Ar jauno Latvijas latu — caur 10 gadiem un tālāk

Vakar par godu lata atjaunošanas desmitgadei notika konference “Lata atjaunotnes 10 gadi”, tika atklāta izstāde “Naudaszīmes”, bet vakarā visi pulcējās vēsturiskā notikuma 10 gadu svinībās

Vakar, 5.martā, Latvijas Bankas rīkotajā konferencē “Lata atjaunotnes 10 gadi”: Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Ministru prezidents, bij. Latvijas Bankas prezidents, bij. Naudas reformas komitejas loceklis Einars Repše (augšējā attēlā pa kreisi); Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons, bij. Naudas reformas komitejas loceklis Ojārs Kehris un komitejas vadītājs Ivars Godmanis (apakšējos attēlos); Latvijas Bankas rīkotajā izstādē: starp eksponātiem arī jaunais vienlatnieks ar skudras attēlu reversā (augšējā attēlā pa labi) Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 5. martā, apritēja desmit gadi, kopš apgrozībā atgriezās Latvijas nacionālā valūta – lats. Atzīmējot šo vēsturiski nozīmīgo gadadienu, Latvijas Banka rīkoja konferenci “Lata atjaunotnes 10 gadi”.

Tās pirmajā daļā – “Caur Latvijas rubli uz latu” – uz mūsu nacionālās valūtas ieviešanas gaitu atskatījās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Ministru prezidents un kādreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše (runas publicētas atsevišķi). Atmiņās par naudas reformas īstenošanu dalījās arī Ivars Godmanis, kurš kā toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs pieņēma lēmumu par tās sākšanu, kā arī Ojārs Kehris, kurš tolaik pildīja Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētāja pienākumus.

Konferences otrajā daļā — “Lata nozīme Latvijas tautsaimniecībā” — diskusijā piedalījās Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks, Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Helmūts Ancāns, Džordžtaunas universitātes (ASV) ekonomikas profesors Juris Vīksniņš, Latvijas Universitātes rektora padomnieks Jānis Dzenis, finanšu konsultāciju uzņēmuma SIA “Konsorts” prezidents Uldis Osis, a/s “Hansabanka” valdes priekšsēdētāja Ingrīda Blūma, “Statoil Latvija SIA” izpilddirektore, Ārvalstu investoru padomes locekle Baiba Rubess, nekustamā īpašuma uzņēmuma SIA “ANNO” direktore Līga Andersone un a/s “Latvijas finieris” prezidents Juris Biķis.

Par konferenci plašāk — kādā no nākamajiem “LV” laidieniem.

Lats tā desmitgadē tika godināts, izveidojot arī izstādi “Naudas zīmes”, kas skatāma “Rīgas galerijā”. Tur vienkopus redzamas gan 1992. gadā Vācijā iespiestās banknotes, kuru grafiskā dizaina autori ir Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš, gan tajā pašā valstī kaltās monētas, kuru grafiskā dizaina autori ir Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis. Izstādē aplūkojamas arī visu trīsdesmit sešu veidu sudrabā un zeltā kaltās jubilejas un piemiņas monētas.

Atklājot izstādi, I. Rimšēvičs atgādināja to, ka Latvijas Banka vienmēr ir īstenojusi principu: Latvijas naudaszīme ir mūsu valsts kultūras pazīme. Latvijas nauda ir viens no mūsu valsts neatkarības un nacionālās identitātes simboliem, un Latvijas mākslinieki ir palīdzējuši to stiprināt pasaulē. Viņš pateicās māksliniekiem par to, ka viņu veikums ļāvis Latvijas Bankas vārdam izskanēt pasaulē, jo monētu ļoti kvalitatīvais dizains un novatoriskās idejas guvušas starptautisku atzinību. 2000. gadā Latvijas Bankas apgrozībā laistā monēta “Millennium” saņēma pasaulē visnovatoriskākās monētas balvu ASV. Īpaši nozīmīga ir 2002. gadā Latvijas Bankai piešķirtā Vreneli balva “Pasaules radošākā centrālā banka”.

