Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Varšavas universitātē:

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas lekcija “Latvija un Polija: reģionālās un transatlantiskās sadarbības perspektīvas pēc Prāgas un Kopenhāgenas” Varšavas universitātē 2003. gada 26. februārī

Rektor Veglenski! Ekselences! Dārgie studenti un profesori! Dāmas un kungi!

Es priecājos par man doto iespēju uzrunāt šeit, Varšavas universitātē, pulcējušos intelektuāļus, jo es pati esmu daudzus gadus bijusi universitātes mācību spēks un profesore. Es jūtos pagodināta teikt uzrunu vienā no Austrumeiropas visnozīmīgākajiem izglītības un zinātnes centriem — universitātē, kam ir bijusi tik svarīga loma jūsu valsts vēsturē. Ilgajos apspiestības un svešzemju kundzības gados Varšavas universitāte bijusi bastions, kas uzturēja dzīvus brīvības un patriotisma ideālus Polijā.

Polijas tauta var lepoties ar savām nacionālajām tradīcijām un Polijas slavas apvīto pagātni, kad tā bija Eiropas lielvalsts.Vairāku gadsimtu gaitā Polijas klātbūtne Baltijas jūras reģionā ir atstājusi lielu ietekmi uz Latviju. Šī ietekme izpaužas dažādās jomās — no arhitektūras līdz pat reliģijai.

Diemžēl mūsu kopējā atrašanās vienā ģeogrāfiskajā reģionā starp citām Eiropas lielvalstīm ir bijusi par iemeslu traģiskiem periodiem, kad atradāmies ārvalstu pakļautībā. Polija tika sadalīta un izdzēsta no Eiropas kartes, kamēr Latvija cīnījās par savas nacionālās identitātes nostiprināšanu, būdama Krievijas sastāvā. Tomēr Pirmā pasaules kara beigās mūsu kopējie neatkarības centieni vēlreiz saistīja mūsu nācijas.

1918. gada novembrī gan Polija, gan Latvija pasludināja savu neatkarību. Tūlīt pēc tam mūsu valstis tika ierautas karā, lai kaujas laukā aizstāvētu savu jauniegūto brīvību. 1920. gadā mūsu armijas ģenerāļa Edvarda Ridža-Smiglija vadībā abas kopā veiksmīgi cīnījās Latvijas austrumu provincē Latgalē. Latvija vienmēr ar pateicību atcerēsies Polijas ieguldījumu Latvijas neatkarības cīņās.

Šī kopīgā un veiksmīgā cīņa par mūsu valstu neatkarības nostiprināšanu izveidoja stingru pamatu Polijas un Latvijas draudzīgajām attiecībām starpkaru periodā 20. gadsimta 20. un 30 gados. Polijas un Latvijas robeža Daugavas krastos nekalpoja kā barjera, bet kā saikne starp divām nācijām, starp kurām noritēja aktīva sadarbība tirdzniecībā un citās jomās. Šajā laika posmā poļu minoritāte Latvijā pieredzēja agrāk nepiedzīvotu kultūras uzplaukumu.

Pēc 1939. gada septembra traģiskajām dienām, kad nacistiskā Vācija un Padomju Krievija iznīcināja Polijas neatkarību, tūkstošiem poļu atrada patvērumu Latvijā. Taču šī drošības sajūta bija īslaicīga, jo arī Latvijas liktenis jau bija izlemts tajā pašā bēdīgi slavenajā Molotova – Ribentropa paktā, kura sekas bija Polijas okupācija un Otrā pasaules kara sākšanās. Pēc tam, kad 1940. gada jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju un tās Baltijas kaimiņvalstis, tūkstošiem cilvēku, tai skaitā daudzi poļi, tika nogalināti vai deportēti uz gulagu.

Karam beidzoties, Polija un Latvija gadu desmitus tika vārdzinātas komunistiskā totalitārā režīma varā. Polijai tika atļauts saglabāt dažus no valsts atribūtiem, turpretim Latvija tika pilnīgi inkorporēta Padomju Savienībā. 80.gadu sākumā aizsāktā poļu nevardarbīgā cīņa par patiesu brīvību un neatkarību pēc vairākiem gadiem iedvesmoja dziedošo revolūciju Latvijā. 1991. gadā, neilgi pēc tam, kad Polija bija atguvusi spēju pašai lemt par savu politiku, Latvija atgriezās uz starptautiskās skatuves kā suverēna valsts.

Latvijas poļu minoritāte aktīvi atbalstīja Latvijas cīņu par padomju režīma gāšanu, un tai ir bijusi nozīmīga loma Latvijas atjaunotās neatkarības nostiprināšanā. Viena no manas valsts visdedzīgākajām patriotēm bija Ita Kozakēviča, spilgta intelektuāle, kas vadīja poļu kopienu Latvijā un strādāja kā parlamenta deputāte.

Latvijā dzīvo ap 60 000 poļu. Tie veido aptuveni 2,5% no iedzīvotāju skaita un ir viena no visintegrētākajām minoritātēm valstī. Pašlaik Latvijas valdība no valsts budžeta finansē sešas poļu skolas, kā arī galveno Latvijas poļu kopienas organizāciju, darot to ar mērķi aizsargāt poļu tradīcijas un kultūru Latvijā.

Dāmas un kungi!

Kā draugi, kā kaimiņi un kā pagātnes notikumu vienādi upuri Polijas un Latvijas tautas pilnībā saprot brīvības patieso vērtību. Mēs arī saprotam, cik augsta cena ir jāmaksā par tās zaudēšanu. Mēs apzināmies, ka 21. gadsimta sākumā mēs nevaram nosargāt savu neatkarību kā neitrālas un nepievienojušās valstis. Mēs nevaram paļauties uz formālām drošības garantijām, ko mums dod mūsu kaimiņvalstis. Mums ir vajadzīgi sabiedrotie, uz kuriem mēs varam paļauties, ja būs apdraudēta mūsu drošība, un mums, savukārt jābūt gataviem palīdzēt mūsu draugiem, kad viņi aicinās mūs palīgā.

Latvija, Polija un citas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis ir nolēmušas iestāties NATO aliansē un iegūt visas tiesības, un uzņemties visus pienākumus, kādi ir šīs organizācijas dalībvalstīm. Polija ir bijusi viena no aktīvākajām Latvijas atbalstītājām tās centienos kļūt par NATO alianses dalībvalsti, un es vēlos izmantot šo izdevību un Latvijas vārdā izteikt visdziļāko pateicību jūsu valstij un tās prezidentam Aleksandram Kvasņevskim.

Transatlantiskā alianse sekmēja Eiropas attīstību un uzplaukumu pēckara periodā. Eiropā un Amerikā ir tāda pati civilizācija. Mums ir kopīgas vērtības, kopīgi mērķi un kopīgs nākotnes redzējums. Miljoniem eiropiešu ar visdažādāko izcelsmi gadsimtu gaitā ir palīdzējuši radīt to, ko šodien mēs pazīstam kā Amerikas Savienotās Valstis. Amerika savukārt palīdzēja Eiropai gūt uzvaru pār nacistu imperiālismu. Tā palīdzēja Rietumeiropai atgūties pēc Otrā pasaules kara nodarītajiem postījumiem, kā arī palīdzēja gāzt padomju varas monstru, kas gadu desmitiem ilgi neļāva attīstīties Viduseiropai un Austrumeiropai.

Polija un Latvija kā Amerikas sabiedrotās valstis ir gatavas atbalstīt Amerikas Savienotās Valstis karā pret terorismu un palīdzēt novērst vēl vienu pasaules mēroga traģēdiju, kāda notika 2001. gada septembrī. Tāpēc Polijai un Latvijai ir tāda pati nostāja kā Amerikas Savienotajām Valstīm visas pasaules centienos atbruņot Irāku. Mēs uzskatām, ka var izvairīties no kara ar Irāku, bet tikai tādā gadījumā, ja Irāka pilnībā izpilda ANO Drošības padomes prasības. Irākai ir jāpierāda starptautiskajai sabiedrībai, ka tā ir iznīcinājusi savus bioloģiskos un ķīmiskos ieročus. Tai ir jāpierāda, ka tā ir iznīcinājusi savas tālās darbības rādiusa raķetes. Tai ir jāpierāda, ka tā nerada kodolkara draudus Persijas līča reģionā.

Neviens nevēlas karu Irākā. To nekādā ziņā nevēlas ne Polija, ne Latvija. Polija, Latvija un daudzas citas Eiropas valstis ir jau pieredzējušas pārāk lielu asinsizliešanu. Mūsu valstu vecākajai paaudzei vēl spilgtā atmiņā ir Otrā pasaules kara nodarītais posts. Tomēr mūsu vēsturiskā pieredze arī norāda uz to, ka bezdarbība var maksāt pārāk dārgi.

Ja starptautiskā sabiedrība būtu vērsusies pret Hitleru pēc tam, kad viņš anektēja Austriju 1938. gadā, tad, iespējams, būtu izdevies novērst sekojošos nacistu iebrukumus Polijā un Baltijas valstīs. Ja starptautiskā sabiedrība būtu izdarījusi patiesu spiedienu uz Staļinu, liekot aiziet no Viduseiropas un Austrumeiropas pēc Otrā pasaules kara, tad, iespējams, mūsu valstis būtu atguvušas savu brīvību jau pirms vairākiem gadu desmitiem.

Tagad starptautiskā sabiedrība ir sadūrusies ar draudiem, ko rada nežēlīgs Irākas diktators, kam vēl ir jāpierāda, ka viņa valstī vairs nav masu iznīcināšanas ieroču. Mēs jau divpadsmit gadus esam gaidījuši, lai Irāka izpilda savas starptautiskās saistības. Mēs vairs nevaram atļauties gaidīt daudz ilgāk. Ja mēs neko nedarīsim un neatsauksimies uz mūsu Rietumu sabiedroto aicinājumu atbalstīt viņus, tad mēs riskējam palikt vieni paši un izolēti, ja pienāks stunda, kad palīdzība būs nepieciešama mums.

Dāmas un kungi!

Es tagad vēlētos pievērsties citam svarīgam notikumam, kas ietekmēs mūsu valstu nākotni nākamajās desmitgadēs: Polijas, Latvijas un astoņu citu valstu iestāšanās Eiropas Savienībā nākamā gada maijā. Pirms sešdesmit gadiem Eiropa bija agonijā, ko izraisīja vispostošākais karš, kādu cilvēce līdz tam bija pieredzējusi. Kopš tā laika, lielā mērā pateicoties Eiropas Savienības un NATO alianses stabilizējošajai ietekmei, mūsu Rietumu kaimiņvalstis dzīvo agrāk nepieredzētā mierā un pārticībā.

Šodien mūsu kontinenta vēsturē tiek atvērta jauna nodaļa. Šī ir pirmā reize, kad Eiropa tiek apvienota mierīgā ceļā, nevis ar militāru spēku. Šī ir pirmā reize, kad mēs visi kopā piedalāmies mūsu nākotnes veidošanā. Polijas un Latvijas tautas pašas piedalās lēmumu pieņemšanas procesos un nav spiestas akceptēt citu pieņemtos lēmumus.

2004. gada maijā Polija un Latvija aizsāks jaunu un ciešāku sadarbību kā pilntiesīgas Eiropas Savienības dalībvalstis. Šī jaunā savienība būs pavisam citāda nekā tā, kurai mūsu valstis izteica vēlēšanos pievienoties, kad tika uzsāktas iestāšanās sarunas. Tā būs paplašināta savienība, kas sastāvēs no 25 valstīm pašreizējo 15 valstu vietā.

Uz šo pārveidoto savienību tiek liktas lielas cerības un daudz tiek sagaidīts. Lai Eiropas Savienība varētu tās piepildīt, tai jābūt spējīgai tikt galā ar daudziem biedējošiem izaicinājumiem. Tai būs jārisina tādas problēmas kā bezdarbs, nabadzība un nelīdzsvarota ekonomiskā attīstība.

Šai jaunajai savienībai būs jāstrādā efektīvi un lietderīgi, un tāpēc Konventam par Eiropas nākotni ir uzticēts izveidot optimālu nākotnes ES darbības modeli. Saskaņā ar Konventa rekomendācijām tiks noteikts tas savienības veids, par pievienošanos kuram Polijas un Latvijas tautas balsos nacionālajos referendumos šī gada otrā pusē.

Mūsu iedzīvotājiem jātiek pilnīgi informētiem par Konventa galīgajām rekomendācijām. Mūsu delegācijām jāiegūst pilna apjoma balsstiesības, lai piedalītos nākamajā starpvaldību konferencē, kas notiks 2004. gadā ar mērķi izveidot jaunu Eiropas Savienības darbības veidu. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka mūsu valstu tautas un parlamenti var izvēlēties balsot pret iestāšanos pārveidotā savienībā, kuras izveidošanā tiem bija niecīga dalība.

Nākotnes Eiropas Savienībai jābūt pietuvinātākai tās pilsoņiem un vieglāk izprotamai. Latvija uzskata, ka Konventam par Eiropas nākotni ir jāizstrādā vienots dokuments, kas skaidri un saprotami izskaidro ES mērķus, to sasniegšanas mehānismus un katras ES institūcijas lomu.

Jebkurām ES reformām nevajadzētu mainīt ilgu laiku pastāvējušo praksi ievērot vienprātību lēmumu pieņemšanā, un tām arī nevajadzētu būtiski ietekmēt smalko varas līdzsvaru, kas pastāv starp pašreizējām ES institūcijām. Latvija uzskata, ka jaunu institūciju radīšana var nebūt vislabākā izvēle. Latvija atbalsta Savienības rotējošās prezidentūras turpmāku pastāvēšanu un uzskata, ka tā var tikt mainīta tikai tādā mērā, kas optimizētu tādas organizācijas darbību, kas paplašinājusies līdz 25 biedriem.

Eiropas Savienība, kurai Latvija vēlas pievienoties, ir suverēnu valstu savienība, ar vienādām tiesībām, tai skaitā tiesībām izteikt savu viedokli. Minētajām tiesībām jāattiecas vienādā mērā uz visām ES dalībvalstīm — lielām un mazām, vecām un jaunām. Pašlaik Eiropā pastāv dažādi viedokļi par to, kādā veidā atbruņot Irāku, kas nav ievērojusi daudzas ANO rezolūcijas. Es uzskatu, ka mums nevajadzētu pieļaut, ka nesaskaņas par šo un citiem jautājumiem saindētu tās labās attiecības, kuras mēs, eiropieši, esam izveidojuši smagā darbā. Eiropai vēl ir priekšā tāls ceļš, lai sasniegtu kopēju ārpolitiku un aizsardzības politiku. Līdz brīdim, kad tas notiks, mums jāspēj pieņemt izteikto viedokļu dažādību, un mums šie viedokļi jārespektē.

Dāmas un kungi!

