Par zemi, kas arvien bijusi un ir mūsu rūpju bērns

Dr. habil. philol. Ingrīda Sokolova — “Latvijas Vēstnesim”

Zeme latviešiem vienmēr ir saistījusies ar Dzīvi un Dzīvību. Ar Darbu un Rūpēm. No paaudzes uz paaudzi esam ar bijību runājuši par TĒVZEMI un DIEVZEMĪTI. Cauri laikmetu griežiem latvieši pamatoti ir dēvēti par zemnieku tautu, savu senču tikumu kopējiem un turpinātājiem. Mūsu viskvēlāko ilgu piepildījums ir bijis… savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, kas gadsimtiem cauri noteica dzīvesveidu, sirds un prāta strāvojumus. Mīlot zemi, darbi druvā no tumsas līdz tumsai nekad nav likušies smagi.

Un nu ir nākusi klajā grāmata ar zīmīgu nosaukumu — “Zeme: mana, tava, mūsu…”.

Uzreiz jāatzīstas, ka sniegt vērtējumu par šo grāmatu ir ļoti grūti, jo te viss ir nozīmīgs, aktuāls. Astoņas nodaļas ar praktiskiem un teorētiskiem jautājumiem. Varu tikai minēt nodaļu nosaukumus, kuri pilnībā atbilst saturam: “Zeme kā tautsaimniecības resurss”, “Zemes politika”, “Zeme kā īpašumtiesību objekts”, “Zemes izmantošana”, “Zemes pārvaldība”, “Viedokļi par zemi un zemes reforma”. Ir arī diskusija pie apaļā galda “Zeme — norunās, pretrunās un atrunās”, pie kura Dr. geogr. Anna Seile un pazīstamais publicists Ēriks Hānbergs, kurš ir daudz un asi rakstījis par lauku sāpīgajiem jautājumiem, saaicinājuši mūsu ievērojamākos lauku speciālistus.

Ļoti liels ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) profesora Voldemāra Strīķa nopelns, kurš ir gan izdevuma galvenais redaktors, rakstu organizētājs, gan arī 2.nodaļas “Zeme kā tautsaimniecības resurss” autors, ļoti veiksmīgi sadarbojoties ar Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķi Baibu Rivžu. Autoru vidū ir zinātnieki un praktiķi — ekonomisti: Guntis Grūbe, vēl viens LLU profesors Kazimirs Špoģis, arhitektūras zinātņu doktore Modrīte Lūse un ģeogrāfijas zinātņu doktore Anna Seile, zemes ierīkotāji Oļģerts Leščinskis un Zigurds Veitners. Un ir vesela virkne līdzautoru no ģeodēzijas, kartogrāfijas, nekustamā īpašuma formēšanas, nekustamā īpašuma vērtēšanas un informācijas galvenās pārvaldes.

Apbrīnojami daudzpusīga, pirmreizīga ir akadēmiķa Jāņa Stradiņa apcere “Zeme, tauta, vēsture”, kuras ievadā autors raksta, ka “šīs apceres mērķis nav sniegt jaunus faktus un atziņas, bet jauna sistemātiska izdevuma ievadījumā paraudzīties uz šajā grāmatā skartajām Latvijas zemes problēmām vēstures skatījumā”. Varu piebilst, ka vienmēr esmu apbrīnojusi mūsu LZA prezidenta J.Stradiņa vispusīgās, unikālās zināšanas, un te diez vai mūsmājās kāds ar viņu var sacensties, jo šķiet — tām nav robežu. To pierāda arī jaunais raksts, kuram izmantoti 38 — pat ļoti seni un reti — avoti latviešu un vācu valodā. Autors atskatās ļoti, ļoti tālā pagātnē, kad apmēram 8500 gadu pirms Kristus dzimšanas Latvijā ieradās pirmie cilvēki, bet pirms 2000 gadiem, arī vēl pirms Kristus, Latvijā sākās zemkopības augšupeja. Vēlāk mūsu zemkopju stāvoklis pakāpeniski pasliktinājās — “pēc neveiksmīgiem sacelšanās mēģinājumiem, pēc biežajām neražām, pēc kariem, īpaši Livonijas kara postažām un zviedru laikiem”. Tomēr līdz 1912.gadam latviešu zemnieku īpašumā nonāca 90,5% no visas platības, kas agrāk piederēja muižniekiem. J.Stradiņš sīki apraksta norises zemes lietošanā 20.gadu sākumā, Pirmā pasaules kara beigu posmā, lielo revolūciju laikā un tālākajos vēstures posmos līdz pat Satversmes sapulcei (1920 — 1922). Autors apstājas pie radikālās agrārās reformas, kas izrādījās pozitīva arī nacionālā jautājuma risināšanā Latvijas laukos. Sagrāve nāca līdz ar deklarāciju par zemes pasludināšanu tautas īpašumā. Kolhozi un sovhozi atsvešināja zemnieku no zemes, uzskata apceres autors. Un secina, ka “vēl līdz šim tradicionālās zemkopības un pa daļai arī mežsaimniecības situācija Latvijā nešķiet sakārtota”. Tam var tikai piekrist, turklāt aug neziņa, nemiers par zemes apsaimniekošanas turpmākajiem veidiem un iespējām. Autors uzdod ļoti svarīgu jautājumu: “Vai zeme Latvijā joprojām ir vērtība un kāda tā ir — vai tikai vērtība tirgū, turklāt neliela, vai morāla vērtība, vai vērtība nācijas pastāvēšanai nākotnē? Kas notiks ar mūsu zemi, attīstoties globālajām pieejām, tad, kad iestāsimies Eiropas Savienībā?”

Atbildi mēģina sniegt grāmatas nākamās nodaļas.

Nešaubīgi var teikt, ka grāmata ir skaisti noformēta — ar bagātīgu foto klāstu, tabulām, par ko no sirds jāpateicas visiem tās veidotājiem. To izdevis LR Valsts zemes dienests, kurš solās turpināt domu apmaiņu par Latvijas laukiem. Un tas ir tikai apsveicami, jo asie jautājumi droši vien iegūs jaunus pagriezienus — varbūt pat ļoti sāpīgus un mums neierastus. Jo mēs šodien vēl īsti nezinām, kas laukus sagaida pēc iekļūšanas ES. Ejam nezināmajā. Un no mūsu pašu nacionālā lepnuma, pašapziņas, izturības būs atkarīgs, kā mums tur klāsies un vai pēc gadiem mēs atkal varēsim izdot tādu visādā ziņā bagātu grāmatu.