Par situāciju, ko būtiski var uzlabot tikai ekonomiskā izaugsme

Ineta Tāre, Labklājības ministrijas Darba departamenta direktore, — “LV”

— Latvijā darba likumdošana ir saskaņota ar Eiropas Savienības prasībām un atbilstoša starptautisko tiesību normām. Likumu tapšanas procesā līdztekus valdībai iesaistījušies gan darba devēji, gan arodbiedrības. Tomēr strādājošo tiesības nereti tiek pārkāptas, cilvēki jūtas neaizsargāti. Pēdējā laika skandalozākais gadījums saistīts ar a/s “Rojas konservi” Sabiles filiāli. Kādi, jūsuprāt, varētu būt šādu gadījumu cēloņi — darba devēja likumpārkāpums, darbinieku nezināšana, varbūt “robs” likumos?

— Ja reducējam šo jautājumu tieši uz Sabiles gadījumu, ir ļoti grūti pateikt, kāda bijusi situācija patiesībā, jo informācija ir ļoti pretrunīga un arī darba devēja solījumi pildīt likumu un vienošanos ar strādājošajiem nav konsekventi. Taču mani šī konkrētā situācija rosināja domāt par vairākām lietām. Pirmkārt, par likumdošanu — vai tajā viss ir kārtībā, vai šādas situācijas izveidošanās nav signāls, ka nepieciešams kaut ko mainīt vai uzlabot. Nav jau noslēpums, ka kritiskās situācijas vislabāk uzrāda nepilnības normatīvajos aktos. Taču šoreiz nekādas nepilnības likumos atrast nevar, var konstatēt tikai to, ka likums ir pārkāpts un strādnieku atlaišana nav notikusi juridiski korekti.

Otrkārt, ir skaidrs, ka par likuma pārkāpumu vainīgajam ir jāsaņem sods. Uzreiz varu teikt, ka maksimālais sods, ko iespējams piemērot šādā gadījumā darba devējam, ir neadekvāts — 250 latu. Jautājumu par sodu piemērošanu un lielumu darba likumdošanas pārkāpumu gadījumā Labklājības ministrija gatavojas pārskatīt, galvenokārt domājot par nelegālās nodarbinātības un “aplokšņu naudas” problēmu. Kā piemēru varu minēt to, ka Spānijā sods par šāda veida darba likumdošanas pārkāpumiem ir aptuveni 33 reizes augstāks nekā Latvijā.

Trešā lieta, kas izriet no konkrētā gadījuma analīzes, ir informācijas aprite — cik daudz vai cik maz cilvēki zina savas tiesības un otras puses pienākumus. Diemžēl daudzi strādājošie vēl joprojām nevar pierast pie situācijas, ka katram pašam ir jābūt par sevi atbildīgam, ka neparādīsies neviens no malas, kas darbinieka vietā, piemēram, izlasīs darba līgumu un veiks tajā korekcijas. Daudzas lietas iespējams risināt vieglāk, iesaistoties arodbiedrībā.

— Vai gadījumā, ja darba devējs ir nonācis finansiālās grūtībās, kā tas bija arī Sabilē, vispār ir iespējams rast risinājumu, kas gan atbilstu darba likumdošanai, gan maksimāli atvieglotu strādājošo situāciju kolektīvās atlaišanas gadījumā?

— Jā, Sabiles gadījumā bija iespējams iet arī citu ceļu, kam noteikti nebūtu tik negatīvu seku, kā tas ir tagad. Ja strādājošie redzēja, ka darba devējs nemaksā algu vienu, otru mēnesi, tas vien jau bija signāls par nepieciešamību pārrunāt ar darba devēju to, vai uzņēmumam nav finansiālu grūtību. Tas nebūt nenozīmē, ka visiem strādājošajiem bija jādodas uz sarunām ar darba devēju. Atbilstoši Darba likumam viņi varēja izvirzīt savu pilnvaroto pārstāvi, kas šīs sarunas vestu, apzinātu, kāda ir situācija, kādas ir izredzes to uzlabot, kādi ir risinājumi. Varbūt bija iespējams samazināt darbinieku skaitu, nevis atlaist visus, varbūt varēja noteikt nepilnu darba laiku, vienlaikus pārskatot atalgojumu. Un, ja darba devējs būtu godīgi atzinis, kādas gaidāmas problēmas, darbiniekiem pastāvēja iespējas jau laikus doties uz Nodarbinātības valsts dienestu un šai situācijai sagatavoties. Darba likums paredz, ka par kolektīvo atlaišanu arī darba devējam ir pienākums informēt Nodarbinātības valsts dienestu jau 60 dienas iepriekš — lai nodarbinātības dienests varētu laikus sagatavoties lielam bezdarbnieku skaitam: apzināt brīvās darba vietas, plānot pārkvalifikācijas pasākumus utt. Darba likumā noteikts, ka šo sagatavošanās termiņu iespējams pagarināt, līdz ar to risinājumu meklējumiem rodot papildu laiku. Sabiles gadījumā diemžēl neviena no šīm iespējām nav izmantota.

