Lai Latvijā ikviens cilvēks justos piederīgs, saprasts un cienīts

Nils Muižnieks, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās, — “LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Pirmoreiz Latvijas neatkarības pastāvēšanas12 gados ir izveidots ministra amats sabiedrības integrācijas jautājumos. Kādēļ tieši tagad? Vai situācija sabiedrības integrācijas jomā ir tik bēdīga?

— Es domāju, situācija nav slikta, bet tā varētu būt labāka. Es nepiedalījos diskusijās, kad veidojās valdība, bet jautājums bija, vai mēs ieiesim Eiropas Savienībā (ES) kā sašķelta vai tomēr kā vienota sabiedrība. Vai Latvijā ikvienam ir piederības sajūta, vai vara ir pietiekami integrēta ar tautu. Atbildes liecināja, ka te ir daudz darāmā, un ir vajadzīga politiski atbildīga persona, kas virzītu un pārraudzītu integrācijas procesu.

Veidojot savu ministriju, mēs pārņēmām daudzus jautājumus no citām ministrijām un valsts institūcijām, piemēram, jautājumus, kas saistīti ar “Lībiešu krasta” attīstību, kas bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā. Naturalizācijas pārvaldē bija mazākumtautību nodaļa. Taču daudzi mazākumtautību pārstāvji ir pilsoņi, kāpēc ar viņu problēmām būtu jānodarbojas Naturalizācijas pārvaldei? Būtisks mūsu darba virziens būs pilsoniskās sabiedrības veidošana, domājot, kā nevalstiskās organizācijas iesaistīt valstij svarīgu lēmumu pieņemšanā. Integrācijas programmā tiek īpaši akcentēta pilsoniskā līdzdalība.

— Jūs esat teicis, ka gribētu rehabilitēt jēdzienu “integrācija”. Ko tas, jūsuprāt, nozīmē, kādas vērtības tas ietver?

— Pirmkārt, integrācija ir process. Tā ir dažādu sociālo grupu sadzīvošana, strādājot un būvējot demokrātisku valsti kopā, nevis blakus.

Integrācija ietver tādas vērtības kā sadarbību, aktīvu līdzdalību un, kas ir ļoti būtiski, iecietību pret citādo. Latviešu valoda integrācijas procesā ir ne tik daudz mērķis, kā līdzeklis, jo bez latviešu valodas zināšanām Latvijā ir ļoti grūti sadarboties un līdzdarboties sabiedriskajos procesos.

— Jūs minējāt, ka integrācijai ir būtiska iecietība pret citādo. No tolerances viedokļa, vai mūsu sabiedrība ir gatava integrācijai?

— Kopumā sabiedrībā ir diezgan pretrunīga aina. Daudzās jomās mūsu sabiedrība ir ļoti iecietīga, latviešiem ir senas līdzāspastāvēšanas tradīcijas ar citām tautībām. Ekstrēmistu grupējumi Latvijā ir ļoti vāji. Tāpat izplatītas ir etniski jauktas laulības, kas liecina, ka nav krasas polarizācijas sabiedrībā.

Tomēr socioloģiskās aptaujas liecina, ka ir liela distance starp dažādām etniskām grupām. Neviennozīmīga ir attieksme pret čigāniem, tumšādainiem cilvēkiem un ebrejiem. Sabiedrībā ir diezgan neiecietīga attieksme pret tādām sociālām grupām kā imigranti un homoseksuālisti. Tā ka mums vēl ir diezgan daudz darāma, lai sabiedrībā ikviens justos piederīgs, justu, ka viņu ciena un viņš var justies droši. Pēdējos gados es esmu piedalījies vairākos Eiropas Padomes un ANO rīkotajos pasākumos pret rasismu, neiecietību un ksenofobiju. Un 4. aprīlī arī Latvijā sadarbībā ar Eiropas Padomi notiks liela konference “Sabiedrības integrācija — iecietības veicināšana”. Tajā arī paredzēts apspriest, kā Latvijas likumdošana veicina diskriminācijas novēršanu. Šī konference varētu būt pirmais solis pirms Nacionālā rīcības plāna pret rasismu un neiecietību izstrādes. Rasisms ir ne tikai aizspriedumi pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu, bet Latvijas gadījumā arī lielkrievu šovinisms, rusofobija un antisemītisms.

— Latvijas sabiedrībā diemžēl arī attieksme pret bēgļiem ne tuvu nav tik labvēlīga kā, piemēram, Zviedrijā. Kā veicināt toleranci sabiedrībā?

— Tas ir ilgs un grūts process. Ir jāsaprot, ka tuvākā laikā nav gaidāms liels imigrantu vai bēgļu pieplūdums Latvijā. Taču, ja iestāsimies ES, mums būs arvien biežāki kontakti ar citu kultūru, reliģiju un ādas krāsas cilvēkiem, piemēram, kultūrā, ekonomikā, tūrismā. Un tad būtisks būs jautājums, kā ar šiem cilvēkiem sadzīvot, kā sastrādāties vienā uzņēmumā. Mums būs jāiemācās cienīt šos cilvēkus. Tas ir izglītības, kultūras pieredzes un kontaktu biežuma jautājums.

— Runājot par etnisko integrāciju — jūs atbalstāt Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikāciju. Sabiedrībā, tai skaitā koalīcijas partneru starpā, pret to ir polāra attieksme. Kas, jūsuprāt, cilvēkos izraisa nepatiku pret konvenciju un kāpēc to tomēr vajadzētu ratificēt?

— Es domāju, nepatiku izraisa neinformētība, cilvēkus baida tas, ka kāds varētu Latvijai ko uzspiest. Konvencijas būtība ir vispārēju principu uzskaitījums — nevajadzētu asimilēt mazākumtautības, diskriminēt tās, vajadzētu atbalstīt to centienus saglabāt savu kultūru. Latvijas likumdošana jau tagad atbilst šīs konvencijas prasībām. Lai nebūtu spekulāciju, gribu paziņot, ka konvenciju vajadzētu ratificēt ar vienu atrunu — ielu zīmēm Latvijā nebūtu jābūt vairākās valodās. Daudziem cilvēkiem, pieminot konvenciju, rodas bažas par latviešu valodas statusu, kā arī to, ka dažās vietās Latvijā latvieši paši ir minoritāte. Taču šādas situācijas ir paredzētas konvencijā. Tajā ir skaidri norādīts, ka mazākumtautību tiesības ir jāievēro tiktāl, cik tās nekaitē oficiālajai valsts valodai.

Konvencija būtu jāratificē tādēļ, ka Latvija solīja to darīt1995. gadā, parakstot konvenciju. Latvija ir vienīgā ES kandidātvalsts, kas nav ratificējusi šo konvenciju, līdz ar to mēs tā negatīvi izceļamies, kas ir pilnīgi lieki. Iekšpolitiski konvencijas ratifikācija piespiež amatpersonas interesēties par to, kā dzīvo mazākumtautības, kāda ir mūsu likumdošanas prakse, kas saistībā ar konvenciju notiek policijā, tiesās, pašvaldībās. Tas ir ļoti veselīgi, ja amatpersonas interesējas, kā dzīvo cilvēki valstī. Konvencija ir dialoga rāmis starp valdību un mazākumtautībām un valdību un Eiropas Padomi. Ir bijuši mēģinājumi Latvijai uztiept Maķedonijas modeli, kas, manuprāt, ir pilnīgi destruktīvi. Es domāju, konvenciju vajadzētu ratificēt šīs Saeimas laikā, bet pēc referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā.

— Ko Latvijas polis vai čigāns praktiski iegūs no konvencijas ratifikācijas?

— Praktiski viņš neiegūs neko. Es uzsveru, ka konvencija būtībā ir ļoti vājš instruments mazākumtautību politikas veidošanā. Cilvēki iegūs no tā, ka amatpersonas būs spiestas interesēties par viņu dzīvi, tiesību ievērošanu, piemēram, kādas ir mazākumtautību pārstāvju iespējas piedalīties valsts pārvaldē, pašvaldību darbā, kāda ir valodu lietošanas prakse pašvaldībās, pēc kādiem kritērijiem tiek piešķirts finansējums mazākumtautību kultūras attīstībai.

— Vai no šīs konvencijas lielākā ieguvēja nebūs krievu minoritāte, atstājot ēnā citas mazākumtautības?

— Ir skaidrs, ka krieviem nevajag tādu aizsardzību kā citām minoritātēm. Es nezinu nevienu citu minoritāti Eiropā, kuras valoda būtu vairāk izplatīta nekā oficiālā valsts valoda. Latvijā vairāk cilvēku zina krievu, nevis latviešu valodu. Konvencija ir izstrādāta ar domu aizsargāt tās minoritātes, kurām draud asimilācija. Bez tam konvencija balstās uz to, ka mazākumtautības ir bilingvālas. Diemžēl Latvijā tā tas īsti nav. Līdz ar to šajos jautājumos varētu būt dažas atrunas.

— Vai arī latviešu sabiedrība ko iegūtu no konvencijas ratifikācijas?

— Mazākumtautību tiesības nav domātas tikai mazākumam, tās ir domātas sabiedrībai kopumā. Lai tā būtu stabilāka, lai notiktu civilizēts dialogs.

— Vai konvencijas ratifikācija neapdraudēs vispārizglītojošo skolu pāriešanu uz mācībām latviešu valodā?

— Absolūti ne.

— Konvencijas ratifikācija tātad nebūs vienīgais veids, kā veidot mazākumtautību politiku. Kā tas notiks, kādi būs galvenie akcenti?

— Līdz šim mūsu valstī mazākumtautību politika vispār nav bijusi. Pirmkārt, Latvijas valstij ir jāpalīdz saglabāt mazākumtautību valoda, kultūra un reliģija. Mums ir jāanalizē, kā tiek piešķirti valsts līdzekļi mazākumtautību kultūru attīstībai. Piemēram, pagājušā gadā no šiem līdzekļiem naudu ir saņēmusi Latvijas — Francijas biedrība. Jautājums — cik tas ir nepieciešams Latvijas mazākumtautību kontekstā. Es gribētu uzsākt diskusiju, kādi ir kritēriji mazākumtautību kultūru attīstības finansēšanā. Manā kompetencē ir arī diskriminācijas novēršanas politika. Piemēram, jaunais Darba likums šajā ziņā pilnībā saskan ar ES prasībām. Taču, lai novērstu jebkādas diskriminācijas tendences, bez likumiem ir jāveic arī sabiedrības informēšana un izglītošana. Svarīgs darba aspekts būs nodrošināt valdības dialogu ar mazākumtautībām. Ministrijas paspārnē es esmu izveidojis konsultatīvu padomi, kurā galvenokārt ir mazākumtautību pārstāvji. Es vēlos viņus iesaistīt to lēmumu pieņemšanā, kas skar mazākumtautības. Padomē ir arī reģionu pārstāvji, kā arī nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvji.

— Bez etniskās integrācijas ļoti nozīmīga ir sociālā integrācija. Šis ir starptautiskais invalīdu gads. Vai jūs strādāsit arī pie cilvēku ar īpašām vajadzībām integrācijas sabiedrībā?

— Diemžēl tā nav mana kompetence, lai gan invalīdu jautājums ietilpst integrācijas programmā. Taču Sabiedrības integrācijas fonds piešķir līdzekļus arī invalīdu integrācijai. Šogad tiks akcentēta invalīdu iekļaušana izglītības iestādēs. Tam ir paredzēti 65 000 latu. Sociālās integrācijas jautājumi galvenokārt tiks risināti ar integrācijas fonda starpniecību. Invalīdu jautājums manā redzeslokā nonāk tādējādi, ka man ir jāanalizē, kā tiek izpildīta integrācijas programma. Invalīdu biedrība arī pieder pie nevalstiskām organizācijām, un mans uzdevums ir gādāt, lai šis sektors būtu ilgtspējīgs un spētu piedalīties un ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Man īpaši rūp finansējums NVO, jo līdz šim tās bija atkarīgas no ārzemju naudas. Iestājoties ES, šī finansējuma NVO vairs nebūs. Sākot ar 2007. gadu, var sākties liela neziņa, no kurienes varētu ņemt finansējumu nevalstiskām organizācijām. Tā ka līdz tam laikam mums ir jāsakārto nodokļu likumdošana, jāveicina filantropija, jādomā, kā stimulēt uzņēmējus palīdzēt šim sektoram.