Pateicībā par ieguldīto darbu I. Rimšēvičs ikvienam māksliniekam pasniedza nacionālās valūtas desmitgadei veltīto zelta monētu ar vēsturisko piecu latu sudraba monētas simboliku.

Domājot par nākotni, viņš aicināja visus aktīvi piedalīties konkursā, ko drīzumā Latvijas Banka izsludinās par jaunām idejām saistībā ar eiro dizainu.

"LV" informācija

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičš:

Uzruna Latvijas Bankas rīkotajā konferencē “Lata atjaunotnes 10 gadi” Latvijas Universitātē 2003. gada 5. martā

Godātais Ministru prezidenta kungs, Naudas reformas komitejas locekļi, cienītās dāmas un godātie kungi!

Man ir patiess prieks jūs visus šodien sveikt lata desmit gadu jubilejā!

Ikvienas neatkarīgas valsts neatņemami simboli ir karogs, himna un, protams, sava nacionālā valūta.

Jau atmodas sākumā zinājām – mums būs sava nauda. Agrāk vai vēlāk, bet būs! Par Latvijas nacionālās naudas vienības atjaunošanu 1988. gada vasarā un 1989. gada sākumā, kā liecina vēstures annāles, vairāk runāja un darīja mākslinieki. Viņi bija tie, kas tālajā 1989. gadā pēc Latvijas Kultūras fonda iniciatīvas izsludināja konkursu par lata sižetisko risinājumu.

Nākamās neatkarīgās Latvijas Republikas nacionālās naudas autori Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš šajā konkursā saņēma veicināšanas prēmijas par netradicionālu pieeju naudas tēmas risinājumam.

1989. gada rudenī, kad Maskava dzirdēja par baltiešu centieniem izstrādāt savu naudas koncepciju, reakcija bija kategorisks “nē!”. Dariet, ko darīdami, bet nedomājiet par savām nacionālajām valūtām. Sava nauda nozīmēja neatkarību. Un to saprata arī Maskavā.

Latvijā savas naudas ideja turpināja briest. Mākslinieku uzsāktajā lata darbā pamazām iesaistījās arī atjaunotās valsts vara. Latvijas Bankas – savas centrālās bankas – izveide 1990. gada 2. martā bija viens no obligātiem priekšnoteikumiem virzībā uz nacionālo valūtu.

Vēlāk, tā paša gada 31. jūlijā, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu Nr. 588 “Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas programmu”.

Saskaņā ar to Latvijas Bankas padomei tika uzdots izveidot komisiju, kurai savukārt bija jāpiedāvā iespējamās naudas reformas koncepcija.

Interesanti atcerēties, ka tika piedāvāti dažādi varianti: baltā nauda (tā guva pat sākotnējo atbalstu MK 1990. gada 11. decembra sēdē), pēc tam čeku nauda, arī norēķinu kartes.

1991. gada 10. janvārī pie Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa notika apspriede, kurā ar ziņojumu “Rubļa emisija kā finansiāla svira ekonomikas regulēšanai PSRS interesēs” uzstājās Alfrēds Bergs-Bergmanis. Tika pārrunāti skaidrās naudas trūkums algu izmaksām, PSRS budžeta izdevumu segšana ar papildu emisijām un PSRS rubļa reformas īstenošanas varbūtība. Un, protams, visas iespējamās sekas Latvijas tautsaimniecībai.

Pārsteigumi nebija ilgi jāgaida. Jau 1991. gada janvāra beigās Latvijas iedzīvotājus pāršalca ziņa par Krievijas toreizējā finanšu ministra Pavlova naudas reformu. Atcerēsimies: vecā parauga 50 un 100 rubļu banknošu izņemšana no apgrozības trijās dienās paredzēja aplaupīt visu brālīgo republiku iedzīvotājus.

1991. gada 13. martā tika pieņemts AP lēmums “Par Latvijas Republikas naudas zīmju izgatavošanu”, uzdodot valdībai kopīgi ar Latvijas Banku saskaņā ar naudas sistēmas izveidošanas koncepciju izstrādāt jauno naudas zīmju izgatavošanas programmu. Vienlaikus tika arī izveidota Naudas zīmju sižetiskā risinājuma komisija ar AP sekretāru Imantu Daudišu priekšgalā. Šī komisija lūdza papildus piestrādāt pie sākotnējām Kultūras fonda konkursā apbalvotajām skicēm iepriekš nominētos māksliniekus Aivaru Plotku, Imantu Žodžiku un Valdi Ošiņu. Galīgajā variantā komisija izvēlējās modernāko un datorgrafikā veidoto I.Žodžika un V.Ošiņa iesniegto priekšlikumu. Darbam pie metālnaudas komisija uzaicināja grafiķi Gunāru Lūsi un tēlnieku Jāni Strupuli.

Savukārt Ārlietu ministrijai tiek uzdots iesniegt priekšlikumus par Latvijas Republikas zelta krājumu ārzemēs atgūšanas un izmantošanas iespējām nacionālās naudas vienības izgatavošanai.

Ar naudas dizainu viss it kā bija skaidrs, bet par ieviešanas koncepciju joprojām notika diskusijas un strīdi.

Tad 1991. gada augusta puča notikumi, un Latvija ir neatkarīga! Lai gan “de facto” un “de iure” jau esam neatkarīgi, varam atkal pārliecināti līksmot par mūsu karogu un pacilāti dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”, bet mums joprojām nav sava trešā nacionālas valsts simbola – mums nav savas valsts naudas. Mūsu tautsaimniecība joprojām bija cieši saistīta ar Krieviju. Un nekas mūs tā nesaistīja kā kopīga nauda – Krievijas jeb PSRS rublis.

Cienītās dāmas un godātie kungi!

Esmu patiesi saviļņots, ka mums šodien ir iespēja visiem kopā kavēties vēstures atmiņās un mēģināt atsegt to dienu spriedzi un dramatismu, kad tika pieņemti izšķirošie lēmumi atjaunotās Latvijas Republikas naudas vēsturē, kas vēlāk bruģēja ceļu Latvijas nacionālās naudas vienības – lata – ieviešanai.

Mums bija iespēja pašiem sākt veidot visu no nulles.

Tā ir privilēģija, bet vienlaikus arī milzīga atbildība.

Sava nauda – tas tik tiešām skan lepni. Sava skaistā nauda – tas skan vēl lepnāk. Līdz latam nonācām pakāpeniski, atsvabinoties no saitēm ar Krievijas rubli. To veicām bez satricinājumiem, apmainot visu naudu – neko nekonfiscējot. Gan par to dienu reformu gaitu, gan par šodienas rezultātu – stabilu latu un augošu ekonomiku varam būt gandarīti – darbs ir darīts godam.

Bet līdz tam ir bijis jāiet garš ceļš.

Pēc 1991. gada augusta puča tik tiešām vairs nebija nekādu šķēršļu un varēja sākt izšķiroši rīkoties.

1991. gada 3. septembrī AP apstiprināja Einaru Repši par Latvijas Bankas prezidentu, un sākās reālais darbs pie neatkarīgas centrālās bankas izveidošanas. Otrs nozīmīgs notikums bija ļoti drīza un savlaicīga Naudas reformu komitejas izveide 1991. gada 26. novembrī. Līdz ar to visi nepieciešamie sagatavošanas darbi bija pabeigti. Varēja radoši ķerties pie projekta īstenošanas.

Latvijas Ministru prezidents Einars Repše:

Vakar, 5.martā, konferencē “Lata atjaunotnes 10 gadi”: Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un Ministru prezidents, bij. Latvijas Bankas prezidents Einars Repše Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Uzruna Latvijas Bankas rīkotajā konferencē “Lata atjaunotnes 10 gadi” Latvijas Universitātē 2003. gada 5. martā

Cienītās dāmas un godātie kungi!

Tieši pirms 10 gadiem — 1993. gada 5. martā — Latvijā apgrozībā atgriezās nacionālā valūta — lats. Ja līdz tam kādam, iespējams, vēl bija šaubas par mūsu valsts spēju pilnīgi patstāvīgi veidot savu nākotni, tad pirmā naudaszīme ar ozolu kā spēka un pārliecības simbolu šaubām darīja galu. Atjaunotais lats bija ne tikai nauda, tas reizē kļuva par valsts neatkarības apliecinājumu un par garantiju tam, ka mūsu tautas izvēlētais ceļš ir neatgriezenisks. Tajā dienā pirms desmit gadiem lats varēja iebraukt ostā kā balts kuģis pēc vētras, jo grūtāko darbu tautsaimniecības stabilizēšanā godam bija veikusi pagaidu nauda — Latvijas rublis. Apstākļu spiesti, to ieviesām 1992.gada maijā.

Kārtību šajā jautājumā ieviesa Latvijas naudas nodalīšana no Krievijas rubļa un tā pasludināšana par ārvalstu valūtu. Latvijas valstiskums jau bija atgūts. Taču, lai īstenotu plašas reformas un ievirzītu tautsaimniecību tirgus ekonomikas gultnē, bija absolūti nepieciešams panākt pilnīgu ekonomisko neatkarību. Tieši tādēļ, tiklīdz bija pieņemts likums “Par Latvijas Banku”, sākām atdalīšanos no rubļa zonas un jau pēc 10 mēnešiem varējām laist apgrozībā nacionālo valūtu.

Naudas reformas īstenošanu Latvijā noteica dzīves realitāte un mūsu rīcībā esošie līdzekļi. Mēs vadījāmies nevis pēc abstraktām teorijām, bet pēc skaidriem pamatprincipiem, kas nosaka mūsu politiku arī šodien. Vispirms - tirgus liberalizācija, tai skaitā ārvalstu valūtas tirgus atbrīvošana. Tālāk - neatkarīgas centrālās bankas izveide un savas naudas ieviešana, stingra jeb ļoti stingra monetārā politika.

Un, protams, arī centrālās bankas spēja saglabāt stingru mugurkaulu, kad to kritizēs un vainos visās iespējamās pārejas laika problēmās.

Pēc PSRS sabrukuma neatkarību atguvušajās valstīs likumīgais maksāšanas līdzeklis bija rublis. Lai arī skaidrās naudas rubļu emisijas funkcijas bija tikai Krievijas Federācijas Centrālajai bankai, bezskaidrās naudas norēķinu rubļus sāka emitēt katra no neatkarību ieguvušajām teritorijām pēc saviem ieskatiem. Tas iezīmēja Krievijas rubļa zonas faktisku sairšanu — paralēli pastāvēja ļoti dažādi norēķina rubļi ar dažādu vērtību.

Vakar, 5.martā, konferencē: finanšu ministrs Valdis Dombrovskis; izstādē: Krievijas vēstnieks Igors Studeņņikovs, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijas vadītājs, mākslinieks Laimonis Šēnbergs, Latvijas Bankas Monētu daļas vadītāja Maruta Brūkle; Somijas naudas kaltuves Rahapaja Oy pārstāvis Peka Harkinens un Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Rublis nebija nedz stabila valūta, kas atbilstu mūsu ekonomikas interesēm, nedz Latvijai labvēlīgi noskaņotas valsts valūta. Iespēja, ka ar naudas sistēmas starpniecību cita valsts mūs var ietekmēt, bija nepieņemama, tā bija klajā pretrunā ar Latvijas neatkarību. Jāatzīst, ka visas trīs Baltijas valstis no rubļa atkarības paspēja atbrīvoties pēdējā brīdī, jo jau 1992. gada rudenī Krievijas rublis sāka strauji zaudēt vērtību.

Tajā laikā mūs biedēja ne tikai politiskā ietekmējamība un rubļa nestabilitāte. Naudas sistēmu apdraudēja arī skaidrās naudas — rubļa — trūkums. Lai gan, pateicoties pieredzējušam kolēģim Alfrēdam Bergam — Bergmanim, mēs bijām ļoti taupīgi rīkojušies ar skaidrās naudas rezervēm, taču tās sāka akūti pietrūkt, un mēs nevarējām nodrošināt algas izmaksas Latvijas uzņēmumos. Bijām spiesti ieviest algu izmaksāšanas reizes biežāk, lai tomēr neapstātos skaidrās naudas aprite.

Latvijā sāka izplatīties informācijas par iespējamo naudas reformu pašā Krievijā. Šī varbūtība visus nobiedēja, jo praktisks precedents jau bija — Pavlova reforma, kuras rezultātā vienas nakts laikā vērtību zaudēja par nederīgām pasludinātās piecdesmit un simt rubļu naudaszīmes. Cilvēki panikā metās uz bankām apmainīt pēkšņi savu vērtību pilnīgi zaudējušās banknotes. Tātad bažas par neadekvātu kaimiņvalsts puses rīcību bija pilnīgi pamatotas. Turklāt tobrīd Latvijā bija parādījušās dokumentu kopijas, kas liecināja par naudas reformas koncepcijas iedīgļiem Krievijā. Skaidrs, ka reformas gadījumā diez vai kāds parūpētos par Latvijas un citu neatkarību ieguvušo rubļa zonas teritoriju pienācīgu apgādi ar jaunā parauga naudaszīmēm. Pastāvēja risks, ka ne tikai visa apgrozībā esošā nauda pēkšņi tiktu pasludināta par nederīgu, bet arī ka Latvija kļūtu par tādu kā izgāztuvi vecajiem rubļiem.

Tātad vajadzība pēc savas naudas bija nobriedusi pilnīgi un galīgi. Lats tajā laikā vēl nebija nodrukāts. Lai gan tā izstrāde jau bija uzsākta, nebija nekādu ilūziju, ka tuvākajos pāris mēnešos iespējams jaunās lata naudaszīmes nodrukāt. Latvija bija neapskaužamā situācijā.

Šajos apstākļos toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis sasauca ārkārtas sēdi, kurā tika spriests par to, kā risināt skaidras naudas trūkuma problēmu un kā rīkoties gadījumā, ja Krievijā patiešām tiks īstenota naudas reforma. Šajā sēdē tika izskatīti vairāki iespējamie pagaidu risinājumi: norēķinu kartes, tā sauktā baltā nauda, čeku grāmatiņas.

Latvijas Banka šinī sēdē pamatoti kritizēja čeku ieviešanas priekšlikumu. Tas būtu radījis vairāk haosa nekā labuma. Pirmkārt, ieviešot čeku grāmatiņas, nāktos saskarties ar ļoti nopietnu kontu pārtēriņa problēmu, jo nebūtu iespējams simtprocentīgi pārliecināties, ka tiek izrakstīti tikai ar skaidru naudu segti čeki. Nesegto čeku demisija būtu pirmā no problēmām, kas būtu jārisina. Otrkārt — iedomājieties: kāds mēģina Centrāltirgū norēķināties ar čekiem, pērkot, teiksim, kartupeļus. Kā izdot atlikumu? Kā zemnieks šo čeku pārvērsīs naudā? Kā ar to norēķināties tālāk?

Kontu pārtēriņa problēmu gan būtu iespējams novērst, drukājot čekus pēc ceļojumu čeka parauga, kur katram čekam jau ir noteikta vērtība. Bet tā jau pēc būtības ir vienreiz lietojama nauda.

Tajā pašā valdības sēdē no čeku grāmatiņas nolieguma radās ideja, ko Latvijas Banka piedāvāja apspriešanai: ja apsveram iespēju laist apgrozībā čekus — būtībā vienreiz lietojamas naudaszīmes, tad spersim pussoli tālāk un izlaidīsim daudzkārt lietojamas naudas zīmes! Nesauksim tās par čekiem, bet gan par naudu — par Latvijas rubli! No vienas puses, priekšlikums bija vienkāršs un skaidrs, bet, no otras, tas bija neparasts un tāpēc sākotnēji grūti pieņemams.

Šī ideja pirmajā brīdi tiešām radīja klātesošos lielu pārsteigumu. Tika jautāts: vai tad tiešām var tā tik vienkārši drukāt naudu? Atbilde: bet kāpēc gan ne? Dažādu satricinājumu, piemēram, kara, gadījumos valstis savulaik iespiedušas ļoti dažāda parauga pagaidu naudas, arī uz pavisam necila papīra. Par naudu var saukt kaut vai tramvaja biļeti, ja to atbilstoši emisijas noteikumiem laiž apgrozībā, ja tā tiek atzīta un universāli pieņemta par maksāšanas līdzekli.

Lūk, tā — vienā Ministru padomes sēdē pēc Latvijas Bankas ierosinājuma tapa lēmums par Latvijas rubļa ieviešanu. Toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis mūsu viedoklī ieklausījās un pēc īsa pārdomu brīža tās pašas sēdes beigās pieņēma Latvijas Bankas priekšlikumu. Tā bija no Latvijas valdības puses liela uzticība Latvijas Bankai, jo viss tika likts uz vienu kārti. Nekavējoties tika norīkoti atbildīgie par naudaszīmju iespiešanas tehnisko sagatavošanu. Bija pilnīgi skaidrs, ka mums neizdosies poligrāfiski nodrošināt naudaszīmju aizsardzību pret viltošanu. Tātad galvenajam naudaszīmju aizsardzības elementam bija jābūt ūdenszīmju papīram. To nolēmām pasūtīt Somijā.

Tālākie darbi tika veikti ļoti raiti. Rūpniecības ministrijas pārstāvis tika nekavējoties komandēts uz Somiju, lai mēģinātu pierunāt papīrfabriku strādāt pat Ziemassvētku brīvdienās. Te jāsaka paldies Godmaņa kungam, kurš rīkojās enerģiski un neļāva vilcināties ar Latvijas rubļa iespiešanu. Atskatoties vēsturē, tagad varam teikt — ja mēs toreiz būtu kavējušies, sekas varēja būt smagas.

Latvijas Banka uzaicināja māksliniekus izveidot skices jaunajiem Latvijas rubļiem. Īsā laikā tapa nebūt ne slikts Latvijas rubļu dizains.

Vienlaikus valsts centrālā banka strādāja pie tā, lai nodrošinātu pakāpenisku naudas reformas gaitu bez jebkādiem šokiem un satricinājumiem. Naudas reformas tradicionāli pasaulē saistījās ar pēkšņu paziņojumu par naudas apmaiņu un lieliem zaudējumiem.

Tā kā naudas maiņa Krievijā tomēr netika veikta, Latvija varēja rīkoties bez pārmērīgas steigas un kā pirmo rast risinājumu Krievijas rubļa skaidrās naudas trūkuma problēmai. Šajā sakarā tika pieņemts lēmums paralēli Krievijas rublim laist apgrozībā Latvijas rubli — pilnīgi līdzvērtīgu Krievijas rubļa aizstājēju. Protams, tas radīja ažiotāžu sabiedrībā, jo izskanēja viedokļi, ka tāda rīcība nozīmē ekonomisku pašnāvību. Turklāt bija šaubas par to, kā mazās Latvijas rublis spēs konkurēt ar ierasto Krievijas rubli. Klīda runas, ka Latvijas rublis tūlīt pēc emisijas sāks zaudēt savu vērtību un ātri vien kļūs par bezvērtīgu papīru. Iespējams, ka dažu citu bijušo vai esošo Krievijas rubļa zonas valstu negatīvā pieredze, dažādu kuponu emisija tik tiešām šādām bažām radīja pamatu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, mēs pieņēmām lēmumu nodrošināties pret to, ka Latvijas rubli kāds varētu ignorēt. Ja mēs toreiz būtu izmaksājuši daļu no algas Krievijas rubļos, ko teorētiski varēja izdarīt, un tikai trūkstošo daļu piemaksāt Latvijas rubļos, tad pastāvētu nopietns risks, ka šī visumā negatīvā masu mediju radītā sabiedriskā noskaņojuma ietekmē Latvijas rubli privātpersonas un tirdzniecības iestādes neņems pretī, jo uzskatīs par otršķirīgu naudas vienību. Lai tas nenotiktu, tika nolemts uzreiz un visas algas izmaksāt Latvijas rubļos. Tas radīja pilnīgi neiespējamu situāciju, ka kāds varētu ignorēt jauno Latvijas naudu.

Tajā brīdī bija svarīgi pierādīt, ka Latvijas rublis spēj sekmīgi konkurēt ar Krievijas rubli un ka nav nekādas atšķirības, kādā naudā tiek veikti norēķini. Tāpēc visus no apgrozības izņemtos Krievijas rubļus sāka koncentrēt stabilizācijas fondā, kā arī pilnīgi bez jebkādiem ierobežojumiem neierobežotos daudzumos banku iestādēs mainīt pret Latvijas rubļiem. Tas bija svarīgi, lai nodrošinātu importa un eksporta darījumus, proti, ja kāds iegādājas preces Krievijā, bija svarīgi, lai varētu Krievijas teritorijā norēķināties ar šīs valsts naudaszīmēm, pārdot preces Latvijā un šeit iekasēto naudu atkal samainīt pret Krievijas rubļiem. Tolaik man tika jautāts: kāpēc jūs stabilizācijas fondu veidojat Krievijas rubļos, parasti taču to veido stabilās ārvalstu valūtās. Es viņiem atbildēju, ka stabilizācijas fonda saturs ir atkarīgs no stabilizācijas uzdevumiem. Ja mūsu gadījumā pirmais uzdevums ir stabilizēt Latvijas un Krievijas naudas vienību attiecību, tad likumsakarīgi, ka stabilizācijas fonds tiek veidots tieši Krievijas rubļos.

Šis, pirmais, reformas posms bija ļoti sekmīgs, jo tehniski precīzi izplānots. Lai gan visa naudas reformas dokumentācija bija ietverta ļoti plānā mapītē, uz pāris lapām rakstīta, banku un tirdzniecības iestādes precīzi ievēroja izstrādātās instrukcijas, un viss darbojās perfekti. Cilvēki, kas pirmoreiz saņēma jauno naudu, devās uz veikalu, lai iegādātos nepieciešamās preces. Es redzēju, ar kādu atvieglojumu cilvēki skatās, kā kasieris paņem pretī sniegto naudaszīmi un izdod atlikumu Krievijas rubļos, kas arī vēl bija maksāšanas līdzeklis. Jau trešajā dienā pēc Latvijas rubļa laišanas apgrozībā, neraugoties uz ļoti negatīvo publicitāti, jaunā naudaszīme tika pieņemta visur Latvijā, pat neformālās tirdzniecības vietās.

Neraugoties uz dažādu spekulantu mēģinājumiem, Latvijas rublis nekad savā vērtībā nenokrita zem Krievijas rubļa, kas 1992. gadā sāka zaudēt vērtību. Arī bezskaidrās naudas zona sāka plīst pa visām šuvēm. Bija Ukrainas rublis, Baltkrievijas rublis, Krievijas rublis utt. Bija skaidrs, ka ir jāsper reformas nākamais solis — jāatdalās no Krievijas rubļa, jāpasludina tas par ārvalstu valūtu. Ar šo lēmumu vairs nevarēja vilcināties.

Tas notika 1992. gada 20. jūlijā, un šo datumu varam uzskatīt par Latvijas rubļa kā nacionālās naudas dzimšanu. Latvijas Banka oficiāli atzina rubļa zonas sašķelšanos un sāka noteikt diferencētu kursu attiecībā pret Krievijas rubli. Pēc tam, kad tas bija izdarīts, mēs jau dzīvojām paši ar savu naudu — Latvijas rubli, kas bija pilnībā suverēns un neatkarīgs. Ar to brīdi varēja sākties īstais naudas stabilizācijas darbs, tai skaitā emisijas kontrole. Varējām bez liekas steigas paralēli drukāt un kalt latus.

Savas naudas stabilizācijā nebija nekādu lielu gudrību, bet bija vajadzīga ļoti liela izturība. Gudrība bija viena: nedrukājiet pārāk daudz naudas, tad tā nezaudēs savu vērtību. Tā rīkojās Latvijas Banka, īstenojot stingru monetāro politiku un ierobežojot naudas drukāšanu. Rezultātā hiperinflācija tika apturēta pašā iedīglī. No 1000 % gada laikā inflācija noslīdēja aptuveni līdz 35 % un uz dažiem procentiem tālākā nākotnē.

Latvija no Krievijas rubļa reāli atdalījās, kad tas bija zaudējis savu vērtību 200 reizes. Šodien Krievijas rublis savu vērtību ir zaudējis, salīdzinot ar tām dienām, 500 000 reižu. Latvijas rublis savu vērtību pret dolāru ļoti drīz stabilizēja un saglabāja, bet Krievijas rublis turpināja kritumu.

Reformas noslēdzošais posms — lata ieviešana jeb Latvijas rubļa apmaiņa pret latiem — jau bija vairāk tehnisks. Latvijas rublis visu stabilizāciju bija iznesis uz sevis. Būtībā tā bija tikai mēroga nomaiņa cenām un naudai, kā arī jaunu, kvalitatīvi iespiestu banknošu laišana apgrozībā.

Arī naudas reformas noslēgums — pāreja uz latu — tika īstenots bez konfiskācijas un citiem satricinājumiem. Lēmumu uzsākt pakāpenisku pāreju uz latu pieņēmām 1993.gada februārī. Visi, kas gribēja, Latvijas rubļus simtprocentīgi apmainīja pret latiem attiecībā 200 pret 1. Atslēga šī mēroga izvēlē bija 1 santīms — mūsu naudas mazākā vienība. Lai piešķirtu tam vērtību, tika izlemts, ka tā atbildīs mazākā pirkuma — vienas sērkociņu kārbiņas — vērtībai.

Svarīgi, ka nomināla maiņa neizraisīja cenu paaugstināšanos. Lai novērstu risku psiholoģiskam cenu paaugstinājumam, tika nolemts ieviest pārejas periodu, kad apgrozībā paralēli bija gan Latvijas rublis, gan lats. Tādējādi arī trešais naudas reformas posms uzskatāms par veiksmīgu.

Paldies visiem, kas šajā naudas reformas procesā piedalījās. Vispirms jau Latvijas Bankas kolektīvam, kas rūpīgi strādāja pie dažādām tehniskām niansēm. Paldies arī toreizējam valdības vadītājam, kurš uzticējās un ļāva procesam notikt atbilstoši Latvijas Bankas rekomendācijām, kā arī Naudas reformas komitejai, kas dažādos sastāvos dažādos laikos spēja pieņemt pietiekami radikālus un būtiskus lēmumus. Paldies visiem par sekmīgu lata atgriešanu dzīvē!

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā