Ar jauno latu — cauri 10 gadiem

Par godu lata atjaunošanas desmitgadei Latvijas Banka šodien laiž klajā jaunu 5 latu tīra zelta piemiņas monētu “Pieclatnieks”

Monētas priekšpuse (averss)

Centrā – Latvijas Republikas lielais valsts ģerbonis, zem tā – gadskaitlis 2003, zem tā – skaitlis 5, no kura pa kreisi puslokā izvietots uzraksts PIECI, pa labi – LATI.

Monētas aizmugure (reverss)

Centrā – latviešu tautumeitas galva profilā no labās puses, pār jaunavas plecu – vārpas. Pa kreisi puslokā izvietots uzraksts LATVIJAS, pa labi – REPUBLIKA.

Monētas josta – rievota.

Monēta izlaista starptautiskās monētu programmas

“Pasaules mazākās zelta monētas” ietvaros

Monētas priekšpuse

(averss)

Centrā – Latvijas Republikas lielais valsts ģerbonis, zem tā – gadskaitlis 2003, zem tā – skaitlis 5, no kura pa kreisi puslokā izvietots uzraksts PIECI, pa labi – LATI.

Monētas josta – rievota.

Monētas aizmugure

(reverss)

Centrā – latviešu tautumeitas galva profilā no labās puses, pār jaunavas plecu – vārpas. Pa kreisi puslokā izvietots uzraksts LATVIJAS, pa labi – REPUBLIKA.

Nominālvērtība: 5 lati

Svars: 1,2442 g, diametrs: 13,92 mm

Metāls: 9999¼ zelts, kvalitāte: proof

Kalta: 2003.g. Valcambi SA (Šveice)

Mākslinieki: Gunārs Cīlītis (dizains pēc R. Zariņa zīmējuma 1929., 1931. un 1932. gadā kaltajai sudraba 5 latu monētai) un Ligita Franckeviča

Latvijas Banka starptautiskas monētu programmas “Pasaules mazākās zelta monētas” ietvaros šā gada 5. martā laiž apgrozībā 5 latu tīra zelta piemiņas monētu “Pieclatnieks”. Šīs monētas dizaina pamatā ir viena no Latvijas neatkarības zīmēm — grafiķa Riharda Zariņa veidotais pirmskara Latvijas sudraba pieclatnieks ar latviešu tautumeitas profilu monētas reversā.

Laižot monētu klajā, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs to simboliski pasniegs Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai lata atjaunotnes 10 gadu svinībās Latvijas Nacionālajā operā.

Monētas “Pieclatnieks” tirāža – 20 000 monētu.

Viens no skaistākajiem tēliem latviešu tautasdziesmās ir tautumeita, kas nāk pretī balta kā ar sniegu apsnigusi, – tas ir viņas tikums, kas nebeidzami staro, izgaismodams katru veicamo darbu un it visu ap viņu.

Kad pēc Pirmā pasaules kara neatkarību ieguvušajā Latvijā tika ieviesta sava naudas sistēma, par vienu no jauno lata monētu autoriem kļuva toreizējais Latvijas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks grafiķis Rihards Zariņš (1869-1939). Piecu latu sudraba monētas aversam viņš izvēlējās Latvijas valsts lielā ģerboņa zīmējumu, kuru bija darinājis 1921. gadā, izmantojot grafiķa Vilhelma Krūmiņa veidoto valsts ģerboņa projektu, bet reversam – latviešu tautumeitas tēlu.

Par tautumeitas tēla modeli kļuva Latvijas Valstspapīru spiestuves vecākā korektore Zelma Brauere (1900–1977), kuras jaunība, skaistums un sirdsskaidrība valdzināja Rihardu Zariņu. Zelmas Braueres tēls dažādos veidos atpazīstams arī viņa zīmētajās 10 un 20 latu banknotēs, tāpat greznu telegrammu vākos un – visai augstā vispārinājuma pakāpē – 50 santīmu monētā.

Piecu latu monētas reversā Rihards Zariņš attēlojis jaunavas galvu profilā no labās puses. Tēla raksturojumam mākslinieks izvēlējās pavisam maz izteiksmes līdzekļu: pār jaunavas plecu – vārpas, pār muguru – bieza matu pīne, bet apkaklīti un vainadziņu rotā latviešu tautastērpam raksturīgais ģeometriskais ornaments. Mākslinieciskajā izteiksmē nozīme ir savstarpējo attiecību rāmajam skaistumam, skaidrajam, vieglajam un reizē noteiktajam siluetam.

Piecu latu monēta pirms kara Latvijā ātri kļuva populāra un ieguva simbola nozīmi tāpat kā brīvības tēls Brīvības pieminekļa smailē. Sudraba piecus latus dāvināja bērniem, glabāja un krāja “nebaltām dienām”. Kā nojauzdami, kā zinādami...

Otrā pasaules kara laikā Latvijā viena otru nomainīja okupācijas, tika zaudēta valsts neatkarība un arī nauda. Sudraba pieclatniekam bija lemts tāds liktenis, kāds diezin vai vēl kādai monētai pasaulē, – tas kļuva par Latvijas brīvības un valstiskuma simbolu, cerības stariņu, ko latvieši slepeni glabāja vai ik ģimenē – okupētajā Latvijā, izsūtījumā Sibīrijā vai trimdā visā pasaulē.

Bija arī cits šīs monētas pastāvēšanas veids. Pārveidota par saktu, tā kļuva par bezvārdu piederības apliecinājumu latviešu tautai un ticības apliecinājumu neatkarības atgūšanai. Tas bija kluss, bet nepārprotams izaicinājums okupācijas varai un īpašu nozīmi ieguva 20. gs. 80. gadu beigās, sākoties atmodas kustībai.

Latvijas valsts nacionālās valūtas atjaunotnes desmitgadei Latvijas Banka velta zelta monētu, ietverot vēsturiskos piecu latu sudraba monētas tautas bagātības un brīvības simbolus.

Latvijā monētas būs iespējams iegādāties Latvijas Bankā un citās ierastās jubilejas un piemiņas monētu tirdzniecības vietās – bankās, suvenīru un juvelierizstrādājumu veikalos, lidostā “Rīga”.

Edžus Vējiņš, Latvijas Bankas preses sekretārs

Piemiņas monēta “Grieķu–romiešu cīņa”

Monēta izlaista starptautiskās monētu programmas

“Atēnas 2004” ietvaros

Monētas priekšpuse

(averss)

Centrā – Latvijas Republikas lielais valsts ģerbonis, zem tā gadskaitlis 2002, puslokā virs ģerboņa uzraksts LATVIJAS REPUBLIKA, monētas lejasdaļā skaitlis 1 un uzraksts LATS.

Monētas aizmugure

(reverss)

Cīņas motīvs no sengrieķu ciļņa, puslokā zem tā uzraksts OLIMPISKĀS SPĒLES – ATĒNAS 2004.

Monētas josta

Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar rombveida punktiem.

Nominālvērtība: 1 lats

Svars: 31,47 g; diametrs 3,61 mm

Metāls: 925¼ sudrabs, kvalitāte: proof

Kalta: 2002 g. Rahapaja Oy (Somija)

Mākslinieki: Dainis Pundurs un Ligita Franckeviča

Latvijas Banka Atēnu 2004. gada olimpiādei veltītas starptautiskas monētu programmas ietvaros laidusi apgrozībā 1 lata sudraba piemiņas monētu “Grieķu–romiešu cīņa”. Šī ir piektā olimpiskajiem sporta veidiem veltītā Latvijas Bankas monēta. Monētu programmā olimpiādei Atlantā Latviju pārstāvēja kanoe airēšana, olimpiādei Sidnejā — šķēpa mešana un treka riteņbraukšana, olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā — hokejs.

Monētas “Grieķu–romiešu cīņa” tirāža — 26 000 monētu, 1 000 no tām tiks piedāvātas Latvijā.

Latvijā monētas iespējams iegādāties Latvijas Bankā un citās ierastās jubilejas un piemiņas monētu tirdzniecības vietās — bankās, suvenīru un juvelierizstrādājumu veikalos, lidostā “Rīga”.

Senajā Grieķijā olimpiskajās spēlēs uzvarējušie atlēti slavenajai Olimpijai un dzimtās pilsētas tempļiem dāvāja savu atveidu statujā pateicībā dieviem par piešķirto uzvaru. Saskaņā ar sengrieķu mākslas principiem šie tēli bija vispārināti, tuvināti skaistuma ideāliem.

2004. gada Atēnu olimpiādei kalto sudraba monētu Latvijas Banka velta klasiskajai jeb grieķu-romiešu cīņai. Tas ir dāvinājums olimpisko spēļu dzimtenei, gadsimtus ilgajai spēļu vēsturei un vienam no senākajiem cīņas sporta veidiem, kas laiku lokos atnācis līdz mūsdienām, kad, arvien papildinot cīņas noteikumus, vienkārša cīkstēšanās noslīpēta līdz vīrišķīgai spēka, veiklības un izturības sacensībai. Monēta kalta arī par godu grieķu-romiešu cīņās kādreiz slavenajiem latviešu vīriem.

1896. gadā tika nodibināts Rīgas Atlētu klubs, kura dalībnieki nodarbojās ar svarcelšanu un grieķu-romiešu cīņu. Daudzi izcili latviešu spēkavīri 19. gs. beigās uzstājās ceļojošo cirku arēnās Krievijā, un pirmie ievērojamākie panākumi tika gūti Krievijas amatieru čempionātos.

Pirmie latviešu grieķu-romiešu cīņas meistari, kas piedalījās olimpiādē, bija Jānis Polis (smagsvars) un Aleksandrs Priede (spalvas svars). Viņi Stokholmā 1912. gadā startēja Krievijas komandas sastāvā, bet jau pavisam drīz, pēc Pirmā pasaules kara, neatkarīgajā Latvijā par sevi un savu valsti lika runāt Rūdolfs Ronis. 1921. gada pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos viņš bija otrais labākais vieglajā svarā.

1924. gadā Parīzes olimpiādē latvieši startēja visās sešās svara kategorijās. Latviešu spēkavīrus pazina, tāpēc 20. gs. 20. gados Latvijai vairākkārt tika uzticēta starptautisku čempionātu rīkošana. Cīņas notika Salamonska cirka arēnā Rīgā, piedaloties vairāk nekā 10 Eiropas valstu pārstāvjiem.

1936. gadā Berlīnes olimpiādē labākos sasniegumus guva Edvīns Bietags, kas savā — pussmagā svara — kategorijā izcīnīja olimpisko sudraba medaļu (Eiropas meistarsacīkstēs Romā 1934. gadā viņš bija pirmais) un Krišjānis Kundziņš (5. vieta spalvas svarā).

Starp Eiropas stiprākajiem savulaik bija arī vidsvars Jānis Kavals (3. vieta Prāgā 1931. gadā), smagsvars Alberts Zvejnieks (3. vieta Romā 1934. gadā un Kopenhāgenā 1935. gadā), vidsvars Georgs Ozoliņš (2. vieta Oslo 1939. gadā).

Pēc Otrā pasaules kara latviešu cīkstoņi startēja PSRS komandā. Labākos panākumus guva Imants Klintsons, kļūstot par trīskārtēju PSRS čempionu (1971., 1973. un 1974. gadā), bet Viktors Kuzmins 1975. gadā Ludvigshāfenē ieguva Eiropas meistarsacīkšu sudraba medaļu.

Mūsdienās Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, nesalīdzināmi populārāki ir daudzi citi sporta veidi. Bet varbūt tas ir tikai laika jautājums? “Lokos atpakaļ iet laiki, bet ik loks uz augšu aizved,” teicis Rainis. Un Viktors Kuzmins, tagadējais Latvijas komandas vecākais treneris, cer vismaz kādu no Latvijas jaunajiem grieķu-romiešu cīņas meistariem aizvadīt līdz olimpiādei.

Par pamatu ņemot sengrieķu ciļņa motīvu, mākslinieks Dainis Pundurs atdzīvina formas un idejas, kas gadiem šķietami bija piemirstas. Pārliecība par cilvēka spēku un godīgas sacensības skaistumu atnākusi līdz mūsdienām, un Atēnu olimpiādei veltītā monēta ir šā apgalvojuma apliecinājums.

Edžus Vējiņš, Latvijas Bankas preses sekretārs