Par darbošanos ārpus politikas

Foto: A.F.I.

VAS “Latvijas valsts meži” padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs:

Kādi ir pirmie iespaidi jaunajā amatā?

Pārsteidza tas, cik meža nozare ir daudzveidīga, cik daudz vēl ir darāmā. Taču emocijas ir pozitīvas, neraugoties uz to, ka akciju sabiedrībai šogad jāatrisina milzīga problēma: jāatsakās no ilgtermiņa līgumiem augošu koku sadalē, kuros bija noteikta fiksēta cena par augošo koku kubikmetriem, kaut gan izsolēs cenas ir augstākas. Iepriekšējā padome viennozīmīgi atbalstīja ministru, ka ir jāpārtrauc ilgtermiņa līgumi un VAS “Latvijas valsts meži” pašai ir jānodarbojas ar meža izstrādi un apaļkoka sortimenta tirdzniecību. Mūsu padome šo jautājumu skatīs apmēram pēc mēneša. Katrā ziņā es iestāšos par taisnīgu un saprotamu šo meža resursu sadali.

Vieniem partija ir placdarms cīņā par idejām, citiem atspēriena punkts karjerā. Ko tā nozīmē jums?

Esmu cilvēks ar liberāliem uzskatiem, tolerantu attieksmi. Tāpēc “Latvijas ceļš” man vairāk nozīmē cilvēkus, ar kuriem esmu bijis kopā daudzus gadus. Taču ir vajadzīga arī ideja, kurai esi gatavs kalpot. Vēl vairāk – ir vajadzīga ideja, kas nemitīgi urda un ko grib realizēt. Bez partijas to nav iespējams izdarīt. Es labprāt izmēģinātu citu ceļu, bet diemžēl nav citas alternatīvas. Šobrīd man nav tās vispārpolitiskās idejas, par kuru degt. Šobrīd mani vairāk satrauc globālas idejas. Esam atjaunojuši valsts neatkarību, bet kā izdzīvosim globalizācijas procesos?

Esat zināms kā labs meža pazinējs un mednieks. Kā medībās veicies pēdējos gados?

Kopš esmu ieguvis zelta trofejas, mani pilnīgi neinteresē, piemēram, šīs medību sezonas rezultāti. Ja nu vienīgi no selekcijas viedokļa. Varētu pateikt, ka esmu nošāvis bulli, kurš acīm redzami traucēja tālākai populācijas attīstībai šajā reģionā. Taču man ir personīgs naids pret vilkiem un bebriem. Ja bebrs savā nodabā dzīvo savā teritorijā, lai dzīvo, bet, ja nosprosto veselu meža novadu, tas mani emocionāli iespaido.

Pirms pāris gadiem atzināt, ka gribētu medībās doties ar fotoaparātu bises vietā. Vai esat to sācis?

Esmu ticis līdz veikalam un saņēmis izsmeļošu konsultāciju. Drusciņ šo lietu esmu piebremzējis, jo tehnika ir tiktāl attīstījusies, ka, lai to pilnvērtīgi izmantotu, jāapgūst zināšanas. Tāpēc pagaidām neesmu ticis pie sava aparāta. Bet dēls un vedekla man savējo vēl neuztic. Dēls teica: “Vai tu maz apjēdz, ka šis fotoaparāts ir divreiz dārgāks par visām tavām plintēm?”

Vai esat apsvēris domu rakstīt memuārus?

Ko rakstīt būtu, taču negribas to darīt vieglprātīgi. Esmu piedalījies daudzos procesos un daudz zinu. Negribu rakstīt tā vienkāršoti: es tur biju, tur notika tas, mums gāja tā. Gribētu procesus analizēt, bet šāda pieeja prasa laiku. Kad pabeigšu darbus, un ceru, ka tāda izdevība būs, noteikti ķeršos klāt arī memuāriem. Sākšu ar sava milzīgā arhīva sakārtošanu.

Kā vērtējat kolēģu politiķu – Māra Gaiļa, Ivara Godmaņa – memuārus?

No vienas puses, fakti ir fiksēti, un tā ir vajadzīga lieta. No otras, vērtējumi ir sasteigti. Neatkarības pirmsākumos mani kā Augstākās Padomes priekšsēdētāju uzaicināja lasīt svētku uzrunu par Kārli Ulmani. Pirms tam nedēļu kopā ar savu palīdzi Karinu Pētersoni izstudējām ap 20 grāmatu par Ulmani. Mani pārsteidza, cik dažādi Ulmani ir vērtējuši viņa laikabiedri: sociāldemokrāti nolīdzināja līdz ar zemi, citi glorificēja. Taču, jo ilgāks laiks kopš šiem notikumiem pagājis, jo vērtējumi kļuva dziļāki, analītiskāki.

Laikam tāpēc neviens līdz šim nav saņēmies politikas aizkulises atcerēties tādas, kādas tās bija, – nenoklusējot, neizskaistinot. Jūs varētu uzrakstīt un nodot glabāšanā arhīvā ar norādi, ka publicēt drīkst pēc 25 gadiem.

Ļoti laba ideja, jo it kā negribas slikto par citiem rakstīt, un neba pats esi tas labais. Par šo iespēju būs jāpadomā. Tad varēs izvairīties no attieksmes, kas man nepatīk: citi tie sliktie, bet par sevi labākajā gadījumā raksta neitrāli.

Kā ģimene uztvēra to, ka esat kļuvis brīvāks no intensīvās darbošanās politikā?

Sieva jau sen teica: “Cik tad ilgi var.” Tāpēc šo pārmaiņu uzņēma kā likumsakarīgu procesu. Interesanti reaģēja mana māte. Viņai ir astoņdesmit pieci gadi, bet avīzes lasa cītīgi un, kā saka sieva, ir mūsu lielā politiķe. Šajos pāris brīvajos mēnešos sāku mājās šo to remontēt. Redzot tādu zināmā mērā slaistīšanos, māte kļuva tramīga un pieprasīja atbildi uz jautājumu, kad sākšu strādāt.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Lipšas un J. Lorenca intervijas “Anatolijs Gorbunovs. Brīvs no uzticības saldās nastas”