Ar jauno latu — caur 10 gadiem un tālāk

Trešdien, 5.marta vakarā, notika lata atjaunotnes desmit gadu svinības

5.martā Latvijas Nacionālajā operā: Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs pasniedz Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai zelta piemiņas pieclatnieku un ziedus Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Ekselences! Dāmas un kungi!

Vēlos sveikt Latvijas Banku šajā jubilejā un pateikties par zelta latu, ko esmu šeit saņēmusi. Tas ir dārgs simbols mums visiem latviešiem. Es atceros, kā manu vecāku paaudze, kas aizgāja trimdā ar to mazumiņu, ko viņi varēja sev līdzi paņemt pie rokas, centās aizvest sev līdzi kādu brīvās Latvijas pieclatnieku, kura tautumeitas profils, mūsu Milda, kļuva trimdā par saistību ar to otru, tautā familiāri, bet sirsnīgi dēvēto Mildu, kas stāv Brīvības pieminekļa galā. Tā bija brīvās Latvijas simbols. Es atceros, kā bēgļu nometnēs invalīdi, kas tika apmācīti rotu kalšanā, lai glābtu viņus no depresijas, izveidoja saktas, izgrieza šo profilu un dāmas nēsāja šīs pieclatnieku saktas kā latviskās pazīšanās zīmi. Man tāda ir saglabāta no tiem laikiem, un es ļoti priecājos par šā jaunā atjaunotās Latvijas jau desmit gadu garumā eksistējošā simbola turpinātību, šodien saņemot un turklāt zeltā, kas pierāda to, ka lats ir atdzimis un nostiprinājies. Mēs varam tikai vēlēties, kaut katram Latvijas iedzīvotājam vairāk šādu latu būtu kabatā, un es domāju, ka tas tagad būs nākotnes uzdevums.

Lata atjaunošana ir nozīmīgs solis, kas apstiprina mūsu neatkarības atgūšanas neatgriezeniskumu. Bija taču gadu desmitiem plānots, lai viss būtu iesaistīts vienā centralizētā Padomju Savienības tautsaimniecībā un lai nebūtu iespējams pārgriezt šo nabassaiti un jebkurai no agrākās savienības daļām ekonomiski arī atgūt savu neatkarību. Savas valūtas atjaunošana bija signāls, ka Latvija nopietni uztver savu neatkarību, ka tā ir spējīga to nostiprināt un arī to saimnieciski balstīt. Es gribētu kā prezidente izteikt pateicību tā laika atbildīgajām personām – Godmaņa kungam, Kehra kungam, Repšes kungam, kas stāvēja pie lata atdzimšanas šūpuļa un kas gādāja, lai šī valūta patiešām reāli tiktu ieviesta Latvijā. Es domāju, mums visiem ir jāizsaka pateicība valsts vārdā Latvijas Bankai, tās toreizējam vadītājam Repšes kungam, tās tagadējam vadītājam Rimšēviča kungam, kas ir bijis klāt arī visos šajos procesos, par ļoti gudru, tālredzīgu un atbildīgu šīs iestādes vadību, par visā pasaulē atdzītu un apbrīnotu mūsu spēju savu valūtu nostiprināt, turēt stabilu un paturēt to tik stabilu tik ilgu laiku.

Mēs pašlaik stāvam uz jauna vēstures posma sliekšņa, un ar laiku šī mūsu iemīļotā valūta tiks apmainīta pret mūsu Eiropas kopējo eiro. Bet lata simboliskā vērtība paliks mūsu atmiņās un ne tikai atmiņās, jo ir jāatgādina, ka arī Eiropā katrai valstij būs iespējams savu nacionālo simboliku viena pusē uz šīs valūtas monētzīmēm paturēt. Tātad saite ar mūsu pagātni paliks arī nākotnē. Un noslēgumā novēlu Latvijas Bankai turpmāk darboties tikpat sekmīgi, tikpat spoži, kā tā darījusi šos desmit gadus, un tiešām novēlu, lai visai valstij turpinātos labklājība un mums visiem, ne tikai prezidentam, būtu jo vairāk šādu latu, kurus mēs varētu krāt savās kabatās, savos maciņos un savos bankas kontos. Lai Latvijai veicas, un lai Latvijas Bankai veicas!

Uzruna lata atjaunotnes desmit gadu svinībās Latvijas Nacionālajā operā 2003.gada 5.martā

Atzīmējot atjaunotās nacionālās valūtas ieviešanas desmitgadi, Latvijas Banka 5. martā – datumā, kad apgrozībā tika laista piecu latu papīra naudaszīme, – rīkoja konferenci “Lata atjaunotnes 10 gadi”.

Izvērtējot naudas reformas uzdevumus un tā laika tautsaimniecisko situāciju valstī, konferences pirmajā daļā uz lata ieviešanu atskatījās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un Naudas reformas komiteja – Ivars Godmanis, Einars Repše un Ojārs Kehris. (I. Rimšēviča un E. Repšes runas publicētas “Latvijas Vēstneša” 6. marta numurā.)

Ivars Godmanis

Atminoties deviņdesmito gadu sākuma notikumus, pārdomās par to, kādus izaicinājumus tolaik bija spiesta pieņemt valdība, kādas kļūdas tika pieļautas un kādas veiksmes piedzīvotas, dalījās toreizējais Ministru padomes un Naudas reformas komitejas priekšsēdētājs Ivars Godmanis:

– Kas raksturo reformu? Bieži vien par reformu nosauc jebko. Bet ir jāsaprot, ka reforma ir zināma pašaizliedzība, drosme un izšķiršanās. Katra rīcība, ko cilvēks veic, nav reforma. Bieži vien mēs dzirdam: mēs veicam reformu tur, bet mēs – tur. Kad prasu, kādas tad ir tās reformas, konkrētu atbildi nesaņemu.

Gribu uzsvērt, ka naudas reforma patiešām bija īsta reforma. Tā ir viena no fundamentālām reformām, kas cieši saistīta ar citām tolaik veiktajām: cenu atbrīvošanu, privatizācijas sākšanu, zemes reformu un nekustamo īpašumu denacionalizāciju.

Mums bija ļoti svarīgi pasargāt politiski parlamentu. Latvijā vēl bija divvaldība. Repšes kungs un es, mēs abi bijām nākuši no Tautas frontes, tāpēc labi apzinājāmies, ka ļoti svarīgi ir pasargāt parlamentu no kļūdām, kuras varēja rasties uzsākto reformu rezultātā. Tāpēc bija runa par to, ka jāizveido Naudas reformas komiteja, jo gadījumā, ja mēs būtu kļūdījušies, visa atbildība gultos uz komiteju, bet parlaments varētu turpināt iesākto darbu. Tas bija ļoti svarīgi. Paldies parlamentam, kas uzticību toreizējai Ministru padomei arī piešķīra.

Naudas reformas vadīšanai Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gada 26. novembrī ar īpašu likumu izveidoja Naudas reformas komiteju, kurā ietilpa Ministru padomes priekšsēdētājs, Latvijas Bankas prezidents un Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs.

Svarīgi bija operatīvi veikt reformu, uzsvēra I. Godmanis. Tolaik nozīmīgi bija arī vairāki pakārtoti aspekti, piemēram, brīva naudas kustība pāri robežām, kā arī privātām kompānijām uzticēta brīva un konkurējoša naudas apmaiņa. Viņš pateicās privātajām komercbankām, kas atbalstīja reformu.

Naudas reforma sabiedrībā tika uztverta visai negatīvi, jo plašsaziņas līdzekļos izplatītā informācija radīja šādai attieksmei auglīgu augsni. Arī ekonomistu viedokļi par naudas reformas īstenošanu atšķīrās diezgan krasi no Latvijas Bankas un valdības nostājas, atminējās I. Godmanis. Bija jāsaskaras arī ar ļoti spēcīgu politisko pretestību.

Valdības galvenais uzdevums bija nodrošināt stingru fiskālo disciplīnu. Parlamentā tolaik tika pieņemti valsts pusgada budžeti, jo hiperinflācijas apstākļos tā bija vienīgā iespēja, kā virzīties uz bezdeficīta budžetu. Bija jāiztur milzīgs spiediens no divām nozarēm – komunālās sfēras un lauksaimniecības, bet valdībai tas izdevās.

Ieviešot Latvijas rubli, tika ievērota dzelžaina administratīvā disciplīna. Piemēram, bija noteikts, ka tās tirdzniecības vietas, kurās pārdevēji atsacīsies pieņemt jauno Latvijas naudu, tiks slēgtas.

Kā sāpīgu momentu I. Godmanis atminējās reformas īstenotājiem adresētos pārmetumus, ka tie aplaupījuši pensionārus. “Tā nebija nekāda aplaupīšana. Tā bija cīņa par neatkarīgas valsts neatkarīgu finanšu sistēmu,” uzsvēra bijušais valdības vadītājs.

Atgriežoties pie runas sākumā izvirzītās tēmas par reformu būtību, I. Godmanis uzsvēra: ļoti svarīgi ir atšķirt reformas no nereformām. Tāpēc viņš aicināja Ministru prezidentu E. Repši rūpīgi ieklausīties tagadējo reformu iniciatoros, lai izzinātu, vai šie cilvēki patiešām saprot, ko viņi vēlas sasniegt. I. Godmanis vēlēja tagadējai valdībai, lai veselības aprūpes, izglītības un citas iecerētās vai uzsāktās reformas noritētu tikpat sekmīgi kā naudas reforma pirms desmit gadiem.

Ojārs Kehris

Toreizējais Augstākās padomes Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs un Naudas reformas komitejas loceklis Ojārs Kehris atgādināja, ka nacionālās valūtas – lata – pirmais pastāvēšanas posms ilga no 1922. līdz 1941. gadam, proti, deviņpadsmit gadu. Ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā un eiru, iespējams, ieviesīs 2007. gadā, atjaunotais lats būs pastāvējis četrpadsmit gadu. Abi šie posmi ir samērā īss laiks, tomēr pieredze, kas uzkrāta, ir zinātnisku pētījumu vērta.

Vispārēji izvērtējot reformu gaitu Latvijā, lata ieviešana un naudas stabilitātes nodrošināšana ir uzskatāma par veiksmīgāko valdības ekonomisko reformu Latvijā. Tāpēc, ka tā bija pareiza ideja, kas tika īstenota pareizā laikā un veidā.

Pati lata atjaunošanas ideja neradās 1993. gadā. Jau Atmodas laikā domas par Latvijas nacionālo valūtu tika iekļautas tālaika dokumentos, piemēram, Latvijas ekonomiskās patstāvības koncepcijā, kura tika izstrādāta 1988. gada beigās. Šā dokumenta tapšanas laikā notika asas diskusijas ar profesoriem un ekspertiem gan Austrumos, gan Rietumos. Vēl lata ieviešanas brīdī Starptautiskajam valūtas fondam bija ļoti lielas šaubas par šādu ideju.

1988. gada septembrī pieņēma Latvijas, Lietuvas un Igaunijas saskaņotos republikāniskos tautsaimnieciskās attīstības pamatprincipus, ko parakstīja gan visu triju valstu ekonomiskās neatkarības koncepciju autori, gan tālaika Valsts plāna komitejas priekšsēdētāji. Tolaik šīs idejas izraisīja šoku. Tika teikts: jūs varat rakstīt, ko gribat, bet tikai ne to, ka jūs atteiksities no rubļa.

Pēc tam ideja par nacionālo valūtu tika atspoguļota Latvijas Tautas frontes II programmā un guva tautas atbalstu.

Runājot par to, ka lats tika ieviests ļoti pareizā laikā, O. Kehris atgādināja, ka 1992. gadā bija hiperinflācija, kas pārsniedza 1000%, bet 1993. gada strauji nokritās, sasniedzot vienu no zemākajiem inflācijas līmeņiem ne tikai bijušās Padomju Savienības, bet arī citās Austrumeiropas valstīs. Turklāt 1993. gadā pēc strauja krituma iepriekšējos gados sāka pieaugt Latvijas iekšzemes kopprodukts.

Par to, ka reforma tika īstenota pareizā veidā, liecināja darbības stingrība un principu vienotība, uzskata O. Kehris. Latvijas Republikas Augstākā padome deva iespēju trim Naudas reformas komitejas pārstāvjiem pieņemt lēmumus, kas noteica reformas ceļu. Šī reforma tika precīzi sākta, īstenota un noslēgta.

1993. gadā publiskotajā programmā “Latvija 2000”, kas bija pamats pirmo Saeimas veidoto valdību darbam, bija paredzēts nodrošināt stabilu Latvijas valūtu, piesaistot to SDR valūtu grozam – tas tika izdarīts 1994. gadā – un samazināt inflāciju līdz 7 – 10% līdz 2000. gadam. To izdevās panākt jau 1997. gadā. Tāpat tika īstenoti citi programmā izvirzītie mērķi.

O. Kehris uzsvēra, ka lata piesaiste SDR grozam bija tālredzīgs lēmums. SDR valūtu grozs vislabāk atbilda Latvijas tirdzniecības bilancei, tādēļ dolāra un eira svārstības būtiski nav ietekmējušas Latvijas importu un eksportu.

Vērtējot no tautsaimnieciskā viedokļa, lata ieviešana sekmēja vairāku nozaru attīstību. Tā veicināja banku sistēmas izveidošanos, privātīpašuma attīstību, investīciju piesaisti, Latvijas rūpniecības un citu tautsaimniecības nozaru pārstrukturizāciju, eksporta pārorientāciju uz stabiliem un maksātspējīgiem tirgiem un sociālās sfēras stabilizāciju, uzskata O. Kehris.

Konferences otrajā daļā Latvijā īstenotās naudas politikas ietekmi uz tautsaimniecības procesiem vērtēja atzīti finanšu un ekonomikas teorijas eksperti, kā arī pieredzējuši banku un uzņēmējdarbības praktiķi.

Diskutējot par to, kāpēc, īstenojot naudas reformu, vispirms tika ieviests Latvijas rublis, finanšu konsultāciju uzņēmuma SIA “Konsorts” prezidents Uldis Osis norādīja, ka tas bija galvenais solis, lai norobežotos no PSRS. Viens no nozīmīgākajiem patstāvības balstiem ir sava valūta, sava naudas vienība – gan kā valstiskuma simbols, gan kā ekonomiskās politikas instruments, ko tautsaimniecības procesu regulēšanai izmanto centrālās bankas visā pasaulē. Tieši tas bija aktuāli, ieviešot Latvijas rubli.

Džordžtaunas universitātes (ASV) ekonomikas profesors Juris Vīksniņš uzsvēra, ka nekur citur pasaulē pagaidu nauda nav darbojusies tik labi kā Latvijas rublis. Šī naudas vienība nodrošināja sekmīgu pāreju uz latu, iznesot visu 1992. gada milzīgās inflācijas smagumu un radot stabilu vidi latam.

Jautāta par ārvalstu investoru ticību mūsu valsts nacionālajai valūtai, “Statoil Latvija SIA” izpilddirektore, Ārvalstu investoru padomes locekle Baiba Rubesa atzina, ka pirms desmit gadiem ticības latam nav bijis – piegādātāji prasīja, lai par precēm norēķinās valūtā, un konti tika atvērti tikai nedaudzajās ārvalstu banku filiālēs. Taču aptuveni pirms pieciem gadiem ārvalstu investoru ticība latam nostiprinājusies, un zudusi tā nav.

Iztirzājot jautājumu par lata stiprumu, Latvijas Universitātes rektora padomnieks Jānis Dzenītis atzina, ka vērtīgs un stiprs lats izraisīja cilvēkos tieksmi pelnīt, tāpēc uzskatāms par ekonomisku virzītājspēku. Tas radīja arī motivāciju krāt, bet uzkrājumi savukārt cilvēkiem deva izvēles brīvību, atverot pasauli. Stiprs lats ļauj izmantot civilizācijas sasniegumus, piemēram, paver ceļu jaunākajām tehnoloģijām. Turklāt Latvijas tautai, paldies Dievam, nav bijis jāpiedzīvo nabadzīgo miljonāru liktenis, naudas vērtības noteikšanai iemācoties veikli saskaitīt nulles, piebilda J. Dzenis.

Lai gan lats ir atzīts kā starptautiska valūta, nekustamā īpašuma tirgū cenas joprojām tiek noteiktas ASV dolāros. Kā skaidroja nekustamā īpašuma uzņēmuma SIA “ANNO” direktore Līga Andersone, nekustamā īpašuma tirgus aktivizējās astoņdesmito gadu beigās, un, ieviešot latu, sākotnēji uzticība tam nebija liela. Tagad šo tradīciju var uzskatīt par tirgus inerci. Šodien kā norēķinu vienība tirgū parādās ne vien ASV dolārs un lats, bet arī eirs, piebilda L. Andersone.

Vērtējot fiksēta valūtas kursa politiku un Latvijas izvēli piesaistīt latu SDR, Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks, Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Helmūts Ancāns atzina, ka piesaiste valūtu grozam ir daudz stabilāka nekā vienai valūtai, turklāt SDR valūtu groza struktūra ir līdzīga Latvijas eksporta un ārējā parāda struktūrai, tāpēc vislabāk atbilst Latvijas vajadzībām.

Visai plaši diskusijā tika modelēta situācija par lata devalvācijas iespējamām sekām. A/s “Hansabanka” valdes priekšsēdētāja Ingrīda Blūma norādīja, ka lata devalvācija ne vien izraisītu augstu inflāciju, bet grautu uzticību valstij un valdībai. Latvijas Banka, nosargājot latu no devalvēšanās, ir radījusi stabili prognozējamu uzņēmējdarbības vidi mūsu valstī. J. Dzenis piebilda, ka devalvācija esot tautas aplaupīšana ar monetāriem instrumentiem. Sabiedrībai tas nozīmē, ka nelielas sociālās grupas problēmas tiek risinātas uz visas tautas rēķina.

Pārrunājot 1998. gada Krievijas krīzes sekas, I. Blūma atzina, ka spēcīgi uzņēmumi krīzes situācijā var izrādīties ieguvēji, par to liecina “Hansabankas” tirgus daļas paplašināšanās attiecīgajā periodā. Latvijas Bankas darbība pārliecināja tirgu, ka lata vērtība nekritīs, un jau 1998. gada beigās lats stabilizējās.

Jautāts par lata rezervēm, H. Ancāns pastāstīja, ka ārvalstu valūtas un zelta rezerves augušas no 72 miljoniem latu 1992. gadā līdz 777 miljoniem latu 2002. gada beigās, lata segumam attiecīgi pieaugot no 67 % līdz 103%. Tātad Latvijas Banka var samainīt visus apgrozībā esošos latus pret ārvalstu valūtu, nemainot lata piesaisti.

Runājot par nākotni – virzību uz eirozonu, H. Ancāns norādīja, ka pāreja uz eiru notiks vairākos posmos, bet tīšas vilcināšanās noteikti nebūs. Par visiem pasākumiem, ko Latvijas Banka veiks saistībā ar eira ieviešanu, tiks laikus izziņots, tā ka nekādi pārsteigumi iedzīvotājus negaida.

A/s “Latvijas finieris” prezidents Juris Biķis norādīja, ka nākotnē, kad Latvija būs eira zonā, valūtu svārstību iespaids uz mūsu valsts tautsaimniecību ievērojami samazināsies. Šobrīd kā būtiskāko uzdevumu viņš izvirzīja rūpniecības konkurētspējas palielināšanu.

B. Rubesa atzina, ka, pragmatiski vērtējot, pēc eira ieviešanas būs vieglāk. Tomēr viņa atzina, ka desmit gados ir radīta ļoti emocionāla vērtība – lats un mazās, skaistās monētas, kas visā pasaulē tiek novērtētas atzinīgi un gūst pat balvas. Būs žēl šķirties no mūsu naudas – līdzīgas sajūtas bija pārņēmušas arī citus diskusijas dalībniekus, tomēr visi lieliski apzinās, ka pāreja uz eiru ir likumsakarīga vajadzība.

Marika Līdaka,  “LV” tautsaimniecības redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”