— Runājot par sabiedrības integrāciju, kad ikvienam, kā jūs teicāt, vajadzētu justies cienītam, tomēr ir liela plaisa starp bagātajiem un nabagajiem. Īpaši to izjūt bērni. Ir pat bijuši gadījumi, ka bērni no mazturīgām ģimenēm atsakās iet uz skolu, jo tur par viņiem ņirgājas. Vai, jūsuprāt, starp šīm paralēlajām pasaulēm maz ir iespējama kāda integrācija?

— Es domāju, ka ir. Nostiprinoties sociālās aizsardzības sistēmai un ieejot Eiropā, plaisa starp bagātajiem un nabagajiem mazināsies. Vismaz es Rīgā redzu arī vidusšķiru, lai gan tās attīstība notiek nepiedodami lēni. Manis jau minētajā 4. aprīļa konferencē viena no diskusiju tēmām būs iecietības veicināšana skolās, kā skolotāji un bērni uzņem savā vidē citādo gan pēc reliģiskās, gan ādas krāsas piederības, gan arī citādo sociālā ziņā.

— Kā jūs vērtējat mazturīgo ģimeņu ievietošanu sociālajās mājās, sociālajos dzīvokļos? Vai tas plaisu sabiedrībā nepadarīs vēl dziļāku?

— Pēdējos desmit gados mūsu valstī mājokļu politika nav īpaši attīstīta. Dzīvokļu tirgus tikai tagad sāk veidoties. Sociālās mājas ir tikai viens no risinājumiem. Valstij un pašvaldībām būtu jāpiedāvā mazturīgām ģimenēm ilgtermiņa un lēta kredīta iespējas. Tāpat būtu jābūt pabalstu sistēmai, kas mazturīgajiem palīdzētu risināt dzīvokļa problēmas. Sabiedrības nabadzīgā slāņa problēmas, piemēram, izlikšana no dzīvokļa, nav jārisina tikai tiesai un Valsts cilvēktiesību birojam. Te ir nepieciešama valsts ilgtermiņa sociālā politika.

— Vai jūs strādāsit arī pie tādu marginālu grupu kā cietumnieku, narkomānu, alkoholiķu, homoseksuālu cilvēku integrācijas sabiedrībā?

— Jā, noteikti. Piemēram, Ministru kabinetā es ļoti stingri iebildu pret Tieslietu ministrijas izstrādātajiem noteikumiem par režīmu, kādā tiek turēti cilvēki pirmstiesas izmeklēšanā. Tas bija represīvs dokuments, kas paredzēja cilvēkus pirmstiesas stadijā turēt cietumā drausmīgos apstākļos, gandrīz bez kontakta ar ārpasauli. Tā ka man ir prieks, ka apturēju viena slikta dokumenta pieņemšanu. Es uzskatu, ka mans pienākums ir palīdzēt arī citām ministrijām pārvarēt šķēršļus sabiedrības integrācijai. Taču mana darba prioritātes ir, kā jau teicu, rehabilitēt integrācijas jēdzienu un veidot mazākumtautību politiku.

— Par svarīgu darba aspektu jūs minējāt sadarbību ar pašvaldībām.

— Mums tikko noslēdzās semināru cikls ar pierobežu pašvaldībām. Pašvaldības ir iztrūkstošais posms integrācijas programmā. Daudzi sociālie jautājumi tiek risināti nevis valdības, bet gan tieši pašvaldību līmenī. Nozīmīga ir sadarbība kaimiņu pagastu starpā. Viena no problēmām pierobežu pašvaldībās ir tā, ka daudzviet cilvēki nespēj uztvert Latvijas radio un televīziju un spiesti dzīvot zināmā informācijas vakuumā. Līdz ar to neveidojas piederības sajūta valstij. Es jau esmu par šo situāciju runājis gan ar deputātiem, gan ministriem, un mēs noteikti šo problēmu risināsim. Sadarbībā ar pašvaldībām ir milzīgs integrācijas potenciāls, kas nav realizēts.

— Rezumējot: kādi ir priekšnoteikumi, lai sekmīgi īstenotos visas sabiedrības integrācija Latvijā?

— Ir vajadzīgas zināšanas, iemaņas un, galvenais vēlēšanās sadarboties, kā arī iespējas piedalīties valstisku lēmumu pieņemšanā.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore