Visu mūžu latvietis, ar ticību tautas nākotnei

Otrajās Lieldienās Kinogalerijā notika dzejniekam Andrejam Eglītim veltītās dokumentālās filmas "Degošā dvēsele" pirmizrāde

Filma tapusi "Studijā 2", kuras vadītājs Zigurds Vidiņš ir arī tās režisors un operators. Tā ir otrā daļa triloģijā, kuras pirmā filma "Sirpis un āmurs" ar Eduardu Berklavu centrā stāstīja par Latvijas okupācijas gadiem, bet trešā filma, kam dots nosaukums "Gaismas ceļā", vēstīs par Atmodu, par gara un ticības uzvaru pār naidu, meliem un apspiestību. Tās centrā būs tādi Latvijas brīvības saucēji kā Broņislava Martuževa, Lidija Lasmane–Doroņina, Viktors Kalniņš, Helēna Celmiņa, un Jānis Rožkalns un Andrejs Eglītis.

Nosaukumu šai otrajai filmai — par gara, dvēseles un ticības spēku, kas atklājas dzejnieka Andreja Eglīša personības portretējumā un viņa izlolotā Latviešu nacionālā fonda darbības raksturojumā, Zigurds Vidiņš izlasījis Kārļa Skalbes "Mazajās piezīmēs", 1919.gadā rakstītajās rindās par to, ka "katrai tautai iet pa priekšu kāda degoša sirds", kura rāda tautai ejamo ceļu un par kuru nevienam burvim nav varas. Andrejs Eglītis to sev raksturīgā, mazliet ironiskā garā tikai mazliet pielabojis: "Sirds nebūs īstais vārds. Sirds man jau veca un slima. Un visi runā par sirdi. Labāk lai būtu dvēsele, tā jau nenoveco. Degošā dvēsele."

Šī degošā dvēsele ir viens no filmas atslēgas vārdiem. Tam piebalso gleznotājas Birutas Baumanes izteiktā atziņa: "Man Andrejs Eglītis ir daļiņa no īstās Latvijas."

Kā daļiņa no īstās Latvijas cauri piecdesmit okupācijas gadiem tautas atmiņā un izjūtā dzīvoja Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāte "Dievs, Tava zeme deg!", kurā spēcīgāk par nāves draudiem skan grēksūdzes un piedošanas aicinājums ar kulmināciju Lūgšanā. Veidojot filmas skanisko audumu, Mārtiņš Brauns izmantojis ierakstu no kantātes pirmatskaņojuma Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā 1944. gada 15.martā, kad dziedāja Reitera koris, Milda Brehmane–Štengele, Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra un pie ērģelēm bija Lūcija Garūta. "Mūsu Tēvs" varenais skanējums filmā padara divtik dramatisku ainu ar degošo grāmatu. Tā ir patiesa liecība par Andreja Eglīša dzejoļu krājumu "Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā", kas iznāca trimdā 1972. gadā un pēc tam piedzīvoja trīs atkārtotus izdevumus, bet okupētajā Latvijā 1974. gadā tika iznīcināts kopā ar Bībeli un Edgara Dunsdorfa Latvijas vēstures grāmatu.

Ļoti lielu vietu Andreja Eglīša dzīvē un lielu vietu arī filmā ieņem Latviešu nacionālais fonds, ko dzejnieks kopā ar domubiedriem izveidoja 1947.gadā un kas joprojām turpina savu svētīgo darbību Stokholmā. Nebrīves gados tas visai pasaulei sniedza patiesu informāciju par stāvokli okupētajā Latvijā un pirmais nodeva atklātībai izvesto sarakstus. Tas ir labdarības fonds, un visi fonda darbinieki strādājuši un strādā bez jebkādas atlīdzības, jo pretējā gadījumā prāva daļa saziedoto līdzekļu būtu jāsamaksā nodokļos. Iztiku pelnot grūtā darbā (filmā dzejnieks min ķieģeļu kraušanu, darbu saldējuma fabrikā un uz dzelzceļa), viss pārējais laiks gadu no gada atdots fondam — ziedojumu vākšanai pa visu pasauli ("Es esmu lūdzis naudu fondam kā vispēdīgais ubags!"), iespieddarbu organizēšanai un iespiestās produkcijas izplatīšanai. Filmā dzejnieku redzam ar lieliem grāmatu saiņiem, kas no fonda mītnes tiek nesti uz pastu nosūtīšanai uz dažādām adresēm. Viņa komentārs ir īss: "Kādam jau tas jādara! Pa šiem gadiem būšu tā pārnēsājis vismaz piecdesmit tonnas grāmatu." Kopš Latvija ir atkal brīva un dzejnieks ir atgriezies mājās, darbu Stokholmā turpina Māra Strautmane. Viņa bija arī starp filmas pirmizrādes skatītājiem un apliecināja, ka fonds joprojām čakli strādā, sniedzot palīdzību Latvijas lauku skolām un trūcīgām daudzbērnu ģimenēm.

Ļoti spēcīgi un reizē intīmi skatītāju uzrunā kadri, kas rāda Andreja Eglīša atgriešanos tēvzemē: dzejnieks pie Doma baznīcas, kur tikko izskanējusi viņa kantāte "Dievs, Tava zeme deg!", un skolu jaunatnes Dziesmusvētkos, kur kopkoris dzied Ilzes Arnes dziesmu ar viņa dzeju "Turiet savu zemi ciet", dzejnieks ar ziediem pie Brīvības pieminekļa un Janvāra barikāžu piemiņas vietās, un svinīgajā sarīkojumā Nacionālajā teātrī, kur viņš kā viens no pirmajiem kopā ar Vizmu Belševicu, Haraldu Medni, Leonīdu Vīgneru, Eduardu Pāvulu un citiem apbalvotajiem saņem tikko atjaunoto Triju Zvaigžņu ordeni. Un tad Andreju Eglīti redzam dzimtajā pusē Ļaudonas "Siliešos", kur viņam šūpulis kārts, Krusta kalnā, kur izloloti nākotnes sapņi par augstām skolām Rīgā. ("Es biju gājēju bērns, tēvs Pirmajā pasaules karā bija pazudis, un es Rīgā pabeidzu tikai tehnikumu, bija pašam maize jāpelna. Bet tagad iepretim tai vietai, kur toreiz atradās tehnikums, ir Zinātņu akadēmija, un es esmu kļuvis par akadēmijas goda locekli.") Pārdomu brīdis klusā lauku kapsētā Aiviekstes krastā, kur 1992. gada vasarā tika atklāts piemineklis dzejnieka mātei. ("Iedams pasaulē, es vienmēr esmu dzīvojis ar viņu un man vienmēr ir licies, ka mani pavada mātes acu skats.") Veltījuma dzejolī "Ļaudona" ir rindas:

Ar šo slāpi pēc gara gaismas viņš aizgāja pasaulē. Kad gaismas ceļu aizšķērsoja karš un tēvzeme tika okupēta, viņa neremdināmā brīvības slāpe izlauzās dzejā ("Katrā manā dzejolī ir doma par brīvu Latviju.") un nesavtīgajā darbībā Latviešu nacionālajā fondā. "Es vienmēr esmu gribējis būt mājās,/ Es nevaru citur būt./ Tauta ir manas mājas./ Tās nevar citur būt." Ar šo slāpi pēc savas tautas, pēc savām īstajām mājām dzejnieks 1998. gada 13. augustā atgriezās dzimtenē. Šis datums filmā nav īpaši atzīmēts, jo savā garā dzejnieks jau sen bija atgriezies un patiesībā nekad nejutās no Latvijas šķirts. Par to arī filma. Pats Andrejs Eglītis pēc tās noskatīšanās skatītājus uzmundrināja: "Neesiet tik bēdīgi! Latviešu vēl ir vairāk par miljonu. Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam un dzīvosim!" Bet vēlāk viņš sacīja: "Tas dziļais klusums pēc pēdējiem kadriem laikam nozīmēja, ka filma nav atstājusi cilvēkus vienaldzīgus. Te parādīta manas dzīves politiskā daļa, tas, kā es esmu cīnījies un cīnos par Latvijas brīvību."

Filma par Janvāra barikādēm, ko uzņēma "Studija 2", tika tiražēta un izplatīta Latvijas skolās. Vai uz kaut ko tādu var cerēt arī šī filmu triloģija un filma par Andreju Eglīti? Par to pēc pirmizrādes interesējās skolotājas no Ugāles un Kazdangas. Kad jautāju Imantam Ziedonim, vai viņš varētu to ieteikt rādīšanai skolās, dzejnieks atbildēja: "Filmā labi atklājas Andreja Eglīša personība, viņa latvietība. Būtu ļoti labi, ja skolēni to redzētu. Bet jautājums jāskata plašāk: skolās jārāda tādas filmas kā šī un jādara vēl daudz kas cits, ko visu kopā var saukt par patriotisko audzināšanu."

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore