Par plaši atvērtajām Eiropas durvīm

Ekonomikas ministrs Juris Lujāns:

Foto: A.F.I.

Patlaban aktuālākais ir pārliecināt Latvijas iedzīvotājus, ka mūsu piederība Eiropai pašreizējā brīdī galvenokārt ir ģeopolitiska un vēsturiska realitāte. Savukārt mūsu pretendēšana uz Eiropas valsts statusu jāpastiprina ar spēcīgiem ekonomiskiem argumentiem. Nedrīkst aizmirst Latvijas iedzīvotājiem svarīgus faktorus:

• demogrāfiskais. Atbilstoši datiem 2002. gada sākumā, gandrīz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir darbnespējīgā vecumā. Šīs vecuma grupas cilvēku konservatīvisms ir pilnīgi loģisks: viņi uzticēja valstij rūpes par sevi un cer, ka valsts budžetā būs pietiekami līdzekļu, lai nodrošinātu pensionāriem 21. gadsimtam atbilstošu dzīves apstākļus;

• lauksaimnieciskais. Mūsdienu Eiropai, no vienas puses, raksturīgs augsts urbanizācijas līmenis. Tādu valstu kā Vācija un Francija, Nīderlande un Austrija lauku iedzīvotājiem šodien ir pieejamas faktiski visas pilsētniekiem raksturīgās ērtības - ar visiem to plusiem un mīnusiem. Pilsētas dzīves negatīvajai pusei diemžēl raksturīga agresivitāte, kas dara uzmanīgu veselīgi domājošu Latvijas lauksaimnieku. No otras puses, lauksaimniecības ražošana ES valstīs produktivitātes ziņā būtiski pārsniedz Latvijas lauksaimniecību. Latvijas lauksaimnieciskās ražošanas samazināšanās drauds līdz naturālās saimniekošanas apjomam ir diezgan reāls, tāpēc urbanizācijas tālākās paplašināšanās draudi, ES valstu lauksaimniecības produkcijas iespējamā parādīšanās Latvijas tirgū mūsu zemnieku optimismu nepalielina;

• globalizācija. Internetā ievīstītā pasaule šodien integrējas vairs ne tik daudz valstu un tautu, cik personiskā līmenī. Mūsdienu Latvijas jaunatne ir ieguvusi spēcīgu instrumentu, ar kura palīdzību iziet pasaules preču un pakalpojumu tirgū. Interneta sniegtās iespējas izglītotiem un ambicioziem cilvēkiem paver lieliskas iespējas dzīvot un atpūsties jebkurās pasaules vietā. Tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties, ka saistības, ko Latvija uzņemsies, iestājoties ES, būtībā tikai pastiprinās valsts iedzīvotāju konkurētspēju. Protams, tas nenotiks automātiski, bet gan kā nepieciešamība strādāt tā, kā pieņemts Eiropā, tas ir, regulāri, intensīvi un kvalitatīvi. Bet tas nenozīmē, ka infantili cilvēki, lai arī jauni un ļoti spējīgi, var nepieņemt uzaicinājumu Latvijai iestāties ES.

Te nebūt nav nosaukti visi faktori, pēc kuriem vadīsies referenduma dalībnieki 2003. gada rudenī. Tajā pašā laikā pat tikai šo iemeslu minēšana apliecina izvēles nopietnību starp jā un nē. Līdz šim lielākā daļa valstu, kas tika uzaicinātas ES, teica jā, kaut gan bija arī izņēmumi.

Daudzas valstis - iestāšanās kandidātes ES - pēc iedzīvotāju materiālās labklājības rādītājiem atpaliek pat no mazāk attīstītām ES dalībvalstīm. Tāpēc arī dzirdami politiķu solījumi paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni uzreiz pēc iestāšanās ES. Taču šādi solījumi ir atklāts populisms. Iespēja (bet ne garantija!) strādāt un garantija (bet ne iespēja!) saņemt samaksu par saražoto produkciju vai pakalpojumu ir tā, kas vada veselīgi domājošu cilvēku, kurš tiecas uz ES. Neatkarīgi no tā, kādu - bagātu vai nabadzīgu - valsti viņš pārstāv.

Gribu pievērst uzmanību Latvijas tautsaimniecības sasniegumiem: 2001. gadā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standartiem sasniedza 7710 eiras, bet pieaugums pret 1997. gadu bija 47,4 procenti. Tas ir visaugstākais pieauguma temps starp visām kandidātvalstīm. Lai gan pat tik acīmredzami ekonomiskās attīstības panākumi pagaidām nav nodrošinājuši Latvijai pārsniegt 50% robežu no ES valstu vidējā līmeņa.

ES dalībvalstu iekšējās robežas tika atvērtas 1993. gada 1. janvārī: iekšējais vienotais tirgus šajos 10 gados nodrošinājis ES uzņēmumu konkurētspēju pasaules tirgū: ES eksports uz citām valstīm pieaudzis no 415 miljardiem eiru 1992. gadā līdz 985 miljardiem eiru 2001. gadā; ar katru gadu iekšējais vienotais tirgus paplašinās uz jauniem sektoriem. Tādējādi dažos gadījumos izteikti pazeminājušās telekomunikāciju un enerģijas izmaksas; ES dalībvalstu valdību izsludinātie konkursi par preču un pakalpojumu iepirkumu iekšējā vienotajā tirgū dod iespējas pieteikties visiem tirgus dalībniekiem, arī no citām dalībvalstīm. Tas nodrošina iespēju, pirmkārt, izvēlēties visatbilstošāko konkurētspējīgāko pretendentu uz valsts iepirkumu, otrkārt, ievērojami ietaupīt budžeta līdzekļus, ko novirza izglītībai, veselības aprūpei un pensijām; iekšējā vienotajā tirgū konkurences dēļ cenas ļoti daudzām precēm ir samazinājušās, un patērētājam ir pieejams daudz plašāks un kvalitatīvāks preču un pakalpojumu klāsts.

Konkurence par klientu maciņiem, precīzāk, par viņu naudas līdzekļiem banku kontos spēj radīt brīnumus. Cenšoties paplašināt realizācijas tirgus, kapitāls šodien var brīvi šķērsot jebkuras valsts robežas. Savukārt Latvijas iekļaušanās ES vienotajā tirgū vienkāršos ārvalstu kapitāla ieguldīšanu Latvijas tautsaimniecībā. Taču par visu ir jāmaksā. ES dalībvalsts iemaksas šīs organizācijas budžetā ir atkarīgas no valsts budžetā iekasētā pievienotās vērtības nodokļa apjoma. Saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem Latvijas maksājumu apjoms ES budžetā tuvākajos gados būs 120-130 miljoni eiru. Savukārt izdevumu Latvijas adaptācijas ES nodrošināšanai plānoti ievērojami lielāki. 2004. gadā Latvija no ES budžeta saņems 195 miljonus, 2005. gadā - 292 miljonus, bet 2006. gadā - 338 miljonus eiru. Panākot pozitīvu lēmumu no visām ES dalībvalstīm ratifikācijas procesā, kā arī tautas nobalsošanā Latvijā, mūsu valsts par ES dalībvalsti varētu kļūt 2004. gada 1. maijā. Pēc ilga un gara ceļa Latvija ir nonākusi līdz likumsakarīgam galamērķim, un tagad mums ir jāpieņem galīgais un vienlaikus visatbildīgākais lēmums - spert nākamo soli un ieiet par plaši atvērtajām ES durvīm vai arī palikt ārpusē.

“KAPITĀLS”; pēc J. Lujāna raksta “Pievienoties vai nepievienoties?”