Kad uz jums caur gadsimtu raugās lībieši

Latvijas Kara muzejā ir atklāta izstāde “Lībiešu tautas kultūra.

Fotogrāfijas no Kurzemes lībiešu ciemiem 1902. – 1927.”

Somijas vēstniecības dāvinājums Pētera Didrihsona mazmeitai Valdai Šuvcānei: lielirbnieki 1912.gadā Vilho Seteles fotoattēlā — raksta autores vecvectēvs lībiešu zvejnieks Pēteris Didrihsons un folkloras teicējs Didriķis Dambergs

Somijas vēstniecībā 2003.gada 17.februārī svinīgajās vakariņās par godu izstādes atklāšanai: Somijas Muzeju pārvaldes ģenerāldirektors Henriks Liliuss, lībiešu vēsturniece Valda Šuvcāne un Somijas vēstniece Latvijā Kirsti Eskilainena

Mani ļoti iepriecināja “Latvijas Vēstneša” 20.februāra numurā publicētā reportāža par Latvijas Kara muzejā atklāto fotogrāfiju izstādi “Lībiešu tautas kultūra. Fotogrāfijas no Kurzemes lībiešu ciemiem 1902. – 1927.”. Tāpēc par pašu izstādi sīkāk nestāstot, es kā lībiete gribētu vien dalīties savos iespaidos un pārdomās.

Lībiešiem ir laimējies, ka somu un igauņu pētnieki, kas 20.gadsimta sākumā ieradās Ziemeļkurzemes lībiešu ciemos, bija bruņoti arī ar fototehniku un tādējādi fotogrāfijās ir saglabājuši nākamajām paaudzēm uzskatāmas liecības par mūsu senču dzīvi 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas tad bija šie zinātnieki, kuriem mēs varam pateikties par iespēju redzēt savus senčus un viņu ikdienu šais fotodokumentos?

Lībiešu valodas un tautas pētīšana sākās samērā vēlu — tikai 19.gadsimta vidū. 1846.gada vasarā ekspedīcijā pie lībiešiem un krieviņiem devās ievērojamais somu tautības vēsturnieks un valodnieks, Pēterburgas akadēmiķis Anderss Johans Šēgrēns (1794-1855) kopā ar gleznotāju Augustu Pecoldu (1794-1859). Mākslinieks zīmēja etnisko grupu raksturīgākos tipus, apģērbus, darba un sadzīves ainas. Viņa zīmētie portreti dod pirmo vizuālo priekšstatu par lībiešiem un pēdējiem krieviņiem (votiem) pirms 150 gadiem.

1901. un 1902. gadā Somijas Nacionālā muzeja Etnogrāfijas nodaļas intendants Aksels Olavs Heikels (1851 – 1924) apmeklēja Krievijas Baltijas jūras provinces un Setukiju. 1902. gada ekspedīcijā, kad viņš iepazinās arī ar lībiešu apdzīvoto teritoriju Ziemeļkurzemē no Miķeļtorņa līdz Kolkai, etnogrāfam līdzi bija fotoaparāts. Tādējādi var uzskatīt, ka tās bija pirmās lībiešu fotogrāfijas.

Fotoarhīvā A. O. Heikela fotogrāfiju kolekcija ir neliela – tur ir dažas lībiešu sieviešu fotogrāfijas un pāris senu ēku uzņēmumu. Izstādei atlasītās A. O. Heikela fotogrāfijas uzskatāmi atspoguļo pagājušā gadsimta sākuma lībiešu tautastērpa vēsturiskās īpatnības.

Somu valodnieks Ēmils Nestors Setele (1864- 1935) pirmo reizi pie Kurzemes lībiešiem bija 1888. gadā. Kopā ar filozofijas maģistru, vēlāk profesoru Emīlu Arvi Sārimā (1888 – 1966) un savu dēlu studentu Vilho Seteli (1892 – 1985) viņš devās jaunā ekspedīcijā 1912. gadā, lai pārbaudītu un precizētu 1888.gada lībiešu valodas savākumus, kā arī turpinātu lībiešu valodas paraugu un etnogrāfisko priekšmetu vākšanu. Ekspedīcija ilga apmēram vienu mēnesi. Ceļojums sākās 26.jūnijā Ventspilī, no kurienes pētnieki ar motorlaivu devās uz Miķeļtorni, pēc tam turpinājās gandrīz visos lībiešu ciemos un beidzās Kolkā jūlija beigās. Profesors Setele valodas paraugus pierakstīja tradicionālā veidā, bet viņa dēla Vilho rīcībā bija fotoaparāts un parlogrāfs, ar kura palīdzību tika pierakstītas dziesmas. Šīs ekspedīcijas laikā zinātnieki ieguva etnogrāfiskus priekšmetus, dziesmas, nostāstus, pasakas un lībiešu valodas paraugus, bet Vilho Setele uzņēma daudzas etnogrāfiskas fotogrāfijas un lībiešu portretus. V. Seteles lībiešu fotogrāfiju kolekcija ir vislielākā un, manuprāt, kvalitatīvākā no Somijas Muzeja pārvaldes fondos esošā lībiešu fotoarhīva. Tās ir arī laika ziņā visagrākās fotoliecības, kurās ģeogrāfiski un tematiski tik plaši dokumentēta lībiešu kultūra.

Attēlos redzami lībiešu ciemu iedzīvotāji, ēkas, darbarīki un dažādas tradicionālās nodarbes. Liela nozīme ir tam, ka V. Setele precīzi dokumentējis katrā fotogrāfijā redzamo. Īpaši nozīmīgi tas ir cilvēku un veselu grupu fotogrāfijās, kur katra persona ir atšifrēta un daļai ir uzrādīts arī vecums. Gribas uzsvērt, ka V. Seteles fotogrāfijām ir arī vērā ņemama mākslinieciskā kvalitāte, tām nav gadījuma raksturs. Lielākajā daļā fotogrāfiju kadrs ir izvēlēts vai arī iekārtots tā, ka attēls sniedz maksimālo – gan lielisku kultūrvēsturisko informāciju par to laiku un ļaudīm, gan arī māksliniecisku baudījumu. Lielākā daļa no izstādē redzamajām fotogrāfijām ir ņemtas tieši no V. Seteles kolekcijas.

Lībiešu kultūras vērtību saglabāšanā sevišķi nopelni ir somu valodniekam, Helsinku un Tērbatas universitātes profesoram Lauri Einaram Ketunenam (1885 – 1963) un igauņu valodniekam, folkloristam, filoloģijas zinātņu doktoram Oskaram Loritsam (1900 -1961). Viņi iemācījās lībiešu valodu, turpināja veidot lībiešu rakstību, vāca lībiešu valodas un folkloras materiālus, iedziļinājās lībiešu problēmās un palīdzēja viņu tautiskajos centienos. Abi zinātnieki ir publicējuši ļoti nozīmīgus darbus par saviem pētījumiem lībiešu valodas jautājumos un folklorā.

Profesors Lauri Ketunens kopā ar studentu Oskaru Loritsu pirmoreiz lībiešu ciemos ieradās 1920.gada maija beigās. Nākamajās vasarās viņi diezgan regulāri ieradās jūrmalas ciemos un pētīšanas darbus turpināja. Lauri Ketunens fotografēja dzīvi lībiešu ciemos 1920., 1921., 1923. un 1925. gadā, pavisam vienpadsmit reizes apmeklējot lībiešu jūrmalu. Arī viņa fotogrāfiju kolekcija glabājas minētajā arhīvā. L. Ketunena uzņemtās fotogrāfijas plaši atspoguļo lībiešu jūrmalas ciemu dzīvi, tās cilvēkus. Viņa skats caur objektīva aci ir spējis ne tikai dokumentēt, bet iemūžināt izvēlēto sižetu labā mākslinieciskā kvalitātē. Diemžēl daļā fotogrāfiju redzamās personas zinātnieks nav atšifrējis, un tas rada zināmas grūtības lībiešu kultūrvēstures pētniekiem.

Igauņu etnogrāfs, Igaunijas tautas muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītājs Ferdinands Leinboks - Linnuss (1895-1942) etnogrāfijas pētīšanas nolūkos lībiešu jūrmalā uzturējās vairākkārt. 1927. gada vasarā viņš īpaši pievērsās lībiešu biškopju darba atspoguļošanai. Pēdējo reizi etnogrāfs apmeklēja lībiešu ciemus 1939.gada vasarā, kad piedalījās pirmās igauņu etnogrāfiskās filmas “Diena lībiešu jūrmalā” uzņemšanā. F. Leiboka - Linnusa fotogrāfijas ir redzamas izstādes sadaļā par dravniecību.

2000. gada rudenī vairākas dienas pavadīju Somijas Muzeju pārvaldes fotoarhīvā, kur iepazinos ar lībiešu fotogrāfiju kolekciju. Nemanīju, kā skrien laiks, jo katru attēlu rūpīgi aplūkoju, pierakstīju tajā redzamo, izvērtēju tā kvalitāti. Man tas bija emocionāls pārdzīvojums – lūkoties jau aizsaulē aizgājušo ļaužu sejās. Viņu vārdus vēl glabā tās puses ļaužu atmiņa, viņu stāstītās teikas un pasakas, kā arī uzraksti kapsētās. Vēlāk izrādījās, ka esmu raudzījusies arī sava vecvectētiņa sejā, kuru nekad nebiju redzējusi. Jutos pateicīga somu un igauņu zinātniekiem, kas vēl paspējuši iemūžināt lībiešu jūrmalu un tās ļaudis. Vienlaikus kremta doma, ka šīs unikālās fotogrāfijas nekad nav skatītas Latvijā. Manī nobrieda apņemšanās atrast veidu, kā šo fotokolekciju vai vismaz tās kvalitatīvāko daļu atgādāt uz Latviju. Izveidoju vēlamo fotogrāfiju sarakstu un ierosināju Līvu savienības vecākajam Aldim Ermanbrikam lūgt palīdzību Somijas vēstniecībā, ko viņš arī darīja. Somijas vēstniecība uzņēmās rūpes projektu īstenot. Tas prasīja divus gadus. Svinīgajās vakariņās par godu šim abām pusēm tik nozīmīgajam kopprojektam Somijas vēstniece Latvijā Kirsti Eskilainena uzsvēra, ka projekta īstenošana prasīja lielas pūles un tas izdevās, pateicoties Somijas Muzeju pārvaldes, Somijas Izglītības ministrijas un Somijas vēstniecības Latvijā sadarbībai. Milzīgu darbu projekta veidošanā ir ieguldījušas izstādes tiešās veidotājas - noformētāja Maiku Soveri un tekstu gatavotāja Marja Lēna Kāsalainena. Visus tekstus lībiešu valodā tulkoja lībietis Valts Ernštreits. Izstādes veidošanā kā konsultante piedalījās arī lībiete Valda Šuvcāne, kas pārskatīja fotogrāfijas un tekstuālo materiālu, un novērsa kļūdas un neprecizitātes, kas bija ieviesušās personu vārdos, uzvārdos, to rakstībā, vietvārdos un mājvārdos, darbarīku apzīmējumos jau tajos laikos, kad somu zinātnieki iemūžināja lībiešu jūrmalu fotogrāfijās. Gribu uzsvērt, ka man kā lībietei ir svarīgi, ka ekspozīciju paskaidrojošais teksts ir gan latviešu, gan arī lībiešu valodā. Tā ir cieņas izrādīšana tautai, kurai dzimtās valodas zinātāju ir palicis nedaudz. Arī tas, ka ikviens izstādes apmeklētājs var vismaz redzēt un varbūt pat pamēģināt ielauzīt mēli svešajās skaņās, ir ievērības vērts.

Pateicoties jauno laiku tehniskajām iespējām, izstādes ekspozīcija izkārtota uz viegli pārvietojamām plastikāta planšetēm, kurās ļoti kvalitatīvi iestrādāta 141 fotogrāfija un tekstuālais materiāls. Tas nodrošinās ekspozīcijai drošu gaitu pa iespējamām izstādes vietām Latvijā, kā arī labas glabāšanas un eksponēšanas iespējas, lai šis unikālais dāvinājums ilgus gadus spētu liecināt par dzīvi un cilvēkiem toreizējā lībiešu jūrmalā. Jo svarīgi tas ir arī tāpēc, ka pašreizējās nepārdomātās un reizēm pat postošās izmaiņas Ziemeļkurzemes piekrastes apbūvē iznīcina mūsu senču gadsimtos veidoto unikālo kultūrvēsturisko vidi. Varbūt iepazīšanās ar šīm vēsturiskajām fotoliecībām liks aizdomāties par lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas un respektēšanas nepieciešamību tiem ļaudīm, kas ir atbildīgi par to, kādu šo Ziemeļkurzemes skaisto piekrasti mēs atstāsim nākamajām paaudzēm.

Izstāde ir dāvinājums Līvu savienībai. Dāvinājuma akts svinīgi tika parakstīts 17. februāra vakarā Somijas vēstniecībā. Līvu savienības vārdā to parakstīja tās vecākais Aldis Ermanbriks, no dāvinātāju puses – Somijas Muzeju pārvaldes ģenerāldirektors Henriks Liliuss. Tuvākajā nākotnē ekspozīcijai būs ceļojošās izstādes raksturs. Kara muzejā izstādi slēgs 30. martā, bet 2.aprīlī tā būs skatāma Latviešu biedrības namā sakarā ar Līvu savienības 80 gadu jubileju. Domājams, kādu laiku ekspozīcija atradīs mājvietu Livonijas pilī Ventspilī. Vasarā tā greznos Lībiešu svētkus Mazirbē. Iespējams, ka pēc tam to savā aprūpē uz kādu brīdi pārņems Kolkas lībiešu kultūrvēsturiskais centrs “Kūolka”.

Somi izdarījuši to, kas mums pašiem līdz šim nebija izdevies, — viņi izveidojuši pastāvīgu kultūrvēsturisko ekspozīciju par Ziemeļkurzemes lībiešiem. Labi pārskatāmā un tematiski lietpratīgā izkārtojumā somu zinātnieku fotogrāfijas sniedz plašu un arī emocionālu ieskatu tā laika lībiešu kultūrā un ikdienā. Šai ekspozīcijai turpmāk būtu jābūt goda vietā Lībiešu tautas namā Mazirbē, kuru 1939. gadā mums palīdzēja uzcelt arī somu tauta.

Paldies somiem par to!

Mēnešraksta “Līvli”

redaktore Baiba Šuvcāne — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Baiba Šuvcāne