Pēc eiro skaidrās apgrozības pirmā gada

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim” no Vācijas

Eiro dzimšana

Eiro īstā dzimšanas diena ir 2002.gada 1.janvāris. No šīs dienas Eiropas Savienības (ES) jaunā nauda sāka pildīt tās visas trīs funkcijas (vispārējā maiņas, apgrozības un maksāšanas līdzekļa funkciju, preču cenu samērošanas mērauklas funkciju, bagātību saglabāšanas un uzkrāšanas funkciju), kādām obligāti jāpiemīt naudai. Lasītājs var iebilst, ka eiro dzima trīs gadus agrāk, — 1999.gadam sākoties. Te jāievēro dažas principiālās eiro funkcionēšanas īpatnības: pirmkārt, šo eiro varēja lietot tikai bezskaidrās naudas norēķinos; otrkārt, eiro trīs gadus nepildīja vispārējā maiņas līdzekļa, apgrozības un maksāšanas līdzekļa funkciju; treškārt, nebija eiro naudaszīmju un monētu; ceturtkārt, eiro funkcionēja tikai dematerializētā formā kā ieraksti banku kontos, vienīgi kā elektroniskā informācija banku datoru atmiņā, ko varēja pārraudzīt kā elektroniskus signālus, veicot maksājumus, no bankas uz banku gan eirozonas valstīs1, gan citur starptautiskā mērogā; piektkārt, līdz ar to eiro bija tikai norēķināšanas līdzeklis, ekija pēctecis, kam nepiemita īstās, pilnasinīgās naudas raksturs; sestkārt, eirozonas valstīs visu iekšējo apgrozību, iedzīvotāju, iestāžu, uzņēmumu, apvienību, firmu maksājumus bankām, vietējā un valsts budžetā pa vecam apkalpoja nacionālā valūta; septītkārt, katras eirozonas valsts centrālā banka turpināja patstāvīgi regulēt savas naudas emisiju.

Vienlaikus izvirzījās divas visai būtiskas problēmas: pirmā — nacionālās naudas vienības attiecība pret 1 eiro; otrā — eiro valūtas kurss pret trešo valstu valūtu, vispirms pret ASV dolāru. Nacionālās valūtas pārrēķinu eiro noteica stingri fiksētā apmērā bez jebkādām novirzes iespējām. Toties eiro kurss trešo valstu valūtām bija “peldošs” atkarībā no konkrēta brīža valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samēra.

Kādas izmaiņas naudas apgrozībā saistījās ar pilnasinīgā eiro dzimšanu? Vispirmām kārtām eirozonas valstīm bija jāatsakās no savas nacionālās valūtas par labu vienotai naudai eiro itin visos darījumos. Sākotnēji bija nolemts paralēlu eiro un nacionālās valūtas funkcionēšanu īstenot līdz 2002.gada 30.jūnijam, tātad sešus mēnešus. Vēlāk valstis vienojās šo termiņu saīsināt līdz diviem mēnešiem. Bet katra valsts šai jomā drīkstēja rīkoties patstāvīgi. Tā, piemēram, Nīderlande lēma, ka divu naudas veidu paralēlas apgrozības pēdējā diena būs 2002.gada 31.janvāris.

Nīderlandei sekoja Īrija. Šā paša gada 9.februārī Īrijas mārciņu naudas darījumos vairs nepieņēma: vienīgā nauda turpmāk bija eiro. Francija pārtrauca franka apgrozību 17.februārī: visu naudas apgrozību turpmāk apkalpoja tikai eiro. Pārējās deviņās eirozonas valstīs formāli divus mēnešus saglabājās paralēla divu valūtu – esošās un nākamās – apgrozība. Faktiski jau pēc mēneša eiro gandrīz pilnīgi pārņēma šo valstu naudas darījumus. Pagaidām neierobežotu laiku centrālās bankas un to filiāles pieņems apmaiņā nacionālo valūtu pret eiro.

Eiro – tas ir monētu klāsts 1, 2, 5, 10, 20, 50 centi, 1 un 2 eiro, papīra naudas zīmes (ne banknotes) 5, 10, 20, 30, 50, 100 eiro. Iekšējos un ārējos bezskaidras naudas norēķinus joprojām realizē dematerializēts eiro. Jau lemts izlaist 5 eiro monētu. Vācija 2003.gada janvārī izlaida 10 eiro sudraba monētu. Šī monēta var principā apkalpot eiro apgrozību. Domājams, ka tas nenotiks, šīs monētas ieguvēji (to var nopirkt ierobežotā skaitā uz parakstīšanos pēc nomināla) nesteigsies no tās atbrīvoties. Pēc zināma laika šī sudraba monēta par paaugstinātu cenu papildinās numismātu kolekcijas. Dažas valstis ierosina izlaist 1 un 2 eiro papīrnaudas zīmes, lai mazliet iegrožotu pieprasījumu. Lūk, no monētām pircēji atbrīvojas vieglāk, raitāk nekā no papīrnaudas zīmēm. Vai šāds pasākums spēj reāli iegrožot, mazināt inflāciju, to rādīs nākotnes prakse.

Nacionālo valūtu pārrēķināšana eiro

Nav pamat uzskatam, ka pāreja uz eiro nozīmējot naudas reformu. Nenotika ne naudas devalvācija, ne revalvācija, nemaz jau nerunājot par nullifikāciju. Vienu valūtu pēc stingri fiksētā kursa nomainīja cita valūta, aptverot itin visus naudas maksājumus. Svarīga tautsaimniecības proporcija starp ienākumiem un cenām katrā eirozonas valstī palika iepriekšējā. Abstrahējoties no inflācijas, eiro pirktspēja salīdzinājumā ar nacionālo valūtu pirktspēju nemainījās. Visai nozīmīgs kļuva nacionālo naudas vienību pārrēķināšanas kurss eiro (skat.1.tabulu).

Kā rāda 1.tabulas dati, pārrēķināšanas kursi eirozonas valstu nacionālajām valūtām ir visai atšķirīgi. Tā, piemēram, Itālijas liras pārrēķināšanas kurss attiecībā pret vācu markas pārrēķināšanas kursu ir 990 reizes lielāks. Grieķijas drahmas pārrēķināšanas kurss ir attiecīgi 174,22 reizes lielāks, Beļģijas un Luksemburgas franka pārrēķināšanas kurss – 20,62 reizes lielāks, toties Īrijas mārciņas pārrēķināšanas kurss ir tikai 40,3 procenti no vācu markas pārrēķināšanas kursa. Šie visai dažādie nacionālo valūtu pārrēķina kursi eiro gan tuvināja jaunās vienotās valūtas pirktspēju eirozonas valstīs, bet to nebūt neizlīdzināja. Tas arī nebija iespējams, jo pārāk atšķirīgi ir valstu ekonomiskās attīstības līmeņi, dažādu preču ražošanas nosacījumi, ienākumu reālie apmēri uz vienu iedzīvotāju, dzīves līmeņi. Veidojās visai raiba cenu kombinācija 12 ES valstīs. Agrāk (līdz 2002.gada 1.janvārim) ierindas tūristam bija grūti izsekot līdzi cenu atšķirībām eirozonas valstīs, jo svešas valsts preču vai pakalpojumu cena bija jākonvertē “savā valūtā”. Ja naudas kursi mainījās, cenu atšķirības bija kā miglā tītas. Pārejot uz eiro, katrs skaidri redz, kur kas ir lēts, kur – dārgs, vienotā eiro izteiksmē. Pastāvot pārvietošanās brīvībai, katrs pircējs var izvēlēties, kur ko pirkt. Tikai nav jāaizmirst transporta izmaksas. Alu un ziepes visizdevīgāk pirkt Vācijā, cieti žāvētu desu — Austrijā, rīsus — Beļģijā un Portugālē, “Kellogs” pārslas — Holandē, tomātus – Grieķijā, baltmaizi – Portugālē, pastmarkas vislētākās ir Spānijā utt. Visdārgākās preces ir Īrijā un Somijā. Cenu atšķirībām bija jāsekmē konkurence, kurai teorētiski jābūt par aizšķērsi pret inflāciju. Pagaidām, salīdzinot ar Vāciju, eiro pirktspēja Itālijā ir 0,93%, Austrijā – 0,92%, Francijā – 0,89%.2

1 1999.gadā eirozonu veidoja 11 ES valstis: Vācija, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Austrija, Somija, Spānija, Portugāle, Īrija; 2001.gada 1.janvārī šīm valstīm pievienojās Grieķija. Ārpus eirozonas palika trīs ES valstis: Anglija, Zviedrija, Dānija. Šāda situācija ir arī pašlaik.

2 Geldidee, 3/2003, 21.lpp.

Turpmāk — vēl

1.tabula

Nacionālo naudas vienību pārrēķināšanas kurss eiro