Par ebreju kopienu Latvijā

Uzņēmējs, bij. Rīgas ebreju kopienas vadītājs Grigorijs Krupņikovs:

Foto: A.F.I.

Ebreji un vācieši ir Latvijas minoritātes, kuru skaits atšķirīgos veidos un apstākļos salīdzinājumā ar pirmskara periodu ir dramatiski samazinājies. Tomēr ebreju kopiena mūsdienu Latvijā — viena no organizētākajām, sabiedriskajā dzīvē un politikā visvairāk pamanākām. Kāds tam skaidrojums?

Tā ir tradicionālā dzīvotspēja. Ebreju diaspora trimdā jau dzīvo vairāk nekā divus tūkstošus gadu, un tas laikam ir radījis zināmu imunitāti jeb izdzīvošanas spējas. Spēju pat nelielām kopienām izdzīvot citās valstīs — ne savā zemē.

Latvijas ebreju kopienu skaitliskais sarukums skāra vēl deviņdesmito gadu sākumā. Tas tagad apstājies?

Tas sen jau praktiski apstājies. Pēdējais dramatiskais sarukums bija 1989.–1991. gadā, kad sāka krist dzelzs aizkars. Toreiz neviens vēl galīgi nezināja, kas notiks rīt vai parīt: vai atkal iebrauks tanki un atgriezīsies komunistiskā vara vai mēs iesim uz neatkarīgu Latviju.

Pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātē tika atklāts Jūdaikas centrs, atgūts Rīgas ebreju kopienas nams Skolas ielā 6. Vai visam šim kultūras un izglītības iestāžu tīklam ir arī kāds koordinators?

Rīgā darbojas 13 līdz 15 ebreju organizācijas un institūcijas. Tā ir ebreju skola, ebreju slimnīca, muzejs, veterānu organizācija, sociālās palīdzības organizācija, jaunatnes centrs, kultūras centrs, bibliotēka. Visas tās apvienotas ebreju kopienā. Tā atrodas Skolas ielā 6, kur atrodas arī dokumentācijas centrs “Ebreji Latvijā” un vairākas jau minētās organizācijas. Šajā kopienā ietilpst arī ebreju slimnīca “Bikur Holim” Maskavas ielā un ebreju skola. Šī slimnīca ir neatkarīgu juridisko personu īpašums, vienīgā ebreju slimnīca bijušajā komunistiskajā Eiropā, kura mūsu kopienai ir atdota ar speciālu Saeimas lēmumu.

Tas notika…

Redziet, ir vēl viena problēma, saistīta ar īpašuma atdošanu. Saskaņā ar Latvijas likumiem īpašumus atdod reliģiskām, bet ne sabiedriskām organizācijām. Par ebrejiem viss kā vienmēr ir mazliet citādāk. Ebrejiem normālā kopienā, kāda tā bija pirmskara Latvijā, strikts dalījums starp reliģiskām un sabiedriskām organizācijām gandrīz nebija iespējams. Tas pats attiecas uz slimnīcu “Bikur Holim”: it kā būtu medicīnas iestāde, bet tajā bija neliela sinagoga, košera virtuve, tur pēc reliģiskā rituāla apgraizīja puišus un tās cilvēkus pēc reliģiskā rituāla apglabāja. Tas pats bija veco ļaužu patversmē Pērnavas ielā 70, kur arī bija neliela sinagoga.

Deviņdesmito gadu vidū izdotajā Leo Dribina grāmatā “Ebreji Latvijā” rakstīts: “Starp Latvijas valsts institūcijām un Rīgas ebreju kopienu nav domstarpību jautājumos par ebreju minoritātes stāvokli un perspektīvu Latvijā.” Vai to var teikt arī šodien?

To var teikt par visiem neatkarības gadiem. Tīri dabiski izveidojās, ka ebreju kopienas atjaunošana noritēja gandrīz paralēli atmodas sākumam. Ja paskatās uz fotogrāfijām ebreju muzejā, piemēram, pirmā lielā manifestācija Daugavas krastmalā, blakus Latvijas sarkanbaltsarkanajam karogam redzam ebreju kopienas karogu. Kopiena pilnībā atbalstīja Tautas frontes darbību un Latvijas centienus pēc neatkarības. Ko varēja, darīja no savas puses, piemēram, piepulcinot Amerikas ebreju organizāciju atbalstu. Arī tagad tam, lai Latvija iestātos NATO, ļoti aktīvu atbalstu izteica Amerikas ebreju komiteja, kas ir viena no ietekmīgākajām ASV organizācijām.

