Dažādība kā virzošais Eiropas Savienības spēks

Ārlietu ministre Sandra Kalniete intervijā Latvijas Radio vakar, 26.februārī

Intervija Latvijas Radio 26. februāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Siksnis

— Pasaules galvenā aktualitāte joprojām ir Irākas krīze. Kā jūs vērtējat pēdējo dienu un nedēļu attīstību, vai kara draudi ir pietuvinājušies vai attālinājušies?

Sandra Kalniete: — Es teiktu, ka kara draudi nav ne attālinājušies, ne tuvinājušies, jo vēl arvien mēs gaidām ieroču inspektoru nākamo ziņojumu. Amerikas Savienotās Valstis kopā ar Lielbritāniju ir iesniegušas ANO Drošības padomei rezolūciju, un mēs tagad ar interesi sekojam līdzi, kā šis process attīstīsies, tātad starptautiski tiesiskā likumība ir Amerikas Savienoto Valstu un Lielbritānijas rīcības centrā.

— Kā jūs vērtējat šo jauno ASV un Lielbritānijas iesniegto rezolūcijas projektu, vai arī Latvija balsotu par to, ja tai būtu jābalso?

S.Kalniete:— Man ir grūti teikt, jo šis teksts ir tikai projekts, un man ir Apvienoto Nāciju darba pieredze, kas nozīmē, ka pēc ikviena projekta saņemšanas sākas īstās dalībvalstu sarunas par valodu, kā to sauc ANO žargonā, un tad arī tiek izdarīti dažādi mīkstinājumi un pastiprinājumi, tiek ieviesti elementi, kas dod interpretācijas dažādības iespējas. Tādēļ es varētu jums atbildēt nākamreiz, tad, kad būs jau galīgais produkts galdā. Pašreizējā projektā ir tikai viens rezolūcijas punkts — Apvienoto Nāciju Drošības padome nolemj, ka Irāka nav pildījusi savas saistības un ir palaidusi garām pēdējo iespēju pakļauties ANO rezolūcijai Nr. 14.41. es pārfrāzēju brīvi, bet tā ir tā jēga.

— Francija savukārt ir iesniegusi, varētu teikt, pretēju rezolūciju, kurā tiek aicināts pagarināt ieroču inspektoru darbu Irākā par četriem mēnešiem. Kā jūs to vērtējat?

S.Kalniete: — Es šeit atsauktos uz iepriekšējo ieroču inspektoru ziņojumu, kad Hanss Bliks teica, ka inspektori var ļoti ātri pabeigt darbu, tam jau nav nepieciešami mēneši vai gadi, tāpēc ka ir nepieciešama Sadama Huseina labprātīga sadarbošanās.

Šajos vārdos ir ietverta arī jēga, ka šīs sadarbošanās nav. Tādēļ, manuprāt, jautājums par to, vai strādās vēl četrus mēnešus vai vēl četrus gadus, nav risinājums. Tā drīzāk ir novilcināšana.

— Kā jūs domājat, cik lielas šobrīd ir izredzes valstīm vienoties, vienalga, par kuru variantu?

Sandra Kalniete: — Grūti pateikt, kā Drošības padomes dalībvalstis sadalīsies, katrā ziņā neskaidra ir Francijas pozīcija. Lai arī Francija ir teikusi, ka tā varētu izmantot savas veto tiesības, tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka Francija ne vienmēr pilda to, ko tā sākotnēji izmanto kā spiediena līdzekli, bet vēlāk pozīcija mainās un Francija vienmēr pievienojas vairākumam. Kas notiks ar Ķīnu? Tā ir valsts, kas darbojas ar austrumnieciskām, noslēpumainām metodēm, iespējams, ka Ķīna atturēsies. Tad ir Vācija un Krievija. Krievija, domājams, veto neizmantos, tātad atturēsies, varbūt pat balsos “par”, tas ir atkarīgs no valodas šajā rezolūcijā. Un Vācija laikam ir visgrūtākajā situācijā pēc visiem paziņojumiem, ko sniedzis Vācijas kanclers.

— Bet Vācijai nav veto tiesību.

S.Kalniete: — Vācijai nav veto tiesību, jā, Vācija ir tikai Drošības padomes ievēlētā dalībvalsts.

— Ir daudz runāts par Francijas prezidenta Žaka Širaka pārmetumiem Latvijai un citām Eiropas Savienības kandidātvalstīm, kuras atbalstīja ASV nostāju Irākas jautājumā. Kā jūs kā ārlietu ministre un kā bijusī vēstniece Francijā uzskatāt — cik nopietni vai pat bīstami ir šie Francijas brīdinājumi, ka kandidātvalstis ar šo savu nostāju Irākas jautājumā ir apgrūtinājušas savu iekļaušanos Eiropas Savienībā?

S.Kalniete: — Es šos brīdinājumus neuztveru kā būtisku Francijas ārpolitikas vai Eiropas Savienības lielā kopējā projekta, kas ir Eiropas atkalapvienošana, izmaiņu. Drīzāk tas ir tāds emocionāls izteikums, turklāt te arī jāatgādina, ka līdz pat 17.februārim Eiropas Savienībai nebija savas kopējas pozīcijas šajā jautājumā un tā pozīcija, ko pauda Francija, Vācija vai Lielbritānija, bija šo valstu pozīcija, un līdzīgi arī ikviena cita valsts varēja izvēlēties pozīciju atbilstoši tās konkrētajām interesēm, ko arī Viļņas desmitnieka grupas valstis izdarīja. Man bieži arī uzdod jautājumu, vai tad, ja Latvija jau būtu NATO dalībvalsts, Latvija būtu rīkojusies līdzīgi, un mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati: Polija, Čehija un Ungārija ir NATO dalībvalstis, un tomēr šo valstu vadītāji parakstīja astoņnieka vēstuli.

— Tātad jūs noraidāt to cilvēku apsūdzības, kuri uzskata, ka Latvijas augstākās amatpersonas, atbalstot šajā Irākas krīzē Savienotās Valstis, nerēķinās ar to, ka mēs tomēr dzīvojam Eiropā?

S.Kalniete: — Eiropa ir ļoti dažāda, dažādība ir Eiropas Savienības virzošais spēks, kas licis Eiropai veidoties no krīzes uz krīzi tad, kad saduras pretrunīgas intereses, un tieši Eiropas prasme pārvarēt krīzes ir radījusi to veidojumu, kurš balstās uz vienotām vērtībām un kurā arī Latvija grib iestāties. Es šo pārmetumu nepieņemu arī tāpēc, ka, manuprāt, ir pilnīgi nepareizi teikt – jūs ar amerikāņiem vai — jūs ar eiropiešiem. Šāds dalījums nepastāv, šis dalījums lielākoties ir radies pārspīlētu interpretāciju rezultātā. Visas valstis ir vienisprātis, ka Irākai ir jāatbruņojas, jautājums ir – ar kādiem līdzekļiem to īstenot. Un šajā daļā pat Eiropas valstu viedokļi nav vienādi, tie ir atšķirīgi. Tajā dienā, kad, piemēram, Žaks Širaks tik ārkārtīgi asi izteicās par Eiropas Savienības kandidātvalstu nostāju un neprasmi paklusēt, tajā pašā dienā mūsu Ministru prezidents saņēma Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra vēstuli, kurā mūsu pozīcija tika dēvēta kā tālredzīga un drosmīga. Tāpēc, manuprāt, mums ir jāskatās, kas mūs interesē un kā šajā ļoti sarežģītajā situācijā pēc iespējas labāk nodrošināt Latvijas ilglaicīgas intereses. Amerika ir Latvijas stratēģiskā partnere, un tieši šī krīze, it īpaši tas, kas notika ap Turciju, ir parādījusi, ka arī turpmāk droši vien mūsu lielākais balsts būs Amerikas Savienotās Valstis.

