Par aliansi ar skatienu nākotnē

NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons:

Vai nākampavasar, kad paredzēta jauno valstu uzņemšana aliansē, NATO vēl pastāvēs?

Protams. Tā pārdzīvos gan diskusijas, gan debates un, es pat teiktu, arī domstarpības. NATO ir organizācija ar skatienu nākotnē un to neuztrauc tikai pašreizējās domstarpības. Tā joprojām būs gana laba organizācija Latvijai un citām valstīm, kas drīzumā kļūs par tās pilntiesīgām dalībvalstīm. Arī es gaidu šo brīdi, kad Latvija kļūs par dalībvalsti un Ziemeļatlantijas padomes sanāksmēs sēdēs man pretim pie galda.

Atteikt sabiedrotajai valstij atbalstu, ko tā lūgusi, kā to nupat darīja Francija un nedaudz mazākā mērā arī Beļģija un Vācija - vai tas nav pietiekami nopietns iemesls, lai apšaubītu šo valstu vēlēšanos turpināt būt kolektīvās drošības organizācijā?

Ja tas tā būtu, jums būtu taisnība. Bet tā tas nav tāpēc, ka domstarpības radās par piemērotāko brīdi militāras palīdzības sniegšanai, nevis par to, vai šāda palīdzība vispār būtu nepieciešama. Visi bija vienisprātis, ka Turcija atrodas potenciālo draudu zonā un ka aizsardzības pasākumi šajā situācijā būtu nepieciešami. Taču šīs trīs valstis vienkārši uzskatīja, ka brīdis tam nav sevišķi piemērots un šāda rīcība varētu tikt nepareizi interpretēta. Tagad šī situācija ir atrisinājusies un brīdis militārās palīdzības sniegšanai ir piemērots. Līdz ar to NATO uz šo lūgumu ir atbildējusi, un es vēlreiz gribu uzsvērt, ka nekādas pretestības nebija, jautājums bija vienīgi par laiku.

Septiņas NATO uzaicinātās valstis tā dēvētajā Viļņas desmitnieka deklarācijā pauž atbalstu ASV, kas ir viena no tās nākamajām sabiedrotajām, tajā pašā laikā citas potenciālās sabiedrotās Eiropā šo rīcību asi kritizēja. Vai šī kritika bija pamatota?

Kritika nāca tikai no vienas valsts, un šīs valsts prezidentam ir tiesības uz savu viedokli, tāpat kā kandidātvalstīm ir tiesības uz savu viedokli. Mēs esam demokrātiska alianse un debates demokrātiski ievēlētu līderu starpā ir pilnīgi normāla lieta. Es radio dzirdēju Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atbildi, kurā viņa kritizēja Francijas prezidentu par viņa uzskatiem. Domāju, ka viņa to darīja ļoti efektīvi. Nedomāju, ka kāda no uzaicinātajām valstīm jutās pazemota. Vienkārši tām bija pilnīgi atšķirīgi uzskati no vienas no esošajām dalībvalstīm.

Prāgas sammitā pieņemtie lēmumi paredzēja vairākus konkrētus pasākumus, lai mazinātu atšķirības Eiropas un ASV ieguldījumā aizsardzības nodrošināšanā. Irākas krīzes kontekstā šī problēma atkal ir uzskatāmi redzama. Kā jūs gatavojaties NATO šo situāciju atrisināt?

Aliansē nekādas krīzes nav un tādas īstas krīzes nekad arī nav bijis, kaut gan aizsardzības plānošana uz brīdi bija bloķēta. Tagad šī situācija ir atrisināta. Tomēr ir skaidrs, ka joprojām jārisina problēma par vienlīdzīgu ieguldījumu aizsardzībā un militārās rīcībspējas uzlabošanu. Arī jaunajām dalībvalstīm būs jāpiedalās šajā procesā.

Šī ir kolektīvās drošības organizācija, un katrai valstij tajā ir jādod savs ieguldījums, lai vajadzīgajā laikā un vietā mums būtu pieejami nepieciešamie resursi. Dalība NATO nav brīvbiļete zem ASV kodolieroču lietussarga. Katras dalībvalsts pienākums ir spēt sniegt palīdzību. Bet es zinu, ka Baltijas valstīm un Latvijai tas ļoti labi ir zināms, un man bieži no tām nācies šo apņemšanos dzirdēt. Es arī turpmāk Baltijas valstis, tāpat kā esošās dalībvalstis, mudināšu vienmēr laikus un visā pilnībā dot savu ieguldījumu kolektīvajā aizsardzībā, lai alianse varētu pildīt tai uzticētos pienākumus.

Atbalsts dalībai NATO Latvijā ir saglabājies nemainīgs, bet attieksme pret karu Irākā šķiet tāda pati kā tūkstošiem demonstrantu, kas visā Eiropā ielu gājienos protestēja pret uzbrukumu Irākai. Vai šīs demonstrācijas var uzskatīt par miera piekritēju kustību vai drīzāk mediju uzmanības izraisītu reakciju uz Irākas krīzi?

Cilvēkiem ir tiesības šādā veidā demonstrēt savus uzskatus. Bet nekāda kara nav. Es drīzāk vēlētos, lai cilvēki pārtrauc protestēt pret karu, lai viņi protestē pret Sadamu Huseinu un prasa, lai tas ievēro ANO rezolūcijas. Visā pasaulē cilvēki uzskata, ka viņam ir jāatbruņojas. Ja viņš atbruņosies, nebūs nekādas nepieciešamības apsvērt militāru darbību. Bet cilvēki, protams, var doties ielās un protestēt. Valstīm un to vadītājiem gan būtu jācenšas izskaidrot cilvēkiem, ka no šīs krīzes var iziet un militārā uzbrukuma iespēju iespējams samazināt.

Mēs gribam redzēt miermīlīgu iznākumu un pirms pāris nedēļām pieņemtajā paziņojumā to arī solījām. Tomēr, ja Sadams Huseins ANO nepakļausies, būs jārīkojas, citādi Apvienotās Nācijas pilnībā zaudēs savu reputāciju. NATO pagaidām ir iesaistījusies tikai Turcijas aizsargāšanā un nekādā militārā darbībā, kas būtu jāpakļauj diskusijām ANO. Tā nav, un NATO negrasās iesaistīties.

“DIENA”; pēc K. Plamšes intervijas “Irākas krīze NATO nesagraus”