Mūsu valsts parlamentāriešu ziņā ir savas Valsts prezidenta institūcija

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 4. marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Šodien ar jums runāsim par vadošo partiju lēmumu nākamtrešdien — trīs mēnešus agrāk, nekā līdz šim plānots, — rīkot Valsts prezidenta vēlēšanas.

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Solvita Mellupe atzinusi, ka ārkārtas vēlēšanas juridiski būtu iespējamas, taču tādā gadījumā nepieciešami ļoti nopietni politiskie argumenti.

Vaira Vīķe-Freiberga: — Man tūliņ jūs jāpārtrauc — ārkārtas vēlēšanas nenotiek. Ir ļoti būtiska starpība: nenotiek nekādas ārkārtas vēlēšanas, notiek vienkārši prezidenta vēlēšanas. Tas tomēr nav viens un tas pats.

— Jā, bet Mellupes kundze ir izteikusies, ka nepieciešami ļoti nopietni politiskie argumenti. Vai jūs redzat, ka šādi ļoti nopietni politiskie argumenti, kādēļ šīs vēlēšanās nepieciešamas, tiešām ir?

V.Vīķe-Freiberga: — Ziniet, tas ir Saeimas rokās. Pēc mūsu Satversmes, prezidenti ievēlē jaunā Saeima, kas tikko tikusi pārvēlēta iepriekšējā rudenī vispārējās parlamentārajās vēlēšanās. Tātad tas ir viņu uzdevums — izvirzīt argumentus, kamdēļ viņi vēlas tā darīt. Cik es redzu, tad viņi to ir pamatojuši ar vēlmi dot signālu par to, ka Latvija nekādā veidā nav mainījusi un netaisās mainīt savas ārpolitiskās prioritātes, nedz arī savas nostādnes, ar vienu vārdu sakot, tā būtu viņu vēlme ar to deklarēt Latvijas valsts virzības stabilitāti.

— Bet kāpēc ir dots laiks — viena nedēļa, nevis, piemēram, mēnesis?

V.Vīķe-Freiberga: — Nekur nav teikts nekas vispār par laikiem mūsu Satversmē, un tas varbūt nākotnē šai pašai Saeimai eventuāli varētu būt viens no jautājumiem, ko viņi varētu vēlēties precizēt, bet man šķiet, ka Satversmes tēvi interesantā veidā mūsu Satversmi ir formulējuši tādos stipri vispārējos vārdos, varbūt tieši ar domu — atļaut dažādas interpretācijas un pielāgot konkrētam brīdim.

— Jūsuprāt, prezidenta vēlēšanām jānotiek tāpēc, lai ļautu ievēlēt no visiem piedāvātajiem kandidātiem vai steigā pārvēlēt iepriekšējo?

V.Vīķe-Freiberga: — Te nav nekādas steigas, cik man zināms, patlaban četras koalīcijas partijas un viena opozīcijas partija ir izteikušas savu gatavību atbalstīt to pašu prezidentu, kas nu jau kopš 1999.gada ir amatā, un viņiem ir pilnas tiesības to darīt.

— Bet vai šī steiga ir godīga attiecībā pret tiem iespējamajiem jūsu konkurentiem, kuri vēlētos piedalīties vēlēšanās, — vai viņiem ir dotas tādas pašas iespējas kā jums? Es minu tieši šo nedēļas laiku.

V.Vīķe-Freiberga: — Skatīsimies vienkāršu aritmētiku. Ja piecas no sešām partijām jau ir izteikušās, ka viņu kandidāte ir Vaira Vīķe-Freiberga, tad atliek tikai 24 deputāti, kuri eventuāli varētu nākt ar citiem kandidātiem, un viņiem tiešām ir šī nedēļa, lai tos prezentētu, bet šo kandidātu izredzes tikt ievēlētiem, nu, matemātiski nav necik lielas, izņemot, ja kāds no jau deklarētiem patlabanējā prezidenta atbalstītājiem sadomātu mainīt savas domas.

— Pēc jūsu uzskata, vai sabiedrībai un arī mums, medijiem, nav jādod iespēja šo jautājumu izdiskutēt, arī izdiskutēt citus iespējamos kandidātus?

V.Vīķe–Freiberga: — Bet to jau partijas ir darījušas, partijas jau savu vēlēšanu kampaņu laikā, starp citu, jau ir minējušas, ka tās atbalsta patlaban amatā esošo prezidentu. Es domāju, ka vēlēšanu laikā bija lieliska izdevība jebkuram, kam būtu pretenzijas pret patlabanējo prezidentu un kas vēlētos izvirzīt citus kandidātus, vērsties pie saviem deputātiem ar nopietniem iebildumiem, sakot — es par jums nevēlēšu, ja jūs tādu prezidenti grasāties atbalstīt parlamentā. Tā ka šīs debates jau ir notikušas,varētu teikt, mēnešu garumā.

— Satversmē teikts, ka Valsts prezidents apņemas pildīt pienākumus. Bet Satversme nenosaka, kad tieši prezidentam jāsāk pildīt savus pienākumus? Ingrīdas Ūdres vārdiem runājot, “uzņemties Valsts prezidenta pienākumus” nav tas pats, kas “stāties pie Valsts prezidenta amata pildīšanas”. No kura laika tad jūs īsti sāksit savus pienākumus pildīt pēc iespējamās otrās ievēlēšanas?

V.Vīķe–Freiberga: — Te nu mūsu Satversme ir ļoti precīza un ļoti izpalīdzīga. 35.pants saka tā, ka prezidents tiek ievēlēts uz četriem gadiem, tātad manas patlabanējās pilnvaras beidzas 7.jūlijā pusnaktī un 8.jūlijā vienos no rīta sākas jaunā prezidenta pilnvaras.

— Bet teorētiski ir jāņem vērā iespēja, ka varētu tikt izvirzīts vēl kāds, vai kāds cits varētu izvirzīt savu kandidatūru un tikt ievēlēts. Kad viņš varētu sākt pildīt savus pienākumus?

V.Vīķe–Freiberga: — Precīzi tai pašā laikā, jo 35.pants ir absolūti precīzs un skaidrs, tur nu nekādas interpretācijas nav iespējamas — četri gadi.

— Ārvalstu mediji raksta par to, ka parlamentārieši nav droši par jūsu atkārtotu ievēlēšanu, un ārvalstu žurnālisti satraukti interesējas par to, kādi nemieri vai kas cits pie mums notiek …

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, piedodiet, cik es dzirdu, neesmu nevienu satrauktu dzirdējusi. Visi ir prasījuši informāciju, bet, ka viņi būtu sašutuši un satraukti - tā ir jūsu interpretācija, es atļaušos koriģēt.

— Bet politiķi ir izteikušies, un vakar „Panorāmā” arī izskanēja šāds viedoklis. Vai tas nāk par labu mūsu valsts tēlam?

V.Vīķe–Freiberga: — Mūsu valsts tēlam, man šķiet, nāk par labu tas, ko parlamentārieši tieši ir cerējuši — radīt iespaidu par valsti, kas ir pilnīgi stabila un droša savos mērķos un arī savā virzībā. Īstenībā parlamentārieši ir gatavi izteikt savu uzticību līdzšinējam prezidentam, un tā netiešā veidā ir atzinība arī par paveikto darbu. Es nedomāju, ka kādam pret to būtu kādi smagi iebildumi.

— Kā galvenais arguments arī tiek minēts tas, ka tā mēs varētu parādīt pasaulei, ka turpinām savu nemainīgu ārpolitisko kursu uz Eiropas Savienību un NATO. Bet kāpēc tieši martā, kāpēc ne jūnijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tāpēc, ka mūsu Satversmē nekur nav minēts, kurā datumā šīs vēlēšanas jānotur.

— Bet kāpēc martā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir parlamentāriešu izvēle, viņi acīmredzot to ir izvēlējušies tamdēļ, ka mūsu Satversmes precīzu datumu viņiem nav noteikusi.

— Vai jūs zināt un vai jums ir skaidrs, kurš ir šīs idejas autors?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, mani tas arī īpaši neinteresē, teiksim, man svarīgi ir, ja mani aicina — vai es esmu gatava kandidāte, mana atbilde ir — jā. Par datumu — tas ir Saeimas vairākumam un Prezidijam jānolemj, kā viņi izvēlēsies datumu. Ja viņus interesē zināt, no kurienes nāk šī ideja, tad viņiem tas būtu apsverams, ja tas ir būtiski viņu lēmumam, bet mani personiski tas īpaši neinteresē.

— Vai šis priekšlikums par vēlēšanu rīkošanu neradīs precedentu politisko iemeslu dēļ pirms termiņa beigām sākt pārvēlēt arī citas amatpersonas? Jo tagad arī viens no galvenajiem argumentiem ir tas, ka ar Repši Latvijas Bankas prezidenta meklēšanā darījām tāpat, Gunti Ulmani arī vēlējām nedaudz agrāk. Tagad jūs būsit arguments.

V.Vīķe–Freiberga: — Protams, jebkuru situāciju vēlāk var izmantot kā precedentu, un katrā situācijā ir jāvadās pēc tā, ko nosaka likumi, vai prezidenta gadījumā — ko nosaka Satversme. Protams, katrreiz ir jāskatās, lai viss notiktu likuma un Satversmes rāmjos.

— Bet vai tas tad arī nebūtu arguments, ka jūs varētu pateikt — nē, es vēlos, lai prezidenta vēlēšanas notiktu jūnijā, kā tas ir paredzēts.

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzskatu, ne man kā kandidātam šeit ir jāizsaka savas pretenzijas, tas būtu pilnīgi pret Satversmi. Satversme paredz, ka šīs privilēģijas ir absolūti Saeimas deputātu rokās, un man šajā ziņā te nekas nav sakāms, izņemot to, ka es esmu gatava kandidēt, tas gan.

— Gadījumā, ja Jānis Jurkāns vai kāds cits šo pārvēlēšanu pārsūdzētu Satversmes tiesā, vai nevarētu rasties kādas problēmas?

V.Vīķe–Freiberga: — Es personīgi neredzu, uz kāda pamata tādas varētu rasties, jo Satversmē ir teikts, ka, lai ievēlētu Valsts prezidentu, ir nepieciešama 51 balss, ja tā 51 balss tiek iegūta, tad, pēc manas naivās saprašanas, ar to arī pietiek.

— Lielbritānijas prese raksta, ka jau 12.martā, tieši tajā dienā, kad paredzētas vēlēšanas, ANO Drošības padome apstiprinās “kara rezolūciju”, bet jau pēc dažām stundām ASV dos militāru triecienu Bagdādei. To apstiprina arī ASV izlūkdienesta amatpersonas, sakot, ka viņiem “vajagot deviņas balsis Drošības padomē, un viņi tās dabūs, bet pēc tam kara sākums būs dažu tuvāko stundu jautājums”. Vai prezidenta vēlēšanu datums, kas arī ir 12. marts, nav saistīts ar jūsu atbalstu ASV iespējamam iebrukumam Irākā, un, ja karadarbība izvērstos daudz asiņaināka, nekā plānots, atbalsts jums mazinātos un būtu problēmas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, šeit jums ir ļoti sarežģītas hipotēzes, un es tiešām tik sarežģītos minējumos nevaru pateikt… ja būtu, ja būtu, te ir par daudz iespējamo varbūtību. Es tiešām neredzu tādu sakarību.

— Bet jūs neredzat saistību, ka parlamentārieši bažījas par to, ka jūs esat izteikusi atbalstu ASV, un varētu mazināties jūsu atbalsts?

V.Vīķe–Freiberga: — Es atgādināšu, ka, pēc mūsu Satversmes, Latvijas ārpolitiku pauž prezidents, bet vienmēr saskaņā ar valdības pausto nostāju, un valdības paustā nostāja tiek izveidota tām partijām, ko parlaments ir apstiprinājis, tātad tajā brīdī, kad Valsts prezidents stājas pasaules priekšā ar jebkādu viedokli Latvijas vārdā, tas, protams, ir ticis saskaņots gan ar valdību, gan ar parlamenta vairākumu. Būsim pilnīgā skaidrībā — nav tā Latvijā, ka Valsts prezidents viens pats izgudro mūsu ārpolitiku, tā tas vienkārši nav.

— Lai arī jūs un vairākas citas amatpersonas esat noliegušas iespēju izvietot ASV karabāzes Latvijā, NATO spēku virspavēlnieks Eiropā Džeimss Džounss vakar paziņoja, ka viņš ir iesaistījies intensīvās sarunās ar alianses iespējamām dalībvalstīm, tātad arī ar Latviju, par ASV karabāzu sistēmu reformu. Sarunas ir par militāro resursu daļas pārvietošanu uz tām Austrumeiropas valstīm, kas nākamgad iestāsies NATO, šis ir tas arguments. Vai jums līdz šim nekas nebija par to zināms?

V.Vīķe–Freiberga: — Tikko, pirms pāris dienām, šeit viesojās NATO ģenerālsekretārs lords Robertsons, viņam žurnālisti uzstādīja šo pašu jautājumu, un viņš apstiprināja, ka šobrīd politiskā līmenī šāda jautājuma vēl nav bijis.

— Ārpolitiskā līmenī mēs arī redzam, ka NATO un ASV starpā bieži vien ir daudz pretrunu.

V.Vīķe–Freiberga: — Ģenerālis Džounss runā kā militārists no tā viedokļa, kas ir sakarā ar jau Prāgas sammitā izvirzīto domu, ka NATO ir jāpārprofilējas, no teritoriālās aizsardzības jāpāriet uz ātrās reaģēšanas spējas spēkiem, un tai sakarā tīri militārajās aprindās, protams, gan NATO, gan arī Pentagonā, norit intensīvi pētījumi un debates par to, kur šie — gan Savienoto Valstu, gan vispār NATO spēki — būtu izvietojami, lai pēc iespējas atbildētu uz jauniem drošības izaicinājumiem, uz jauno NATO prioritāšu definīciju un uz pēc iespējas lietderīgāku līdzekļu izmantošanu. Tādas debates, protams, norit. Bet es atkārtoju — politiskā plāksnē nav šobrīd mums nācis uzaicinājums un piedāvājums šādas bāzes pie mums izvietot. Tajā brīdī, kad tāds nāks, tas, protams, mums būs jāapspriež gan valdībā, gan Nacionālajā drošības padomē, gan parlamentā, tas būs nopietns jautājums, par ko būs nopietni jādebatē.

— Džeimss Džounss arī izteicies, ka gatavojas apmeklēt visas septiņas NATO kandidātvalstis, tostarp Latviju. Vai ir zināms, kad viņš varētu ierasties?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, bet tas ir pilnīgi normāli, jaunam virspavēlniekam stājoties amatā. Ģenerālis Ramsfelds vairākkārt bija sava amata laikā šeit, Latvijā, un tās ir būtiskas vizītes, lai iepazītos ar vispārējo situāciju un bruņoto spēku kapacitāti pie mums kā topošā NATO dalībvalstī. Tas pieder pie viņa amata pienākumiem.

— Vai ir kādi noteikti priekšnoteikumi, kas ASV ir jāizpilda, lai Latvija piekristu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tajā brīdī, kad tāds piedāvājums mums nāktu, mēs, protams, raudzītos, kas no mums tiek prasīts, ko mums piedāvā, ko tas mums maksās un ko mēs iegūsim. Tas viss būtu tajā brīdī, ja nāktu konkrēts piedāvājums, tad mēs raudzītos un izvērtētu.

— Paldies, prezidentes kundze, novēlu jums, lai izdodas nākamnedēļ gaidāmās vēlēšanas.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā