Astoņas valstis un Eiropas kodols

Tagad krakšķēšana ir dzirdama ne tikai aiz transatlantisko attiecību kulisēm. Politiskais ģimenes strīds norisinās uz skatuves. Te ASV ārlietu ministrs Kolins Pauels jūtas tā, it kā franču kolēģis Dominiks de Vilepēns, kurš janvārī bija ANO Drošības Padomes priekšsēdētājs, viņu kompromitētu atklātā sēdē. Te ASV aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds sabiedrotos Eiropā sašķiro pēc tā, kurš no tiem var Vašingtonai radīt “problēmas”, un bez tam par Vāciju un Franciju saka, ka tās pārstāv “veco Eiropu” - pretēji jaunajai, amerikāņiem draudzīgajai, kuru pārstāv, piemēram, Polija un Ungārija.

Visbeidzot, saplūcās arī eiropieši. Pēc visiem politiskajiem un diplomātiskajiem kritērijiem ir neparasti, ka septiņi valdību un viens valsts vadītājs - acīmredzot, iniciatori bija Spānijas un Lielbritānijas ministru prezidenti Hosē Marija Aznars un Tonijs Blērs (nu jau pavisam kopā desmit valstu - “LV”) - ar laikrakstu publikācijām līdzīgu aicinājumu vērsās pie Eiropas sabiedrības. Šādai uzkrītošai, gandrīz dramatiskai iestāšanās par Eiropas un ASV “vienotību un sadarbību” kaut kāda jēga, protams, ir tikai tad, ja uzskata, ka vienotība un saliedētība ir apdraudētas, kas, savukārt ir jāsaprot kā kritika partneriem Eiropā un sabiedrotajiem, ko Ramsfelds bija apzīmējis par problēmu Amerikai.

Kopš vēsturiskā pagrieziena laikā no 1989. gada līdz 1991. gadam spekulēja par to, vai alianse, kas ir uzvarējusi savu lielāko ienaidnieku, spēs turēties kopā arī turpmāk. Patiesība ir tāda, ka eiropieši jūtas drošībā. Viņi noteikti vairs nejūtas tradicionālo kara briesmu apdraudēti. Savukārt briesmas, kas saistās ar terorisma vārdu, ir grūti aptveramas. Katrā gadījumā tām ar klasiskajiem militārajiem līdzekļiem stāties pretī ir iespējams tikai daļēji. Nav izdevies NATO no aizsardzības alianses pārveidot par organizāciju, kas amerikāņu vadībā īstenotu intervences visā pasaulē. Vašingtona savu drošības doktrīnu pieskaņo jaunajiem apstākļiem un Eiropa vairs neatrodas aizsardzības dispozīciju centrā. Tas viss norāda uz to, ka NATO zaudē nozīmi un spēku un līdz ar to arī saliedētību.

Jaunās alianses dalībvalstis no Austrumeiropas, kam gandrīz pusgadsimtu vajadzēja dzīvot padomju virskundzības apstākļos, savu drošību un brīvību neuztic ES, bet paļaujas uz Ameriku kā aizsargājošo un vadošo varu. Par to, ka tās rīkojas pareizi, liecina arī astoņu valstu neierastais paziņojums. Eiropieši gan vienmēr ir veicinājuši kopējo ārējo un drošības politiku un Māstrihtas līgumā pat apgalvojuši, ka līdz ar to tā ir “ieviesta”, taču jau šodienas 15 dalībvalstu Eiropa patiesi svarīgos jautājumos nav spējīga pārstāvēt vienotu viedokli, nemaz nerunājot par kopēju rīcību.

No tā var izdarīt pesimistisku secinājumu, ka viss, kas ar lielām pūlēm ir uzbūvēts iepriekšējos gados, tagad atkal ir sagrauts drupās. Taču var arī mēģināt neveiksmē saskatīt kaut ko pozitīvu: iespējams, ka Irākas krīze vēlāk tiks interpretēta kā notikums, kura laikā Eiropas kodols pirmo reizi ārpolitiski ieguva formu un veidu.

Pēc “Frankfurter Allgemeine Zeitung”