Par cenšanos sasniegt vairāk

Foto: A.F.I.

Uzņēmējdarbības eksperts Gundars Ķeniņš–Kings (ASV):

Tikko saņēmām jūsu jaunāko grāmatu. Kas jūs dzen tās rakstīt?

Jau agrāk Latvijā esmu izjutis daudz nezināšanas par saimnieciskām lietām. Un esmu arī redzējis, ka robi — dažreiz veiksmīgāk, dažreiz neveiksmīgāk — tiek aizpildīti ar tulkojumiem vai konspektiem no citām valodām. Parasti tiem trūkst saistības ar Latviju. Rakstot savas grāmatas, mēģinu izmantot paša novērojumus, atmiņas, ieskatus par Latviju kopā ar jaunāko, ko esmu ievērojis un atzinis Amerikā. Jūtu, ka varu dot to, ko neviens cits nevar. Tas ir mazs paldies par audzināšanu un izglītošanu manus pirmos 18 gadus Latvijā.

Kā tas iznāk, ka, pētīdams uzņēmējdarbību, pats par uzņēmēju neesat kļuvis?

Esmu bijis. Pēc kara beigām dūšīgi tirgojos Vācijā, melnajā tirgū. Un ļoti sekmīgi, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tirgojos ar dzirkstošo vīnu un parastajiem Reinas vīniem, ko toreiz amerikāņi neļāva pārdot civiliedzīvotājiem. Es neredzēju nekādu attaisnojumu tam, ka ļauj audzēt vīnogas, ražot vīnu un tajā pašā laikā to nedrīkst pārdot nevienam citam kā tikai amerikāņiem. Tā es izpalīdzēju tirgum un dzīvoju ļoti labi.

Tas bija kara laikā, bet pēc tam?

Kad gāju Stanforda universitātē, man bija sava tirgus pētniecības firma — lai piepelnītos. Un, atklāti sakot, privātajā sektorā no pašiem pamatiem izveidot un līdz diezgan nopietniem sasniegumiem (mēs bijām starp pirmajām 20 skolām ASV, kas saņēma akreditāciju zināmā profesionālā kategorijā) aizvadīt biznesa skolu — tā arī būtībā ir uzņēmība.

Kā jūs vispār sākāt interesēties par uzņēmējdarbību? Jūsu vecākiem vairāk bija dzejiska ievirze.

Man šķiet, ka mēs katrs iedomājamies pazīstamos un nepazīstamos tādus, kādus mēs viņus gribam iedomāties.

Mans tēvs bija kalpa zēns, izglītotājs, diplomāts, dzejnieks, muižnieks, grāmatizdevējs, žurnāla redaktors, advokāts, valstsvīrs. Kuru jūs gribat izvēlēties kā svarīgāko? Viņam visi šie pasākumi bija interesanti, un viņš bija arī uzņēmējs. Māte krievu un vācu okupācijas laikā uz savu roku nodarbojās ar tulkošanu. Varbūt to nesauca par uzņēmējdarbu, bet uzņēmība noteikti bija vajadzīga. Par katru darbu, par katru līgumu bija jākaro, jo neviens nemaz tik ļoti negaidīja Austru Dāli–Ķeniņu. Uzņēmība ir tur, kur mēs to atrodam. Kādreiz arī neierastos formātos.

Vispār Latvijā par daudz domā, ka uzņēmējs ir tas, kurš galvenokārt ņemas ar zemi, ēkām un iekārtām, kurš izmanto kapitālu, lai ražotu taustāmu mantu. Tas šodien ļoti kavē Latvijas izaugsmi.

Pirms dažam dienam man bija sarunas ar vairākiem uzņēmējiem, kuriem neapšaubāmi prātā bija tieši šis modelis. Es viņiem teicu — mīļie cilvēki, kāpēc jūs domājat par kapitāla intensīvu pasākumu?! Naudas jums nav un ir žēl, ka citiem ir. Un tajā pašā laikā jums ir galvas, spējas, ko var attīstīt un izmantot. To sauc par intelektuālo kapitālu. Jums ir spējas izveidot organizāciju, kas savā veidā sastrādā, kur cilvēki viens otram uzticas — tas ir sociālais kapitāls. Tas nemaksa neko, bet ir grūti iegūstams. Ja jums ir šie divi kapitāli, tad jūs varat izveidot pilnīgi modernu pakalpojumu organizāciju.

Ja esam nonākuši līdz Latvijas realitātei, tad ļoti gribas dzirdēt, ka pa šiem gadiem, kopš jūs te braucat, esat novērojis progresu…

Atkal skatāmies katrs no sava viedokļa. Manuprāt, visus šos 12 gadus es neesmu saskatījis pietiekami daudz progresa. Es pilnīgi apzinos, ka ātrāks temps būtu grūtāks — traumējošs, sasprindzināts. Un tomēr es būtu ieteicis lielāku spriedzi, lielākas grūtības, lai uzņemtu ātrāku tempu. Tas nav noticis. Acīmredzot cilvēki šeit ir apmierināti ar to tempu, kas viņiem ir. Neesmu nekur manījis, ka kāds īpaši gribētu ātrāku tempu un vairāk pārmaiņu.

Jūs domājat, ka paši cilvēki negrib?

Cilvēki būtībā negrib mainīties. Ir zinātniski pierādīts, ka pat tad, ja jums pavēstītu vislabākās ziņas par gaidāmām pārmaiņām, jūs tik un tā būtu satraukti un sasprindzināti un nejustos sevišķi labi. Cilvēki parasti neskatās uz pārmaiņām kā uz labumu.

Kādā virzienā, jūsuprāt, mums vajadzēja mainīties?

Iet tālāk virzībā uz personīgu atbildību un augstākām ētikas normām. Latvijā veidojas jauna vidusšķira. Es esmu redzējis lielu progresu jauno cilvēku interesē par mācīšanos. Neesmu redzējis tādu pašu interesi no valdības puses, lai finansētu izglītību, bet katrā ziņā jaunie cilvēki ir lauzušies skolās, labākās un sliktākās.

Tas ir vispārīgi par cilvēku mainīšanos. Ko tieši uzņēmēji pa šiem gadiem jau ir un vēl nav iemācījušies?

Kā kurais, es nevaru vispārināt. Es vispārinu tik daudz, ka liela daļa Latvijā domā, ka svarīgi ir ražot tēraudu lielās fabrikās, taisīt celulozi un izcirst pusi visu Latvijas mežu. Tās ir gigantiskas domas ar ārkārtīgi lielu kapitālu ieguldījumu, kas neder Latvijas apstākļos. Mums Takomā pašreiz palielina ostu, kas izmaksās 300 milj. USD un dos 200 jaunas darba vietas. Takomā tas ir nepieciešams, un pilsētai tāda nauda ir. Bet parādiet, kur šeit ir vērts izdot pusotru miljonu dolāru vienai darba vietai!

Vai reizē tā nav arī atbilde uz jautājumu — kā Latvijai attīstīties, par ko tik daudz runā?

Un tiklīdz jūs sākāt runāt, tā tūlīt jāspriež, ka nevarat vairs pasaulei ražot apakšbikses, jo ķīnieši jau tās ražo. Vairs nevarat sagādāt kokmateriālus, jo pietrūkst koka. Tā vien tad dzird — mums nekā nav, neko nevaram darīt, galvas nestrādā. Galvas ir. Nesacīšu, ka labākas, taču arī ne sliktākas kā citiem. Dieviņš spējas visiem sadalījis diezgan līdzīgi. Vispārīgi ņemot, tas ir izglītības trūkums, ja cilvēks nesaredz iespējas, kas būtu jāsaredz, un viens no maniem centieniem šeit ir norādīt iespējas.

Kāda būs sabiedrības tālākā attīstība, ņemot vērā bezdarbu, bēgļu plūdus un kara draudus?

Lai mēs varētu tikt galā ar savu nākotni, mums ir jāgatavojas strādāt un darboties mainīgā pasaulē, kuras nākotne nav skaidra. Ja nebūsim sagatavojušies, mums būs vienkārši bail no nākotnes un mēs mēģināsim ierauties kādā kaktiņā. Mēs ļoti labi zinām, ka pārmaiņas nāk, tikai nezinām, kādas tieši tās būs, kā tās atsauksies uz mums un kā būtu jāatsaucas uz tām. Gluži atklāti — vairākums cilvēku nākotnei nepielāgosies ļoti labi, labi pielāgosies tikai viena daļa. Izglītotajiem uzņēmējiem un darba ņēmējiem būs jāgādā par to, lai atrastos starp sekmīgajiem, jo viņiem vajadzēs palīdzēt uzturēt tos, kas būs neveiksminieki. Tauta novecojas, darbavietu skaits tekstilrūpniecībā un kokrūpniecībā mazināsies. Citiem vārdiem, ja nekas nemainīsies, tad arvien mazāks strādājošo skaits uzturēs arvien lielāku nestrādājošo skaitu. Nemaz nerunājot par kaut kādu labklājību.

Kas to nosaka, ka lielākā daļa nepielāgosies?

Savā ziņā lauksaimnieku tradīcijas. Lauksaimnieki ir strādīgi, bet viņi necieš pārmaiņas. Palasiet Virzas “Straumēnus” — Lielupe tek, gadu no gada plūdi atnāk, aiziet, vieni un tie paši darbi ritmiski atkārtojas. Varbūt tas ir dabīgi un patīkami, taču tas nav tradīciju kopums, kas veicina, pielāgošanos straujai attīstībai, kura no roku un zirgu darba ir aizgājusi līdz industrializācijai padomju laikā un tagad aizies tālāk līdz tam, ko sauc par intelektuālu attīstību un sociālo sadarbību. Tās ir milzīgas pārmaiņas simt gadu laikā, kas notikušas ar tradīcijām, kuras veidojušās tūkstošiem gadu un joprojām ir jūtamas tautasdziesmās, pasakās un paražās. Šīs tradīcijas uztur zināmu identitāti un komfortu, bet reizē ir arī bremze. Tāpēc arī nonākam pie jautājuma, pie kura bijām sākumā — kāds ir pareizais un piemērotākais līdzsvars, cik ātri mēs izaugsmē varam kustēties. Katram uz to ir sava atbilde, jo katrs no mums ir savādāks. Katrs pielāgosies apstākļiem tā, kā viņš mācēs un gribēs.

Sava nozīme taču ir arī tam, kas cilvēkam dots no dabas? Viens vieglāk kļūst par veiksminieku, otram ir grūtāk.

Jā, tā ir. Bet kaut vai tā pasīvā uzvedība, ko redzam Latvijā, ir ieaudzināta, nav dabīga. Piemēram, universitātē studenti sēž paklausīgi kā peļuki, bet nevēlas jautāt. Taču viņi vismaz pusi neiemācās! Tas nav no dabas, to viņiem ir iemācījuši jau varbūt kā maziem bērniņiem, lai neprasa tik daudz.

“DIENAS BIZNESS”; pēc I. Lehmusas–Briedes intervijas

“Gundars Ķeniņš–Kings: Centies sasniegt vairāk”

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.