Romualds Ražuks, Saeimas priekšsēdētāja biedrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Tikai mazliet ilgāk nekā nedēļu esat Saeimas priekšsēdētāja biedrs un Prezidija loceklis. Bet tieši tagad Saeimas deputātiem ir starpsesiju brīvlaiks. Vai pats to neizmantojat?

— Jaunajā amatā esot, to nepavisam neiznāk izmantot. Jā, ir Lieldienu brīvdienas, tomēr darbs Saeimā nekad neapstājas. Mums taču ir saistības ar daudzām ārzemju parlamentārajām organizācijām, un kaut vai tāpēc ir jāturpina pildīt savus pienākumus. Īpaši mums, Prezidija locekļiem, tādu īstu brīvdienu nevar būt.

Pašlaik Saeimai ir sevišķi intensīvs posms, jo, manuprāt, ir atlicis tikai gads, līdz mums jātiek skaidrībā par iespējām integrēties Eiropas Savienībā (ES) un transatlantiskajās drošības struktūrās. Protams, pēc gada mūs vēl neuzņems ne Eiropas Savienībā, ne NATO. Bet tad mums jau puslīdz droši būs zināmas mūsu izredzes. Tagad, Zviedrijas prezidentūras laikā, mēs nenoliedzami jau esam guvuši diezgan labus panākumus virzībā uz Eiropas Savienību un līdz ar to tuvojamies pirmās grupas kandidātvalstīm. Pēc tam būs Beļģijas prezidentūras laiks, un tad mēs laikam gan varēsim rezumēt, kādus mājas darbus esam paveikuši un uz ko esam tiesīgi pretendēt.

Nākamruden Vīnē notiks NATO parlamentārā asambleja, pēc tam 2002. gadā Prāgā. Tad arī vairāk vai mazāk skaidri tiks pateikts, kādas ir Latvijas izredzes kļūt par NATO dalībvalsti.

Līdz ar to tagad ir īpaši svarīgi aktīvi līdzdarboties visās šajās dažādajās starptautiskajās organizācijās, kur mums ir savas saistības un pienākumi. Komandējumus uz Strasbūru, Briseli vai citurieni nekādā ziņā nevar uzskatīt par izpriecas ceļojumiem, visur ir nopietni un pacietīgi jāstrādā. Man ir tāds iespaids, ka Saeimas deputāti šo darbu veic pēc labākās sirdsapziņas.

Domāju, ka man pašam atrašanās šajā jaunajā amatā paver vēl lielākas iespējas sekmīgi veikt savus pienākumus, vadot Latvijas delegāciju Baltijas asamblejā. Turklāt pašlaik esmu arī Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājs, kamēr Latvija tajā ir prezidējošā valsts. Man acīmredzot turpmāk būs vēl vairāk iespēju pārliecināt ārvalstu politiķus un atbildīgas amatpersonas par to, ka Latvijā veidojas mūsdienīga sabiedrība, ka Latvija nepavisam nav tāda zeme, kur cilvēki mīt mazās koka mājiņās pašā Eiropas nomalē pie Krievijas robežas. Šie regulārie kontakti ar citu zemju parlamentu pārstāvjiem dod ļoti daudz, veidojot Latvijas tēlu pasaulē. Nekas cits tagad nevar būt tik svarīgs mūsu darbā, kā radīt drošu un stabilu vidi investīcijām un uzņēmējdarbībai.

Un ceļš uz to ved tikai caur skaidrību, kam tad mēs galu galā esam piederīgi — Eiropai, tā sauktajai pelēkajai zonai vai Krievijas ietekmes sfērai.

— Dažkārt rodas iespaids, ka Baltijas asamblejas visnotaļ pozitīvi vērtējamās rezolūcijas un labās ieceres tomēr galarezultātā izplēn vai netiek līdz galam īstenotas. Vai piekrītat šādam viedoklim?

— Daļēji tā ir taisnība, bet ne vienmēr tam var piekrist. Drīz vien, 31. maijā un 1. jūnijā, Rīgā notiks ļoti svarīgs pasākums — Ziemeļu padomes un Baltijas asamblejas kopīga sesija, pēc tam tūdaļ būs Baltijas asamblejas 18. sesija. Sakarā ar to, ka šajās dienās Baltijas asamblejai apritēs desmit gadu, izdosim šai jubilejai veltītu grāmatu, kurā būs ievietotas arī visas desmit gadu laikā pieņemtās rezolūcijas. Un tad ikviens varēs pārliecināties, ka iecerētais lielākoties tomēr ir realizēts. Protams, ir daudzas lietas, kas nav nokārtotas tā, kā gribētos un kā būtu vēlams. Esmu diezgan daudz domājis par to, kāpēc gan mēs, baltieši, nevaram ātri un efektīvi vienoties daudzos jautājumos, jo mērķi mums taču ir vieni un tie paši. Atbilde laikam ir viena: no paša sākuma gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā uzsvars tika likts uz savas nacionālās valsts izveidošanu ar savu muitu, savu robežsardzi, savu armiju un tā tālāk. Šim tapšanas laikposmam acīmredzot bija jāpaiet.

Tomēr, neraugoties uz to, piemēram, aizsardzības jomā esam pavirzījušies tālāk nekā Eiropas Savienības valstis. Mums ir kopīgas bruņotas vienības, kopīga gaisa telpas novērošanas sistēma, kopīga aizsardzības spēku koledža Tartu. Arī ekonomikā ir pienākumi. Te var minēt kaut vai brīvās tirdzniecības līgumu, kas pārvērtīs atsevišķu mazu valstiņu tirgus par kopīgu Baltijas tirgu ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju. Esam izveidojuši vienotu vidējās izglītības telpu. Drīz tiks parakstīts līgums par vienotas augstākās izglītības telpas izveidi.

Ja salīdzinām pašreizējo situāciju ar stāvokli 20.—30. gados, tad jāatzīst, ka tagad baltiešu sadarbība ir daudz ciešāka.

Arī tolaik bija ne mazums tikšanos un sarunu, tomēr tās galu galā beidzās ar neveiksmi un Baltijas valstu bojāeju okupācijas rezultātā. Tagad turpretī ir noslēgti un darbojas desmitiem trīspusējo un divpusējo līgumu. Turklāt mūsu ārpolitiskie mērķi ir vienoti un skaidri definēti, lai gan panākumi un tempi virzībā uz Eiropas Savienību un NATO reizumis atšķiras. Tāpēc jo īpaši svarīga ir apmaiņa ar informāciju un ar viedokļiem Baltijas asamblejā. Sava rīcība aizvien jāsaskaņo, lai gluži kā uz šauras laipas mēs viens otru netīšām nepagrūstu. Sadarbību izvēršot, mums ir divi lieliski paraugi — trīs Beniluksa valstu parlamentu konsultatīvā padome un Ziemeļu padome, ko veido piecas Ziemeļeiropas valstis.

— Kādi pienākumi jums veicami Saeimas priekšsēdētāja amatā?

— Līdztekus tiem pienākumiem, kas veicami visiem pieciem Prezidija locekļiem, man ir arī savi īpaši pienākumi. Manā pārraudzībā ir Saeimas preses dienesta darbs, tātad arī viss, kas saistīts ar masu saziņas līdzekļiem un līdz ar to sabiedrības informēšanu par Saeimas darbu. Šobrīd man nav pamata apšaubīt to, kas pašlaik notiek šajā informācijas laukā. Bet, protams, es centīšos turpmāk veicināt šī darba uzlabošanu. Varbūt tas tik daudz neattiecas uz preses dienestu, kā uz pašiem deputātiem. Esmu novērojis, ka citu valstu parlamentos deputāti biežāk rīko preses konferences un brīfingus, biežāk nāk klajā ar dažādiem paziņojumiem. Kaut arī Eiropas vispārējās labklājības zemēs masu saziņas līdzekļu interese par parlamenta darbu ir pat mazāka. Mums tas ir vitāli svarīgs jautājums — būsim vai nebūsim Eiropas Savienībā un NATO. Tāpēc mūsu deputātiem ir ļoti svarīgi precīzi un visiem saprotami pastāvīgi skaidrot savu nostāju. Sabiedrība laikus jāsagatavo, tuvojoties gaidāmajam referendumam par iestāšanos Eiropas Savienībā, kā arī par iespējamiem grozījumiem Satversmē sakarā ar to.

Saprotams, ka joprojām, bet vēl augstākā līmenī manā kompetencē būs sadarbība ar abām pārējām Baltijas valstīm un ar Ziemeļu padomes dalībvalstīm. Atgādināšu, ka tūliņ pēc Lieldienām, 18. aprīlī, pie mums darba vizītē ieradīsies Lietuvas Seima spīkers Artūrs Paulausks, ar ko apspriedīsim daudzus svarīgus jautājumus. Tāpēc esmu paredzējis uzaicināt uz šo tikšanos arī visu Saeimas frakciju vadītājus.

Protams, sabiedrības informēšana par Saeimas darbu ar masu saziņas līdzekļu starpniecību ir diezgan sarežģīts uzdevums. Ar to aizvien jārēķinās, ka žurnālisti tiecas izcelt maznozīmīgus notikumus ar sensācijas piegaršu, savukārt nereti atvirza otrā plānā vai pat noklusē būtiskāko un nozīmīgāko.

— Vai arī turpmāk paliksit frakcijas "Latvijas ceļš" priekšsēdētājas vietnieka un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas biedra amatā? Vai spēsit vienlaikus veikt tik daudzus pienākumus?

— Par to ir jālemj gan frakcijas, gan komisijas deputātiem. Šobrīd vēl pavisam noteikti nevaru pateikt, vai tik lielu slodzi varēšu uzņemties. Ļoti vēlos paveikt līdz galam tos darbus, ko iesāku, būdams Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas biedrs un Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs. Te minēšu iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likumprojektu, kas noteikti vēl būtu palabojams, būtu arī sagatavojams Latvijas iedzīvotāju gēnu izpētes likums. Tas un vēl daudz kas cits man jāpaveic 7. Saeimā šajos atlikušajos 18 mēnešos neatkarīgi no ieņemamajiem amatiem.

Savukārt tas, ka esmu frakcijas vadītājas vietnieks, varbūt tieši nāks par labu, jo varēšu Saeimas Prezidiju informēt par frakcijas darbu un otrādi, kas līdz šim nebija iespējams, jo "Latvijas ceļš" Prezidijā netika pārstāvēts.

Skaidrs, ka darba slodze nesamazināsies, bet drīzāk gan palielināsies. Taču atzīšos, ka organizatoriskais darbs, mēģinot, ja tā var teikt, lietas saturēt kopā iespēju robežās, man ir tuvs sirdij jau no Tautas frontes laikiem.

— Kā jūs, būdams atbildīgs par sadarbību ar preses izdevumiem, vērtējat Saeimas darba atainojumu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis"?

— Tagad atceros, ka mans senais draugs Romualds Ozols, kas tagad gan diemžēl vairs nav Lietuvas Seima deputāts, sacīja, ka viņu pārņem gluži vai skaudība par to, ka Lietuvā nav šāda laikraksta. Domāju, ka "Latvijas Vēstnesim" aizvien ir jābūt, jo vienīgi tas visai Latvijas tautai var sniegt un sniedz objektīvu un politiski nesagrozītu informāciju. Man pat grūti pateikt, kas laikraksta darbā būtu uzlabojams. Esmu ievērojis, ka tā redakcijā strādā profesionāli un zinoši žurnālisti. Avīzē lasāma vispusīga informācija par norisēm gan Saeimā, gan valdībā, gan pašvaldībās.

Manuprāt, vairāk gan varētu būt ziņu un vērtējumu attiecībā uz Latvijas gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā un arī NATO.

Tas ir ļoti labi, ka "Latvijas Vēstnesis" ir tāds laikraksts, kur frakciju politiskie uzskati ikdien netiek atreferēti, bet tur ir ziņas par Saeimas komisiju paveikto un atzīto.

Mans vērtējums — vēl vairāk uzmanības pievērst Saeimas ārpolitiskajām aktivitātēm un arī sabiedrības rosību izpausmēm dažādos veidos gan pilsētās, gan laukos. Tiesa, "Latvijas Vēstnesī" jau līdz šim regulāri tiek publicēti zinātnieku un sabiedrisko darbinieku viedokļi un apcerējumi par visdažādākajām dzīves jomām. Lai nu "Latvijas Vēstnesis" tā turpina arī tālāk.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas lietu redaktors