— Eiropas kustība Latvijā šonedēļ sāka informācijas kampaņu pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un šī pati Eiropas kustība Latvijā kritizē, ka Latvijas valdība vēl joprojām nav izstrādājusi vienotu šīs kampaņas stratēģiju. Ko jūs varētu atbildēt uz to, un ko jūs uzskatāt par līdz šim lielākajiem Latvijas panākumiem šajā informācijas kampaņas veidošanā?

S.Kalniete: — Pirmām kārtām par panākumu es uzskatu to, ka valdība ir apstiprinājusi darba grupu, kas strādās ar referendumu, jo tas tika izdarīts paralēli budžetam. Ja nebūtu bijusi valdības maiņa, iespējams, ka tas būtu ātrāk un raitāk. Darba grupa ir strādājusi ļoti intensīvi. Šo piektdien pirmo reizi sanāks sabiedriski konsultatīvā padome, kas ir veidota, pārstāvot visdažādāko sociālo slāņu, vecuma grupu, kā arī uzskatu cilvēkus, tai skaitā tos, kas ir īsti „nē” teicēji, un šai padomei tad arī būs ļoti liela loma, lai uztaustītu, cik stratēģija ir pareiza, cik pareizs ir rīcības plāns, tātad ir jāgaida piektdiena. Bet es gribētu vēl uzsvērt, ka var būt visdažādākās pieejas referendumam. Un mēs esam skatījušies, kāda ir centrālā problēma Lietuvā. Lietuvā, kur pilnībā valda eirooptimisms, ir problēma, kā vispār panākt, lai cilvēki atnāktu un piedalītos referendumā. Igaunijā atkal cita problēma, mums ir cita problēma. Igaunijā būs daži cilvēki, kas teiks – Eiropa ir mūsējā, esam kopā. Mums pašlaik pieeja ir citāda, mēs negribētu izslēgt arī dialogu ar tiem, kas ir negatīvi noskaņoti, lai katra sociālā grupa atpazīst savus cilvēkus, lai tie uzrunā un stāsta, kāpēc ir par Eiropu. Jo man kā ministrei ir grūti iedomāties, kādas problēmas ir pensionāram, tādēļ sabiedriski konsultatīvajā padomē ir arī pensionāru biedrības pārstāvji. Vai – kādas problēmas ir mežkopim. Tā ka mūsu taktika būs daudzi izkaisīti informācijas avoti.

— Un vēl par vienu citu jautājumu. Krievija pagājušajā nedēļas nogalē noraidīja Latvijas notu par “Ventspils naftas” vada neizmantošanu. Ko Ārlietu ministrija šajā situācijā darīs tālāk?

S.Kalniete: — Attiecībā uz Krieviju Ārlietu ministrija savus līdzekļus ir izsmēlusi notu iesniegšanas līmenī, mēs paliekam pie sava uzskata, ka Krievija nepilda saistības sakarā ar 1993.gadā noslēgto līgumu par cauruļvada ekspluatāciju. Taču mūsu rīcībā paliek liels un ietekmīgs līdzeklis — Eiropas Savienība, un Eiropas Savienības tikšanās ar Krieviju ir paredzēta marta beigās. Pagaidām Krievija vilcinās ar atbildi – kad īsti. Mēs tai gatavojamies, mēs Ārlietu ministrijā esam sagatavojuši jau vienu materiālu apkopojumu ar faktiem, sadarbojoties gan ar tranzīta padomi, gan ar Satiksmes ministriju. Mums ir lūgums padziļināt šo analītisko materiālu, lai Eiropas Savienības pārstāvjiem būtu vairāk konkrētības dialogā ar Krieviju. Mēs tāpat turpināsim runāt Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvaros sakarā ar Krievijas pievienošanās sarunām. Valsts prezidentei tiekoties ar ASV prezidentu, arī šis jautājums tika pārrunāts, tie ir tie līdzekļi. Bet man jāsaka uzreiz, ka pašlaik šī problēma jau ir sasniegusi to pakāpi, ka valdībai ir arī jāpieņem pozīcija, kā tad mēs turpmāk rīkosimies, un to nevar izdarīt Ārlietu ministrija, tas ir ekonomisks un arī politisks jautājums, jautājums par Latvijas drošību tomēr.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā