Par nodarbinātību un izglītību

Nodarbinātības valsts dienesta direktors Alvis Vītols:

Ko darīt cilvēkiem, kas zaudē darbu?

Pirmām kārtām jāreģistrējas sava rajona sociālās apdrošināšanas nodaļā. Bezdarbnieka pabalstu var saņemt tās personas, kas pēdējo divpadsmit mēnešu laikā ir strādājušas 9 mēnešus un no šajā laikā saņemtās algas ir nomaksāts sociālais nodoklis. Satversmes tiesa pirms pāris gadiem atzina, ka šis pants neatbilst Satversmei, jo gadījumā, ja uzņēmējs nav nomaksājis sociālo nodokli, darba ņēmējs nedrīkst būt cietējs. Tādēļ uzņēmumam sociālā nodokļa nomaksa ir jādeklarē Valsts ieņēmumu dienestā un mēnesi pēc deklarēšanas šo nodokli reāli jāsamaksā. VID strādā pietiekami operatīvi, un retos gadījumos nav apturēta darbība tam uzņēmumam, kas nav deklarējis sociālā nodokļa nomaksu.

Daudzos uzņēmumos ir sezonas darbi, jo īpaši lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumos. Tas nozīmē, ka darbiniekus darbā pieņem uz laiku, kad ir izejviela, ko pārstrādāt, vai arī ir lauksaimniecības darbu sezona. Kad tā beidzas, darbinieku atlaiž. Ko darīt šādi nodarbinātajiem?

Jaunais Darba likums neparedz terminētos darba līgumus. Šī norma nav pozitīva tautsaimniecībai, jo tā samazina darba vietu skaitu. Pašlaik darba ņēmēju var pieņemt darbā uz pārbaudes laiku, bet ne uz konkrētu noteiktu laiku. Šī norma uzņēmējiem liek domāt, vai viņiem vispār ir izdevīgi izveidot legālas darbavietas. Pārsvarā izvēle ir par labu riskam un nelegālām darbavietām. Ja nepieķer, uzņēmējs neko nezaudē, bet pat iegūst.

Arī minimālās algas palielināšana nenāk par labu darbavietu skaitam valstī. Paaugstinot minimālo algu, uzņēmējiem rodas papildu izdevumi. Lai ietaupītu, tiek samazināts darbavietu skaits, bet palielināta darbinieku slodze. Pieļauju, ka laukos varētu būt daudz tādu cilvēku, kas labprāt strādātu nepilnu dienu par 30 vai 40 latiem mēnesī, bet legālu darbu par šādu samaksu atrast nevar. Tikai nelegālu, bez sociālā nodokļa nomaksas no algas.

Kā varat palīdzēt bezdarbniekiem atrast darbu?

Varam viņus apmācīt darba tirgū pieprasītās specialitātēs. Pērn varējām apmācīt tikai piecus procentus no kopējā bezdarbnieku skaita, bet iepriekšējos gados – 10 procentus. Bezdarbnieku nav kļuvis mazāk, samazināts ir mūsu finansējums no 4 miljoniem latu uz 1,7 miljoniem.

Uzņēmējus vajadzētu ieinteresēt veidot aizvien vairāk legālu darbavietu.

Nodarbinātības dienests nerada darbavietas. Varam tikai paaugstināt bezdarbnieku konkurētspēju – ar apmācību, ar dažādiem treniņiem un pilotprojektiem. Bezdarbniekus sadalām grupās pēc vecuma, izglītības un darba pieredzes un tad meklējam to komponentu darba tirgū, kā viņam trūkst.

Kuru profesiju darbinieku trūkst?

Interesanti, ka tieši pieprasītāko profesiju bezdarbinieki ir reģistrējusies visvairāk. Piemēram, mazumtirdzniecības pārdevēji savu darba prasmi apguvuši jau sociālisma laikā, taču jaunie tirgus apstākļi diktē, ka pārdevējam vajag zināt, ko viņš pārdod, un jāprot to izdarīt. Pārdevēja profesija ir pieprasīta, bet viņu prasme neatbilst darba devēja vēlmei un viņi piepulcējas bezdarbnieku skaitam. Pieprasīti ir pavāri, šuvēji, celtnieki, apkopējas, metinātāji, celtnieki. Vēl viens iemesls – šīs profesijas nav labi apmaksātas. Apstākļos, kad bezdarba līmenis ir augstāks par 3–4 procentiem, sākas konkurence starp darba ņēmējiem un darba devējiem rodas iespēja par padarīto darbu maksāt neatbilstoši mazu atalgojumu. Tur, kur bezdarba līmenis ir virs 10%, cilvēki ir gatavi strādāt par zemāku samaksu.

Vairākos Latgales reģionos – Rēzeknes, Ludzas un Preiļu – jau gadiem ilgi ir ap 20% augsts bezdarba līmenis. Vai nebūtu laiks pastiprināti vērst skatu šajā virzienā?

Uzņēmuma atrašanās vietu nosaka infrastruktūra un, kā rāda jaunākie pētījumi, – darbaspēka izglītības līmenis. Arī Latvijā uzņēmumi ir tur, kur ir daudz izglītota darbaspēka. Vismazākais bezdarbs ir Rīgā, Jelgavā un Saldus rajonā. Latgalē ir pietiekami laba infrastruktūra, ir arī darbaspēka kvantitāte. Diemžēl nav kvalitātes. Situācija te varētu mainīties pēc iestāšanās ES, kad Latvijas austrumu robeža būs arī ES robeža. Uzņēmējus pievilinās 180 miljonu cilvēku lielais tirgus austrumos no mums. Šajā tirgū būs izdevīgāk darboties no noliktavām vai ražotnēm, kas atrodas blakus tam. Un tad Latgalei būs liela nozīme, jo tur ir lēta zeme un robeža.

Bet kā tad paliks ar izglītības problēmu?

Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij būs pieejams arī Eiropas sociālais fonds, un viena no tā sastāvdaļām ir darbaspēka attīstība. Tad darbaspēka apmācībai varēsim izmantot gan Latvijas valsts budžeta, gan arī ES sociālā fonda līdzekļus.

Vai paredzams, ka, iestājoties ES, Latvijā ieplūdīs darbaspēks no Austrumu valstīm?

Ārvalstu darbaspēku interesē cita vide – tās valstis, kur ir ļoti stiprs sociālais tīkls. Pārsvarā viņi vēlas doties uz Vāciju, Zviedriju un citām valstīm, kur ir imigrantiem labvēlīgi likumi un lielas sociālās garantijas. Paredzu, ka turku ātrās ēdināšanas jeb kebabu pārdošanas vietu tīkls gan attīstīsies, taču tas būtiski neietekmēs darba tirgu. To pozitīvā virzienā ietekmēs drošāka investīciju vide. Ne velti attīstītāko valstu makroekonomiskie pētījumi norāda, ka pašlaik vislabāk investēt tā sauktajās robežvalstīs jeb ES kandidātvalstīs, kur ir lielas izaugsmes iespējas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Tomsones intervijas “Darbs ir tur, kur ir izglītība”