Par dažādām starpvalstu attiecībām

Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers:

Mums jāpāriet pie lietas, kur spēlējat pirmo vijoli, – jūs esat mūsu galvenais pārstāvis sarunās ar Krieviju.

Tā nav.

Tā nav? Gorbunova kungs arī teica, ka viņš tikai “apkopojot” citu ministriju iesniegumus.

Precizēju – esmu Ārlietu ministrijas izvirzīts par pārstāvi sarunām Latvijas–Krievijas starpvaldību komisijā. Valdībā tas vēl nav izskatīts.

Nu valdība taču vicepremjeru apstiprinās. Saņemsies un iecels jūs par sarunvedi. Tas arī būs tikai loģiski, ja šīs svarīgās sarunas nonāks vicepremjera nevis kāda nozares ministra pārziņā. Un ja tā, kāda būs jūsu pozīcija sarunām ar Krieviju, es nezinu, situācijas normalizēšanai vai ko nu jūs esat nolēmis panākt?

Situācija diezgan ātri mainās, un, ņemot vērā mūsu uzaicināšanu iestāties ES un NATO, tas attieksies arī uz mūsu sarunām ar Krieviju. Pēc gada mēs būsim pilntiesīga dalībvalsts ES, jo esmu pārliecināts, ka referendumā cilvēki to atbalstīs. Tad mēs būsim vairs ne maza valsts ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju, kura atrodas starp Eiropu un Krieviju. Tad mēs būsim dalībvalsts tirgū, kurā ir 445 miljoni iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka būtu jāmainās arī Krievijas attieksmei pret mums, jo patlaban šī attieksme pret ES ir daudz labāka nekā pret Latviju. Es esmu pārliecināts, ka Krievija būs ieinteresēta sēsties pie sarunu galda. Esmu pārliecināts, ka ekonomiskie jautājumi būs galvenie intereses noteicēji, jo Krievijai Baltija kā logs uz Eiropu bijusi gadsimtiem ilgi. Arī tagad – kā nepieciešams “logs”. Es būtu gatavs ar Krievijas pārstāvjiem par to runāt, bet jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā šī starpvaldību komisija pilnā sastāvā tā arī nav sanākusi kopā. Bijušas atsevišķu politiķu tikšanās, taču kopumā dialogs nav noticis. Tas izskaidrojams, ka Krievija tomēr nebija tam ieinteresēta, taču jāvaicā, vai vainojama tikai Krievija vai arī Latvijas nacionāli noskaņotie politiķi? Šai flangā gan no vienas, gan otras puses bijusi visai aktīva pretdarbība sadarbībai. Šķiet, šīs valdības uzdevums būs uzsākt dialoga veidošanu. Kaut vai tamdēļ, ka Latvijai nepieciešamas labas attiecības gan ar kaimiņvalstīm, gan visām pārējām pasaulē, kur ir mūsu un viņu interese. Nekādā gadījumā pret Krieviju nav jātur kāds atsevišķs “īpašais viedoklis”. Labas attiecības nozīmē ekonomisko izdevīgumu abām pusēm. Protams, situācijas normalizēšanai jānotiek ar abām pusēm pieņemamiem nosacījumiem, lai tur piedalītos līdzvērtīgi sarunu partneri.

Jā. Tas ir zināms desmit gadus. Nevaram uzņemties teikt, ka līdzšinējie ārlietu vadītāji būtu pretojušies tādu attiecību veidošanai. Bet neesam spējuši taču pat robežlīgumu noslēgt.

Mēs tomēr esam bijusi daļa no Padomju Savienības, un daudziem vēl šobaltdien nav pieņemami, ka Latvija ir kļuvusi brīva un neatkarīga valsts. Tas jāpārvar un jāpieņem kā fakts, kur neko vairs mainīt neizdosies. Tomēr es jums piebildīšu, ka arī mums bijuši valdību vadītāji, kuri visai bieži ne pārāk apdomīgi ir izteikušies attiecībā pret Krieviju. Piemēram, Gundars Krasts, ja nemaldos, pateica dažas lietas, kas ieguva diezgan lielu rezonansi krievu masu medijos, un daudz no ieplānotā apstājās. Varbūt tā bija nejaušība, bet tad šo nejaušību bijis pārāk daudz. Daži cilvēki no Saeimas tribīnes tāpat ir runājuši visai provocējoši. Protams, tāpat noticis arī Krievijas domes tribīnē. Man grūti pateikt, kā viss būs tālāk, bet šķiet, ka šis gads varētu būt lūzuma gads, kad iespēsim normāli apsēsties pie sarunu galda.

Labi, ka esat optimists. Taču nav domājams, ka nacionāļi vairāk sabojājuši atmosfēru nekā pats Putins, kurš izteicies, ka šeit vajadzētu ieviest krievu valodu par valsts valodu un vēl citas lietas, ko vispār pieņemts apzīmēt par “iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās”. Mūsu mīļais Krievijas vēstnieks joprojām turpina spēlēt vienu un to pašu plati, ko pirms viņa atskaņojuši iepriekšējie vēstnieki. Ka te, lūk, joprojām esot “nepilsoņu masa”, vairāk nekā 500 tūkstošiem cilvēku esot liegtas daudzas tiesības, viņi nevarot vēlēt pašvaldības, nevarot pilnvērtīgi izglītoties krievu valodā utt. Ja jūs šim “mūrim”, Šlesera kungs, varat pārrāpties pāri – nu tad jums klāsies labi. Kā jūs domājat, vai apmierināsiet šīs prasības? Tie ir sen zināmi noteikumi, kurus ievērojot Krievijas puse – varbūt neko nesolot – sāks kaut ko darīt. Valdībai taču vajadzētu norādīt, kādu piekāpšanos tā gatava izdarīt, kādu ne.

Mums nav jāpiekāpjas nedz Krievijai, nedz kādai citai valstij. Tas, ka Latvijā dzīvo diezgan daudz nelatviešu, ir realitāte. Šķiet, šī valdība ir rīkojusies, lai sāktu šos jautājumus risināt, bet ne jau ņemot vērā Krievijas, bet šeit dzīvojošo cilvēku un Latvijas intereses. Izveidota ministrija sabiedrības integrācijas jautājumos, un to vada Nils Muižnieks. Tai jāapzina viss problēmu loks, jāpiedāvā, kādā veidā sabiedrība varētu konsolidēties. Ar to netiks galā vienā dienā. Tas ir pašsaprotami. Pozitīvā tendence ir tāda, ka, aizvien vairāk jaunu cilvēku izvēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, jo sapratuši, ka, vairāk valodas zinot, kļūsi arvien konkurētspējīgāks darba tirgū. Mans viedoklis, ka vispār jāizveido tāda izglītības sistēma, lai cilvēks, beidzot mācību iestādi, zinātu trīs valodas. Katra valoda ir milzīgs ieguvums. Atgādināšu vēl ko – jau pirms vairākiem gadiem neapmierinātā Krievijas puse mēģināja noteikt kādas sankcijas pret Latviju. Un kas notika? Pie Krievijas vēstniecības nāca piketēt cilvēki, kuri strādāja attiecīgās nozarēs, pie tam lielākā daļa no viņiem – krievvalodīgie. Tas arī tagad skaidri un gaiši jāpasaka – tranzītbiznesā Latvijā krievvalodīgie ir strādājošo vairākums. Ja tur būs problēmas, tad Krievija pati būs viņiem pāridarījusi.

Bet es domāju, ka šoreiz jārunā par iespējām. Mums var būt politiskas domstarpības šur vai tur, bet ekonomiskās intereses vienalga diktēs savu. Krievijas bizness būs ieinteresēts strādāt Eiropā. Baltija, tostarp Latvija, ir vieta, no kurienes to izdevīgi sākt. Mums ir lielas ostas, visi runā krieviski, un tas viņiem gana ērti. Arī mūsu ražotās “Gotiņas” un daudzas citas preces ar Latvijas marku kādreiz Krievijā labi pazina. Tagad pārdošanas apjomi tur sarukuši. Tāpēc jāstrādā, lai veicinātu pozīciju atgūšanu šajā lielajā tirgū. Jo ciešākas būs biznesa savstarpējās saites, jo vieglāk raisīsies arī politiskie samezglojumi.

Tas ir zināms, jā. Bet jums saka – esiet tik laipni, iedodiet “ņegraždaniem” pasi.

Nepilsoņiem ir dotas tiesības integrēties un iegūt pilsonību. Ikvienam. Tas ir normāli, ka, lai kļūtu par pilsoni, cilvēkam jāzina valsts valoda. Tas nav nekāds īpašs Latvijas “izdomājums”, neizpildāma prasība. Jaunā cittautiešu paaudze to akceptē itin ātri. Problēmas rodas ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kam šodien ir 50 un vairāk gadu. Viņiem valodas mācība vairs nepadodas tik raiti. Mums jāsaprot, ka tikai laiks šīs problēmas atrisinās. Mums tāpēc jāraugās, lai pēc iespējas vairāk jaunās, atvērtākās paaudzes kļūtu par mūsu sabiedrības daļu, lai tā integrētos un iesaistītos Latvijas dzīvē. Jaunatne taču ir ciešā sakarā ar vecāko paaudzi, visiem ir tēvi, mātes un vecvecāki. Jo labāk ies jaunajiem, jo labāk jutīsies arī viņu vecākie radinieki. Atkārtoju, ka esmu pārliecināts – te laiks darīs savu.

Bet taču arvien atrod jaunus argumentus. Ka nepilsoņiem esot, piemēram, profesiju ierobežojumi. Jājautā – kur gan to nav? Krievijā pat – pagarš saraksts.

Domāsim taču, kā virzīties uz priekšu, jo Latvija ir un paliek neatkarīga valsts, kam neviens neko nevar diktēt. Šajā gadījumā priecāsimies par visiem tiem cilvēkiem, kuri kļūst par Latvijas pilsoņiem, kuri cenšas apgūt latviešu valodu, kuri reāli jau pieder šai valstij.

Tomēr jāatzīmē, ka nepanācām no jums atbildi, uz ko ir gatava iet Latvija, lai panāktu Krievijas pretimnākšanu.

Bet es neesmu ticies ne ar vienu Krievijas pārstāvi, izņemot Krievijas vēstnieku, ar kuru vispārīgi pārrunājām par mūsu attiecībām. Krievija pašreizējai valdībai nav izvirzījusi nekādas prasības. Pašreiz augstākajā līmenī šis dialogs nenotiek.

Es neesmu gatavs sniegt atbildes avīzēs iztirzātiem viedokļiem, jo ir nepieciešami konkrēti dokumenti. Tad, kad Krievija nodefinēs savas konkrētās prasības, intereses, tad Latvija droši vien izteiks savus priekšlikumus un pēc tam sāksim vienoties, ņemot vērā abu valstu intereses.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa, E. Līcīša, J. Lorenca un V. Serdāna intervijas “Vicepremjera Šlesera stratēģija”