Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Ēriks Jēkabsons.

Sēdes vadītājs. Uzmanību, godātie kolēģi! Uzmanību! Godātie kolēģi, pirms mēs sākam pēc minūtes vai divām mūsu sēdi, vēlreizējs atgādinājums: lūdzu visus izslēgt mobilos telefonus! Paldies!

Labdien, godātie kolēģi! Mēs sākam Saeimas sēdi. Un šodien Saeimas viesis ir NATO ģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons.

Dž.Robertsons (NATO ģenerālsekretārs): Labrīt Latvijā! (Aplausi.) Priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministres kundze! Godājamie ministri! Godājamie deputāti! Dāmas un kungi!

Man ir liels prieks šodien būt šeit, Rīgā. Tas ir liels gods — būt atkal ielūgtam šeit, parlamentā, un uzrunāt tik daudz ievērojamu Latvijas cilvēku. Un tā man ir lieliska iespēja sveikt Latvijas cilvēkus sakarā ar to, ka jūsu valsts ir uzaicināta nākamajā gadā iestāties NATO.

Iestāšanās NATO Latvijai būs ilgi lolotu cerību piepildījums un daudzu grūta darba gadu kulminācija. Pēdējos desmit gadus jūs īstenojat tālejošas politiskās, militārās un citas reformas un aktīvi piedalāties starptautiskajos procesos. To darot, jūs arvien vairāk tuvināties aliansei. Un tad, kad Latvija nākamgad iestāsies NATO, būs sasniegts svarīgs ārpolitisks mērķis.

Šodien es gribu sveikt visus tos, kas piedalījušies šajā vērienīgajā darbā. Es izsaku atzinību tiem visiem jūsu valsts politiskā spektra pārstāvjiem, kuri aktīvi darbojušies politiskajā līmenī, veicinot Latvijas virzību uz iestāju NATO un šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo reformu īstenošanu. Es izsaku atzinību arī tiem, kuri ir daudz strādājuši, lai īstenotu politikas pārmaiņas, lai modernizētu struktūras un procedūras un lai daudzās jomās sasniegtu NATO standartus.

Kad Latvija nākamgad kopā ar sešām citām valstīm iestāsies NATO, NATO dalībvalstu skaits pieaugs no 19 uz 26, un tā būs lielākā alianses paplašināšanās tās vēsturē. Līdztekus ar Eiropas Savienības paplašināšanos, kurā jūs nākamgad arī būsit iesaistīti, NATO paplašināšanās būs liels solis uz NATO ilglaicīgā mērķa sasniegšanu, proti, radīt vienotu un brīvu Eiropu, kuru apvieno miers, demokrātija un kopīgas vērtības un kura plešas no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai.

Kopā ar abām pārējām Baltijas valstīm, jūsu kaimiņvalstīm, jūs esat kļuvuši par kodolu 21.gadsimta Eiropai — Eiropai, ko raksturo sadarbība un integrācija. Palikdami uzticīgi savai neatkarībai, jūs vienlaikus cenšaties integrēties plašākā Eiropas tautu saimē, un reģionālā sadarbība ir liels solis šajā virzienā. Neatlaidīgi īstenojot šos pasākumus, jūs rādāt arī lielisku piemēru citām valstīm šajā kontinentā.

Atlantijas alianse, kurā Latvija iestāsies nākamgad, būs ne tikai lielāka, bet arī daudzos citos veidos atšķirīga no tās NATO, kāda tā bijusi līdz šim. Tas ir tādēļ, ka Prāgā pagājušā gada novembrī NATO valstu vadītāji ne tikai uzaicināja NATO iestāties septiņas jaunas valstis, bet arī noteica aliansei jaunu, skaidru virzību, lai risinātu tos drošības uzdevumus, kas ir aktuāli 21.gadsimtā, īstenojot jaunu politiku, attīstot jaunu rīcībspēju un jaunus darbības veidus.

Ir trīs galvenās politiskās izmaiņas, kas aliansei raksturīgas pēc Prāgas tikšanās.

Pirmkārt, NATO ir apņēmusies neatlaidīgi cīnīties pret terorismu. Šajā ziņā NATO loma ir ļoti skaidra. Mūsu organizācija ir kas vairāk nekā tikai militāra organizācija. Tā šajā ilgtermiņa cīņā apvieno Eiropu un Ziemeļameriku. Tā spēj pilnībā mobilizēt demokrātisko valstu — sabiedroto un partneru — politisko un militāro potenciālu eiroatlantiskajā telpā cīņā pret terorismu.

Otrās izmaiņas ir tās, ka mēs spējam sevi labāk aizsargāt pret masu iznīcināšanas ieročiem. “Al Qaeda” — teroristu organizācija — ir pierādījusi, ka tā izmantos šādus ieročus, ja tie nonāks viņu rokās. Pēc 2001.gada 11.septembra mēs esam pieredzējuši arī daudzus citus masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas gadījumus.

Krīze, kas turpinās jautājumā par Irākas atbruņošanu, rāda, cik nozīmīgs šis jautājums ir gan mūsu drošībai, gan arī starptautiskajai stabilitātei vispār. Tādēļ NATO, galvenajai drošības organizācijai eiroatlantiskajā telpā, ir jāiesaistās un tā iesaistīsies šajā procesā. Mūsu AWACS tipa agrīnās brīdināšanas lidmašīnu un Patriot tipa pretraķešu sistēmu izvietošana Turcijā, lai nodrošinātu aizsardzību pret Sadama Huseina rīcībā esošajiem masu iznīcināšanas ieročiem, skaidri pierāda mūsu apņēmību to darīt.

Trešās politiskās izmaiņas, kas ir vienlīdz svarīgas turpmākajai NATO virzībai, ir tās, ka mēs esam vienojušies par to, ka NATO spēkiem ir jābūt gataviem doties uz jebkuru vietu, kur tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu aizsardzību pret jebkāda veida draudiem. Salīdzinājumā ar pagātni tās ir būtiskas atšķirības. Tādējādi ir noslēgušās gadu desmitiem ilgās debates par to, vai NATO var un vai tai ir jādarbojas ārpus dalībvalstu teritorijas. Sammita lēmums mums deva iespēju sniegt atbalstu starptautiskajiem drošības spēkiem Kabulā, Afganistānā.

Sabiedrotie pašlaik aktīvi strādā, lai īstenotu šīs politiskās izmaiņas, par kurām Prāgā tika panākta vienošanās. It īpaši tiek domāts par to, kā attīstīt mūsu rīcībspēju, kas ir nepieciešama mums šodien priekšāstāvošo drošības jautājumu risināšanai.

Mēs veidojam jaunus NATO ātrās reaģēšanas spēkus. Ir paredzēts apvienot labākās vienības no abiem Atlantijas okeāna krastiem un tādējādi izveidot mobilus izlases spēkus, un arī Latvijai būs jāspēj dot savu ieguldījumu, kad tā kļūs par NATO dalībvalsti. Mūsu mērķis ir sasniegt sākotnējo kaujas gatavību līdz nākamā gada sākumam vai pat vēl agrāk.

Vienlaikus katra no 19 sabiedrotajām strādā pie specifiskiem darbības spējas uzlabojumiem vienā vai vairākās no tām četrām jomām, kas ir būtiski svarīgas modernajām militārajām operācijām, — savietojamība, stratēģiskais transports, augstas tehnoloģijas un aizsardzība pret masu iznīcināšanas ieročiem. Un tieši šajā ziņā NATO ir nekavējoties jāveic uzlabojumi. Prāgā apstiprinātā NATO iniciatīva par militāro spēju nodrošināšanu ir reālistisks plāns šā mērķa sasniegšanai.

Lai palīdzētu to sasniegt, Eiropas sabiedrotie saskaņoti strādā, lai gūtu maksimālu labumu no tiem naudas līdzekļiem, kurus tagad tērē aizsardzībai. Tiek pētīti vairāki varianti, arī tādi kā, piemēram, kopīga iepirkšana par lētākām cenām, resursu apvienošana, teiksim, transporta un degvielas uzpildes lidmašīnu kopīga izmantošana, kā arī iespēja specializēties dažādu lomu veikšanā, tā teikt, specializēšanās noteiktās jomās. Tās visas ir novatoriskas pieejas, kuru mērķis ir nodrošināt efektīvu aizsardzību par iespējami mazākām izmaksām. Tas ir skaidrs ceļš, kāds ejams pašreizējiem un nākamajiem sabiedrotajiem.

Gatavojoties pievienoties aliansei, nākamgad visām septiņām jaunajām uzaicinātajām valstīm būs jātiek galā ar divkāršu izaicinājumu. Jums ir jāturpina veikt un jāpadziļina savas politiskās un militārās reformas. Jums ir jāgatavojas ielēkt ejošā vilcienā, jo pārmaiņas aliansē ir gan fundamentālas, gan straujas.

Var teikt, ka jums jau ir biļete uz NATO vilcienu. Mēs zinām, ka jums patīk drošība, ko piedāvā NATO, un virziens, kurā šis vilciens dodas. Mēs zinām, ka jūs ļoti vēlaties iegūt drošības garantijas, ko sniedz Vašingtonas līguma 5.pants, bet mēs arī saprotam un atzinīgi novērtējam to, ka jūs tikpat dedzīgi vēlaties arī veidot un stiprināt eiroatlantiskā bloka drošību plašākā nozīmē un esat apņēmības pilni dot savu politisko un militāro ieguldījumu alianses centienos šajā jomā.

Lai tas būtu iespējams, Latvija un vēl sešas citas uzaicinātās valstis turpinās strādāt pie rīcības plāna dalībai NATO. Tas jums dos iespēju saņemt alianses atbalstu un ievērot vadlīnijas, lai jūs varētu pabeigt reformas galvenajās jomās un varētu iet kopsolī ar tām reformām, kuras pašlaik notiek pašā NATO, un lai jūsu valsts varētu dot nozīmīgu ieguldījumu aliansē, tikko būs kļuvusi par tās locekli.

Kā jau sākumā teicu, Latvija jau panākusi lielu progresu, īstenojot tālejošas ekonomiskās, politiskās un militārās reformas. Nepadarīto darbu saraksts vairs nav īpaši garš.

Ir ļoti daudz sasniegts nozīmīgajā sabiedrības integrācijas jomā, nodrošinot to, ka visiem, kas vēlas iegūt pilsonību, šāda iespēja tiek dota, kā arī tiek dota iespēja saņemt attiecīgu atbalstu. Manas vizītes laikā jūsu parlamentā pagājušajā gadā jūs debatējāt par grozījumiem vēlēšanu likumā, un man bija liels prieks par to, ka jums pietika drosmes pieņemt pareizo lēmumu, lai grozītu šo likumu atbilstoši starptautiskajiem standartiem.

Vēl viens būtisks jautājums. Korupcija ir reāls drauds ikvienai demokrātiskai valstij. Latvija to ir atzinusi un ļoti neatlaidīgi veido likumdošanas bāzi, lai apkarotu korupciju jebkādās tās izpausmēs. Es apsveicu to, ka jūs esat izveidojuši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, un es ceru, ka parlamenta deputāti nodrošinās tam savu atbalstu, lai tas varētu darboties efektīvi un veiksmīgi.

Lai kļūtu par modernu Eiropas valsti un efektīvu NATO dalībvalsti, ir atbilstoši jāmodernizē arī jūsu institūcijas, to skaitā valsts drošības institūcijas. NATO slepenās informācijas aizsardzība ir ļoti būtisks jautājums. Es apsveicu to progresu, ko jūs esat panākuši šajā jomā, taču es jūs aicinu arī turpmāk veltīt visu uzmanību šim svarīgajam jautājumam. Es par to šorīt runāju ar premjerministru, jo tas, pēc manām domām, ir tiešām ārkārtīgi svarīgs jautājums.

Un, visbeidzot, jāteic, ka ikvienai valstij, kura nopietni ir ieinteresēta drošības vairošanā aliansē un eiroatlantiskajā telpā, ir nepieciešami moderni, viegli pārvietojami militārie spēki, un tas, turpinot reformas jūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos, izvirza jums papildu uzdevumus.

Tāpēc es apsveicu Latvijas lēmumu rūpīgi izvērtēt savus militāros spēkus. Tā būs laba iespēja no jauna sabalansēt jūsu spēkus un izveidot labu proporciju starp teritoriālajiem spēkiem un izvietojamām vienībām, lai varētu nodrošināt līdzdalību alianses dažāda veida misijās. Tātad nesenais lēmums — nosūtīt nelielu mediķu vienību dalībai starptautiskajos drošības spēkos Afganistānā — apliecina jūsu nopietnos nolūkus šajā jomā.

Kopumā es varu teikt, ka vēl ir iespējami uzlabojumi arī vairākās citās jomās, taču es vēlētos atzīmēt arī jūsu valdības un parlamenta ciešo apņemšanos panākt progresu šajās jomās, un šī apņemšanās, es domāju, dos ļoti pozitīvu ieguldījumu Latvijas kā NATO dalībvalsts nākotnē.

Dāmas un kungi!

Nesenās debates NATO jautājumā par atbalstu Turcijai un tās aizsardzībai noteikti nepalika nepamanītas arī jūsu valstī, un es domāju, ka daži novērotāji būs izteikuši diezgan drūmas prognozes par to, ko šīs debates nozīmē gan pašai aliansei, gan arī jūsu valsts iespējamai dalībai NATO. Tomēr es vēlētos jūs nomierināt: NATO debates faktiski nebija par to, vai aliansei vajadzētu atbalstīt Turciju tagad, kad aizvien pieaug Irākas militārās rīcības risks. Īstenībā visas alianses valstis skaidri pateica, ka tās ir gatavas aizsargāt jebkuru NATO dalībvalsti, kas ir apdraudēta. Jautājums bija par to, kad sākt plānot. Jautājums nebija par to, vai plānot, bet gan — kad sākt plānot.

Pēc 11 intensīvu sarunu dienām un sešām vēstnieku tikšanās reizēm mēs panācām konsensu Aizsardzības plānošanas komitejā — tajā nepiedalījās Francija, kas ir no komitejas izstājusies, — un nolēmām, ka ir īstais laiks sākt plānošanas procesu. Pēc divām dienām mēs nolēmām pāriet no plānošanas uz spēku izvietošanu, un pēc nedēļas, pagājušajā trešdienā, Turcijā jau sāka ierasties pirmās AWACS tipa agrīnās brīdināšanas lidmašīnas un Patriot tipa pretraķešu sistēmas.

Tātad tas, ko mēs pieredzējām, nebija vis alianses sašķelšanās un krīze, bet gan NATO unikālais konsensa veidošanas process. Konsensu nav viegli panākt. Raugoties no malas, šis process bieži vien var šķist mulsinošs un varbūt pat satraucošs. Taču šis konsensa veidošanas process norisinās vienmēr, pat vissarežģītākajos apstākļos, un tas ir vitāli svarīgs NATO saliedētībai un efektivitātei.

Alianses pierādītā spēja panākt konsensu un izlēmīgi rīkoties tad, kad tas nepieciešams, ir vēl viens tās panākumu rādītājs, un Latvija, kad tā nākamgad pievienosies NATO, noteikti būs spējīga to stiprināt. Tā tas noteikti būs.

Un vēl, priekšsēdētājas kundze, es vēlētos teikt, ka tā ir ļoti liela privilēģija — uzrunāt vienu no uzaicināto valstu parlamentiem. Esmu 21 gadu bijis parlamenta loceklis, tāda parlamenta loceklis, kurā viesiem nav atļauts runāt no tribīnes, bet es zinu, ka tā ir liela atbildība — būt parlamenta deputātam un pārstāvēt cilvēkus, kas jūs ir ievēlējuši. Es zinu, ko tas nozīmē — strādāt parlamentā un pieņemt lēmumus. Es zinu, cik grūti dažkārt var būt strādāt pozīcijā un uzņemties atbildību. Esmu 18 gadus bijis opozīcijā, un es zinu arī, ko nozīmē būt opozīcijā. Tas var būt pat sāpīgāk nekā būt pozīcijā. Taču katrā ziņā es zinu, ka parlamenta deputātiem ir vai nu jāuzņemas šī atbildība, vai arī tiem ir jāiet prom. Jūs esat atbildīgi savu vēlētāju priekšā. Pagājušajā gadā es biju šeit, parlamentā, un daudzu no tiem, kas toreiz bija šajā zālē, šeit vairs nav, jo tā ir lēmuši vēlētāji. Parlamenti ir demokrātiskas alianses mugurkauls. Parlamenti atbalsta valdības un nomaina valdības, un tāpēc jums ir unikāla loma alianses vēsturē. Jūsu valsts vēlas pievienoties aliansei, tātad jums ir jāpārrauga tas, ko valdība dara šajā aliansē, un jāuzdod grūti jautājumi par to, kā tā pilda savus pienākumus. Un, beigu beigās, uz jums gulsies tas slogs, ka jums nāksies pārliecināt cilvēkus par to, cik liela ir kolektīvās aizsardzības loma gan Latvijai, gan pārējām 25 alianses dalībvalstīm tad, kad aliansē būs jau 26 dalībvalstis.

Runājot par Baltijas valstīm, es domāju, ka daudziem cilvēkiem tas ir senlolota sapņa piepildījums. Pirms 14 gadiem jūs bijāt Padomju Savienības sastāvdaļa. Pirms 14 gadiem jūs bijāt otrpus tai plaisai, kas NATO atdalīja no tās 40 gadus senā ienaidnieka. Un tagad jūs pievienojaties aliansei. Krievijai ir ciešas partnerattiecības ar NATO, un kā līdztiesīga partnere tā piedalās NATO un Krievijas partnerības padomē, un man ir tas gods būt šīs padomes priekšsēdētājam. Alianse stiprina drošību visā eiroatlantiskajā telpā.

Es pateicos par man doto iespēju jūs uzrunāt un par godu būt šajā parlamentā. Paldies jums par uzmanību! Apsveicu Latviju ar to, ko jau esat paveikuši, un ar nepacietību gaidu, kad jūs būsit pilntiesīgi lielās alianses locekļi! (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Paldies lordam Robertsonam!

Tagad pienācis laiks jautājumiem. Vārds deputātam Guntim Bērziņam — frakcija “Jaunais laiks”. Lūdzu!

G.Bērziņš (JL). Godātais Robertsona kungs! Vispirms es gribētu jums izteikt pateicību par to, ka esat atvēlējis laiku jūsu ļoti aizņemtajā darba grafikā, lai apciemotu Latviju. Nesenās NATO grūtības vienoties par palīdzības sniegšanu Turcijai savā uzrunā jūs raksturojāt kā sekmīgu konsensa panākšanu. Tomēr Latvija un citas potenciālās NATO un Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis nesen no tā saucamās vecās Eiropas saņēma kritiskus komentārus par šo valstu nostāju Irākas krīzes jautājumā.

Vai tas tomēr nenozīmē, ka transatlantiskās saites ir kļuvušas vājākas un ka mums Latvijā vajadzētu būt zināmām bažām, ka gadījumā, ja rastos tāda situācija, kurā Latvija pieprasītu palīdzību no NATO, būtu domstarpības vai vilcināšanās NATO sabiedroto starpā par šādas palīdzības sniegšanu?

Dž.Robertsons. NATO nav Varšavas pakts. Tas ir vienkāršs fakta konstatējums. NATO sastāv no demokrātiskām valstīm, 19 demokrātiskām valstīm pašlaik un 26 demokrātiskām valstīm — nākamgad. Tie ir 26 sabiedrību, 26 parlamentu, 26 valdību un 26 valstu vadītāju viedokļi. Mēs neizbēgami atrodamies nepārtrauktā diskusiju procesā, kura gaitā cilvēki var būt gan vienisprātis, gan paust atšķirīgus viedokļus par aktuālajiem jautājumiem.

Un šobrīd runa ir par to, kā Sadamam Huseinam būtu jāatbruņojas, ņemot vērā vispārizteikto prasību to darīt. Tas ir strīdīgs jautājums. Nav runas par to, vai viņam būtu jāatbruņojas, jo šajā ziņā valda vienprātība. Jautājums ir cits — kā tieši tas būtu panākams? Kaislības ir lielas, un tāpēc es domāju, ka dažreiz ir sagaidāma arī retorika un ka nebūs patīkami to dzirdēt. Galu galā pašlaik ir nesaskaņas starp divām lielām valstīm Atlantijas alianses ietvaros. Arī ANO Drošības padomē ir dažādi viedokļi, Eiropas Savienībā ir dažādi viedokļi, tāpat arī NATO iekšienē ir dažādi uzskati. Tā ka jūs neiestājaties kaut kādā monolītā organizācijā, kura apspiedīs Latvijas viedokli vai kur neskanēs arī kādas citas lielvalsts vadītāja balss. Tās ir atvērtas, robustas debates. Kāds prezidents izteica viedokli, kas, pēc viņa domām, šajos apstākļos ir pamatots, bet es dzirdēju uz to ļoti efektīvu atbildi no šīs mazās valsts prezidentes, kura ēterā pauda pretēju viedokli. Francijas prezidentam bija tiesības izteikt savu viedokli, taču arī Latvijas prezidentei bija tiesības izteikt savējo, un nevienu nedrīkst iebaidīt — ne mazās, ne arī lielās valstis, jo Atlantijas alianse vienlīdz apvieno gan lielas, gan mazas valstis, tās visas tur ir, un tām visām ir pa vienai balsij. Ziemeļatlantijas padomē nevienam nav lielāka balss par citām.

Vai jums būtu jāuztraucas par to, ka ir vajadzīgas 11 dienas, lai pieņemtu lēmumu? Tas nebūt nav pats ilgākais periods vēsturē, kas bijis nepieciešams, lai nonāktu pie kāda lēmuma. Turklāt nebija domstarpību par pašu būtiskāko jautājumu, proti, par to, ka Turcijai ir jāsaņem nepieciešamā palīdzība. Bija tikai domstarpības saistībā ar procesu Apvienotajās Nācijās par to, kad būtu jāsāk šīs palīdzības plānošana. Un 11 dienu laikā mēs šīs domstarpības atrisinājām. Un tas nozīmē vien to, ka mēs spējam pieņemt lēmumus, arī robustus lēmumus, kad apstākļi to prasa.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Inesei Vaiderei.

I.Vaidere (TB/LNNK). Paldies! Godātais Robertsona kungs! Patiesībā man būtu divi jautājumi. Sākšu ar vienu. Gan NATO pievienošanās protokoli, gan arī Eiropas Savienības iestāšanās līgumi, kā tas ir paredzēts, tiks ratificēti jau esošo dalībvalstu parlamentos.

Kādas ir jūsu domas, godātais Robertsona kungs, vai mūsu valsts un arī pārējo kandidātvalstu līdzšinējā nostāja attiecībā uz Irākas konflikta risinājumu varētu ietekmēt tā saucamo veco dalībvalstu, it īpaši varbūt Francijas un Vācijas, parlamentu lēmumus vai to viedokļus dokumentu ratifikācijas sakarā?

Dž.Robertsons. Nē, es nedomāju, ka tam būs jebkāda ietekme uz ratifikācijas procesu, un tai arī nevajadzētu būt. Ratifikācijas procesā tiks lemts, vai septiņas demokrātiskas valstis ir sasniegušas tos standartus, kuri tika izvirzīti brīvu valstu aliansei, balstoties uz kopīgām vērtībām. Tas būs spriedums, kas tiks balstīts uz jūsu spējām militāri integrēties NATO un ekonomiski un sociāli integrēties Eiropas Savienībā.

Un NATO sakarā būs arī jautājums par to, vai jums ir atbilstoši sabiedrības integrācijas standarti, labas kaimiņattiecības, vai tiek īstenoti antikorupcijas pasākumi un virkne citu sociālu un politisku pasākumu, kurus mēs uzskatām par svarīgiem. Šī vecā Eiropa, jaunā Eiropa, atklāti sakot, es domāju, ir kļuvusi par tādu kā nevajadzīgu kaujas lauku. Pašlaik Amerikas tuvāko sabiedroto vidū ir Apvienotā Karaliste un Spānija — divas no pašām vecākajām Eiropas zemēm, savukārt to valstu vidū, kuras pauž naidīgus uzskatus Amerikas nostājai dažos jautājumos, ir arī dažas no jaunajām Eiropas valstīm. ASV aizsardzības ministrs Ramsfelds, man šķiet, neapdomīgi izteicās. Varbūt viņš tagad nožēlo, ka tā ir teicis, bet es nedomāju, ka mums šādu dalījumu vajadzētu uztvert citādi kā vien par pagaidu dalījumu. Un nevajag arī pieļaut, lai tas mums liktu aizmirst faktu, ka visi Drošības padomes 15 locekļi pagājušā gada decembrī balsoja par to, ka Huseinam ir jāatbruņojas. Tātad pasaulē pastāv pilnīga vienprātība par to, ka Sadamam Huseinam jāatbruņojas pat tad, ja vēl aizvien ir domstarpības jautājumā par to, kad un kā tas viņam būtu jādara.

Sēdes vadītāja. Mums ir ierobežots grafiks. Pēdējais jautājums. Vārds deputātam Rihardam Pīkam. Lūdzu!

R.Pīks (TP). Paldies, Robertsona kungs! Es gribētu uzdot sekojošu jautājumu. Konflikts ar Sadamu Huseinu parāda, cik dažāda ir izpratne par draudiem demokrātijai arī pašu NATO alianses valstu starpā. Nosacīti varētu teikt, ka viena izpratne ir Amerikas Savienotajām valstīm, otra — Francijai un tās atbalstītājiem, bet trešā — jaunajām NATO kandidātvalstīm. Vai šī dažādā izpratne par demokrātiju un draudiem varētu radīt zināmu eroziju arī NATO aliansē pēc tam, kad jaunās valstis tur būs uzņemtas?

Dž.Robertsons. Jā, protams, spriedzi tas rada, un es nemaz necenšos izlikties, ka pēdējās četras nedēļas bija viegls periods man vai arī daudzām citām alianses dalībvalstīm. Šis ir laiks, kad notiek ļoti intensīvas debates, kad virmo spēcīgas emocijas, tāpēc ka galu galā tas ir jautājums par neprognozējama režīma atbruņošanos vai neatbruņošanos. Un domstarpības ir arī par to, kā to varētu atrisināt — ar militāriem vai ar kādiem citiem līdzekļiem.

Tātad pašlaik kaislības sit augstu vilni, bet NATO ir brīvu, demokrātisku valstu alianse, kur tiek izteikts arī atšķirīgs sabiedrības viedoklis un var notikt demonstrācijas uz ielām. Viļņā vakar viens pretkara demonstrants piketēja pret mani. Tas, kā man likās, bija diezgan trūcīgi, jo tur bija tikai viens cilvēks, taču šis viens cilvēks izmantoja tiesības iziet demonstrācijā, un, atklāti sakot, redzot demonstrācijas, es pat priecājos par to, ko NATO ir sasniegusi.

Es tagad braucu uz valstīm, kur cilvēki iet demonstrācijās pret NATO, un viņiem ir iespēja iziet demonstrācijā pret NATO tāpēc, ka NATO šeit ir 40 gadus. Taču mēs šos 40 gadus esam stāvējuši stingri, lai nodrošinātu cilvēkiem tiesības izteikt arī atšķirīgu viedokli, tiesības paziņot, ka valstij ne vienmēr ir taisnība. Un šie viedokļi tiek izteikti uz ielas, krodziņos, bāros, restorānos, parlamentos un Apvienoto Nāciju Drošības padomē, Eiropas Savienības Padomē un Ziemeļatlantijas Padomē. Taču šie viedokļi nesašķeļ sabiedrību, kas ir balstīta uz patiesām vērtībām un kas aizstāv demokrātiju, vārda brīvību, likuma varu, toleranci un sapratni. Šīs pamatvērtības paliek, un pēc kāda laika jautājums tiks atrisināts un domstarpību nebūs. Un tas, kas mums beigās paliks, — tā būs cilvēku sabiedrība, kura uzskata, ka tas, kas mūs vieno, vienmēr būs pārāks un lielāks par to, kas mūs šķir.

Tas var šķist pat dīvaini, ka es tā saku, ka es priecājos un apsveicu demonstrācijas pret NATO, bet tas ir dzīves fakts. Taču tas ne vienmēr tā ir bijis — šāds vienkāršs dzīves fakts šādās valstīs. Es savu politisko darbību sāku, piedaloties demonstrācijās, un necenšos slēpt to faktu, ka tad, kad man bija 15 gadu, es iesaistījos politiskajos procesos, piedaloties demonstrācijā pret to, ka ASV kodolzemūdenes varētu piestāt krastā manā dzimtajā pilsētiņā Skotijā.

Taču pēc tam es mainīju savu viedokli. Daudzi politiķi to dara. Tā ir viena no demokrātijas bagātībām. Es domāju, ka mums nevajadzētu ļaut sev iestāstīt, ka tas varētu pielikt punktu aliansei, kas ir pastāvējusi vairāk nekā 54 gadus. Mēs tiksim pāri šim periodam, mēs spēsim izturēt šo spriedzi un pārvarēt šīs domstarpības. Un varbūt galu galā mēs būsim kļuvuši vēl stiprāki tā fakta dēļ, ka par vienu jautājumu mums bija dažādas domas, bet mēs esam vienisprātis praktiski par visiem citiem jautājumiem.

Sēdes vadītāja. Paldies lordam Robertsonam par uzrunu un par viņa sniegtajām atbildēm uz deputātu jautājumiem! Paldies! Liels paldies, Robertsona kungs! Un ar šo mēs tad arī noslēdzam Robertsona kunga vizīti parlamentā. Paldies! (Aplausi.)