Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Televīzijā 12. aprīlī

Intervija Latvijas Televīzijas 12. aprīļa raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Šobrīd ir ļoti interesanta situācija Rīgā. Es kā šodien atceros, kā reiz satikāmies Vecrīgā. Jūs tieši pirms divām nedēļām bijāt ievēlēts par Rīgas mēru. Es biju saklausījies visādas šausmas, kas notiek Rīgas domē, un jūs tā mierīgi ar smaidu teicāt: galvenais ir menedžments, es esmu visu menedžējis, un viss būs kārtībā. Un principā tā arī bija. Kā jūs vērtējat Bojāra kunga menedžmentu?

A.Bērziņš: — Pagaidām Bojāra kungs neuzrāda nekādus īpašus menedžmenta sasniegumus. Faktiski ir pagājis viens mēnesis, stumdoties un grūstoties ap krēsliem. Neviens normāls lēmums nav skatīts, domes nolikums nav sakārtots. Ir palielināts amatu skaits, dzird runājam, ka kabinetu sākot pietrūkt, sekretāres vajadzēs vairāk. Laikam nav izrādījusies taisnība, ka tiks samazināts ierēdņu skaits.

— Vai "Latvijas ceļš" paliek nemierpilnā opozīcijā vai jūs tiekat aicināti pozīcijā? Man ļoti skumji skatīties uz Počas kundzi, kas tik prātīgi runāja Saeimā un tagad izsaka piezīmes vadoņiem.

A.Bērziņš: — Es vakar satiku Počas kundzi, viņa bija ļoti optimistiska. Es domāju, ka konstruktīvā opozīcijā Počas kundze būs ārkārtīgi lietderīga.

— Bojāra kungs ir nācis klajā ar paziņojumu, ka asfalts Rīgā ir apolitisks. "Latvijas ceļš" laikam uzskata, ka asfalts ir politiska lieta.

A.Bērziņš: — Bojāra kunga saikni ar asfaltu es pagaidām vēl neesmu izpētījis.

— Viņa doma bija tāda, ka Rīgas ekonomiskajā dzīvē nevajag jaukt iekšā politiku.

A.Bērziņš: — Tā var teikt, lai slēptu savu divkosīgo dabu. Tad, kad es runāju par partijām, par to principiem, no vienas puses, jau ir labi teikt, ka asfalts ir apolitisks, bet, no otras puses, — slēgt līgumu ar Latvijas neatkarības pretiniekiem...

— Tas bija pirms desmit gadiem. Varbūt tagad viņi ir pārauguši?

A.Bērziņš: — Viņi paši gan to nav teikuši.

— Šodien "Lauku Avīzē" ir ļoti interesanta intervija ar Ārgaļa kungu. Viņš saka, ka Tautas partija ar "Latvijas ceļu" viņu ir nodevušas. Rodas jautājums — par ko vēlētājiem balsot, ja, piemēram, Dalbiņš stāv pie domes stūra un runā par notērētajiem miljoniem un cita veida izpriecām. Man liekas, ka katra no sadarbības partijām priekšvēlēšanu gaisotnē aizmirsa vienu aksiomu — sitot Ārgali, trāpīs pašiem. Tagad, kad vēlēšanas ir pagājušas, jūs atkal sakāt, ka atbalstāt Ārgali.

A.Bērziņš: — Jāsaka gan, ka es tā nedomāju. Var diskutēt par Tautas partijas kampaņu, bet mēs savu kampaņu balstījām tikai uz pozitīvo. Mēs runājām par lietām, kuras vēl ir jāizdara, un to ir pietiekami daudz. Ja kampaņas laikā paspruka kāds lieks vārdiņš, tā gadījās gan Ārgaļa kungam, gan mums. Par to nevajadzētu sevišķi aizvainoties. Katrā ziņā "Latvijas ceļš" bija tas, kas cieti un viennozīmīgi atbalstīja Ārgaļa kungu. Un mēs vēl līdz šim paliekam pie domas, ka Ārgaļa kungs būtu pati labākā kandidatūra Rīgas mēra amatam.

— Vai jums neradās doma visām trim partijām ar Ārgaļa kungu kā mēru iet Rīgas domē pozīcijā?

A.Bērziņš: — Mēs jau to izdarījām, bet, pēc manām domām, nedaudz par vēlu.

— Tautas partija par Rīgas mēru izvirzīja Krastiņu, jūs — Poču, kas glaudīja galviņas bērniņiem un dziedāja.

A.Bērziņš: — Tūlīt pēc vēlēšanām, man liekas, "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK nedaudz zaudēja laiku. Viņi iniciatīvu atdeva sociāldemokrātiem, tāpēc rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Tas, protams, ir bāzēts uz politiskiem principiem jeb, pareizāk sakot, uz politisku bezprincipialitāti, kuru, es zinu, vēlētājs politikā nepiedod. Bet varbūt šādi sakrīt zvaigžņu stāvoklis.

— Kāds žurnālists raksta, ka Bērziņa kungs ir daudz darījis kā pilsētas mērs, ir iesācis daudzas lietas. Arī Ārgaļa kungs ir daudz ko paveicis, bet laurus jau plūks citi. Tagad visi teiks: re, cik skaistu Rīgas astoņsimtgadi mums sagādājis Bojāra kungs. Sociāldemokrāti patiesībā visa tā rezultātā vinnēs.

A.Bērziņš: — Dzīve ir dzīve. Iepriekšējais domes sastāvs jau ir definējis svētku programmu, izdarījis grozījumus budžetā, ir salicis pa plauktiņiem visu to, kas pilsētā ir jāizdara. Piemēram, es zinu, ka šogad tiks sakārtotas un asfaltētas 120 mazās šķērsieliņas. Bet tas nekādā gadījumā nebūs sociāldemokrātu nopelns.

— Bet Bojāra kungs tajās vietās griezīs lentītes.

A.Bērziņš: — Lai Bojāra kungam labi klājas! Kādam ir jāgriež arī lentītes.

— Sakiet, vai tie ir žurnālistu murgi, ka veidojas jauna labējā partija ar Ārgaļa kungu priekšgalā, vai jūs to neesat dzirdējis?

A.Bērziņš: — Par to esmu tikai lasījis avīzēs. Jāsaka godīgi, es nepiedalos tajos procesos, kas saistīti ar Rīgas domi. Man liekas, ka politiskais spektrs Latvijā jau ir diezgan plaši aizpildīts un nav vairs iespējams izveidot jaunu partiju kā kādu brīnumu. Tie, kas raksta par šīm lietām, raksta tā kā kriminālromānos, jo lielākā daļa no notikumiem, kas aprakstīti kriminālromānos, dzīvē nekad nenotiek.

— Vārdu sakot, prese par velti izrakstās.

A.Bērziņš: — Nē, presei ir jāraksta. Presei ir jāģenerē idejas un jāparedz visi iespējamie varianti. Un droši vien kā variantu arī jūsu minēto nevar izslēgt.

— Pēdējā laikā jūs esat tāds bargs palicis.

A.Bērziņš: — Nē, es esmu ļoti lādzīgs.

— Šodien es ziņu aģentūrās lasīju, ka jūs esat ļoti nopietni runājis Izglītības un zinātnes ministrijā. Mums ir atnākusi vēstule no bijušās Greiškalna kunga skolotājas, kura saka, ka Rīga viņu ir samaitājusi, jo Valmierā viņš ir bijis kolosāls priekšsēdētājs.

A.Bērziņš: — Greiškalna kungs ir ļoti nopietns un nosvērts ministrs, viņam pašlaik ir jāizstrebj daudzas tādas lietas, kas ir palikušas no viņa priekšgājējiem. Izglītības ministrijai nav veicies ar tādu lietu kā pēctecība. Ministri ir mainījušies ik pa gadam. Un ierēdņu aparāts ļoti precīzi reaģē uz šādām biežām ministru maiņām. Tikko aparāts ir iestrādājies vienā virzienā, ministrs nomainās, un atkal jāsāk viss no sākuma. Katram ministram taču ir savas politiskās prioritātes. Pēc būtības problēmas ir jārisina vienas un tās pašas, jautājums ir tikai par secību.

— Viena aģentūra min 90 nepaveiktus darbus, otra — 45.

A.Bērziņš: — Jā, ir vesela virkne nepadarītu darbu. Bet ne jau tas ir svarīgākais. Es pašlaik eju cauri ministriju padarītajiem un nepadarītajiem darbiem. Pirms 11 mēnešiem ministrijas sastādīja savus darba plānus, lai tos ieliktu Valdības deklarācijā. Visus šos dokumentus cilvēki var apskatīt internetā. Tur ir redzams, kas kuram kad bija jāizdara. Tagad notiek zināmā mērā revīzija. Jāsaka, ka visām ministrijām, kuras mēs līdz šim esam izskatījuši, ir kaut kas nepadarīts. Izglītības ministrijā nepadarīto darbu īpatsvars bija pārāk liels, tāpēc es tiešām ļoti nopietni to aizrādīju valsts sekretāram. Es viņu brīdināju par ministrijas darba organizēšanu. Protams, tas kā bumerangs ķer arī ministru. Divu mēnešu laikā vai nu darbs ir jāuzlabo, vai valsts sekretāram būs jāatvadās no sava amata.

— Ir pagājis neilgs laika sprīdis kopš pašvaldību vēlēšanām, un no viena ministra ir nācis paziņojums, ka nu pēkšņi būs 102 pašvaldības un reizē ar Saeimas vēlēšanām būs jāpārvēlē arī pašvaldību vadītāji.

A.Bērziņš: — Arī šajā gadījumā ministrs Krūmiņš rīkojies pārsteidzīgi, runādams par kaut kādiem konkrētiem termiņiem, pirms jautājums vispār tiek skatīts valdībā. Jautājums par to, vai būs reforma vai nebūs, vairs nav aktuāls, jo likumā ir skaidri pateikts — reforma būs. Likumā nav pateikts, kāda tā izskatīsies, cik daudz būs pašvaldību. Šo jautājumu mēs skatīsim nākamo otrdien Ministru kabineta sēdē. Mēs uzdosim ministram Krūmiņam tikties ar Pašvaldību savienības cilvēkiem, tikties ar valsts pārvaldes reformas pārstāvjiem, ar jaunievēlētajiem pašvaldību vadītājiem, kā arī pilsētu vadītājiem. Ar viņiem būs jāizrunā daudzas lietas, jānoskaidro viņu viedoklis. Un tad ministram Krūmiņam ar apkopotu viedokli būs vēlreiz par šo jautājumu jāziņo valdībai. Tas varētu būt 16. maijs.

Es domāju, ka jautājums par valsts administratīvi teritoriālo reformu ir daudz augstāks nekā valdības pilnvaras. Valdība šo jautājumu viena pati izlemt nedrīkst. Nedrīkst pateikt deputātiem, kuriem cilvēki ir dāvājuši savu uzticību, ka viņu termiņš, lai gan viņi ievēlēti uz četriem gadiem, beigsies pēc diviem vai trim. Tas nav partiju jautājums, tas ir vispārnacionāls jautājums, kas skar Latvijas valsts tālāko attīstību. Jāsaka godīgi, šī reforma ir nokavēta. Lietuvieši to izdarīja 1995. gadā, igauņi — 1992. gadā. Igauņi pašlaik veic vēl vienu reformu. Tieši tāpēc mēs varam teikt, ka Igaunijā daudzi procesi ir ātrāk aizgājuši nekā Latvijā. Reforma mums ir jāveic saskaņā ar sabiedrību, panākot sabiedrības atbalstu. Mums ir jāizstāsta visi argumenti, kā mēs to darām un kāpēc mēs to darām. Par visām šīm lietām Krūmiņa kungs ziņos valdībā.

— Laikrakstā "Diena" parādās jaunas kartes, raksti, un cilvēki vienkārši jūk prātā.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka prātā jau nu gan neviens nejūk. Krūmiņa kungam šie pārpratumi būs cilvēkiem jāizskaidro. Viedoklis, ko pauda Krūmiņa kungs, nav valdības viedoklis. Es arī šorīt ar Krūmiņa kungu par šo jautājumu runāju.

— Jūs nebijāt bargs?

A.Bērziņš: — Es teicu, ka viņš pārsteidzīgi savus personīgos uzskatus ir paudis kā valdības uzskatus.

— Par "Latvijas kuģniecību". Es pilnīgi saprotu, ka šajā lietā bija jābūt slepenībai. Kā kādreiz Krievijā teica: "Nauda mīl klusumu." Taču ekonomikas ministrs nenocietās un paziņoja, ka ir četri kandidāti, tad divi kandidāti. Vakar televīzijā viņš teica, ka summa ir lielāka, nekā tas un tas... Un cilvēki no tā daudz ko var izsecināt. Manuprāt, valdība pati nenoturēja šo slepenības līmeni.

A.Bērziņš: — Tos jautājumus, par kuriem mēs nobalsojām, ka tie būs konfidenciāli un būs zināmi tikai pašiem izsoles dalībniekiem, tie jautājumi arī šobrīd ir konfidenciāli.

— Bet pēc dažu ministru teiktā daudz ko var izsecināt.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka patiesība ir pavisam kur citur un neko īpašu tur izsecināt nevar.

— Ja salīdzina summas, par kādām pārdeva "Baltkom" un "Kuģniecību", tad iznāk, ka "Kuģniecība" tiks pārdota tikai divreiz dārgāk nekā "Baltkom".

A.Bērziņš: — Es te nevaru neko komentēt.

— Pagājušā nedēļā pie mums atnāca kāda pensionāre, kas ar jums ir ļoti daudz strīdējusies par pensijām. Viņa ar jums strīdas jau no 1995. gada. Jūs esat šai pensionārei teicis, ka pēc pieciem gadiem pensionāriem būs cilvēka cienīga dzīve. Kā jūs domājat — kad tagad varētu būt pensionāram cilvēka cienīga dzīve?

A.Bērziņš: — Viss ir atkarīgs no tā, kas notiek ar valsts ekonomiku, cik valstij ir darbavietu, cik godprātīgi cilvēki maksā sociālās apdrošināšanas maksājumus. Ja salīdzinām pensiju lielumu Latvijā ar pārējām Baltijas valstīm, tad Latvijā tās ir lielākās. Tas, protams, ir vājš mierinājums cilvēkiem, kuru pensija ir maza.

— Šo pensionāri uztrauc tas, ka ir ieviests pensiju otrais līmenis. Viņa jautā — vai tie, kuriem uz to nav cerības, nebūs zaudētāji?

A.Bērziņš: — Cilvēki šim otrajam līmenim var pievienoties brīvprātīgi, bet obligāti ir jāpievienojas tiem cilvēkiem, kuri ir vecumā līdz 49 gadiem.

— LNT rādīja ģeniālu kadru no Kurzemes par to, ka tur ir zemes pleķītis, kur ir nafta. Un zēni saka: te jau nekādas peļņas nav, te var nopelnīt tikai kādu pusmiljonu gadā. Latvijā atrodas šādi nelieli, bet vērtīgi naftas krāni, kurus katrs var pagriezt. Kā ir ar šīm lietām?

A.Bērziņš: — 1974. gadā Padomju Savienības ģeologi mēģināja kaut ko urbt, un tās caurules tur vēl tagad ir. Saskaņā ar Civillikumu pašlaik Latvijā nav speciālu likumu par zemes dzīlēm. Tas ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas jautājums. Žēl, ka pa desmit gadiem šāds likums vēl nav radīts. Šobrīd par šo naftu, kas atrodas konkrētajā zemesgabalā, atbild tā īpašnieks. Faktiski Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai būtu jāatrod, kam pieder šie zemesgabali. Kamēr nebūs likuma par zemes dzīlēm, par to, ka viss, kas ir zemes dzīlēs, pieder valstij, tiesības uz šo naftu ir zemes īpašniekam.

— Tie zēni tagad šo naftu ved uz Mažeiķiem. Viņi to principā var darīt.

A.Bērziņš: — Jā, šobrīd viņi to var darīt. Protams, tur ir jāiegulda ļoti daudz līdzekļu, lai no tām ieguvēm ko dabūtu ārā. Acīmredzot tāpēc arī tur nekas nenotiek kopš 1974. gada. Benzīnu motorzāģim kāds ielej, tas arī ir viss.

— Parādījās ziņa par kādu Kolumbijas profesoru, kas teica, ka Zviedrijas starptautiskā tiesa neko nenozīmē un Latvijai nekas nav jāmaksā.

A.Bērziņš: — To, ka Latvijas valdībai ir taisnība, es sen esmu teicis.

— Bet, cik es zinu, šis Zviedrijas tiesas lēmums ir nepārsūdzams.

A.Bērziņš: — Cilvēks, kas sagatavojis šo lēmumu, ir starptautiski atzīts eksperts, un šādu eksperta viedokli ļoti nopietni vērtē dažādas institūcijas. Latvija pildīs visas savas starptautiskās saistības, bet tajā pašā laikā Latvija cīnīsies un meklēs visas iespējas juridiski korekti aizstāvēt savas intereses.

— Popovas kundze mums raksta: viņa ir dzirdējusi pa radio, ka Rumbulas lidosta tikšot atdota NATO un virs viņas galvas pikēšot NATO lidmašīnas.

A.Bērziņš: — Popovas kundze var gulēt pilnīgi mierīgi. Virs viņas galvas nekas nepikēs.

— Nupat atkal saasinājās Valkas un Valgas problēma par to, ka Igaunijā dzīve ir labāka. Vai divas šīs draudzīgās valdības var ko uzlabot šo cilvēku satiksmē?

A.Bērziņš: — Principiāli viss uzlabosies līdz ar brīdi, kad Latvija un Igaunija iestāsies Eiropas Savienībā. Vēsturiski tas tā ir izveidojies, ka igauņu Valga tapa kā industriāla pilsēta, bet Valka bija pakalpojumu centrs. Pēc būtības gan tās attīstījās kā viena pilsēta.

— Bet vai tiešām abas valdības nevar satikties un pārrunāt šo jautājumu, lai cilvēkiem atvieglotu dzīvi?

A.Bērziņš: — Līgumi, kas ir slēgti, ir absolūti vienādi, vienādas tiesības ir abām pusēm. Igauņiem gan ir nedaudz cita likumdošana. Viņiem, piemēram, pievienotās vērtības nodokli pie robežas atmaksā atpakaļ. Līdz ar to aiziet nopirkt sadzīves tehniku Igaunijā iznāk lētāk nekā Latvijā.

— Televīzijā bija redzams zīmīgs skats, ka Bērziņa kungs iet ar trim mapēm. Savukārt, kad rāda Igaunijas valdību, tur visi sēž pie kompjūteriem.

A.Bērziņš: — Tur nav tā starpība. Mūsu dokumentu aprite ir tieši tāda pati kā Igaunijā — elektroniskā formā. Atšķirība ir vienīgi tā, ka mēs dokumentus uz valdības sēdi vēl ņemam papīra formā. Mēs tikpat labi varētu vienus desmit tūkstošus latu noziedot un nopirkt katram ministram kompjūteru un visus dokumentus skatīties elektroniski. Ar laiku tā arī būs. Pagaidām mēs patiešām izmantojam papīra formāta dokumentus.

— Vai jums Lieldienas ir pagāniski svētki vai tās ir kristīgas?

A.Bērziņš: — Man tie ir pa pusei baznīcas, pa pusei privāti svētki. Mēs vienmēr ļoti gaidām Lieldienas, vienmēr krāsojam olas. Šogad pie manis atbrauks ciemos mazbērns, tās būs viņa pirmās Lieldienas.

— Paldies par sarunu! Un es novēlu visiem skatītājiem — ja jums ir kādas problēmas, augšāmcelieties šajos svētkos!

A.Bērziņš: — Šogad pēc ilgiem laikiem Lieldienas atkal ir kopējas visām konfesijām. Tas ir labi, Lieldienas ir augšāmcelšanās svētki. Lai arī jūsu ģimenēs ienāk atdzimšana un atdzimšanas prieks!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas Radio 12.aprīlī

Intervija Latvijas Radio 12.aprīļa raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— … Šoreiz zvani un arī viena vēstule ir par tiem pašiem nelaimīgajiem zirgiem, mēs pagājušajā reizē runājām...

A.Bērziņš: — Mēs jau, liekas, tur pielikām punktu.

— Bet radioklausītājs joprojām cer, ka varbūt Kabinets pieņems lēmumu.

A.Bērziņš: — Kabinets tur nekādu lēmumu nevar pieņemt, un es arī esmu vairākas vēstules saņēmis un nosūtījis tās zemkopības ministram, lai viņš tiek ar šo jautājumu galā.

— Jā. Daina Šķiezna zvanīja divkārt un jautāja: vai Bērziņa kunga valdība izsludinās 14.jūniju par kluso dienu bez izpriecām?

A.Bērziņš: — Mēs izskatījām valdībā visu šo nedēļu, atceres pasākumu nedēļu. Mēs esam šo dienu pasludinājuši par atceres dienu, tur gan nav nekādu aizliegumu, ka kāds nedrīkstētu strādāt vai nedrīkstētu kaut ko darīt, teiksim, braukt ar mašīnu vai iet uz koncertu vai vienalga kur. Bet, protams, cilvēkiem vajadzētu saprast, ka 14.jūnijā paliek 60 gadu, kopš notikušas šīs represijas, un Kultūras ministrija kopā ar daudzām dažādām institūcijām ir sagatavojusi veselu programmu visas nedēļas garumā, un faktiski visai šai nedēļai vajadzētu būt kā atceres dienai, pieminot tos cilvēkus, kuri bijuši represēti, izsūtīti uz Sibīriju.

— Tā kundze uztraucas arī par to, ka būs kādas svinības...

A.Bērziņš: — Es ceru, ka nebūs. Domāju, mēs esam pietiekami laikus par to sākuši runāt, esam par to arī atgādinājuši. Protams, kādas atsevišķas lietas varbūt būs, man liekas, ka Rīgas pilsētā tieši tajā laikā ir paredzētas Hanzas dienas, bet tas nenozīmē, ka tur būs kādi milzīgi skaļumi vai vēl kas. Protams, ir jāatdod cieņa un gods cilvēkiem, kuri ir gājuši bojā absolūti nevainīgi.

— Ne īsti, bet nedaudz līdzīgs jautājums, kas skar šo izsūtīšanu. Kundze jautāja: kad zemes kompensācijas sertifikātus segs tiem represētajiem, kas vēl joprojām dzīvo Sibīrijā?

A.Bērziņš: — Saskaņā ar Latvijas likumdošanu jebkuram Latvijas pilsonim bija tiesības pieteikt sevi kā represētu, saņemt represētā apliecību. Saskaņā ar likumu visi varēja pieteikties arī uz šiem sertifikātiem, un visiem, kas to ir izdarījuši laikus un ir rūpējušies paši par sevi, tiks atbilstoši likumā noteiktajam tas atlīdzināts. Ja cilvēki par to nav interesējušies, ir turpinājuši dzīvot Sibīrijā, nav nokārtojuši nekādus dokumentus un tagad pēkšņi to pieprasa... un, ja likumā ir noteikts, ka šis laiks jau ir garām, tad diemžēl viņiem nekas vairs nepienāksies, jo likumdevējs, es domāju, nedarīs nekādus atsevišķus speciālus izņēmumus.

— Jautājums bija arī par citām lietām, piemēram, par celulozes rūpnīcu. Gunārs no Tukuma zvanīja un jautāja: cik lielu peļņu Latvija varētu saņemt viena gada laikā no saražotās daļas?

A.Bērziņš: — Pašlaik vēl konkrēts biznesa plāns nav redzēts, ir tādi biznesa plāna uzmetumi veikti, bet nav pat panākta vienošanās par to, kā tiks veidots pamatkapitāls šajā uzņēmumā, un mēs pat sarunu grupai vēl neesam apstiprinājuši mandātu sarunām — par ko viņi var vispār runāt ar attiecīgajiem investoriem. Es domāju, ka tuvāko pāris nedēļu laikā zemkopības ministrs iesniegs Ministru kabinetā priekšlikumu, un mēs to izskatīsim. Tā ka es pašlaik atturētos saukt kādu konkrētu summu — vienkārši tas būtu neprātīgi.

— Bet runa ir tomēr par peļņu, kas Latvijai ir, nu, pietiekami liela, izdevīga...

A.Bērziņš: — Es domāju, ka, pirmkārt, jau tā ir peļņa; otrkārt, tās ir absolūti jaunas, modernas tehnoloģijas; tās ir ilglaicīgas tiešas darbavietas. Un otrs — ir vēl tā sauktās netiešās darbavietas, kas uzreiz rodas kā viens vai divi riņķi, ja tā tēlaini var izteikties, apkārt šai rūpnīcai. Papriekš tur ir tātad iespēja dažādiem sadzīves pakalpojumiem, tad nāk dažāda atpūtas industrija, jo viss tur pamatā grupējas ap tām vietām, kur ir maksātspējīgs pieprasījums.

— Turpinot par ekonomiska rakstura jautājumiem. Mēs te esam runājuši par kopprodukta pieaugumu pagājušajā gadā — ļoti labs un liels Latvijā. Cilvēks jautāja: cik produkcijas tomēr saražo uz katru iedzīvotāju, lai mēs varētu salīdzināt, teiksim, kā tas notiek, piemēram, Krievijā un Latvijā?

A.Bērziņš: — Man nav līdzi šādas statistikas, bet to var dabūt, un internetā jau visa statistika ir pieejama. Bet, ja ir kāda speciāla vēlēšanās, droši vien vajadzētu rakstīt Centrālajai statistikas pārvaldei un uzdot ļoti konkrētu jautājumu. Tur tik tiešām var dabūt pilnu salīdzinājumu ar visām valstīm — gan salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, gan ar pārējām kandidātvalstīm. Iespējams, ka arī Krievijas statistika ir pieejama, tikai es nezinu, vai tā ir precīza, pēc tās pašas metodoloģijas rēķināta kā Eiropas Savienības statistika, neesmu interesējies.

— Mhm. Jautājums ir par deputātu kompensācijām. Kāda radio klausītāja sacīja: viņa lasot tās gada deklarācijas, kādas šobrīd tiek publicētas. Un te rakstīts: alga tik un kompensācija tikpat liela, apmēram visiem — lielai daļai deputātu — iznāk gandrīz otra alga. Par ko tad tur kompensēt?

A.Bērziņš: — Ministriem nav nekādas kompensācijas. Es varu teikt precīzi: ministram ir reprezentācijas izdevumi. Godīgi sakot, neesmu painteresējies, kādi tie ir ministriem, man tie ir 50 lati — tā savā laikā Ministru kabinets lēmis. Tie tiek skaitīti klāt pie algas, tas nozīmē — ja man kādreiz ir nepieciešams darba darīšanās ar kādu aiziet paēst pusdienas, tad es to maksāju no savas kabatas, jo man 50 latu mēnesī tiek doti kā tādi reprezentācijas izdevumi, kurus es šim mērķim esmu tiesīgs tērēt. Es varu arī neiztērēt, tad tie paliek man pašam.

— Jābūt skaudīgam...

A.Bērziņš: — Es vienkārši saku, kā tas notiek, dažreiz, protams, ir tā, ka tu esi spiests tērēt vairāk un tā tālāk, bet summa ir tāda. Man liekas, ka ministriem arī tāpat ir 50 latu un nekādas citas kompensācijas viņiem nepienākas.

— Bet deputātiem sanāk baigās summas?

A.Bērziņš: — Deputāti paši lemj bez valdības starpniecības, kādas viņiem šīs summas sanāk. Un acīmredzot cilvēki tiešām, skatoties deklarācijās, par to var spriest.

— Tālāk mēs pievēršamies jūsu garajai sēdēšanai pagājušajā valdības sēdē. Jums miegs nenāca?

A.Bērziņš: — Nē, nē, viss ir kārtībā!

— Jautājums ir: kāpēc tautai nav jāzina summa, par kādu "Latvijas kuģniecība" varētu tikt privatizēta?

A.Bērziņš: — Nu, tauta šo summu dabūs zināt trešajā dienā pēc privatizācijas noslēguma, tur pilnīgi visiem dokumentiem, kas pēc ministra lūguma pašlaik ir konfidenciāli, tiks šī konfidencialitāte noņemta — tad mēs noteikti varēsim noklausīties, ko, teiksim, sabiedriskā organizācija "Delna" un tās pārstāvji vai vēl kāds gribēs teikt par visu šo procedūru un kā tas ir noticis. Šeit tā lieta bija ļoti vienkārša — ārzemju konsultanti mums teica, ka ir svarīgi saglabāt konfidencialitāti un nekādu konkrētu informāciju nesniegt līdz brīdim, kamēr šī izsole būs beigusies. Jāsaka, ka Ministru kabinetā viedokļi dalījās, mēs nobalsojām, un vairākums bija par to, ka šai cenai tomēr jāpaliek nepateiktai, ka šo cenu paziņos tikai pašiem izsoles dalībniekiem — tieši tā, kā šis finansu konsultants mums bija ieteicis.

— Kāds tur labums, kāpēc?

A.Bērziņš: — Viņi saka, ka tas esot nepieciešams, lai saglabātu kaut kādu intrigu, uzturētu sacensības garu viņu vidū.

— Bet ja konkursanti to jau zinās?

A.Bērziņš: — Es tiešām nemāku pateikt, kāpēc. Katrā gadījumā viņu rekomendācija bija tāda, šoreiz mēs palikām pie tās.

— Kad paies tas laiks, tad mēs zināsim būtībā daudzas nianses, kuras šobrīd ir?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka visas nianses mēs zināsim, un tad arī, protams, visi varēs stāstīt, arī es varbūt izstāstīšu, kādu savu viedokli, kādu savu apsvērumu. Pašlaik vienkārši šis konfidencialitātes režīms aizliedz man to darīt.

— Tad jautājums: mēs tomēr zinām, ka ir tikai divi pretendenti, vai, jūsuprāt, nav žēl, ka tas ir izpausts?

A.Bērziņš: — Vispār finansu konsultanti mums pārmeta arī pagājušo reizi, kad teicām, ka ir palikuši tikai trīs pretendenti. Viņi teica, ka arī šo ziņu nevajadzēja izpaust, lai tātad viss šis izsoles process, procedūra noritētu absolūti konfidenciāli. Bet toreiz mēs vienojāmies, ka tas tiks pateikts, un pateicām. Tā ka mēs ne vienmēr paklausām šiem konsultantiem, ne vienmēr uzklausām viņu argumentus. Bet šajā gadījumā mēs ar balsu vairākumu piekritām viņu argumentiem.

— Balsojot vienkārši ministriem?

A.Bērziņš: — Jā.

— Līdz ar to par kuģniecību es jums neko nevaru jautāt, jo tur viss ir garām.

A.Bērziņš: — Nē, es jums visu izstāstīšu, izņemot to, kas vairāk skar cenu.

— Jā, bet, runājot par citiem jautājumiem, tajā valdības sēdē bija daudzi smagi jautājumi: medmāsu algas — divi miljoni, tā vismaz oficiāli tur gāja. Arodbiedrības šodien ir paudušas neapmierinātību — 2 miljonu nav.

A.Bērziņš: — Nu, tiešo līdzekļu tātad nav, bet ir iets cits ceļš, kas varbūt nav tas pats atraktīvākais, bet kas, pēc manām domām, tomēr palīdzēs nedaudz sakārtot šo sistēmu. Pēc Labklājības ministrijas iesnieguma mēs tātad pirmajā lasījumā pieņēmām noteikumus par rindu veidošanas kārtību plānveida veselības pakalpojumiem.Teiksim, ir plānveida veselības pakalpojumi — tādi, kuri nav steidzīgi, kurus var veikt vēlāk, kur var būt šīs rindas, kādas ir visā pasaulē uz veselības aprūpes pakalpojumiem, un šādas rindas jau eksistē pie vairākām slimnīcām — cilvēki nāk uz dažādām manipulācijām. Tātad mēs noteicām to, kādā veidā tiks veidotas šīs rindas, ka noteiksim kārtību. Ja kādam cilvēkam ir pietiekoši lieli līdzekļi, lai šo pakalpojumu apmaksātu, tad viņš var nestāvēt šajā rindā, viņš var samaksāt pilnu šī pakalpojuma cenu, un tā nauda viņam jāsamaksā slimnīcā. Tādējādi varētu būt vēl papildu resursi, kas ienāktu slimnīcā caur šo finansu mehānismu, un kopējie aprēķini, kuri tā vai citādi tika izdarīti, liecina, ka šie papildu resursi varētu apmēram nosegt visu iztrūkstošo naudas summu kopumā gada laikā Latvijā.

— Tādā gadījumā tas arī varētu būt tas risinājums, jūs teicāt, ka mēnesis ir dots Finansu ministrijai atrast?

A.Bērziņš: — Finansu ministrija to, kas attiecas uz Finansu ministriju, atradīs, un to mēs iesniegsim, protams, reizē ar budžeta grozījumiem Saeimā, un šī norma droši vien stāsies spēkā ar 1.jūliju, es ceru, labākajā gadījumā. Es arī ceru, ka deputāti līdz aiziešanai vasaras atvaļinājumā par šiem likuma grozījumiem nobalsos, bet principā mūsu galvenā orientācija šajā gadījumā nav tik daudz varbūt uz to, lai pacients pats maksātu, bet gan lai caur šādu mehānismu mēs ieinteresētu mūsu apdrošināšanas sabiedrības piedāvāt citus apdrošināšanas produktus, tai skaitā arī plašāku apdrošināšanu — ne tikai apdrošināšanu pret pacienta iemaksām slimnīcā. Tas varētu būt mehānisms, kā caur apdrošināšanas sabiedrībām pamatā veselības aprūpē varētu ienākt tādi papildu resursi, kas līdz šim tur neienāca.

— Bet kāds līdz ar to ir lēmums — tas šobrīd, cik es saprotu, nav tādā veidā? Ko nozīmē — pirmajā lasījumā valdībā?

A.Bērziņš: — Valdībā pirmajā lasījumā — tas nozīmē, ka mēs izskatījām konceptuāli šo lēmumu. Tas jau bija uzrakstīts, tagad Labklājības ministrijai ir pienākums precizēt to, kas attiecas uz šīm rindām, un uz papildu līdzekļu piesaistīšanu caur apdrošināšanas sabiedrībām. Un šo lēmumu droši vien mēs izskatīsim pēc nedēļas vai pēc divām, tā ka šim lēmumam jāstājas spēkā vienlaikus ar budžeta grozījumiem, un tad tas var aiziet.

— Tālāk jautājums arī bija vispār par budžeta grozījumiem. Jūs tos skatījāt itin ilgi un nepieņēmāt, jo tas nav tik vienkāršs jautājums.

A.Bērziņš: — Pirmkārt, Saeima ir aizgājusi brīvdienās pašlaik, tā būs prom līdz 24.datumam. Tātad steigas — pieņemt tieši šodien vai rītdien — faktiski nav nekādas. Otrkārt, ministrijas atkal ir iesniegušas ļoti daudzus un dažādus labojumus, visi prasa naudu, naudas nav; ir jāmeklē veidi, ir jāskatās, ko var kādam samazināt, lai atrisinātu to vai citu problēmu, jo budžeta deficītu mēs celt un palielināt netaisāmies. Protams, tā situācija ir tāda, ka varbūt nedaudz varētu tikt koriģēta iekšzemes kopprodukta prognoze, bet pirmie trīs mēneši ir nedaudz par īsu laiks, lai izdarītu pilnu prognozi — vajadzētu vismaz maija vidum būt, tad varētu kaut ko teikt par prognozēm. Tas ir otrs arguments, kāpēc faktiski budžets būtu jāiesniedz, nu, maija vidū Saeimā — tad mēs varētu mēģināt vēl galīgi sabalansēt šos ieņēmumus ar izdevumiem. Un trešā lieta ir tā, ka bija daudz tādu problēmu, kas tika pieteiktas kā ministriju problēmas, kurām ir nepieciešama papildu argumentācija, papilds materiāli, papildu skaitļojums, papildu skaitļu saskaņojums, un te es varētu daudzus minēt — teiksim, Kultūras ministrija runāja par starpbibliotēku informācijas sistēmu, kurai finansējums ir tikai līdz 1.jūlijam. Mēs lūdzām precīzus papildu aprēķinus, Labklājības ministrija pieteica nepieciešamību pēc 7 miljoniem latu pensiju sistēmas informatizācijas beigšanai un konkursa pabeigšanai ar IBM — arī tur mēs pieprasījām veselu virkni aprēķinu, saskaņojumu, auditu par iepriekšējiem projektiem. Labklājības ministrija bija pieprasījusi plus 2 miljonus bērnu pabalstiem, jo sakarā ar to, ka dzimstība ir palielinājusies, arī kopējais bērnu pabalstos izmaksājamais naudas apjoms ir lielāks — arī šos divus miljonus mēs iebalsojām, jo budžeta grozījumos faktiski tie tiks doti papildus klāt. Tā ka ir daudzas tādas lietas.

— Tai pašā laikā Repšes kungs vakar nāca klajā ar aicinājumu tomēr domāt par budžeta deficīta mazināšanu.

A.Bērziņš: — Nu, es esmu pilnīgi vienādās pozīcijās ar Repšes kungu, pilnīgi vienādās pozīcijās, bet ir tāda veida izdevumi, ar kādiem, teiksim, nāca tieslietu ministre — viņa informēja, ka ir palielinājies to cilvēku skaits, kuri paši negrib vai nepieprasa advokāta pakalpojumus. Tāpat šo jautājumu uzstādīja Iekšlietu ministrija un prokuratūra, jo likums tagad nosaka: ja kādu nepilngadīgu pratina vai ja kādu nepilngadīgu aiztur, tad to var darīt tikai un vienīgi advokāta klātbūtnē. Un, ja viņam nav advokāta vai viņa vecāki nevēlas nodrošināt viņam advokātu, tad tas ir jānodrošina uz valsts rēķina. Šā gada budžetā šiem mērķiem bija iedoti, ja es pareizi atceros, 146 tūkstoši latu. Tātad ministre mūs informēja, ka šī nauda jau ir beigusies un izrādās ir vēl parāds pagājušajā gadā iekrājies; šī nauda vienkārši ir jāatdod tieslietu sistēmai — iekšlietām, tieslietām, prokuratūrai, lai visu šo institūciju darbs neapstātos un lai tās varētu normāli funkcionēt. Tātad ir jāsakož zobi un, kaut arī visi saka, ka naudas nav, šādam mērķim nauda ir jādod — vienkārši ir jādomā valstiski, tās ir mūsu valsts nacionālās intereses.

— Ļoti grūti sabalansēt tās lietas.

A.Bērziņš: — Tieši tā! Es vienkārši minēju dažus piemērus. Un, ja kāds domā, ka sēdēt valdībā un rast risinājumu tai vai citai problēmai ir vienkārši, tad tie ir ļoti dziļi maldi, tā es gribētu teikt, saudzīgi izsakoties.

— Jums būs vēl viens smags jautājums nākamās otrdienas kārtībā ielikts, un tā ir administratīvi teritoriālā reforma.

A.Bērziņš: — Mēs netaisāmies pieņemt nekādu lēmumu otrdien. Otrdien ministrs mūs informēs par tiem priekšlikumiem, kurus viņš ir sagatavojis. Es vispār uzskatu, ka no ministra puses bija pāragri runāt par kaut kādiem reformas realizācijas termiņiem, laika grafikiem. Un ir pilnīgi nepareizi teikt tiem deputātiem, kuri pašlaik ir ievēlēti: lūk, mīļie draugi, tur, kur notiks apvienošanās, jums tagad savi mandāti būs jānoliek reizē ar Saeimas vēlēšanām. Es domāju, ka visas šīs lietas ir jādara pilnīgi citādi, un tādēļ mēs runāsim par to, kā šo reformu veikt. Pirmkārt, ko darīt: vai atstāt to pašu pašvaldību skaitu, kāds ir pašlaik; vai iet uz to modeli, uz kuru gāja lietuvieši 1995.gadā, viņi pateica tā — mums nevajag mazās pašvaldības; tik, cik Lietuvā ir rajonu, tik arī ievēlēsim pašvaldības. Latvijas apstākļos tas nozīmētu 26 pašvaldības plus 7 lielās pilsētas. Vai, teiksim, iet uz to modeli, kuru ir sagatavojuši konsultanti un piedāvā kā vienu no optimālākajiem — 102 pašvaldības Latvijā.

