Par izglītību visiem Latvijā, Eiropā, pasaulē

Šā gada 24. februārī Eiropas Savienības (ES) informācijas centrā notika diskusija par tēmu “Izglītotais analfabēts”. Savas domas par šo jautājumu bija aicināti izteikt Latvijas Universitātes rektors akadēmiķis Ivars Lācis un Vidzemes augstskolas rektors akadēmiķis Pēteris Cimdiņš.

Diskusijas galvenais temats bija izglītība un tās problēmas pasaulē. Abi akadēmiķi atzina, ka mūsdienu pasaulē vērojama ekspertu sabiedrības veidošanās un līdz ar to izglītību ieguvušo cilvēku problēmas, iekļaujoties sociālajā vidē. Turklāt šie jautājumi ir aktuāli ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē.

P. Cimdiņš savā runā uzsvēra, ka agrāk zināšanu pārmantošana notikusi atšķirīgi. Šodien izglītība nozīmē zināšanas, humānus uzskatus un arī tehniskās zināšanas. Mūsdienās izglītotam cilvēkam nepietiek tikai ar kādu jautājumu labu pārzināšanu, ir jāprot šīs zināšanas arī sistematizēt un tehniski apstrādāt. Ir attīstījusies arī kāda negatīva tendence – šodien nereti cilvēks ar labām tehniskām prasmēm tiek vērtēts augstāk nekā filozofiski izglītots, spriestspējīgs cilvēks. Vēl nav zināms, cik veiksmīgi šodienas zināšanas tiks nodotas nākamajām paaudzēm. To, ka zināšanu pārmantošana līdz šim notikusi veiksmīgi, apliecina šodienas tehniskie sasniegumi. Domājot par nākotni, jāņem vērā, ka mūsdienās zināšanu apjoms ir milzīgs un tas turpina pieaugt. I. Lācis minēja skaitļus par zināšanu kopapjoma straujo palielināšanos mūsdienās salīdzinājumā ar citiem gadsimtiem. Piemēram, ir aprēķināts, ka 16. gadsimtā, lai zināšanu kopapjomu dubultotu, bija vajadzīgi aptuveni tūkstoš gadi, kamēr 20. gadsimtā gadu skaits vairs mērāms tikai pāris desmitos. Bez tam jāņem vērā, ka zināšanu kopapjoma dubultošanās nākotnē būs vēl straujāka. Šāds milzīgs informācijas apjoms arī rada pamatu šaubām par tās veiksmīgu nodošanu nākamajām paaudzēm.

Abi akadēmiķi uzsvēra arī to, ka šodien aizvien vairāk notiek ekspertu sabiedrības veidošanās. P. Cimdiņš minēja konkrētu piemēru, kas parāda izmaiņas arī izglītības sistēmā. 19. gadsimtā augstākā mācību iestāde tika uzskatīta par savas zemes un tautas garīgo apziņu, bet 20. gadsimtā augstskolā tiek veidoti homo economicus, homo politicus utt. Tas pierāda, ka šodien augstskolas galvenais uzdevums ir sagatavot šauri specializētus ekspertus. No tā arī izriet viena no galvenajām mūsdienu problēmām – izglītotu cilvēku nespēja iekļauties sociālajā vidē, nespēja saprast otru cilvēku. Pēc I. Lāča teiktā, viens no mūsdienu galvenajiem izaicinājumiem ir panākt, lai jaunais cilvēks jau blakus saviem skolotājiem runātu jaunā valodā. Tādējādi tiktu veicināta sociālā saikne starp dažādas paaudzes cilvēkiem, kuri pašlaik nereti runā atšķirīgās valodās.

Vispārējo izglītības problēmu kontekstā diskusijā tika analizētas arī Latvijas izglītības sistēmas pārmaiņas, problēmas un jautājumi par zinātnes un izglītības nākotni. Pēc statistikas datiem, kopš 1990. gada divas reizes palielinājies gan augstskolu, gan studentu skaits, savukārt doktorantūrā studējošo skaits ir septiņas reizes samazinājies. Lai arī šādi skaitļi neliecina par zinātnes attīstību Latvijā, I. Lācis apgalvoja, ka ar katru gadu situācija uzlabojas un palielinās doktorantūrā studējošo skaits. Savukārt P. Cimdiņš nākotnē būtiskus uzlabojumus nesaskata, jo šodien notiek augstākās izglītības privatizācija, kas pamazām noved pie tā, ka par reālu augstāko izglītību var runāt tikai pēc maģistra studiju beigšanas. Par to liecina arī divreiz lielākais studentu skaits augstākajās mācību iestādēs, kas savukārt nozīmē, ka augstskolās ienāk daudz studentu, kuri agrāk nebūtu izvēlējušies studijas. Diskusijā izskanēja viedoklis, ka pašreiz augstskolās vērojama situācija, ka jaunie studenti bieži nav pietiekami labi sagatavoti augstākās izglītības iegūšanai. Izglītības ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centra vadītājs Māris Krastiņš uzsvēra, ka tas vairāk ir jautājums par to, kā augstskolas piemērojušas savu programmu vispārējai vidējai izglītībai. Pēdējos desmit gados izglītības jomā ir darīts ļoti daudz – ir izstrādātas programmas un vienoti pārbaudījumi sesto, devīto un divpadsmito klašu audzēkņiem. Līdz ar to ir skaidri redzams šo skolēnu zināšanu līmenis un augstskolām tādējādi dota iespēja piemērot savas programmas reālajam topošo studentu zināšanu līmenim. Drīzākajā nākotnē vidusskolas vēl vairāk tuvosies augstskolām, jo plānots, ka centralizētā eksāmena darbs vidusskolā reizē būs arī iestājpārbaudījums augstskolā.

Diskusijas dalībnieki secināja: lai arī šodienas Latvijas izglītības sistēmā ir daudz problēmu, tomēr var cerēt, ka nākotnē zināšanas un zinātne Latvijā attīstīsies pozitīvi. Tā kā izglītots cilvēks nav tikai tas, kas ieguvis kādas konkrētas zināšanas, uzmanība jāpievērš arī vecāku lomai bērnu izglītošanā. Pēdējos gados ir vērojama tendence, ka audzināšanas funkcijas tiek uzticētas bērnudārzam, pēc tam skolai, tomēr mācību iestādes nespēj aizstāt to pieredzi, ko bērns iegūst ģimenē. Tieši aktīva vecāku iesaistīšanās bērna audzināšanā un izglītošanā liek pamatus vispusīgi izglītotam cilvēkam, kurš veiksmīgi spēj saprasties arī ar citiem sabiedrības locekļiem.

Ilze Sedliņa, “LV” korespondente