Taču šajā gadījumā parādās vēl kāda problēma — pie mums vēl ir ļoti daudz tā saukto vienas dienas darba devēju. Šodien tādam ir pasūtījums, un viņš domā tikai par to, kā to izpildīt, nevis par to, kas notiks ilgtermiņā. Līdz ar to arī attieksme pret darbiniekiem ir vienas dienas domāšanai atbilstoša, var teikt, ka tādas nav vispār. Šāda situācija padara iespējamus strādnieku beztiesīgas ekspluatācijas gadījumus.

Par to, lai tā nenotiktu, būtu jārūpējas Valsts darba inspekcijai, taču, ja inspekcija nesaņem nekādus signālus, nekādu informāciju par to, ka kaut kas nav kārtībā, tā nevar zināt par problēmām un nevar iejaukties uzņēmuma darbā. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka tiesību aktos, kas regulē darba attiecības, strādājošo tiesības ir pietiekami nodrošinātas un pastāv dažādi varianti problēmu risināšanai. Pamatā tam, ka problēmas nevis tiek risinātas, bet pieņemtas kā nepārvaramas, varētu būt arī jautājums par mentalitāti — mēs nezin kāpēc neuzdrošināmies pieprasīt savu tiesību īstenošanu no tiem, kam tas ir uzlikts par pienākumu.

— Tomēr Latvijas sociālā un ekonomiskā situācija ir tāda, ka cilvēkiem bieži nemaz nav iespēju pastāvēt par savām tiesībām — vai nu strādā pēc darba devēja noteikumiem, vai nestrādā vispār.

— Piekrītu, ka, strādājot, piemēram, mazas pilsētas vienīgajā lielajā uzņēmumā, darbiniekam nav iespēju izvēlēties citu darbu, jo citas vakances vienkārši nav. Fakts ir arī tas, ka uzņēmējdarbībai ir savs riska faktors, uzņēmumi mēdz kļūt maksātnespējīgi un cilvēkiem nākas zaudēt darbu — arī vienīgajā pilsētas ražošanas uzņēmumā. Diemžēl mūsu uzņēmējdarbības vides civilizācijas pakāpe laikam vēl ir pārāk zema, lai cilvēciska un darbiniekiem pretimnākoša šādu problēmu risināšana jau būtu norma.

Vēl kāds aspekts. Ne jau tikai uzņēmuma vadība var zināt par uzņēmuma grūtībām — jau minēju, ka to var saprast paši darbinieki un attiecīgi reaģēt. Arī Valsts ieņēmumu dienests ir institūcija, kura viena no pirmajām redz, ka uzņēmumā finansiāli kaut kas nav kārtībā. Bet, ja uzņēmums ir vienlaikus pašvaldības lielākais nodokļu maksātājs, ja no tā lielā mērā ir atkarīga arī citu uzņēmumu darbība, tam tiek dotas atlaides — cerībā, ka darbība uzlabosies. Līdzīga cerība, manuprāt, bija arī Sabiles gadījumā — gan darba devējs, gan darbinieki cerēja, ka situācija uzlabosies, ka būs zivis, būs pasūtījumi un noiets produkcijai. Taču, iebāžot galvu smiltīs, neko atrisināt nevar.

— Ja cerības uz problēmu risinājumu un darba attiecību turpināšanu zūd, var tikt ierosināta uzņēmuma maksātnespēja. To var darīt arī darbinieki. Kādi šādā gadījumā ir viņu ieguvumi?

— Jāatzīst, ka līdz šim gadam jautājums par darbinieku nodrošināšanu darba devēja maksātnespējas gadījumā bija problemātisks. Lai gan darbinieki tika reģistrēti par pirmās kārtas kreditoriem, maksātnespējas procesa laikā, kas bija un ir ilgs laiks, darbinieks faktiski tika atstāts bez iztikas līdzekļiem.

Šogad, kad ir stājies spēkā likums “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā”, viss ir daudz vienkāršāk. Darbinieka kā kreditora vietā stājas darbinieku prasījumu garantijas fonds, no kura līdzekļiem darbinieks saņem sev pienākošos naudu — neizmaksāto darba samaksu par pēdējiem trim mēnešiem, atlīdzību par ikgadējo atvaļinājumu un cita veida apmaksātu prombūtni, atlaišanas pabalstu un kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību. Likuma pārejas noteikumi gan nosaka, ka līdz šī gada beigām iepriekš minēto darbinieku prasījumu kopsumma, kas tiek segta no garantiju fonda līdzekļiem, nedrīkst pārsniegt 400 latu. Darbiniekam ir tiesības uz savu prasījumu apmierināšanu arī gadījumos, ja darba devējs nav veicis visus likumā paredzētos maksājumus, piemēram, sociālās apdrošināšanas iemaksas.

— Sabiles lieta rosināja pārdomas arī par to, cik saskaņota ir darba un sociālās palīdzības likumdošana. Piemēram, bezdarbnieka pabalsts netiek maksāts uzreiz, ir jāgaida vismaz mēnesis, šajā laikā paliekot bez iztikas līdzekļiem...

— Jāatzīmē, ka konkrēti Sabiles gadījumā tika rasta iespēja bezdarbnieka pabalstus izmaksāt agrāk. Vispārīgi runājot — normālā situācijā strādājošais saņem atlaišanas pabalstu, kas nodrošina iztiku pirmajā brīdī pēc darba attiecību pārtraukšanas. Bezdarbnieka pabalstu iespējams saņemt pēc mēneša, ja vien cilvēks šajā laikā nav atradis darbu. Bezdarbnieka pabalsts ir domāts ienākumu aizvietošanai laikā, kamēr cilvēks meklē darbu. Ja bezdarbnieka pabalsts tiktu maksāts uzreiz, jau nākamajā dienā pēc reģistrēšanās Nodarbinātības valsts dienestā, tad cilvēkam vispār zustu motivācija meklēt darbu, ienākumi tiktu nodrošināti tāpat.

— Latvijas darba likumdošana arvien tiek uzlabota ar jauniem likumiem. Cik pilnīga tā ir kopumā, pēc jūsu vērtējuma?

— Pilnība nav iespējama nekad. Viena no Latvijas problēmām ir milzīgais temps, kādā tiek pārņemtas un iedzīvinātas Eiropas Savienības (ES) un citu starptautisko saistību prasības. Bet jāatceras, ka ES un citas institūcijas mums dod tikai prasību minimumu, tas, kā katra konkrēta valsts šīs prasības realizē, ir tikai un vienīgi šīs valsts ziņā. Šobrīd izskatās, ka darba likumdošana pamatos ir sakārtota. Var runāt vienīgi par atsevišķu jautājumu pilnveidošanu. Noteikti ir jāmaina un jāpastiprina sodi par darba likumdošanas pārkāpumiem. Bet vissāpīgākais un steidzamāk risināmais jautājums, manuprāt, ir “aplokšņu naudas” problēma.

— Sarunas laikā jau izskanēja atziņa, ka savus noteikumus Latvijas darba tirgū diktē ne tikai likumi, bet arī reālā ekonomiskā situācija. Vai tas neliek domāt par to, ka mūsu darba likumdošana ir pārāk ideāla, teorētiska?

— Protams, ir gadījumi — un ne mazums —, kad cilvēki ir spiesti strādāt pēc noteikumiem, kas ir pretrunā ar darba likumdošanu, jo viņiem nav izvēles, nav citu darba iespēju. Taču vai likumdošanai būtu jāpiemērojas šādiem gadījumiem un tie jālegalizē? Domāju, ka ne. Šajā gadījumā atkal ir jārunā par darba devēja attieksmi — zinot bezizejas situāciju, darba devējs to izmanto. Un bieži vien ne jau tāpēc, ka nevarētu atļauties samaksāt par virsstundām vai iedot brīvdienas, bet zinot, ka cilvēki strādās tāpat. Diemžēl būtiski situāciju var uzlabot tikai ekonomiskā izaugsme un jaunu darba vietu radīšana.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore