Par straujāko ceļu uz labklājību

Satiksmes ministrs Roberts Zīle:

Kas jūs aicināja aizstāvēt Eiropas Savienību - vai kā ministrs darāt to valdības uzdevumā?

Nē, valdība man šādu darbu nav uzdevusi. Es to uzskatu par savu personīgo politiķa pienākumu - parādīt, kurp Latviju novedīs tie, kas referendumā aicina balsot pret Eiropas Savienību...

Tātad nedz Eiropas Komisija nedz kāds cits jūsu Briseles advokāta darbu nav ne pasūtījis, ne apmaksājis?

Nē, nav.

Juris Paiders apšauba, vai no tā miljarda, ko Eiropas Savienība piešķirs Latvijai pirmajos trijos gados pēc iestāšanās, kāds labums tikšot arī vienkāršajiem ļaudīm, jo arī pašreizējā Latvijas valsts budžetā ir vairāk nekā miljards latu, par ko eiroskeptiķis skeptiski jautā - kuriem no tā miljarda kāds labums tiek?

Savāda pieeja! No šīs valsts budžeta naudas maksā pensijas, algas skolotājiem, labo ceļus un dara daudz ko citu, ko, protams, izjūt ļoti daudzi vai būtībā visi iedzīvotāji. Cita lieta, ka naudas šiem vajadzīgajiem mērķiem vienmēr pietrūkst. Un viens no iemesliem, kāpēc Latvijai neapšaubāmi jāstājas Eiropas Savienībā, ir iespēja saņemt no tās daudz lielākus līdzekļus attīstībai, nekā mēs paši varam atļauties...

Kā tad mēs to miljardu izjutīsim?

Šī nauda Latvijā nonāks caur strukturālajiem fondiem, caur Kohēzijas fondu un caur Lauksaimniecības garantiju fondu. Šo pēdējo saņems zemnieki kā piemaksas pēc noteiktiem, iepriekš labi zināmiem kritērijiem līdzīgi, kā tas notiek pašlaik ar lauksaimniecības subsīdijām. Tātad patiesībā zemnieki būs tie, kas šo naudu redzēs vistiešāk. Visos pārējos gadījumos Briseles palīdzība tiks ceļu, dzelzceļu, tiltu u.c. infrastruktūras attīstībai, kā arī vides uzlabošanai. Rezultātā šiem nolūkiem vajadzīgo mūsu budžeta, t.i., Latvijas nodokļu maksātāju, naudu mēs varēsim izlietot citiem mērķiem. Tātad katru dienu katrs Latvijas cilvēks varēs redzēt šīs naudas darbu, kaut vai braucot pa jaunu, gludu ceļu!

Ko tad labosim vai būvēsim no jauna?

Noteikti visbūtiskākais ir pavisam jaunais autoceļa E22 jeb Rīgas-Maskavas šosejas posms līdz Koknesei. To būvēs gluži jaunā vietā uz ziemeļiem no pašreizējā vecā, šaurā ceļa, kas stiepjas gar Daugavu. Vispirms tiks uzbūvēts modernā ceļa ievads no Ogres rajona Rīgā, bet vēlāk, 2006.-2008. gadā, pabeigsim visai prāvo gabalu līdz Koknesei. Šajā laikā no jauna taps arī cits E22 posms no Rēzeknes līdz Terehovai uz Krievijas robežas.

Jau šogad un nākamā gada pirmajā pusē pārbūvēsim E67 jeb Via Baltica posmu līdz Ādažiem. Nākamgad tiks pabeigts lidostas “Rīga” pievedceļš. Šogad sāksim, bet 2007. gadā pabeigsim Saulkrastu apvedceļu. Nākamā gada laikā sāksim un pusotra gada laikā paplašināsim Via Baltica Ķekavas-Iecavas posmu. Visiem šiem darbiem no Eiropas Savienības pirmsiestāšanās ISPA fonda tiks 77 miljoni. Pēc iestāšanās savienībā ISPA aizstās Kohēzijas jeb izlīdzināšanas fonds - no tā aptuveni 14 miljoni tiks ieguldīti, piemēram, Via Baltica posmā no Rīgas līdz Ķekavai. Patiešām, tie ir ļoti nozīmīgi projekti. Un tos mums palīdzēs īstenot tieši Eiropas Savienība.

Kāds aprēķins liek Briselei apmaksāt mūsu ceļu uz Krieviju?

Var gadīties, ka Rietumu-Austrumu ceļu virziens Latvijai izrādās svarīgāks par Ziemeļu-Dienvidu virzienu. Arī Eiropas Savienības valstu uzņēmēji ir ieinteresēt ērti un lēti pārvadāt kravas cauri Latvijai un pāri Austrumeiropas un Baltijas valstu tagadējām robežām, kas pēc savienības paplašināšanās izzudīs. Savukārt Rietumu virzienā tiks vispirms rekonstruēts E10 jeb Rīgas-Ventspils ceļa posms līdz Tukumam. Protams, ka paredzēts to paplašināt un pārbūvēt arī tālāk līdz ostai.

Kur tad izvēlas šīs prioritātes - Rīgā vai Briselē?

To dara Satiksmes ministrija, bet projektus apstiprina Eiropas Komisija.

Cik bieži Briselē mūsu ceļu vēlmes noraida?

Pēdējā laikā neatminos nevienu šādu gadījumu.

Vai Latvijai vispār pietiks savas naudas, ko Eiropa prasa mums likt klāt lielajos darbos?

Tur nedrīkstētu rasties problēmas, jo tas būtu politiski neattaisnojami - atzīties, ka mēs nespējam ieguldīt vienu eiru, lai tai dabūtu klāt uzdāvinātas trīs eiras! Līdz šim Finanšu ministrija to ir labi sapratusi - lai cik saspringtos apstākļos tika sastādīts šā gada valsts budžets, tajā paredzēti visi ISPA projektu līdzfinansējumam vajadzīgie līdzekļi.

Palīdzību saņemsim tikai lielceļu būvei vai kāds labums tiks arī lauciniekiem?

Būs, būs. Mazajiem ceļiem nāks līdzekļi no Strukturālā fonda. Tajā būs aptuveni puse no jūsu pieminētā miljarda, ko Latvijai piešķirs pirmajos trijos gados. No šā pusmiljarda dos līdzekļus vairākiem mērķiem - zivsaimniecībai, lauksaimniecībai, sociālajam fondam un reģionālajai attīstībai. Un tieši reģionālajai attīstībai tiks aptuveni divas trešdaļas šīs naudas. No tās, pēc mūsu aprēķiniem, trijos gados aptuveni 100 miljonus eiru mēs varētu ieguldīt 1. un 2. šķiras ceļos, arī Lauku ceļu programmā. Protams, ka tas neatrisina visas mūsu problēmas, jo ceļu atjaunošanā Latvijā sakrājušies atliktie darbi 320 miljonu latu vērtībā. Lai panāktu, ja tā var sacīt, izšķirošu lūzumu Latvijas ceļu uzlabošanā, mēs pašlaik apsveram iespēju ņemt izdevīgi lētu aizņēmumu uz 25 gadiem Eiropas Investīciju bankā. Ceru, ka Finanšu ministrija atbalstīs šo 50 miljonu latu kredītu melnā seguma un zemesceļu atjaunošanai...

Veseli 58 miljoni eiru paredzēti otras sliežu līnijas būvei uz Rīgas-Krustpils dzelzceļa, lai gan pēdējos gados gan Kurzemē, gan Vidzemē vairākas līnijas pēc diezgan lieliem tračiem slēgtas. Kāpēc piepeši savajadzējās būvēt no jauna?

Eiropas Savienība aizvien biežāk veicina kravu pārdali no autotransporta par labu dzelzceļam. Protams, ka tas vispirmām kārtām attiecas uz blīvi apdzīvoto Rietumeiropu, kur šosejas pārslogojis autotransports. Tāpēc šādas maģistrālās dzelzceļa līnijas kļūs aizvien būtiskākas. Un labi, ka varam dabūt naudu to paplašināšanai.

Jāsaka gan, ka tādējādi mēs nevaram cerēt atrisināt visas pasažieru pārvadājumu problēmas. Katrā ziņā šā gada budžetā esam iestrādājuši atbalstu Rīgas-Lugažu, Rīgas-Reņģes un Rīgas-Ērgļu dzelzceļa maršrutiem. Pašlaik neredzu iemesla slēgt nedz šīs, nedz kādas citas līnijas.

Bet ja tomēr vairākums nobalsos pret iestāšanos - vai tad 21. septembra rītā ceļu projektus varēsim ielidināt miskastē?

Pilnīgi skaidrs, ka nedabūsim ne Kohēzijas, ne strukturālo fondu naudu, un nezinu arī, vai mums izdotos pabeigt iesāktos ISPA projektus. Tādēļ es gribētu pajautāt - vai ir kāda cita savienība vai valsts, kas Latvijai varētu sniegt tikpat lielu vai vēl lielāku atbalstu?

Dažs labs balsos pret iestāšanos arī tādēļ, ka zaudēsim latu - nacionālo valūtu un nacionālā lepnuma avotu.

Jā, lata galu daudzi cilvēki negrib piedzīvot, un es pilnīgi piekrītu, ka mūsu nacionālās valūtas mūžs bija ļoti veiksmīgs. Tomēr lata izcilā stabilitāte daļēji izskaidrojama tieši ar to, ka pasaules finansisti allaž izpratuši, kādā virzienā attīstās Latvija, - mēs skaidri deklarējām un arī darbos pierādījām, ka virzāmies uz Eiropas Savienību. Turpretī nedz pasaule, nedz, šķiet, mēs paši to vairs 21. septembrī nesapratīsim, ja durvis uz Eiropu būsim aizcirtuši. Man ir daudz vairāk bažu, ka finansiālas problēmas mūs sagaida šajā “nē”, nevis “jā” balsojuma variantā.

Tie vecāka gadagājuma ļaudis, kurus nesatrauc makroekonomiskas un globāli politiskas ķibeles, jautā - kāpēc man jāatbalsta iestāšanās, ja tādēļ manai pensijai nepieliks ne latu.

Kad Latvija saņems jau pieminēto Eiropas Savienības palīdzību ceļiem un pārējām jomām, valsts varbūt varēs ietaupīt savu naudu, ko agrāk ziedoja šiem mērķiem, un novirzīt to sociālajām vajadzībām. Tostarp arī pensijām. Turklāt pašlaik Eiropas Konventa sociālā grupa nepārprotami apspriež jautājumu, vai nodrošināt garantētu sociālo minimumu visu dalībvalstu iedzīvotājiem...

Vai tiešām būs visiem vienlīdzīgas eiropensijas?

Es negribu pārsteigties ar vieglprātīgiem apgalvojumiem. Taču pati šāda jautājuma izvirzīšana ir ļoti interesanta. Pastāv zināmas iespējas, ka šādas nostādnes parādīsies jaunajā Eiropas pamatlīgumā.

Kad to izlems?

Iespējams, ka šā gada otrajā pusē. Taču es vēl gribu ko piebilst pensionāriem - viņu pensijas taču nekļūs lielākas arī tad, ja viņi nobalsotu pret iestāšanos Eiropas Savienībā! Toties tad var sašūpoties lats, no kā vispirms cietīs tieši trūcīgākie.

Un galu galā vēl viens, varbūt vissvarīgākais apsvērums. Gribu izteikt visu cieņu cilvēkiem, kas nodzīvojuši savu mūžu ļoti grūtos laikos un apstākļos, taču Eiropas Savienības jautājums vislielākajā mērā skars ne tik daudz viņus pašus, cik viņu bērnus un mazbērnus, jo mēs izšķirsimies par Latvijas nākotni daudzus, daudzus gadus uz priekšu. Tāpēc es par 20. septembra balsojumu pensionāriem saku - balsojiet tā, kā balsos jūsu dēli, meitas, mazmeitas un mazdēli, tāpēc, ka būtībā tas būs balsojums par jūsu ģimenes un visas sabiedrības nākotni.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Andiņa intervijas “Zīle negrib Lukašenko apsveikumu”