Mums ir līdzīgi izaicinājumi un iespējas

Uz Valsts prezidentes valsts vizīti Polijā (26. un 27. februārī) atskatoties

Nule aizvadītā valsts vizīte Polijā citu vidū noteikti izcēlās ar vēsturisko dimensiju un pastiprināto uzmanību mūsu sadarbībai aizsardzības jomā.

Abas nācijas, kaut izmēros atšķirīgas, līdz savu pašreizējo valstu nodibināšanai 1918. gadā nogājušas asiņainu vēstures ceļu, un poļu karavīri savas asinis lējuši arī mūsu zemē, palīdzot jaunajai Latvijas armijai sakaut lieliniekus Latgalē. Laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu Polija bija Latvijas kaimiņvalsts, un robeža pa Daugavu šķīra un arī vienoja divas draudzīgas kaimiņtautas. Ne velti daudzi poļu karavīri un civiliedzīvotāji pēc Vācijas un Padomju Savienības agresijas 1939. gada septembrī meklēja glābiņu Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām abām valstīm tika uzspiesta komunistiskā diktatūra, vien atšķirīgās formās, Polijā saglabājoties formālai suverenitātei ar Maskavai paklausīgo valdību. Taču tieši no mums tuvākās “sociālistiskās sadraudzības valsts” Polijas līdz Latvijai visbiežāk atnāca ziņas par antikomunistisko pretestības kustību, kas stiprināja arī latviešu garu, kad astoņdesmito gadu sākumā ar aizturētu elpu sekojām “Solidaritātes” cīņai. Savukārt mūsu Dziesmotajā revolūcijā spilgtu lappusi ierakstīja Ita Kozakēviča, paužot septiņdesmit tūkstošus lielās poļu kopienas solidaritāti ar latviešu brīvības centieniem.

Šī jau ir otrā valsts vizītē Polijā kopš neatkarības atjaunošanas (1997. gadā Poliju valsts vizītē apmeklēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis).

Trešdiena, 26. februāris

Pulksten 9.30 “LatCharter” lidmašīna ar Latvijas Valsts prezidenti un personām, kas viņu pavada, nosēžas Varšavas “Okecie” aerodromā. Acumirklī pie trapa nostājas godasardze, zibenīgi tiek izritināts sarkanais paklājs. Skatienu saista poļu karavīru izcili labā stāja. Redzams, ka Polijā joprojām, kā gadsimtiem ilgi, karavīra profesija un militārās tradīcijas ir īpašā cieņā. Šis iespaids vizītes turpmākajā gaitā vēl padziļinās.

Pulksten 9.30 “LatCharter” lidmašīna ar Latvijas Valsts prezidenti un personām, kas viņu pavada, nosēžas Varšavas “Okecie” aerodromā. Acumirklī pie trapa nostājas godasardze, zibenīgi tiek izritināts sarkanais paklājs. Skatienu saista poļu karavīru izcili labā stāja. Redzams, ka Polijā joprojām, kā gadsimtiem ilgi, karavīra profesija un militārās tradīcijas ir īpašā cieņā. Šis iespaids vizītes turpmākajā gaitā vēl padziļinās.

Svinīgā sagaidīšanas ceremonija

notiek Polijas prezidenta pils pagalmā, kur nostājusies trīs ieroču veidu karavīru godasardze – kājnieki, lidotāji un jūrnieki. Otru “ierindu” karavīriem iepretim otrā laukuma pusē veido Varšavas diplomātiskais korpuss. Mēs, žurnālisti, izvietojamies laukuma galā. Vairāki kolēģi pauž pārsteigumu par daudzajiem ārvalstu diplomātiem. Patiesi, Polijas galvaspilsētā šobrīd vēl ir krietni vairāk ārvalstu vēstniecību nekā Latvijā. Varšavā rezidē arī Armēnijas, Bulgārijas, Mongolijas, Tunisijas, vēl nesen Īrijas un daži citi arī Latvijā akreditēti vēstnieki. Taču var droši paredzēt, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā (ES) un NATO, aizvien vairāk valstu atvērs savas vēstniecības tieši Rīgā.

Pulksten 10.30 Polijas pils pagalmā iebrauc ar Latvijas Valsts prezidentes standartu rotātais limuzīns. Mūsu valsts vadītāju un Imantu Freiberga kungu sagaida Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis ar kundzi Jolantu. Militārais orķestris atskaņo Latvijas un Polijas himnas, kas dzestrajā, saulainajā ziemas dienā, liekas, skan īpaši svinīgi. Bet var jau būt, ka īpašo svinīguma sajūtu rada latviešu un poļu kopīgo brīvības cīņu atbalss.