Tajā pašā laikā Simona Vīzentāla centrs apsūdz Latviju par “nepietiekamiem un nesekmīgiem centieniem izmeklēt nacistu kara noziegumus”. Latviešos tas neviļus rada domu, ka Zurofa kungs apzināti vai neapzināti tiecas ebrejus ar tiem sanaidot.

Ne es kā bijušais Rīgas ebreju kopienas priekšsēdis, ne ebreju kopiena nevar atbildēt par to, ko dara Zurofa kungs. Tāpat kā jūs laikam nevarat atbildēt par to, ko dara Rubika kungs. Jā, mēs abi ar Zurofu esam ebreji, un jūs ar Rubiku — etniskie latvieši. Vai jūs gribētu atbildēt par viņu vai arī Viktoru Alksni? Taču nē. To, ka šajā jautājumā nepiekrītu Zurofa kunga pozīcijai, esmu vairākkārt teicis publiski. Manuprāt, viņš dara nepareizi, degradējot to ideju, kura it kā ir viņa darbības vadmotīvs. Vispār neuskatu, ka pastāv kolektīvās vainas jēdziens: tas ir Staļina un Hitlera laika izdomājums. Ir individuālie noziedznieki, nevis kolektīvā vaina. Tajā pašā laikā neviens Zurofa kungam nevar aizliegt izteikt to, ko viņš grib paust. Vienīgais — mēs varam diskutēt par to, kā katrs pret viņa aktivitātēm izturamies.

Bija arī latviešu ebreju glābēji, pazīstamākie Žanis Lipke, Artūrs Krūmiņš un citi. Vai, jūsuprāt, šie vārdi pietiekami labi zināmi kā ebrejiem, tā latviešiem?

Latvijā dzīvojošie ebreji par to zina. Mums ir muzejs, tajā ir saraksts. Katru reizi, kad ebreju glābējiem pienāk kārtējie diplomi un medaļas no “Jad Vašem”, no Izraēlas valsts, notiek publisks sarīkojums. Jau deviņdesmito gadu sākumā atgādināju, ka ir divas cilvēku grupas, par kurām Latvijā praktiski nerunā. Vieni — ebreju glābēji, sākot ar Žani Lipki, bet otri — pretestības kustība ar Konstantīnu Čaksti priekšgalā. Ko zināja par Centrālo padomi līdz brīdim, kad izveidojās pieminekļa iniciatīvas grupa? Bet tieši šādi cilvēki ir Latvijas slava, humānisti un demokrāti šo vārdu augstākā nozīmē. Lipkem ir piemineklis Meža kapos, bet ir doma izveidot viņam vēl lielāku memoriālu.

Viena no lielākajām ebreju kopienām Latvijā ir Daugavpilī, kur vēsturiski (1897. gadā — 46,5% iedzīvotāju) tās īpatsvars bijis visai ievērojams. Tur ir ebreju režisora un antifašista Mihoelsa iela, Rīgā ir Jeruzālemes iela. Šķiet, kopiena nevar sūdzēties arī par pašvaldību pretimnākšanu?

Domāju, ka Latvijas ebreju kopienai kopumā ir ļoti konstruktīvas attiecības ar Latvijas varas iestādēm visos līmeņos. Protams, ne visi jautājumi ir atrisināti, ne visam pietiek naudas. Amerikas ebreju komitejas atzinums par ebreju situāciju Latvijā ir visnotaļ pozitīvs. Var iebilst: ne viss ir ideāli un rozīgi. Var parādīties cilvēkus aizvainojošs raksts žurnālā “Kapitāls”, var atsaukties uz kādu izdevēja Gardas izteikumu. Dažkārt iznāk stulbas situācijas, kā, piemēram, ar atjaunoto memoriālu Rumbulā. Svarīgākais, ka nav principiālu pretrunu.

Tagad vairāk nekā puse ebreju kopienas ir pilsoņi. 1995. Gadā bija tikai 44,7 procenti. Bez Rīgas un Daugavpils ebreju kopienas darbojas Liepājā, Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē, Ludzā. Tās apvieno Latvijas ebreju kopiena un Draudžu padome.

Jums ir vīzija par Latvijas ebreju kopienas nākotni?

Labi organizēta, aktīva, atvērta un integrēta valsts struktūrās.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc V. Hermaņa intervijas “Ebreji pateicīgi Latvijas humānistiem”