Pēc pavisam īsa laika Polijai, Latvijai, Igaunijai un Lietuvai būs kopīgs svarīgs pienākums garantēt Eiropas Savienības austrumu robežas drošību. Tajā pašā laikā mums tiks sniegtas agrāk nepiedzīvotas jaunas iespējas, kas radīsies brīdī, kad ES smaguma centrs pārvietosies uz austrumiem. Mūsu valstīm būs nozīmīga loma ES tālākajā attīstībā, kā arī NATO attiecībās ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Latvija pilnībā atbalsta prezidenta Kvasņevska Rīgas iniciatīvu, kas cita starpā paredz mūsu attiecību ar minētajām trim valstīm pakāpenisku intensificēšanu.

Es uzskatu, ka viens no veidiem, kā uzlabot attiecības ar Krieviju, ir ciešāka sadarbība Baltijas jūras reģionā. Šis reģions, kurā mēs atrodamies, attīstās par vienu no Eiropas visdinamiskākās izaugsmes reģioniem. Šodien ap Baltijas jūras krastiem dzīvo vairāk nekā 65 miljoni cilvēku. Ja mēs pieskaitām tos, kas dzīvo iekšzemē, tad to cilvēku skaits, kurus vistiešākajā veidā ietekmē tā politika, kas tiek īstenota Baltijas jūras reģionā, pieaug līdz 120 miljoniem.

Viena desmitā daļa no pasaules tirdzniecības tiek veikta šajā reģionā. Gada apgrozījums, kas ir 100 miljardi ASV dolāru, ir pārsteidzoši liels. Baltijas jūras reģionam ir vairākas būtiskas priekšrocības, tai skaitā augsti izglītots darbaspēks un labi attīstīta infrastruktūra, ieskaitot 76 ostas. Visas minētās priekšrocības veido Baltijas jūras reģiona perspektīvu kļūt par vienu no ekonomiski visattīstītākajiem reģioniem pasaulē.

Polijas, Baltijas valstu un Krievijas rīcībā vēl aizvien ir liels, neizmantots ekonomiskās izaugsmes potenciāls. Ātrās un dažbrīd sāpīgās reformas, kuras Polija un Baltijas valstis ir īstenojušas, tagad nes augļus un nobruģē ceļu uz mūsu valstu turpmāku attīstību ES un NATO alianses sastāvā. Es esmu pārliecināta, ka arī Krievija turpinās iet demokrātiskas, ekonomiskas un sociālas transformācijas ceļu.

Dāmas un kungi!

Mūsu reģiona tālākai attīstībai ļoti nozīmīgs stimuls tiks saņemts no ES strukturālajiem fondiem. Visas mūsu valstis daudz iegūs no šādu resursu novirzīšanas mūsu ceļu, dzelzceļu un komunikāciju attīstībai.

Piemēram, “Rail Baltica” projekts nodrošinās ērtu un ātru vilcienu satiksmi no Helsinkiem līdz Berlīnei caur Rīgu un Varšavu. „Via Baltica”ceļu tīkls no Helsinkiem līdz Varšavai kalpos kā papildu un vitāli svarīgs posms starp Viduseiropu un Skandināviju. Es kā Latvijas prezidente ceru, ka mūsu kopīgās infrastruktūras modernizācija ar šādu projektu palīdzību būs vēl nozīmīgāka pēc tam, kad mūsu valstis iestāsies Eiropas Savienībā.

Ir acīmredzams, ka ciešās saites, kādas ir starp Poliju un Latviju, sniedzas tālāk par ceļu un dzelzceļu tīkliem. Mūs saista mūsu vēsture, draudzība un radniecība, kas veido stingru pamatu mūsu partnerattiecībām nākotnē kā Eiropas Savienības un NATO alianses dalībvalstīm. Mēs drīz pieņemsim kopīgus lēmumus, kas atstās ietekmi ne tikai uz mūsu valstīm, bet uz visu kontinentu. Es esmu pārliecināta, ka šie lēmumi dos mums iespēju veidot labāku nākotni un piepildīt mūsu gadsimtiem ilgo sapni par stabilu, drošu un plaukstošu Eiropu.

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas