Par ieinteresētību tālākvirzībā

“Parekss” bankas prezidents Valērijs Kargins:

Kurš ir tas ķēdes posms, ar kura palīdzību var “izvilkt” valsts ekonomiku?

To ir divi, ir divas tādas jomas – tranzīts un bankas. Neaizmirsīsim arī tūrismu un lauksaimniecību. Pārējās 21. gadsimta sākumā liekas otršķirīgas, zināmā mērā sintētiskas. Daudzu gadu laikā tranzīta un banku nozares ir sekmīgi attīstījušās, un tās vajag izraudzīties par pamatnozarēm, kas veicina ekonomiku un veido nodokļus. Banku nozare ir pludiņš, kurš nodrošina mūsu saimniecības stabilitāti un izrāvienu. Latvijas bankas ir uzkrājušas ievērojamus finanšu resursus vietējā biznesa fondēšanai, ekonomikas reformu nodrošināšanai. Un arī tranzīta loma valstij ir ļoti nozīmīga, it sevišķi globalizācijas laikmetā. Uz šo prioritāšu bāzes jāformē politiskie lēmumi. Taču tiem jābūt pakārtotiem, tādiem, kas apkalpo ekonomiskās prioritātes. Galvenie no tiem ir attiecību uzlabošana ar Austrumiem, ar bijušajām PSRS valstīm, iestāšanās NATO un ES.

Kalnietes kundze paziņoja, ka pašreizējā Latvijas tranzīta sistēmas krīze nav nekas cits kā Krievijas varas iestāžu antilatviskās politikas rezultāts.

Es negribētu ticēt, ka Krievija grib piekopt antilatvisku politiku. Fakts ir tāds, ka Maskava stingri realizē savas intereses, vienalga, valsts iekšienē vai attiecībās ar kaimiņiem. Daudzus gadus neko neizdodas atrisināt, un 15 gadu laikā attiecības arvien vēl palikušas sasaluma punktā. Manuprāt, ja situācija netiks radikāli mainīta, tad negatīvo procesu neizdosies izkausēt, tas tikai padziļināsies. Krievija prasa, lai mēs mainām likumus, Latvija nav tam gatava. Ir tikai viena izeja no politisko attiecību strupceļa – abu valstu integrācija Eiropas vērtību sistēmā.

Tad ES un NATO izdarīs spiedienu uz Krieviju vai Latviju?

Es negribētu lietot vārdus “izdarīs spiedienu”. Šī situācija vērtējama determinēti, kopsakarā ar pašlaik Eiropā notiekošajiem procesiem. ES ir vieglāk vienoties ar Krieviju nekā Latvijai. Tā ir aksioma. Ceru, ka vienošanās nevienam nenāks par ļaunu.

Vajadzēja tikai Šlesera kungam paziņot par gatavību doties uz Maskavu, kad latviešu presē sacēlās viņam adresēts apvainojumu vilnis. Vai viņa pūliņi kārtējo reizi netiks torpedēti?

Šlesers ir politiķis ar nākotni. Un tas, ko viņš dara, nav pretrunā ar viņa vēlētāju vēlmēm. Es nedomāju, ka Šlesera kungs darītu to, ko nebūtu apsolījis vēlētājiem un ko nebūtu akceptējusi valdošā koalīcija.

Vai Krievijas naftas plūsmas pārtraukšana Ventspils virzienā ir ekonomiska nevis politiska problēma?

Protams. Katra valsts ir ieinteresēta attīstīt savu biznesu kā iekšzemē, tā arī aiz tās robežām. Es rēķinos ar to, ka mūsu valsts aizsargās un virzīs nacionālo biznesu ārzemēs. Un arī Krievijai ir tiesības aizsargāt savu biznesu. Kaut gan dažkārt tas tiek darīts neadekvāti bargi, lai neteiktu vairāk.

Vai jūs pastāvat uz to, ka ledu Latvijas un Krievijas attiecībās palīdzēs izkausēt Brisele un Vašingtona?

Kopš 1991. gada mēs atrodamies likumu korekcijas procesā. Kur ir atšķirība starp mūsu un Krievijas likumu tapšanu? Tur, ka Krievija izraudzījusies savu attīstības ceļu, bet mēs ņēmām ar 1940. gadu datētu punktu N un sākām pieaudzēt tos likumus, kas ES tapuši gados, kad mēs nebijām Eiropā. Un mēs to paveicām. Protams, būs zināmas izmaiņas. Būs spēkā daudzi jauni likumi. Piemēram, par brīvu kapitāla plūsmu, par darbaspēka kustību, kas pie mums izlīdzinās darba algas salīdzinājumā ar vairāk attīstītām valstīm. Latvija būs spiesta pieņemt ES normas, kas attiecas, piemēram, uz cilvēku vēlmi mācīties dzimtajā valodā. Pēc iestāšanās ES vairs nebūs iespējami tādi skandāli, kā, piemēram, ar 17. vidusskolas slēgšanas plāniem saistītie.

Neatkarība gados kā latvieši, tā krievi sākuši daudz tolerantāk izturēties pret nacionālajiem jautājumiem. Pie mums ir izveidojusies divkopienu valsts, no tā nekur nespruksi. Un visi grib, lai šīs kopienas viena ar otru atrastu kopīgu valodu. Domāju, ka valsts visumā realizē pareizu sadarbības mehānismu. Mūsu valsts arī turpmāk pratīs integrēt citu tautību iedzīvotājus, jo tālākvirzībā taču ir ieinteresēti visi.

“ČAS”; pēc A. Kameņeva intervijas “Demokrātijas būtība ir iespējā pelnīt naudu”