Kad Vaira Vīķe–Freiberga, prezidenta A.Kvasņevska pavadībā nogājusi gar godasardzes ierindu, dodas pāri pils pagalmam pie diplomātiem, abi uz mirkli apstājas iepretim prāvajam žurnālistu pulkam. “Sveiki, žurnālisti,” Polijas prezidents mūs mundri sveicina, vispirms poliski, tad latviešu valodā. Vēl viena draudzīgās Polijas savdabības izpausme.

Pēc iepazīstināšanas ar diplomātisko korpusu Vaira Vīķe–Freiberga un Polijas prezidents noskatās godasardzes rotas parādi. Vērojot poļu kājnieku, lidotāju un jūrnieku brašo soli, nāk prātā, ka atjaunotajās Polijas pirmskara vēstniecības telpās Rīgā vēstnieks Tadeušs Fišbahs goda vietā licis novietot poļu elites kavalēristu bruņas ar leģendārajiem spārniem. Šķiet, militārās tradīcijas ir viens no poļu patriotisma elementiem, kam bijusi jo svarīga loma arī Polijas jaunākajā vēsturē.

Emocionāli spilgtākais akcents

valsts vizītes pirmajā dienā ir vainaga nolikšanas ceremonija pie Nezināmā kareivja kapa Pilsudska laukumā. Nezināmais kareivis šeit, Varšavas centrā, apglabāts 1925. gadā, un kapa vieta izraudzīta karā sagrautās Sasu pils drupās. No greznās celtnes saglabāts mūra lieveņa fragments, kas veido savdabīgu velvi pār kapa vietu. Svinīgajā pārbedīšanas ceremonijā piedalījās Polijas augstākie politiskie un militārie vadītāji, un Nezināmā kareivja atdusas vietu iesvētīja Polijas arhibīskaps Staņislavs Ostrovskis.

Kapu rotā vienkāršs uzraksts “Te guļ poļu karavīrs”. Pie arkām ap kapu piestiprinātas marmora plāksnes ar poļu armijas izcilāko kauju datiem. Citu vēsturisku nosaukumu vidū uzmanību piesaista uzraksts “Dynaburg, 03.01.1920.” – slavenā Daugavpils kauja, kad ģenerāļa Ridža Smiglija vadītie poļu karavīri palīdzēja Latvijas armijai atbrīvot no lieliniekiem Daugavpili.

Latvijas Valsts prezidenti pie Nezināmā kareivja kapa sagaida godasardzes ierinda. Atkal skan “Dievs, svētī Latviju” cildenās skaņas. Tad, bungām rībot, Vaira Vīķe–Freiberga lēni tuvojas Nezināmā kareivja kapam. Poļu karavīri uz marmora plāksnes noliek lielu vainagu ar sarkanbaltsarkanām lentēm. Latvijas prezidente ar klusuma brīdi godina Nezināmo kareivi. Skan Polijas himna. Tad Varšavas garnizona komandants kapteinis Smetana augsto viešņu iepazīstina ar kapa vēsturi, īpaši izceļot kopīgās poļu un latviešu karavīru cīņas Latgales frontē, ko iedvesmoja cildenais moto “Par mūsu un jūsu brīvību”.

Vai prezidentei viegli tikties ar jaunatni

Pievakarē V. Vīķe–Freiberga Varšavas Universitātē lasa lekciju par jaunā laikmeta iespējām un izaicinājumiem Latvijas un Polijas attiecībās. Zālē līdzās augstskolas mācību spēkiem un ārvalstu diplomātiem ir īpaši daudz jauniešu, un daļa sarunājas latviski. Mūsu uzticamā pavadone vizītes laikā Inese Šulžanova, rīdziniece no Poznaņas Universitātes maģistrantūras, stāsta, ka pavisam Polijā studē vairāki desmiti Latvijas jauniešu. Nedaudz mazāka poļu jauniešu grupa šeit apgūst latviešu valodu.

Parunājot ar Latvijas pārstāvjiem, galvenokārt daiļā dzimuma pārstāvēm, ātri pamanu dažas likumsakarības. Vairums meiteņu ir no Latgales, un gandrīz visās rit poļu asinis. Poļu valoda apgūta jau Latvijā, šeit viņas mācās komunikāciju un informācijas vadību, vēsturi un citas filoloģijai patālas specialitātes. Īpašs stimuls vairāku meiteņu lēmumam bijusi Latvijas Kultūras akadēmijā izveidotā specialitāte – Latvijas un Polijas kultūras sakari. Saskaņā ar to arī pašlaik Rīgā pusotrs desmits jauniešu apgūst poļu valodu. Savukārt Varšavas Universitātē deviņdesmito gadu vidū izveidota Latviešu valodas katedra. Poznaņā Latvijas jaunieši nodibinājuši Latvijas un Polijas draudzības biedrību, kā mērķi deklarējot latviešu valodas un kultūras popularizēšanu. Sākuši arī izdot avīzi par Latviju poļu valodā.

Pēc lekcijas (tās tekstu skat. “LV” Nr. 32., 27.02.03.) mūsu prezidente universitātes Zelta zālē tiekas ar Latvijas jauniešiem un jaunajiem poļiem, kas studē mūsu valodu. Saruna notiek latviski, un zālē valda maksimāla atklātība.

“Ir patīkami redzēt tik daudzus jauniešus, kas gatavi veidot dzīvu tiltu starp mūsu tautām,” sarunu aizsākot, saka V. Vīķe–Freiberga. “Priecājos, ka daudzi no jums nolēmuši tālāk virzīties uz doktorantūru, kas zinātniekiem dod lielas priekšrocības, pētot gan pagātnes fenomenus, gan šodienas procesus. Starp mūsu valstīm ir ļoti cieši kultūras sakari, un ir ļoti svarīgi, lai mūsu tautas izjustu viena otru. Izjustu, ka mēs esam ļoti līdzīgi, bet arī ļoti atšķirīgi un ka tieši tas mūs dara interesantus.”

Pēc prezidentes uzrunas studenti stāsta par savām sabiedriskajām aktivitātēm, un to nav mazums. Inese Sulžanova informē par Poznaņā izveidoto “Lielpolijas un Latvijas draudzības biedrību”, kas darbojas jau divus gadus, kaut oficiāli reģistrēta tikai pirms gada. Dalībnieku lielāko daļu veido latvieši, kam pievienojušies poļu studenti un arī profesori. Domājot, kā aizvien labāk iekarot poļu sirdis, latvieši nesen sarīkojuši visai netradicionālu vakaru “Latvija – nenopietni” ar mūsu raksturīgākajiem ēdieniem un latviešu jokiem.

“Ar jokiem jūs tiksit sevišķi tālu,” atzinīgi saka Valsts prezidente un aicina jauniešus vaicāt. Jautājumu ir patiešām daudz, un tie principāli atšķiras no žurnālistu vaicājumiem preses konferencēs:

– Vai sievietei viegli būt prezidentei?

– Domāju, tikpat grūti, cik vīrietim. Lai gan kategoriski to nevaru apgalvot, jo es nekad neesmu bijusi prezidents vīrietis.

– Vai prezidentes darbā noder psihologa zināšanas?

– Labam politiķim psihologa izglītība noteikti nāk par labu, taču ļoti svarīga ir dzīves pieredze. Man ļoti palīdz tas, ka sākumā es mācījos klīnisko psihiatriju. Tā es iemācījos par kompleksiem, kas nomāc daudzus cilvēkus. Šīm zināšanām bijusi liela nozīme visā manā dzīvē.

– Kura sieviete politikā ir jūsu paraugs?

– Sieviešu politikā nav daudz. Ir izveidota sieviešu bijušo valsts vadītāju apvienība. Pateicoties tai, es pēc stāšanās Valsts prezidentes amatā iepazinos ar daudzām savām bijušajām kolēģēm, taču nevarēju nevienu imitēt, jo man bija tūdaļ jāstājas pie sava amata pildīšanas, jāsāk strādāt.

– Vai jums sākumā nebija grūti vadīt valsti, kurā bijāt dzimusi, bet nebijāt dzīvojusi?

– Viegli nebija. Bet jebkuram prezidentam jāsaskaras ar dažādiem izaicinājumiem. Man bija daudz jāmācās, īpaši pašā sākumā. Arī par cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, tādēļ es līdz ar nopietniem dokumentiem lasīju arī bulvāru avīzes, lai iepazītos ar cilvēku privāto dzīvi. Bet prezidenta amats dod ārkārtīgi daudz kontaktu, un pieredze krājas ļoti ātri.

– Vai jums dzīvē noderējusi pieredze ar datoru?

– Dators tagad ir absolūti nepieciešams. Savā laikā manam vīram, kas ir informātikas profesors, radās ideja pārcelt latvju dainas datora formātā. Pētniekam tas paver milzīgas iespējas, un tagad es nožēloju, ka tas tika izdarīts tik vēlu. Ar datoru mēs dainu pētījumos varējām atklāt jaunas pieejas un metodikas.

– Vai jūs Latvijas brīvības vārdā būtu gatava otrreiz kļūt par Valsts prezidenti?

– Tas nu ir mūsu parlamenta – Saeimas simt deputātu – rokās. Taču es esmu izteikusi gatavību būt prezidente arī otro termiņu.

Ceturtdiena, 27. februāris

Pēc agras tikšanās ar premjerministru Lešeku Milleru Vaira Vīķe–Freiberga Polijas prezidenta lidmašīnā dodas uz Piejūras novadu Polijas ziemeļos, un vecais “LatČartera” darbarūķis turp, jau stundu agrāk, aiztransportē arī žurnālistus un uzņēmējus, kas pavada Valsts prezidenti. Gdiņai, nozīmīgai Polijas tirdzniecības ostai un jūras kara bāzei, un Gdaņskai ir īpaša loma vizītes programmā, jo reģionālā sadarbība veido vienu no Latvijas un Polijas divpusējo attiecību vektoriem. Taču lidojumam uz Piejūras novadu ir arī pagātnes piemiņas sūrums.

Tos kapus, tos kapus pieminiet

No Semjrovices aerodroma dodamies uz Štuthofas koncentrācijas nometnes “nāves gājiena” upuru kapiem, kur apglabāts arī mūsu izcilais tautietis, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs Konstantīns Čakste. Pēc krietna brauciena caur sniegotajiem Piejūras mežiem, laukiem un ciematiem žurnālistu autobuss 42 kilometrus no Gdaņskas apstājas mežmalā. Kājām dodamies pa platu, priežu mežā izcirstu stigu. Pārsimt metru no šosejas klajumā izveidoti nacistiskā terora upuru masu kapi. Centrā uzraksts uz lielas marmora plāksnes poļu valodā vēstī, ka šeit apglabāti vairāki tūkstoši Štuthofas koncentrācijas nometnes ieslodzīto. Pārdesmit metrus pa labi uzstādīta otra plāksne – latviešu valodā. “Šeit atdusas Dieva mierā profesors Konstantīns Čakste. 26.07. 1901. – 22.02.45. Latvijas Centrālās padomes (LCP) priekšsēdis un pretestības kustības vadītājs. Vācu okupācijas laikā gestapo apcietināts, ieslodzīts Štuthofas koncentrācijas nometnē. Miris nometnes evakuācijas laikā. Viņu mūžīgā piemiņā paturēs cīņas biedri un Latvijas Universitātes studentu biedrība “Austrums””, vēstī 1990. gadā Zviedrijas latviešu uzstādītā piemiņas plāksne.

Pie piemiņas zīmēm stāv poļu kara jūrnieku un kājnieku godasardze. Kamēr gaidām prezidentes ierašanos, Štuthofas koncentrācijas nometnes muzeja vadītāja, maģistre Elžbeta Grota žurnālistiem pastāsta par drāmu, kas Otrā pasaules kara beigu cēlienā risinājās vācu okupētajā Piejūras novadā.

Štuthofas nometne tika iekārtota jau 1939. gada septembrī, un tā pastāvēja līdz pat 1945. gada sākumam. Tajā bija ieslodzīti vairāk nekā četrdesmit tautību pārstāvji no divdesmit sešām, galvenokārt Eiropas, valstīm, taču bija arī ieslodzītie no ASV, Turcijas, Ķīnas. Arī vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku no Latvijas. Viņu vidū bija arī Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš un vairāki citi pazīstami latviešu patrioti. Nometnē viņi turējās kopā ar lietuviešiem 11. blokā. Lietuvieša Mihala Peceļuna rakstītais ieslodzījuma kalendārs saglabājis baiso nāves statistiku. (Tagad šis deviņdesmit piecus gadus vecais vīrs dzīvo Gdaņskā un, pēc muzeja direktores vārdiem, ļoti gribējis tikties ar Latvijas prezidenti. Taču pēc nesen pārciestā insulta veselība ir vāja, un ārsti sirmgalvim neļāva atstāt māju.) Tūkstošiem Štuthofas ieslodzīto, galvenokārt sievietes, tika iznīcināti nometnes gāzes kamerās. Tūkstošiem citu mira pārmērīgi smagā darbā ieroču ražotnē. 1944. gada novembrī sākās tīfa epidēmija, kas pārspēja visus iepriekšējos nāves “rekordus”: novembrī no tīfa nomira jau 5 tūkstoši ieslodzīto... Kopumā no nometnes 110 tūkstošiem ieslodzīto bojā gāja vairāk nekā puse – 65 tūkstoši.

1945. gada 25. janvārī, kad Štuthofas nometnei tuvojās Sarkanā armija, nacisti sāka ieslodzīto evakuāciju. Tūkstošiem cilvēku kājām, ziemas salā tika dzīti uz Krolovicu, Bidgošču un citām nometināšanas vietām. Konstantīnam Čakstem, Bruno Kalniņam un citiem 11. bloka iemītniekiem bija jādodas uz 140 kilometrus tālo Lemborku, un šo ceļu bada izmocītajiem cilvēkiem vajadzēja noiet septiņās dienās. Ceļā ieslodzītos mocīja tīfs un dizentērija. Daudzi nomira no bada. Bojā gāja lielākā daļa no vairāk nekā vienpadsmit tūkstošiem “nāves gājiena” dalībnieku.

Naktīs ieslodzīto izmitināšanai nacisti izmantoja dažādas ēkas. Viena apmešanās vieta tika izvēlēta Kašubijas Kempas ciemā, piemērojot bijušo SS skolu “vienas nakts slimnīcas” vajadzībām. Taču ieslodzītie šeit atradās ilgāk, jo nacisti, pielāgojoties mainīgajai frontes situācijai, nolēma viņus tālāk dzīt uz Lucku, lai pēc tam vestu uz Vāciju. Šeit Konstantīns Čakste 16. februārī saslima, 19. februārī zaudēja samaņu un 22. februārī desmitos vakarā nomira. Bruno Kalniņam un citiem viņa likteņa biedriem, uzpērkot vietējo SS komandantu, izdevās sarīkot vienkāršas bēres, kurās piedalījās arī divi lietuviešu priesteri. Konstantīns Čakste tika guldīts iesvētītā zemē, un kapā tālredzīgi tika ievietota arī pudele ar nelaiķa un bēru dalībnieku vārdiem. Uz kapa novietoja bērza krustu, kurā bija iegravēts uzraksts “Profesors Konstantīns Čakste”.

1951. gadā, kad Polijā pēc komunistiskā režīma lēmuma sāka veidot “nāves gājiena” upuru piemiņas vietu, notika kas loģiskai un civilizētai attieksmei pretējs: tūkstošiem cilvēku meklēja savu tuvinieku kapa vietu, bet šeit strādnieki, pildot komunistisko funkcionāru rīkojumu, izpostīja rūpīgi iezīmēto apbedījumu un Konstantīna Čakstes mirstīgās atliekas līdz ar 476 citu nacistu upuru pīšļiem ieraka masu kapā. Protams, velti būtu gaidīt komunistiskā režīma godbijību pret latviešu patriotu, kurš bija vērsies gan pret nacistisko, gan komunistisko okupāciju. Taču attieksme pret profesora Čakstes kapu liecina, ka komunistiskais režīms Polijā, tāpat kā citur, necentās saglabāt pat esošās vēstures liecības, nemaz jau nerunājot par nezināmo apbedījumu identifikāciju.

Maģistre E. Grota uzsver, ka visus Kašubijas Kempas apkaimē bojāgājušos nacistu upurus nav bijis iespējams pat atrast, taču ir pamats uzskatīt, ka evakuācijas laikā nomira arī lielākā daļa no Štuthofas koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Gaidot Valsts prezidenti, vaicājam Elžbetas Grotas viedokli par profesora K. Čakstes ekshumācijas iespējām. E. Grotas kundze neticīgi groza galvu. “Teorētiski tas varbūt arī būtu iespējams, bet praktiski... Padomājiet, kas tas būtu par bezgala lielu darba apjomu – pārbaudīt 477 upuru mirstīgās atliekas, lai veiksmes gadījumā identificētu kaut daļu no Konstantīna Čakstes pīšļiem. Runa taču nav par 477 kaut cik regulāriem apbedījumiem – šo cilvēku mirstīgās atliekas 1951. gadā tika atvestas sešpadsmit milzīgās koka kastēs, un mocekļu pīšļi tajās bija ievietoti bez jebkādas sistēmas.”

Nāk prātā tūkstoši nezināmu latviešu kapu gulaga arhipelāgā. “Nav cilvēka, nav problēmas,” teicis “dižais tautu tēvs un skolotājs” Staļins. Nav vārda, nav vēstures. Patiesās vēstures, kas totalitārā sistēmā ērti aizstājama ar ideoloģiskām klišejām ar apbrīnojamu dzīvīgumu. Vai citādi joprojām ikvienu Latvijas tiesas mēģinājumu saukt pie atbildības komunistisko represiju īstenotājus pavadītu skaļa propagandas kampaņa – gan lielajā kaimiņvalstī, gan ne vienā vien tepat Latvijā izdotā avīzē – par “antifašistu vajāšanu”...

Informāciju par Štuthofas nāves nometnē ieslodzīto personībām un likteni sāka vākt un apkopot paši bijušie ieslodzītie 1962. gadā, kad tika izveidots nelielais piemiņas muzejs. Būtībā tā ir paliela istaba Kašubijas Kempas ciema skolā, kur gar sienām izvietotas līdz mūsdienām saglabājušās skopās liecības par nometnes dokumentāciju, ieslodzīto apģērba elementi, zīmējumi par nometnes baiso ikdienu... Apmeklētāju uzmanību piesaista lietuvieša Mihala Peceļuna rakstītais “nāves marša” kalendārs, kurā ar krustu atzīmēts ieraksts “Čakste 22.02.45.”. Līdzās – joprojām dzīvo ieslodzīto tālākais ceļš. Pēc 1945. gada 22. februāra tālāk iet Kalniņš, Olavs... Tagad zinām, ka Bruno Kalniņam Dievs bija lēmis ne vien izkļūt no Štuthofas “nāves gājiena”, bet arī noiet garu, sarežģītu antikomunistiskās cīņas ceļu brīvajā pasaulē.

Šeit, “nāves gājiena” upuru masu kapos Kašubijas Kempas mežā skaidri jūtams, cik niecīga bija atšķirība starp nacistisko un komunistisko režīmu. Tieši šeit, Otrā pasaules kara upuru atceres vietā, nāk prātā daudziem cilvēkiem gan Austrumos, gan Rietumos joprojām nezināmais fakts, ka Otro pasaules karu kopīgi sāka fašistiskā Vācija un komunistiskā Padomju Savienība – sabiedrotās, 1939. gada septembrī pēc vienota plāna saplosot Latvijas draudzīgo kaimiņvalsti Poliju. Bet tajā pašā Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu kartē jau bija iezīmētas arī Padomju impērijai atvēlētās Baltijas valstis, un Padomju Savienībā jau drukāja tobrīd vēl suverēnās Latvijas karti ar uzrakstu “Latvijskaja SSR (“Latvijas PSR” – krieviski).

Februāra saules saltais dzēliens

Godasardze pie Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes Štuthofas “Nāves marša” upuru masu kapos; aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Gdiņas Jūras kara akadēmijas kursants daugavpilietis Juris Andrejevs; “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris kopā ar Latvijas studentēm no Varšavas universitātes Foto: Jānis Ūdris

Mūsu prezidentes ierašanās “nāves gājiena” upuru kapos pēc iepriekšējās dienas ceremonijām šķiet neierasti klusa. Šodien vairs neskan himnas, nerīb bungas. V. Vīķe–Freiberga ar pavadītājiem klusi nāk pa sniegoto stigu. Apstājas pie centrālās piemiņas plāksnes un, galvu noliekusi, godina fašisma upuru piemiņu. Tad pienāk pie K. Čakstes piemiņas plāksnes, noliek ziedus un, galvu nodūrusi, šķiet, gremdējas pārdomās. Kad prezidente pēc mirkļa dodas atpakaļ, man šķiet, viņai acīs mirdz asaras. Bet var jau būt, ka tas bijis vien dzestrās februāra saules dzēliens.

Vēlāk muzejā prezidente klausās par pašvaldības ieceri šo piemiņas istabu nosaukt Konstantīna Čakstes vārdā. Gaiša doma, arī tā latviešu patriota piemiņa tiek celta no piespiedu aizmirstības. Vaira Vīķe–Freiberga savukārt K. Čakstes tuvinieku vārdā vaicā par mirstīgo atlieku ekshumācijas iespējām. “Jā, protams, Polijas pusei nebūs nekādu iebildumu,” tiek laipni atbildēts, kā jau sarunā ar prezidenti pienākas. Cik dziļa nozīme latviešu mentalitātē ir mūsu mīļo aizgājēju piemiņai. Cik ļoti gribam, lai viņu pēdējā atdusas vieta būtu mājās. Acīmredzot tagad savs vārds būtu sakāms mūsu arheologiem un poļu speciālistiem, iepazīstoties ar situāciju Kašubijas Kempas masu kapos. Izpētot kaut vismazāko 1951. gada ekshumācijas aprakstu, ja tāds atrastos. Uzmeklējot toreizējās ekshumācijas veicējus un, protams, tiekoties ar Mikolu Peceļunu – Konstantīna Čakstes mūža pēdējo mirkļu dokumentētāju un bēru liecinieku. Varbūt iespējams precizēt, tieši kurā sektorā meklējami Konstantīna Čakstes pīšļi. Un varbūt iespējams vēl atrast vietu, kur 1945. gada februārī pulciņš latviešu un lietuviešu no Štuthofas koncentrācijas nometnes apglabāja savu likteņbiedru. Varbūt arī tur vajadzētu uzstādīt piemiņas zīmi mocekļa gaitās mirušā patriota piemiņai, vienlaikus iezīmējot civilizācijas triumfu pār diktatūru tumsonību.

Jācer, ka turpmāk ceļu uz “nāves gājiena” upuru kapiem latvieši atradīs ne vien valsts vizīšu laikā, bet arī parastās dienās un profesors K. Čakste arī vairāk nekā pusgadsimtu pēc aiziešanas mūžībā kalpos Latvijai, ar savu dzīvesstāstu paužot patiesību par latviešu garaspēku un stāju divu fašistisko režīmu sadursmes epicentrā.

Gribētos arī cerēt, ka šo vietu Polijas ceļos uzmeklēs latviešu radošās personības, rodot jaunus impulsus mūsu sarežģīto likteņgaitu cienīgam atspoguļojumam. Liekas, šobrīd tas visaktuālāk būtu tēlniekiem un arhitektiem, kas pretendē uz Latvijas Centrālās padomes vadītāja piemiņas iemūžināšanu piemineklī.

Vēsturiskā atbildība pret tautas nebaltajām dienām

Un atbildība pret tautas labākajiem, kuri tādēļ arī aizgājuši daudz agrāk par mums – šī apziņa laikam gan pārņem ikvienu, kas uzlūko Gdiņas centrā uzcelto pieminekli 1970. gada nemieros nošautajiem poļu strādniekiem. Skvēriņā šķietami necila bulvāra centrā pret debesīm slejas milzu krusts, kura augšējo daļu veido cieši sablīvēti mazāki krusti. Cildens ticības, cerības un mīlestības apliecinājums. Veroties dižajā monumentā, bezgala skaidra šķiet vienkāršā patiesība, ka nācijas likteņgaitu cienīgu monumentu iespējams radīt, vien dziļi izjūtot piederību savai zemei un tautai. Tās baltajām un nebaltajām dienām. Arī šeit mūsu prezidente noliek vainagu.

Pēcpusdienā Gdiņas saimnieki augsto viešņu iepazīstina ar pilsētu. Un tikai tagad daudzi uzzina, ka Gdiņa ir īpaša vieta mūsu prezidentes dzīvē: kuģis, ar kuru Vairas Vīķes ģimene 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās, ienāca Gdiņas ostā, un latvieši šeit pavadīja dažas dienas. No Gdiņas bēgļi tālāk pa dzelzceļu devās uz Vāciju. Saltajā vagonā mazās Vairas māsiņa saaukstējas, saslima un Dievs viņu paņēma pie sevis. Iespējams, tā bija pati pirmā apzinātā bēdu sajūta nākamās prezidentes dzīvē. Jo Gdiņā, spriežot pēc vizītes laikā tvertajām prezidentes atmiņu epizodēm, septiņus gadus vecā Vaira iebraukusi vēl ar pasaules apbrīnā plati ieplestām acīm. Tagad, savas valsts vizītes otrajā dienā, stāvot augstā kraujā, no kuras skatienam paveras pilsētas panorāma un plašā Gdiņas osta, prezidente saviem poļu pavadoņiem saka: “Atceros, kad kuģis ienāca ostā, pilsēta bija spoži apgaismota. Man, bērnam, tas likās ļoti neparasti, jo prātā vēl bija pēc vācu pavēles aptumšotie Rīgas nami. Taču Gdiņa, lai arī cik dīvaini tas liktos, mirdzēja ugunīs, un tas bija mans spilgtākais iespaids.”

Pēcpusdienā pilsētas greznākajā viesnīcā “Nadmorski” tiek parakstīts Liepājas un Gdiņas sadarbības līgums. Šeit pat sarīkotas mūsu prezidentes pusdienas ar Piejūras vojevodistes administrācijas vadītājiem. Žurnālistiem beidzot rodas stunda brīva laika. Jūra tepat līdzās. Atšķirībā no Latvijas šeit tā nav aizsalusi, un tuvu krastam majestātiski peld gulbji. Viens, divi, trīs... divdesmit pieci. Kas šiem cēlajiem putniem uz siltām zemēm padevis viltus ziņu, ka Polijā jau pavasaris?

Atjaunotās Gdaņskas vēsturiskais šarms

Gaišs ir vizītes noslēgums Gdaņskā. Valsts prezidente vēsturiskajā Rātsnamā atklāj latviešu mākslas izstādi “Sieviete glezno sievieti”, kurā sievietes garīgais un ķermeņa skaistums, citas sievietes skatīts, paveras pārsteidzošās niansēs. Daudzas Frančeskas Kirkes, Daces Lielās, Ievas Iltneres, Ilzes Avotiņas, Helēnas Heinrihsones, Kristīnes Dimiteres un Lāsmas Kondrātes gleznas pēc pirmās aplūkošanas vedina atgriezties, taču blīvā vizītes programma un protokola priekšraksti jau vedina tālāk – uz Gdaņskas mērijas rīkoto noslēguma pieņemšanu Artusa Galma namā.

Leģendārā viduslaiku celtne, tepat līdzās Rātsnamam, jau ar pirmajiem soļiem ieved teiksmainā 16. gadsimta noskaņā. Pie durvīm stāv āvām bruņojušies viduslaiku karavīri, bet senatnīgā zāle pārsteidz ar grandiozajiem sienu gleznojumiem starp zeltītām arkām un milzīgajiem pie griestiem piekārtajiem burinieku modeļiem. Gaidot Latvijas prezidentes ierašanos, sarunājos ar Polijas prezidenta ārlietu padomnieku ministru Maikovski un esmu pārsteigts par viņa vārdiem, ka Artusa Galma nams līdz ar Gdaņskas lielāko daļu Otrā pasaules kara beigu cēlienā, vērmahtam izmisīgi aizsargājoties pret Sarkanās armijas ofensīvu, sagrauts un izdedzis un visa šeit redzamā viduslaiku greznība ir vēsturisko gleznojumu un veidojumu kopija. Vēl kāds traģisks Polijas dramatiskās vēstures atgādinājums: kļuvusi par Vācijas un Padomju Savienības pašu pirmo upuri Otrajā pasaules karā, Polija arī kara beigu cēlienā cieta vienus no lielākajiem zaudējumiem Eiropā. Tikai tagad jau kādreizējo sabiedroto – hitleriskās Vācijas un staļiniskās padomijas – savstarpējā cīņā.

Šīs pārdomas pārtrauc viduslaiku tērpā posies herolds, ar zižļa piesitienu pavēstot Viņas ekselences Vairas Vīķes–Freibergas ierašanos. Prezidentei par godu bruņinieki rībina bungas, pūš fanfaras. Augsto viešņu pavada Gdaņskas prezidents Pāvels Adamovičs, svinīgā uzrunā cildinot Latviju un paužot gandarījumu par “jaunu, spilgtu lappusi daudz piedzīvojušās Gdaņskas vēsturē, ko ierakstījusi Latvijas Valsts prezidente ar savu apmeklējumu”.

Uzrunai izskanot, tiek izšauts salūts no 15. gadsimta venēciešu galeras modeļa. Tad Latvijas Valsts prezidente saka savu atbildes runu – beidzamo runu šajā iespaidiem un notikumiem bagātajā vizītē:

“Augsti godātais Gdaņskas pilsētas galvas kungs! Pilsētas tēvi! Eminences, ekselences! Dāmas un kungi! Latvijas valsts vizīte Polijā noslēdzas šajā skaistajā, vēsturiskajā pilsētā. Gdaņskā, kuras pagātne sniedzas cauri gadu simteņiem, kas nesuši tās iedzīvotājiem gan priekus, gan bēdas. Gan pārticību un bagātību, gan arī visa zaudējumu un iznīcību. Gadu simteņiem cauri šī pilsēta augusi un veidojusies, uzņemot ļaudis no visām Eiropas malām, kas šeit rada patvērumu un radošās darbības vietu. Šī pilsēta varēja sacensties ar daudzām citām kontinenta izcilākajām vietām. Smagus notikumus šajā pilsētā iezīmēja viens no asiņainākajiem cilvēces kariem. Karadarbība iznīcināja tikpat kā visu pilsētu, un tomēr Gdaņska kā Fēnikss spēja atkal atdzimt no drupām. Pats apbrīnojamākais šajā atdzimšanā ir tas, ka jūs spējāt atsaukt atpakaļ un atjaunot pagātnes mantojumu, ko bija iznīcinājis karš. Tagad vēsture jūsu pilsētā mūs uzrunā ik solī. Bet tas ir arī atgādinājums jūsu priekšgājēju radītajam. To viņi spēja paveikt vienīgi tādēļ, ka nekad nepagura un nepadevās. Viņi cīnījās, strādāja un radīja vērtības, kas viņu pēcnācējus tagad dara lepnus. Tagad Polija un Latvija stāv uz Eiropas Savienības sliekšņa, un arī mēs drīz varēsim sēdēt ap “karaļa apaļo galdu” kā līdzīgi starp līdzīgiem. Tā būs arī mūsu izdevība veidot Eiropu citādu. Labāku, nekā tā bijusi agrāk. Es novēlu, lai jums visiem tas izdodas. Un īpaši es novēlu Gdaņskas iedzīvotājiem, lai šī paaudze spētu atrast un īstenot visas savas dotības un spējas. Lai jūsu pēcnācēji vēl daudzās paaudzēs atskatītos uz jūsu veikumu un atcerētos jūs ar lepnumu.”

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors,  “Latvijas Vēstneša”  speciālkorespondents vizītes laikā