstu un palīdzību katastrofu un citu stihisku nelaimju seku likvidēšanā. Pārejas periods ir mokošs, tas prasa laiku un pacietību, bet mēs esam tuvu kvalitatīvam rezultātam.

— Kā jūs, cilvēks ar romantisku skatu uz pasauli, kas savulaik bijis dabas aizstāvju rindās Ventspilī, studējāt arhitektūru, sacerat dzeju, tomēr izvēlējāties militārās lietas? Varbūt šķēpa mešana “vainīga”, kas arī jums vareni padevās?

— Kad deviņdesmito gadu sākumā kā Augstākās padomes deputāts biju izvēles priekšā, vai iesaistīties valsts un tās tautsaimniecības attīstībā, piekritu piedāvājumam ķerties pie valsts aizsardzības lietām. Nemaz nebija daudz tādu cilvēku, kas gribēja šajā darbā iesaistīties, jo tad vēl Latvijā bija pietiekami daudz PSRS represīvo institūciju un bija jāņem vērā arī darba specifika. Man šī joma likās interesanta. Sapratu, ka tajā būs daudz darāmā, ka tā būs valsts neatkarībai nozīmīga, bet es nedomāju, ka turpmākajā dzīvē tikšu ierauts tādā pienākumu un atbildības virpulī – sākumā Zemessardzes veidošanā, bet vēlāk vēl atbildīgākā amatā.

Pārliecība radās barikāžu laikā, jo, janvāra barikāžu laikā darbojoties Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kurā koncentrējās barikāžu aizsardzības vadīšana, saskatīju, ka ir nepieciešama sistēma valsts aizsardzībā, lai kādā stadijā valsts arī atrastos. Sākās likumu rakstīšana, Zemessardzes veidošana, kas tika novērtēta un radīja priekšnoteikumus tam, ka pirms 12—13 gadiem, jauns un nepieredzējis, tiku augstos amatos. Tagad šie gadi kļuvuši par ilgstošāko manas dzīves profesionālā darba posmu.

Bija laiks, kad nopietni nodarbojos ar sportu. Dzeja bija brīvā laika aizpildīšana. Bija draugi, kas nodarbojās ar publicistiku, dzeju. Viņi man likās interesanti, mēs daudz laika pavadījām kopā, un viņi atstāja uz mani paliekošu iedvesmojošu iespaidu. Tagad ir citas prioritātes. Man nav laika nodarboties ne ar vienu, ne otru no šīm aizraujošām lietām, bet tās man daudz devušas dziļākai dzīves izpratnei. Ikdienas darbā man daudz dod arī Arhitektūras un celtniecības fakultātē mācīties, kas ļauj man ar inženiera skatu izvērtēt tehniskās lietas, attīstību, struktūru un rast sistēmisku pieeju projektiem. Savukārt juridiskā izglītība (1998.gadā iegūts tiesību zinātņu maģistra grāds. – A.K.) palīdz vērtēt visu sistēmu no tiesiskuma viedokļa. Lūk, tas viss kopumā veido pārliecību par spēkiem, kompetenci, arī nākotnes attīstību.

— Gaišreģe Vanga paredzējusi, ka cilvēci gaida tūkstošgadu ilgs miera un labklājības laikmets. Vai aizsardzības ministra padomnieku vidū ir savs Eižens Finks?

— Vajag ticēt labajam pareģojumam, bet vēl labāk ticēt praktiskajam darbam, jo tas kļūs par pareģojuma piepildījuma pamatu. Visas militārās spējas mēs virzām uz jūsu minētā labā pareģojuma piepildījumu. Valsts aizsardzības sistēma kā viena no valsts pastāvēšanas balsta asīm nodrošinās mieru, stabilitāti un attīstību. Es kā aizsardzības ministrs strādāju, lai nekad vairs nebūtu kara Latvijā un mūsu reģionā.

Andris Kļaviņš