Par mūsu nacionālās valūtas atdzimšanu

Dr. hist. Kristīne Ducmane — “Latvijas Vēstnesim”

Tagad jau var teikt, ka līdz ar trešo atmodu, kad radās pastiprināta interese par Latvijas valsti laikā starp diviem pasaules kariem, arī par Latvijas Republikā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pārsteidzoši īsā laikā veikto naudas reformu, ieviešot lata sistēmu, īpaša nozīme bija vēstures liecību eksponējumiem un rakstu publicējumiem: izstādei “Latvija starp diviem pasaules kariem” Latvijas Vēstures muzejā 1988. gada nogalē, šā raksta autores publikācijai “No kerenkām un ostmarkām līdz latam” žurnāla “Avots” 1989. gada 5. numurā , Ēvalda Vēciņa rakstam “Ceļš pie lata” avīzē “Atmoda” 1990. gada 19. februārī. Jau tolaik, kad daudzi vēl tā īsti neticēja Latvijas neatkarībai, daļā sabiedrības radās vīzijas par nacionālās valūtas – lata – atjaunošanu.

Iniciatīvu pārņēma Kultūras fonds (atjaunots 1989. gadā uz 1987. gadā dibinātā Padomju kultūras fonda Latvijas nodaļas bāzes), izsludinot 1990. gada februārī konkursu par lata sižetisko risinājumu. Nolikumu izstrādāja arhitekts Guntars Gedulis un ekonomists Ēvalds Vēciņš, piedaloties māksliniekam Uģim Jankavam un Kultūras fonda priekšsēdētāja vietniecei Ramonai Umblijai. Žūrijas komisijā tika uzaicināts arī grafikas mākslinieks Laimonis Šēnbergs.

Tika iesniegts vairāk nekā 20 projektu konkursam, kurā piedalījās profesionāli mākslinieki un amatieri no Latvijas un ārvalstīm. Attālākais pieteikums laikam gan bija nācis no Harkovas (Sergejs Kovaļenko). Lielākā daļa pretendentu tiecās atdarināt kādreizējos 20. – 30. gadu latus, attēlojot bijušos Valsts prezidentus, Brīvības pieminekli, izcilos kultūras darbiniekus – Raini, Aspaziju, Krišjāni Baronu u.c. Arī projektu devīzes bija atbilstīgas, piemēram, “Kultūra”, “Vienība”, “Lauksaimniecība”, “Par brīvu Latviju”, “Strādāsim Latvijai”, “Bruno”, “Ad rem”, “282434”, “LR–91–AP”.

Dažkārt naudaszīmju projekti atgādināja drīzāk spilgtas preču zīmes vai etiķetes, nevis naudu. Žūrijas komisija pēc ilgām diskusijām nolēma pirmo vietu nepiešķirt, bet otro vietu ieguva Aivars Plotka, kas pārstāvēja tā saukto nacionālā romantisma virzienu. Trešā vieta tika piešķirta Elitai Viliamai (devīze: “Baidies vilka, mežā neej!”), atzīstot, ka viņai ir dizainiski visizstrādātākie darbi. Veicināšanas prēmiju piešķīra Valdim Ošiņam un Imantam Žodžikam par neparastu improvizāciju ideju līmenī, ieskicējot kopainu, kāda varētu izskatīties nākamā Latvijas nauda. Šī jaunā, netradicionālā pieeja naudas tēmas risinājumam tūdaļ piesaistīja vērtētāju uzmanību.

Drīz vien nacionālās valūtas – lata – atjaunošanas centieniem pievienojās arī oficiālās valsts varas institūcijas.

Latvijas Banka kā centrālā republikas kredītiestāde formāli tika nodibināta jau 1990. gada 2. martā ar Latvijas PSR Augstākās padomes likumu “Par bankām” un lēmumu “Par Latvijas Banku” — par tās prezidentu LPSR Augstākā padome 1990.gada 26. martā iecēla Artūru Graudiņu. Pēc pāris mēnešiem tika apstiprināti jauntapušās Latvijas centrālās bankas pagaidu statūti – “Nolikums par Latvijas Banku”.

Bet ar neatkarīgās Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 31. jūlija lēmumu Nr. 586 arī tika akceptēts nolūks izveidot Latvijas Banku, vienlaikus izdarot grozījumus un papildinājumus pie jau agrāk pieņemtā likuma “Par bankām”, turklāt ar Augstākās padomes tā paša datuma lēmumu Nr. 587 par Latvijas Bankas prezidentu iecēla Pāvilu Saksu un par Latvijas Bankas padomes locekļiem – Andri Bērziņu, Jāni Ozoliņu, Elmāru Siliņu un Elmāru Zelgalvi, kam tā paša gada 20. novembrī pievienojās Andris Ruselis. Taču Latvijas Banka faktiski vēl nestrādāja, naudu tā neemitēja. Joprojām naudas apgrozību Latvijā pārzināja PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskā banka.

Laikam var droši sacīt, ka trešās atmodas laikā lata atjaunošana bija visas tautas sapnis un vēlme. Dažādu nozaru entuziasti godprātīgi un pat aizrautīgi strādāja pie lata izveidošanas. Kļuva arī skaidrs, ka pārejas periodā būs vajadzīga pagaidu nauda jeb nacionālās valūtas aizvietotājs, proti, kāds naudas surogāts. Zinātnieki un ekonomisti praktiķi strādāja arī pie šīs problēmas. Lūk, daži piedāvātie risinājumi, kam bija savi plusi un savi mīnusi.

Tika domāts par “balto naudu” kā jaunu maksāšanas līdzekli. Šīs koncepcijas autori bija J. Braže, G. Dragiļevs, G. Marga un V. Mišins. “Baltās naudas” ieviešanas mērķi bija: 1) pārejas uz tirgus ekonomiku periodā nodrošināt garantētu iztikas minimumu iedzīvotājiem; 2) aizsargāt iekšējo tirgu no ārējās rubļa ekspansijas; 3) radīt priekšnoteikumus nacionālās valūtas ieviešanai. No vienas puses, “baltā nauda” būtu maksāšanas līdzeklis ekonomiskās krīzes laikā, tirgus attiecību alternatīva kartīšu sistēmai, no otras puses – viens no ekonomikas stabilizācijas līdzekļiem, tam pakāpeniski aptverot visas jomas, sākot ar patēriņu. Sākotnēji “baltā nauda” būtu tikai maksāšanas līdzeklis iztikas minimuma “pārtikas groza” nodrošināšanai. Acīmredzot kādu laiku “baltās naudas” ideja ir bijusi visai aktuāla. 1990. gada 21. novembrī bija paredzēta koncepcijas apspriešana Ministru padomes sēdē, tāpēc par to iepriekš spriests arī Latvijas Bankas padomes sēdē.

Visbeidzot, 1991. gada 10. janvārī pie Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa notika sanāksme par tematu “Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošana”. Šajā apspriedē uzstājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikas bankas valdes priekšsēdētājs Alfrēds Bergs-Bergmanis ar ziņojumu “Rubļa emisija kā finansiālā svira ekonomikas regulēšanai PSRS interesēs”. Tajā galvenokārt bija runa par: 1) skaidrās naudas deficītu valstī sakarā ar cenu un izmaksu pieaugumu; 2) PSRS budžeta izdevumu segšanu ar papildu rubļu emitēšanu; 3) PSRS rubļa reformas īstenojumu un tās iespējamajām sekām Latvijas Republikā.

Vajadzēja pēc iespējas drīzāk izkļūt no rubļa zonas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvija piedzīvoja kārtējo PSRS naudas reformu, kam aizvien bijis raksturīgs pēkšņums (izņemot 1961. gadu). Šoreiz pārsteigumu sagādāja tā laika finanšu ministra Valentīna Pavlova vārdā nosauktā naudas reforma 1991. gada sākumā, kad triju dienu laikā – no 23. līdz 25. janvārim – vajadzēja apmainīt 50 un 100 rubļu naudaszīmes pret jaunām.

Jau konkretizēti par Latvijas Republikas naudas sistēmas ieviešanas nepieciešamību un priekšnosacījumiem referēja Latvijas Bankas prezidents P. Sakss. Par citu maksāšanas līdzekļu izmantošanas iespējām Latvijas Republikas nacionālās valūtas veidošanā izteicās valdības padomnieks A.Plotkāns, bet par Latvijas Republikas naudas sistēmas ieviešanas tehnisko un finansiālo jautājumu risinājumiem ziņoja mākslinieks Jānis Krievs, valdības administrācijas galvenie speciālisti Juris Lebedoks un Bruno Vrubļevskis. Vērtspapīru izgatavošanas problēmas un attīstības perspektīvas aplūkoja Ministru padomes padomnieks Aļģis Sadausks.

Šīs sanāksmes lēmuma projektā bija lasāms, ka uzdots “izveidot darba grupu Latvijas Republikas naudas vienības izgatavošanas praktiskai realizācijai”. Grupas vispārējo vadību uzticēja valdības padomniekam A.Sadauskam. Ārējo ekonomisko sakaru departamentam uzdeva līdz 1991. gada 5. februārim iesniegt priekšlikumus naudas drukāšanas un monētu kalšanas izdevumu segšanai, bet Ārlietu ministrijai līdz 1991. gada 1. martam vajadzēja iesniegt priekšlikumus par Latvijas Republikas ārzemēs esošo zelta krājumu izmantošanas iespējām atjaunojamās naudas vienības izgatavošanai.

1991. gada 13. martā tika pieņemts Augstākās padomes lēmums “Par Latvijas Republikas naudaszīmju izgatavošanu”, kurā bija rakstīts: ”1) atzīt par nepieciešamu veikt nacionālo naudaszīmju izgatavošanas priekšdarbus; 2) uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei kopīgi ar Latvijas Banku un saskaņā ar Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas koncepciju izstrādāt jauno naudaszīmju izgatavošanas programmu, nosakot optimālu un ekonomiski pamatotu monētu un banknošu rindu, nodrošinot šīs programmas finansēšanu.”

Augstākās padomes 1991. gada 13. martā izveidotās Naudaszīmju sižetiskā risinājuma komisijas priekšsēdētājs bija Imants Daudišs, tās locekļi – Jānis Stradiņš, Ramona Umblija, Laimonis Šēnbergs, Imants Lancmanis, Jānis Krievs, Jānis Dripe, Modris Ģelzis, Pāvils Sakss, Kristīne Ducmane un Māra Eihe.

Šajā komisijā priekšlikumi tika izskatīti, izmantojot arī Kultūras fonda sarīkotā konkursa materiālus un no tiem izraugoties Aivara Plotkas, kā arī Valda Ošiņa un Imanta Žodžika papīrnaudas koncepcijas. Tika nolemts lūgt šos māksliniekus izstrādāt papildu skices. Pie metālnaudas izstrādāšanas tika uzaicināti grafiķis Gunārs Lūsis un tēlnieks Jānis Strupulis. Galīgajā variantā komisija izvēlējās V. Ošiņa un I. Žodžika izstrādāto papīrnaudas koncepciju, kuras pamatā bija modernās datorgrafikas bagātīgās iespējas. Viss šķita jauns un neierasts. Daudzi uzskatīja, ka arī jaunajai Latvijas naudai ir jābūt ļoti līdzīgai 20. – 30. gadu naudai. Mākslinieku piedāvātās jaunās koncepcijas vai nu ļoti patika, vai arī tika vērtētas nievājoši.

Komisija uzreiz atteicās no vēsturisko personu attēlojuma uz naudaszīmēm, kā izņēmumu un simbolu atstājot vien Krišjāņa Barona portretu uz 100 latu zīmes, kas nodēvēta arī par sarkano, jo naudaszīmes reversā ir attēlots Lielvārdes jostas rakstu fragments. Pārējās naudaszīmes rotā latviskās vides un garīgās kultūras simboli un krāsas: ozols (Ls 5) – zaļā; Daugava (Ls 10) – violetā; latviešu sēta (Ls 20) – brūnā; buru kuģis (Ls 50) – zilā un latvju jaunavas profils (500 Ls) – zeltainā krāsojumā. Pēdējā naudaszīmē atveidots Riharda Zariņa darinātais 1929., 1931. un 1932. gadā kaltās 5 latu monētas reversa attēls. Šis profils redzams arī visu 1992. gada un vēlāko izlaidumu banknošu ūdenszīmēs. Vertikālo dominanti visās jaunajās naudaszīmēs veido Lielvārdes jostas fragments. Banknošu reversa darinājumi raksturo tēvtēvu dienu ritumu un darba soli, arī svētku brīžu noskaņas. Tur saskatāmi sprēslīcas (Ls 5), senlatviešu stopa šķēršu saktas (Ls 10), dreļlu raksta (Ls 20), Rīgas ģerboņa (50 Ls), Lielvārdes jostas raksta (Ls 100) un bronzas vainadziņa raksta (Ls 500) motīvi.

Monētu veidolam mākslinieki G. Lūsis un J. Strupulis izvēlējās latvisko dzīvesziņu apliecinošas vērtības. Darba gaitā, konsultējoties ar Naudas zīmju sižetiskā risinājuma komisiju, radās akceptējamais variants: uz 1 līdz 20 santīmu monētām reversā etnogrāfiskās saulītes – kā cilvēka mūža rituma līdzgaitnieces, savienotas ar pieciem puslokiem, kas simbolizē darba cēlienu. Bet vara un niķeļa monētās ietverti arī latviešu tautas eksistences pamatelementu simboli: priedes stāds (meži) – 50 santīmu, lasis (ūdeņi) – l lata un govs (zeme) – 2 latu monētas reversā. Visu monētu aversā atveidots Latvijas Republikas lielais vai mazais ģerbonis.

Papīrnaudas izgatavošanai tika izraudzīta Vācijas firma Giesecke & Devrient, jo šī firma Latvijā jau bija kļuvusi pazīstama, iespiežot Latvijas pases, un tās piedāvājums bija vispieņemamākais. Kopējo naudaszīmju daudzumu – 150 miljonus – firma piedāvāja iespiest par 5 208 165 ekijiem. Pirmo izstrādāja 5 latu naudaszīmi. V.Ošiņa un I.Žodžika ideju īstenošanā iesaistījās arī mākslinieki Jānis Reinbergs, Ilmārs Blumbergs, Jānis Krievs un Juris Petraškēvics. Grafiskos attēlus – “Ozols”, “Daugava“, “Buru kuģis”, “Krišjānis Barons”, “Lauku sēta”, “Tautu meita” – ūdenszīmei izstrādāja Jānis Reinbergs. Vācijas firma veica gravējumus pēc tradicionālajām metodēm, tādēļ var teikt, ka galarezultātā jaunie Latvijas lati ir kompromisa variants starp tradicionālo un moderno. Pateicoties pasūtītāju, proti, Latvijas puses, skrupulozitātei un prasīgumam, tika iegūta arī izpildītāju cieņa un pretimnākoša sapratne.

Mākslinieks Laimonis Šēnbergs sacīja: ”Ņemot vērā to, ka šai Vācijas firmai ir savas specifiskas un tradicionālas metodes un banknošu izstrādāšanā īpaši gravējumi, galarezultātā ir šis kompromiss starp firmas specifikai atbilstošu realizāciju un mākslinieku priekšlikumiem. Firmas specifika, tas veids, kā viņi strādāja, iespaidoja šo tehnisko izpildījumu, arī gravējumu atveidojumu.”

Visgrūtāk speciālajā naudas papīrā bija izveidot ūdenszīmi — kaut cik identisku R. Zariņa veidotajai tautumeitai uz trīsdesmito gadu sudraba pieclatnieka. Naudas papīru gatavoja Vācijas papīrfabrikā Luizentālē (Papierfabrik Louisenthal GmbH). Augstākās padomes Naudas zīmju sižetiskā risinājuma komisijas loceklis Laimonis Šēnbergs, kurš bija Latvijas Bankas un komisijas pilnvarotā persona, kas uzraudzīja naudas izgatavošanas procesu kopumā, vēstulē uzņēmumam pauda pretenzijas: “Latvijas naudaszīmju papīra izgatavošanas procesā jūtami izmainījusies ūdenszīme – latviešu meitenes “Mildas” attēls.”

Paralēli, protams, tika strādāts arī pie pārējām naudaszīmēm un metālnaudas. Līgums par monētu kalšanu ar Bavārijas monētu kaltuvi (Bayerisches Hauptmūnzamt) tika parakstīts 1992. gada martā, saskaņā ar to bija paredzēts izkalt kopskaitā 200 miljonus monētu.

Bet 1991. gada augusta puča rezultātā Latvija beidzot atkal kļuva par neatkarīgu valsti. Tas arī deva iespēju Latvijas Bankai ieņemt tai pienākošos vietu kā reāli eksistējošai Latvijas centrālajai bankai.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu “Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju“ Latvijas Banka sāka tobrīd pastāvošās banku sistēmas plašu pārveidi un klientu pastāvīgu apkalpošanu. Par Latvijas Bankas prezidentu tika iecelts Augstākās padomes deputāts Einars Repše, par vietnieku – Alfrēds Bergs-Bergmanis, atbrīvojot no amata P. Saksu un LB padomes locekļus.

1991. gada 26. novembrī ar Augstākās padomes lēmumu tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja (NRK) trīs cilvēku sastāvā: Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, komitejas priekšsēdētājs, tās locekļi - Latvijas Bankas prezidents Einars Repše un Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kehris. Likumā par komiteju bija teikts, ka “tā ir pilnvarota sagatavot, īstenot un pabeigt naudas reformu, noteikt naudas reformas termiņus, priekšnoteikumus un norises kārtību. Komitejai ir tiesības izlemt visus ar naudas reformu saistītos jautājumus. (..) Tās lēmumu izpilde ir obligāta visā Latvijas Republikas teritorijā”.

Laikā no 1992. gada janvāra līdz l993. gada maijam pavisam notikušas 18 šīs komitejas sēdes, vidēji divas sēdes mēnesī.

Izpildot Augstākās padomes 1992. gada 8. janvāra lēmumu “Par naudas reformas sagatavošanu”, 1992. gada martā Latvijas parlamentam tika iesniegts nacionālās valūtas iesniegšanas koncepcijas pirmais jeb sākotnējais variants, ko parakstījis viens no trijiem Naudas reformas komitejas locekļiem – Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Šajā rakstā atgādināts, ka darbs pie naudas reformas koncepcijas un tās īstenošanas mehānisma sagatavošanas, kā arī pie stabilizācijas programmas izstrādes un ekonomisko seku prognozēšanas nepārtraukti turpināsies līdz pat reformas sākšanai, iesaistot kā pašmāju, tā arī ārzemju speciālistus.

Koncepcijā uzsvērts, ka iespējami drīzāka pāreja uz brīvā tirgus attiecībām ir pašreizējā perioda galvenā ekonomiskā prasība, kas izpildāma, saimniekošanas pamatā liekot stabilu valūtu, kam raksturīga tās atzīšana visur pasaulē un tās apmaināmība pret Rietumu valūtām, tātad konvertējamība. Turklāt faktiska neatkarība nav iespējama bez savas naudas sistēmas.

Lūk, šīs naudas reformas koncepcijas saīsināts izklāstījums:

“Pārejot uz Latvijas nacionālo valūtu – latu, vispirms ir jāatrisina jautājums par valsts valūtas rezervju veidošanu, jo Latvijā ražotā produkcija vēl ilgāku laiku nebūs konkurētspējīga Rietumu tirgū un līdz ar to nespēsim radīt ārzemju valūtas rezerves ar ārējās tirdzniecības palīdzību. Pārrēķinot šīs rezerves atbilstoši garantētajam maiņas kursam, tām par vismaz 75 – 80 procentiem būtu jāsedz apgrozībā izlaižamais latu daudzums. Otrkārt, jārada tādi apstākļi, lai jebkurš var katrā laikā apmainīt savus latu krājumus pēc cieta kursa pret vēlamo valūtu. Turklāt lata izlaišana apgrozībā ir stingri jāsaista ar iespējām palielināt valūtas krājumus, attīstot ražošanas potenciālu un realizējot preču un pakalpojumu eksportu par ārzemju valūtu. Var arī noslēgt līgumu ar Rietumu centrālajām bankām par trūkstošo valūtas rezervju veidošanu ar to palīdzību.

Nedrīkst pieļaut, ka valūtas politika tiek realizēta izolēti, nepievēršot pienācīgu uzmanību citiem ekonomiskās politikas komponentiem: cenām, nodokļiem, līdzsvarotam preču eksportam un importam, ražošanas apjomu pieaugumam, privatizācijai.

Sevišķas grūtības varētu rasties, ja, ieviešot savu valūtu, kļūs ierobežotas iespējas tirgoties ar rubļa zonu, importēt no turienes energoresursus un citas preces. Jārēķinās ar to, ka pašlaik ap 80 procentu no visiem republikas bezskaidras naudas norēķiniem notiek ar bijušās PSRS republikām. Tādēļ, ieviešot savu valūtu, nedrīkst pieļaut norobežošanos no Austrumu tirgus un nerēķināties ar reālo ekonomisko notikumu gaitu rubļa zonā.

Lata ieviešana ir atkarīga no virknes priekšnosacījumu, bez kuru izpildes savas naudas sistēmas izveidošana nebūs iespējama:

1) jābūt līdz galam izveidotai ekonomiskai sistēmai, kas varētu reāli darboties tirgus saimniecības apstākļos, un arī stabilam budžetam;

2) jāpanāk cenu stabilitāte un to tuvināšana pasaules cenu līmenim, kas ļautu normāli darboties ekonomikai;

3) jāstabilizē ražošanas līmenis un jāpanāk tā pieaugums, tādējādi palielinot preču piedāvājumu tirgū; jāinvestē līdzekļi perspektīvos projektos, kas varētu atmaksāties tālākā nākotnē (sevišķi tas attiecas uz ārzemju valūtas resursu ieguldījumiem);

4) jāvienojas ar Krievijas valdību par valsts iekšējā parāda dzēšanas iespējām. Piecu miljardu rubļu Krājbankas parāda pārņemšana bez reāla tā seguma draud ar jaunieviešamās valūtas tūlītēju destabilizāciju. Alternatīva ir šī parāda izmantošana privatizācijas procesā, ļaujot privatizējamo valsts īpašumu atmaksāt pēc atvieglotiem noteikumiem no iedzīvotāju noguldījumu kontiem Krājbankā bezskaidras naudas norēķinu ceļā. Tādējādi 5 miljardu rubļu Krājbankas parāds būtu dzēsts, to gandrīz neiesaistot naudas apritē, tātad bez nelabvēlīgas ietekmes uz cenu līmeni patēriņa preču tirgū;

5) reāli uzsākams privatizācijas process, sākumā noteiktos apjomos izmantojot iedzīvotāju uzkrājumus rubļos. Pēc savas valūtas ieviešanas šis process aktivizējams;

6) kreditēšanas sistēma pilnībā jāpārorientē atbilstoši pasaulē pieņemtajiem kreditēšanas principiem; jāizslēdz jebkāds automātiskums kreditēšanā; kredīta procentiem jāpārsniedz inflācijas līmenis;

7) valsts centrālajai bankai – Latvijas Bankai – jābūt pilnīgi neatkarīgai no valdības un vadošajiem politiskajiem grupējumiem, kas nozīmē, ka naudas emisijas bankai nav jāsaņem instrukcijas no valdības un valdība nevar pēc saviem ieskatiem iecelt vai atbrīvot centrālās bankas amatpersonas;

8) jāprivatizē Latvijas Bankas nodaļas pārejai uz divpakāpju sistēmu;

9) jābūt reālai robežu kontrolei, stingram muitas un vīzu režīmam – ar mērķi nodrošināt iespējami izdevīgākus apstākļus pašmāju ražotāju darbībai. Jāvienojas par NVS karaspēka apgādi ar naudu Latvijā;

10) jāizveido stabilizācijas fonds valūtas nodrošināšanai;

11) jānodrošina brīvs valūtas tirgus un preču eksports, savukārt importu regulējot ar ievedmuitas tarifiem; jāsekmē ārvalstu kapitālieguldījumi Latvijā;

12) jāpanāk savstarpējas vienošanās, lai neizjauktu norēķinus un līdz ar to tirdzniecības attiecības ar rubļa zonu. Šādas vienošanās noslēdzamas starpvaldību līmenī, un attiecīgajās sarunās būtu ieteicams iesaistīties visām trim Baltijas valstīm ar vienotu koncepciju.

Ir paredzēti divi varianti, kā Latvijas rubļa ieviešana varētu notikt.

Pirmais variants. Ja Krievija, iepriekš nebrīdinot, ieviestu savu valūtu un bezskaidras naudas norēķinus pieprasītu veikt brīvi konvertējamā valūtā vai arī klīringa norēķinu veidā, kā tas jau paredzēts starpvalstu līgumā, tas nozīmētu, ka, lai izsargātos no Krievijas rubļu masveida ieplūšanas Latvijā un pilnīgas mūsu preču tirgus iztukšošanas, būsim spiesti veikt ekstremālus pasākumus un Krievijas rubli apmainīt pret Latvijas rubli 3 dienu laikā, kas prasītu lielu fizisko un morālo slodzi, kā arī radītu sašutumu un neapmierinātību iedzīvotāju vidū.

Otrs variants paredz pakāpenisku Krievijas rubļu izņemšanu no apgrozības 15 dienu laikā, kad izmaksas no banku kasēm notiks Latvijas rubļos un iedzīvotāji savus iekrājumus Krievijas rubļos varēs izmantot preču un pakalpojumu apmaksai, kā arī nodot noguldījumos Krājbankā.

Abos variantos Krievijas rubļa apmaiņa notiktu attiecībā 1 : 1 kā skaidrā naudā, tā iedzīvotāju noguldījumos un uzņēmumu un organizāciju depozītu un citos kontos. Tas radītu iedzīvotāju vidū uzticību reformai un pārliecību, ka viņu naudas uzkrājumi neiet zudumā; sāktos vietējā tirgus aizsardzība, rastos iespēja noteikt apgrozībā esošo naudas masu, kas vēlāk, turpinot naudas reformu, jānomaina pret latiem.”

Koncepcija paredzēja, ka Krievijas rubļu attiecība pret Latvijas rubli 1 : 1 pastāvēs tikai apmaiņas laikā, bet vēlāk kursu starp šīm abām valūtām regulēs tirgus, un Latvijas Banka savus noteikumus nediktēs, jo valūtas pirkšanu un pārdošanu veiks maiņas kantoros.

Tātad Latvijas Banka jau 1992. gada sākumā intensīvi strādāja pie pagaidu naudas – Latvijas rubļa – ieviešanas koncepcijas. Pagaidu nauda bija nepieciešama, lai drīzāk izkļūtu no PSRS rubļa zonas, samazinātu inflāciju un stabilizētu valūtu kursu. Un vēl viens iemesls pagaidu naudas ieviešanai – kļuva skaidrs, ka gluži tehnisku kavēkļu dēļ latu iespiest tik ātrā laikā gan nevarēs. Turklāt jau draudēja pietrūkt apgrozībā nepieciešamo PSRS rubļu. Ministru padome izšķīrās par Latvijas rubli kā pagaidu risinājumu.

Šo ideju īstenoja toreizējā Rūpniecības ministrija ar ministru Aivaru Milleru priekšgalā. Par mākslinieku tika uzaicināts Kirils Šmeļkovs, kurš jau bija apguvis tolaik pie mums vēl tik svešo datorgrafiku. K.Šmeļkova uzdevums bija izveidot tādu naudaszīmju dizainu, lai tās arī vizuāli varētu izskatīties kā tikai pagaidu nauda.

Sākotnējā variantā bija paredzēts, ka Līgatnē varētu ražot papīru, uz kā drukāt šo Latvijas pagaidu naudu. Taču jau dažu dienu laikā kļuva skaidrs, ka Līgatnes papīrs nav derīgs šim nolūkam. Drīz vien piemērotu papīru naudas drukāšanai ar ūdenszīmēm un “matiņiem”, izrādās, varēja pasūtīt Somijā. Pašas naudaszīmes iespieda šeit pat, Rīgas Paraugtipogrāfijā, sadarbībā ar Latvijas Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības ražošanas apvienību (LITTA), ko vadīja tās ģenerāldirektors Jānis Bluka.

Jāatzīst, ka gan mākslinieks, gan poligrāfisti ar grūto uzdevumu veiksmīgi tika galā. Pagaidu nauda – Latvijas rublis – tiešām bija kvalitatīva. Viltojumi parādījās tikai šīs naudas apgrozības posma pašās beigās.

Bija izstrādāti četri varianti, kā ieviest Latvijas rubli:

I variants – Latvijas rublis jāievieš ekstremālos apstākļos (3 dienu laikā) — iesniegts Ministru padomē 1992. gada 20. februārī;

II variants – naudas maiņa normālos apstākļos, kad no Krievijas Federācijas puses netiek lietoti nekādi ārkārtēji pasākumi, – iesniegts Ministru padomē 1992. gada 4.februārī;

III variants – Latvijas rublis tiek ieviests kā papildu maksāšanas līdzeklis Krievijas rublim.

Bet IV variants — bez virsraksta, bet ar E.R.(Einars Repše) pašrocīgu parakstu — 1992. gada 4. februārī.

Vēsturiskais brīdis pienāca 1992. gada 4.maijā, kad LR Naudas reformas komiteja nāca klajā ar lēmumu Nr.1 “Par Latvijas rubļa ieviešanu apgrozībā”, nosakot, ka, sākot ar l992. gada 7. maiju, Latvijas Republikas teritorijā tiek laistas apgrozībā Latvijas Bankas pagaidu naudaszīmes – Latvijas rubļi – 1, 5, 20, 50, 200 un 500 rubļu nominālvērtībā paralēli PSRS Valsts bankas un Krievijas Federācijas naudaszīmēm attiecībā 1 : 1.

1992. gada 6. jūlijā LR Naudas reformas komiteja pieņēma lēmumu Nr.2, kas noteica, ka, “sākot ar 1992. gada 20.jūliju, Latvijas rublis kļūst par vienīgo obligāti pieņemamo (oficiālajā apgrozībā esošo) maksāšanas līdzekli Latvijas Republikas teritorijā”. Vienlaikus ar lēmumu Nr. 3 tika pavēstīts, ka “sakarā ar sīknaudas (kapeiku) trūkumu apgrozībā un ņemot vērā pastāvošo cenu līmeni, tiek noteikts, ka, sākot ar 1992. gada 13. jūliju, mazākā naudas vienība maksājumos ir viens rublis”.

Naudas reformas komiteja noteica arī, ka visi rubļu konti bankās kļūst par Latvijas rubļu kontiem, bet norēķiniem Krievijas rubļos kā norēķiniem jebkurā ārzemju valūtā atverami atsevišķi konti.

Latvijas Banka 1992. gada 4. augustā pārtrauca bezskaidras naudas līdzekļu nekontrolētu pārskaitīšanu no viena veida nekonvertējamas valūtas konta uz citu, tādējādi nodalot bijušo PSRS republiku bezskaidrās naudas plūsmas. Norēķiniem ar katru no šīm republikām tika atvērts atsevišķs konts. Tādējādi izdevās pasargāt Latviju no milzīgās bezskaidras naudas plūsmas un nodrošināt Latvijas rubļa stabilizācijas sākumu. Sākot ar 1992. gada 7. augustu, Latvijas Banka pirka un pārdeva ārzemju nekonvertējamās valūtas bezskaidrā naudā pēc katrai bijušās PSRS republikas valūtai noteiktā kursa Latvijas rubļos (izņemot Igaunijas kronu).

Turpmāk Latvijas rublis sāka stabilizēties, un NVS valstu valūtu neaprēķināmās intervences briesmas bija novērstas.

Bet l992. gada 31. augustā jau sekoja LR Naudas reformas komitejas lēmums Nr. 4 “Par garantijām, pārejot uz nacionālo naudas vienību latu”. Tas jau sāka psiholoģiski sagatavot tautu pārejai uz latu, nosakot, ka “1. Latvijas nacionālā naudas vienība lats tiks ieviesta pakāpeniski, pēc vienota kursa apmainot visus apgrozībā esošos Latvijas rubļus latos. (..) 4. Apmaiņas laiku un kursu noteiks atsevišķs Naudas reformas komitejas lēmums”.

Septembrī un novembrī tika laistas apgrozībā arī 2 un 10 Latvijas rubļu naudaszīmes.

Un tad pienāca laiks arī vēsturiskajam LR Naudas reformas komitejas lēmumam Nr. 5 1993. gada 12. februārī “Par piecu latu naudas zīmes laišanu apgrozībā”, kas noteica, ka, “sākot ar 1993. gada 5. martu, apgrozībā laižama piecu latu papīra naudaszīme, nosakot, ka tās vērtība atbilst 1000 Latvijas rubļiem (1 Ls = 200 LVR) un tā visur ir obligāti jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis”. Iespējams, ka sākotnēji latus bija paredzēts laist apgrozībā no 1. februāra, jo Latvijas Bankas arhīvā ir ar šo datumu datēts dokumenta projekts ar I. Godmaņa parakstu. Kopš 22. februāra pastiprināti no apgrozības sāka izņemt 500 Latvijas rubļu naudaszīmes, jo tajā laikā jau bija parādījušies daudz to viltojumu. Bet ar 1993. gada 25. martu tika aizliegts laist apgrozībā arī 200 LVR zīmes.

LR Naudas reformas komitejas 1993. gada 16. marta lēmums Nr. 6 noteica, ka apgrozībā tiek laistas piecdesmit santīmu (reāli apgrozībā no 22. aprīļa), viena (reāli apgrozībā no 25. marta) un divu latu (reāli apgrozībā no 15. aprīļa) monētas.

1993. gada 27. maijā tika pieņemti divi Naudas reformas komitejas lēmumi.

Lēmums Nr. 7 noteica: “Sākot ar 1993. gada 28. jūniju, pakāpeniski laist apgrozībā 10 (reāli apgrozībā no 28. jūnija), 20 (reāli apgrozībā no 28. jūnija), 50 (reāli apgrozībā no 1994. gada 2. maija), 100 (reāli apgrozībā no 1994. gada 2. maija) un 500 latu (reāli apgrozībā no 1998. gada 20. jūlija) (saīsināti – Ls) papīra naudas zīmes un 1, 2, 5, 10 un 20 santīmu (reāli apgrozībā no 28. jūnija) (saīsināti – s) monētas, kuras obligāti jāpieņem kā maksāšanas līdzekli.”

Savukārt lēmums Nr. 8 reglamentēja: “Sākot ar 1993. gada 1. jūliju, visus nodokļus, nodevas, nenodokļu maksājumus Latvijas valsts un pašvaldību budžetos veikt tikai latos un santīmos. Ārvalstu valūtā šos maksājumus var veikt tikai ar Latvijas Republikas Ministru Padomes atļauju.”

Latvijas rubļus izņēma no apgrozības līdz 1993. gada 18. oktobrim, tomēr arī pēc šā datuma līdz pat 1994. gada 1. jūlijam Latvijas Banka turpināja to apmaiņu pret latiem, bet atsevišķos gadījumos ar Latvijas Bankas prezidenta īpašu atļauju atsevišķām personām uz iesnieguma pamata tos apmainīja arī pēc oficiāli noteiktā datuma.

1994. gada 14. februārī Latvijas Banka latu piesaistīja SDR valūtu grozam, kas vēl vairāk nodrošināja tā stabilitāti.

Tātad 1992. gada 7. maijā sāktā Latvijas Republikas naudas reforma noslēdzās 1998. gada 20. jūlijā, kad naudas apgrozībā tika izlaista pēdējā paredzētā naudaszīme – 500 latu.

Pateicoties daudzu cilvēku – politiķu, finansistu, mākslinieku, numismātu un citu lietpratēju – vērtīgiem padomiem un aktīvai līdzdalībai, nu jau desmit gadus, kopš 1993. gada 5. marta, Latvijas Republikā atkal naudas apgrozībā ir savs Latvijas lats. Neraugoties uz sākotnējiem skeptiskajiem viedokļiem, tas gan ārzemēs, gan iekšzemē aizvien ir guvis augošu novērtējumu monetārā ziņā un respektējamību.