Par līdzāspastāvēšanu divkopienu valstī

Foto: A.F.I.

Kultūras akadēmijas rektors, filozofs un sociologs Pēteris Laķis:

Manuprāt, sabiedrības integrācija nav iespējama bez latviešu kultūras klātbūtnes un vispār kultūru mijiedarbības. Sabiedrība nejutīsies saliedēta vai integrēta, ja nebūs kāda kopīga kultūras kopsaucēja.

Vispirms jānovērtē situācija. Es teiktu, ka dzīvojam visumā lojālu līdzāspastāvošu divkopienu sabiedrībā, kurā nav izvērsušās lielas sadursmes. Konfliktiem gatavas ir nelielas ekstrēmas grupas.

Politikāņu grupas?

Jā, arī politikāņu, bet vēl ir galējie nacionālisti, kas nav ne Saeimā, ne citur pārstāvēti, – minipartijas, kas rosās kādās pažobelēs.

Par laimi, nav arī fizisku konfliktu, kādi notiek ļoti daudzās pasaules vietās. Teikšu, ka ir mazinājies sadzīvisko nesaprašanos skaits, kur, piesaucot nacionalitāti, saka: jūs, tādi un tādi! Reti dzirdēsiet uz ielas vai tramvajā nesaskaņas nacionālu motīvu dēļ. Kopienas neatrodas sadursmē, bet dzīvo katra savā pasaulē.

Latvija nav klasiska divkopienu valsts, kur kopienas ir arī teritoriāli diezgan nošķirtas. Ir viens tāds reģions, bet arī tas ir diezgan nosacīti nodalāms, – Daugavpils un pretī, teiksim, Piltene. Taču ne Rīgā, ne Jelgavā nav tāda norobežošanās.

Psiholoģiskā pasaule un vērtību pasaule – tās gan ir katrai kopienai savas, nodalītas.

Kopienas ir lojālas pret šo valsti. Ne tikai latviešu, bet arī nelatviešu daļa lielākoties izturas lojāli un nedomā par politisku situācijas maiņu. Jo šī valsts ir ērta uzturēšanās vieta, saprotot – jo kur citur brauksi laimi meklēt. Piemērota dzīvesvieta, lielai daļai pieticīga, bet cilvēki saprot arī, ka būs grūti atrast ko labāku, it sevišķi, ja vairs nav jaunos gados.

Vairākas pazīmes liecina par divkopienu situācijas saglabāšanos, “iekapsulēšanos”. Pirmkārt, latviešus no nelatviešiem atšķir ieskati par valsti. Arī latvieši var socioloģiskās aptaujās, sadzīvē krtizēt valsti, tās varu, tomēr lielākajai daļai šī sava neatkarīgā valsts ir vērtība. Viņi tikai gribētu, lai valsts ir taisnīgāka sociāli un juridiski, lai nebūtu korupcijas.

Domāju, daudz mazākai daļai cittautiešu uzskatos Latvijas valsts ir vērtība. Iedomāsimies iebraucējus no Rjazaņas vai Almaatas, vai citurienes, kuri iebraukuši pirms 20 gadiem vai vairāk. Visa viņu dzīve ritējusi un uzskati veidojušies Padomju Savienībā. Bet 1990. un 1991. gadā tāds cilvēks pēkšņi attapās citā valstī, pret kuru jāveido citāda attieksme. Psiholoģiski tā ir problēma.

Nav būtisku sociālekonomisko atšķirību starp abu kopienu dzīves līmeni, standartu un kvalitāti. Lielākā daļa cilvēku Latvijā dzīvo aptuveni vienādi, tādēļ konflikti nerodas. Konflikti izraisās, ja ir krasas dzīves līmeņa atšķirības vai ja blakus ir divas nesamierināmas reliģijas – piemēram, islāms un kristietība.

Par vēsturisko pieredzi runājot – jā, liela daļa latviešu vecās paaudzes karā ir bijusi vienā frontes līnijas pusē – 19. vai 15. divīzijā, bet krievu tautības ļaudis otrā pusē – padomju armijā. Taču tā ir aizejošā paaudze, un ne jau viņi uztur konfliktsituāciju. To dara politikāņi jeb politikas amatieri. Ja trūkst ideju jeb pat pašu smadzeņu, vēlēšanām tuvojoties, partijas, neatrodot citus paņēmienus, kā piesaistīt balsis, izmanto nacionālos motīvus. Tad atkal skan “Latvieti, nepadodies!” un “Naših obižajut!”(krievu val. – mūsējiem dara pāri! – “LV”).

Valstij svarīga ir ne tikai vienota kultūras lauka veidošana. Jādomā plašāk – par vienotu vērtību sistēmu, kurā ierakstām arī valsti kā vērtību ar tās sabiedrības kārtību, režīmu. Kamēr mums tāda nebūs izveidojusies – bez būtiskām atšķirībām latviešu un nelatviešu izpratnē un attieksmē – ,par integrāciju var tikai runāt.

“LAUKU AVĪZE”; pēc D. Kokarevičas un V. Krustiņa intervijas “Dzīvo tā: “Bet gan jau.””