Tātad, pirmkārt, ir jāizšķiras par modeli un, otrkārt, jāizšķiras, kā šo modeli realizēt — vai atstāt negrozītu likumu tā, kā tas ir — 2004.gadā likums beidz darboties, un tad šajā teritorijā tiek vēlēta viena pašvaldība. Bet tai pašā laikā, pēc manām domām, vajadzētu atstāt arī vaļā durvis tām pašvaldībām, kuras grib apvienoties ātrāk un kuras grib, nu, efektīvāk administrēt savas teritorijas. Mēs faktiski izšķirsimies par iespējamiem modeļiem, bet visdrīzāk ticams, ka mēs uzdosim ministram Krūmiņam saskaņot šos jautājumus gan ar Administratīvi teritoriālās reformas padomi, ar Pilsētu savienību, ar Pagastu savienību pašvaldībā, ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, informēt visus cilvēkus.

Tātad plašai saskaņošanai un sabiedrības informēšanai ir jābūt vispirms, un tikai tad ar šo viedokli, kurš tiktu apkopots, ministrs varēs atgriezties Ministru kabinetā, un tad mēs izšķirsimies, ko darīt tālāk. Mana doma ir tāda — ja visi šie viedokļi ir pozitīvi vai vismaz sveras uz pozitīvu pusi, tad ir vērts runāt par to, ka es varētu sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi un lūgt Saeimas deputātus izteikties par šo jautājumu, jo šis jautājums nu nekādi nav attiecināms tikai un vienīgi uz kādu atsevišķu politisko partiju vai valdības koalīciju. Tas ir jautājums, kas skar Latvijas valsts nacionālās intereses ilgtermiņā; tas ir jautājums, par kuru ir jādomā katram Latvijas cilvēkam; tas ir jautājums, par kuru ir jādomā un jārunā visām Latvijas politiskajām partijām un ar visiem pārējiem cilvēkiem, kuri pašlaik nav iesaistījušies tiešā politiskā darbībā.

— Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā tas nenotiks tuvākajā laikā, jo to vienkārši nevar tik ātri izlemt?

A.Bērziņš: — Nē, nē, nē! Katrā gadījumā otrdien ministrs ziņos par to, kas viņam ir sagatavots, kādas ir pieejas, bet valdības lēmuma nekādā gadījumā nebūs.

— Kaut ko apstiprināt un saskaņot — tas tomēr prasa mēnešus, vai tas nenotiek?

A.Bērziņš: — Nu, mēs esam noteikuši diezgan cietu termiņu, mēs esam uzdevuši — ja es pareizi atceros — tajā lēmuma projektā līdz 16.vai 17.maijam atkārtoti iesniegt Ministru kabinetā nepieciešamos dokumentus, jau visus šos apspriešanas rezultātus, argumentus par un pret, kurus, es pieņemu, sabiedrība ļoti precīzi zina.

— Garumā gan nevilks?

A.Bērziņš: — Garumā gan nevajadzētu vilkt, jā.

— Bet jautājums par 2004.gadu joprojām ir atklāts?

A.Bērziņš: — Tas ir viens no jautājumiem, kur ir nepieciešams dabūt zināt pašvaldību deputātu, sabiedrības viedokli. Ministru kabinetam neviens nav tādas tiesības devis — noņemt kādam no deputātiem mandātu vai pateikt: lūk, rīt tas tā beigsies vai kaut kas cits! Valdībai ir savas tiesības un savi pienākumi, bet tās nekādā gadījumā nedrīkst pārvērtēt, un, kā jau es teicu, šī ir vispārnacionāla joma un pret to kā pret vispārnacionālu arī jāizturas.

— Tātad to, kāds būs jūsu lēmums, mēs uzzināsim nākamajā ceturtdienā, kad jūs būsit pie mums. Es pieļauju, protams, ka Latvijas Radio ziņas arī informēs agrāk un operatīvāk. Paldies!

Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— par Izglītības un zinātnes ministrijas darbu

Ministru prezidents Andris Bērziņš pagājušajā nedēļā kopā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadību analizēja valdības rīcības plāna izpildi.

Konstatēts, ka IZM ir izpildījusi 23 ministrijas rīcības plānā paredzētās darbības un nav izpildījusi 37 darbības. Kontrolē atrodas 19 Izglītības un zinātnes ministrijas neizpildītie Ministru kabineta (MK) noteiktie uzdevumi un 38 neizpildītie likumos paredzētie uzdevumi, piemēram, nav izstrādāta finansēšanas kārtība internātskolām, nav izstrādāts MK projekts par kārtību, kādā tiktu sadalīta mērķdotācija pašvaldību pedagogu darba samaksai, nav izstrādāta kārtība valsts līdzdalībai privāto izglītības iestāžu finansēšanā, nav iesniegta izglītības attīstības programma.

IZM valsts sekretāram Andrim Sarnovičam Ministru prezidents uzdeva jautājumu, kā viņš pēc IZM mācību iestādēm ieteiktās novērtējuma sistēmas "ieskaitīts — neieskaitīts" vērtē ministrijas darbu. A.Sarnovičs atzina, ka pelnītais vērtējums ir "neieskaitīts".

Ministru prezidents izteica aizrādījumu Izglītības un zinātnes ministrijas vadībai un uzdeva līdz šā gada 15. jūnijam izpildīt plānā paredzētos uzdevumus. Jūnijā IZM jāsniedz atkārtota atskaite par rīcības plāna izpildi.

Arnis Lapiņš, Ministru prezidenta preses sekretārs