Par kvalitatīvi jaunu ārpolitikas līmeni

Negaidīta ir ASV prezidenta Dž.Buša paustā gatavība (izteikta, tiekoties ar Latvijas prezidenti V.Vīķi-Freibergu), pārrunāt «Ventspils blokādi» ar Krievijas vadītāju Putinu. Protams, var pieļaut, ka Bušs vienkārši šādi ir gribējis vēlreiz un citā formā paust savas simpātijas Latvijas atbalstam Irākas konflikta jautājumos. Solīts makā nekrīt, turklāt nav ne mazākās garantijas, ka Putins Buša rekomendācijai pievērstu nopietnu uzmanību.

Protams, ir arī jārēķinās, ka Latvijas ekonomiskās intereses šajā situācijā kļūst tikai par mazu zobratiņu lielākā spēlē. Nav noslēpums, ka Francijas pielaidīgāko nostāju pret Irāku diktē Francijas firmu intereses šajā valstī. Principā var iedomāties, ka starp ASV un Krieviju tiek panākta vienošanās, ko vulgarizējot varētu aprakstīt šādi: ASV uzbrūk Irākai, apmaiņā pret Krievijas klusēšanu atdod Krievijas naftas koncerniem minētos franču nolūkotos projektus un piedevām palūdz pārāk ekonomiski nemocīt savus uzticamos sabiedrotos baltiešus… Nedaudz izklausās pēc sazvērestības teorijas kārtējā atvasinājuma, tomēr šāda versija ir pietiekami iespējama.

Lai kā arī būtu, Buša izteikums ir interesants kā zīme, ka Latvija ir sasniegusi to stāvokli citu valstu saimē, kad tā var mainīt savu ārpolitisko atbalstu pret ekonomisko palīdzību vai, vienkārši izsakoties, mūsu balss starptautiskajā arēnā kaut ko maksā. Saprotu, ka šāds apgalvojums izklausās ciniski, tomēr, pirmkārt, nevajadzētu idealizēt starpvalstu attiecības vispār un, otrkārt, primārais tomēr ir nacionālās intereses, kuru vārdā zināms pragmatisms ir pieļaujams.

Latvijai savu interešu aizstāvībā nav jāieslīgst kombinācijās, jo mēs varam «spēlēt» augstākā līmenī, īpaši tāpēc, ka mūsu rīcībā ir tik ietekmīgs arguments kā V.Vīķe-Freiberga. ASV kā jau lielvalsts ārpolitikai raksturīga iezīme, ka tā savus partnerus grupē reģionāli, un noteiktā reģionā dialogam izvēlas vienu no reģiona valstu līderiem (Ēģiptes prezidents Hosni Mubaraks Tuvējos Austrumos, Meksikas prezidents Visente Fokss Centrālamerikā utt.). Centrālajā un Austrumeiropā šāds dialoga partneris lielā mērā bija Čehijas līderis Vāclavs Havels. Pēc viņa aiziešanas no politiskās skatuves V.Vīķe-Freiberga faktiski ir pieņemamākais pretendents uz posteni - pirmais starp līdzīgajiem. Iespējams, ka Buša žests Latvijas tranzītbiznesa sakarā ir apliecinājums šādam situācijas skatījumam. Ja tā, varam secināt, ka Latvijas ārpolitika ir sasniegusi kvalitatīvi jaunu, mums izdevīgu līmeni.

“DIENA”; pēc M. Zandera raksta “Pienācis laiks iekasēt ārpolitikas radītās ekonomiskās dividendes”

Pēc “LV” redakcijas apkopotā