Lai arī pierobežā dzīve būtu pilnvērtīga

Par Latvijas pierobežas pašvaldību konferenci “Ar mums sākas Latvija?”

7. martā, uz konferenci “Ar mums sākas Latvija?” Rīgas Latviešu biedrības namā bija sabraukuši Latvijas pierobežas pašvaldību vadītāji, citi aicinātie un viesi. Konferenci rīkoja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, Tieslietu ministrijas Sabiedrības integrācijas departaments un Latvijas Pašvaldību savienība (LPS). Aizvadītā gada rudenī 15 pierobežas pašvaldībās sadarbībā ar ANO attīstības programmu tika īstenots projekts, kas pierobežas pašvaldībām deva iespēju vairāk uzmanības pievērst sabiedrības integrācijas procesu izpētei. Projekta laikā notika lekcijas, semināri, pieredzes apmaiņas braucieni uz citām pierobežas pašvaldībām. Dalībnieki atzina, ka iesaistīšanās projektā ļāvusi gūt jaunas idejas par neizmantotām iespējām iedzīvotāju sadarbības un saliedētības veicināšanā, kā arī ierosmes dažādu resursu piesaistei. Svarīgākā vieta katrā diskusijā bijusi atvēlēta pierobežas pašvaldību īpašajai situācijai ekonomikā, saziņā, attīstībā, izglītībā, kultūrā un citās jomās. Projekts ir rosinājis tajā iesaistīto dalībnieku dziļāku izpratni par sabiedrības integrācijas procesa daudzveidību.

Atklājot konferenci, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks norādīja: pašvaldības, izvirzot konferences nosaukumā minēto jautājumu, atgādina, ka līdzšinējais dialogs starp valdību un pašvaldībām par pierobežas samilzušajām problēmām nav bijis veiksmīgs. Aiz šā jautājuma slēpjas daudzas pierobežas attīstības problēmas, ko turpmāk, domājot par visas sabiedrības nākotni Latvijā, vairs nedrīkst atstāt novārtā. “Tā ir vietējā partnerība, sabiedrības integrācija, lauku ceļu kvalitāte, telefonsakari, televīzijas un radio darbības diapazons. Pierobeža nedrīkst kļūt par strupceļu vietējai attīstībai, tādēļ jāmeklē jauni risinājumi ekonomiskās un sociālās attīstības sekmēšanai un pārrobežu sadarbības paplašināšanai.

Latvijas pierobežā ir daudz neizmantotu iespēju, kuras ir jāattīsta. Dialogs, kas aizsākās ar pierobežas pašvaldību un sabiedrības līderiem mūsu kopīgā projekta “Izpratnes veidošana par integrācijas politikas lomu pašvaldību ilgtspējīgā attīstībā” laikā, to labi parādīja. Tas palīdzēs līdzsvarot pierobežas iespējas citu valsts reģionu kontektā,” teica ministrs.

Savukārt Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis, uzrunājot klātesošos, teica, ka latviešiem nekad nav bijusi sveša sadzīvošanas māka ar dažādām tautām un jo īpaši pierobežas teritorijās. Simt septiņpadsmit pašvaldībām mūsu valstī ir robežattiecības ar kādu no kaimiņvalstīm — Lietuvu, Igauniju, Krieviju vai Baltkrieviju. Arī A.Jaunsleinis atzina — iepriekšējo valdību laikā nav veidojusies cerētā izpratne starp valdību un pierobežas pašvaldībām: “Ir jānojauc gadiem radītās barjeras un jāsāk sarunas. Tas ir kā parāds, kas jāatdod pierobežā dzīvojošiem ļaudīm. Cilvēki, kas padomju laikā dzīvoja bezrobežu telpā, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ir bijuši spiesti pielāgoties citādai dzīvei. Viņi apguva pierobežas biznesu, kas ļāva izdzīvot. Šobrīd valstij būtu jānāk šiem cilvēkiem talkā.” LPS priekšsēdis vērsa uzmanību uz to, ka jau pārredzamā nākotnē Latvijai būs izmaiņas robežu jautājumā saistībā ar Eiropas Savienību. Īpaši tas skars cilvēkus, kas dzīvo Igaunijas un Lietuvas pierobežā. Taču Krievijas un Baltkrievijas robežu tuvumā dzīvojošiem ar dažādiem apgrūtinājumiem ir un būs jārēķinās. A.Jaunsleinis izteica cerību, ka projekta laikā veiktais pētījums, kā arī situācijas analīze veicinās ne vien izpratnes veidošanos valdībā, bet arī reālas rīcības turpinājumu pierobežas problēmu mazināšanai.

Konferences dalībniekiem bija pieejams īpašā izdevumā apkopots projekta materiālu un atziņu kopums par dzīvi un cerībām Latvijas pierobežas pašvaldībās. Pašvaldību vadītāji, kas izteikuši savas domas par projektā rīkotajām norisēm, ir vienoti domās, ka liela uzmanība jāpievērš iedzīvotāju un īpaši jauniešu aktivitātes paaugstināšanai un līdzdalībai sava pagasta dzīves noteikšanā. Savukārt jauniešu diskusiju atziņas liecina — katra kopāsanākšana bijusi rosinoša. Ka jāpārvar kūtrums, ka risinājumus var rast darbībā, nevis nelietderīgā kritizēšanā. Ka savureiz ir vērtīgas sarunas arī ar vecāka gadagājuma ļaudīm un atzīstamas ir arī viņu izteiktās domas. Arī tas, ka jaunieši apzinās — viņi ir savas pašvaldības nākotnes mērķauditorija.

Konferences pirmajā daļā referātu par situāciju Latvijas pierobežā nolasīja profesore Aija Melluma. (Pilns teksts — 14.lpp.) Svarīgākās atziņas, kas izskanēja A.Mellumas pētījumā, nav vispārējs jaunatklājums. Tās ir vispārzināmas, tomēr rutīnā piemirstas. Lielai daļai valsts iedzīvotāju, kā arī valdībai dzīve koncentrējas Rīgā, tādēļ problēmām, kas pastāv ārpus Rīgas, tiek pievērsta mazāka uzmanība. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc rodas pretruna jautājumā, kā cenšamies ievērot dažādību. Pastiprinās unifikācijas tendences, un vispārpieņemtais vidējais traucē darbībai vienā vai otrā virzienā. Tāpat līdz šim nav bijusi veiksmīga viedokļu saskaņošana dažādu institūciju starpā. Minētais noved pie pretrunas: pierobežas pašvaldībām nav skaidrības, vai ar tām sākas vai beidzas Latvija. Samilzušās teju sešu gadu problēmas liek secināt, ka valsts pierobeža ir kļuvusi par īpašu, turklāt vienu no smagākajiem attīstības reģioniem.

Tomēr gan A. Mellumas pētījumā, gan pašvaldību pārliecībā nav tikai drūmas atziņas. Dzīvei pierobežā ir arī savas labās un vienreizīgās puses: tīrāka un veselīgāka apkārtējā vide, skaista daba, pierobežā narkotiku lietošana vēl nav tik aktuāla kā lielās pilsētās. Un neatkarīgi no visa, kā atzīst A.Melluma, cilvēkiem ne vien galvaspilsētā un valsts vidienē, bet arī pierobežā ir un būs jādzīvo.

Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta vadītāja vietniece Baiba Pētersone runāja par sabiedrības iesaisti politisko lēmumu pieņemšanā. Viņa atzina, ka izpratnē par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē tieši pēdējos divos gados notikušas izmaiņas. To veicinājusi arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma spēkā stāšanās šā gada sākumā. Likumā ir pants, kas nosaka nepieciešamību veicināt sadarbības procesu.

B. Pētersone stāstīja par ceļu, kas uzsākts, lai notiktu veiksmīga sabiedrības iesaiste. Valsts kancelejā ir izstrādāta kārtība politikas pārvaldes dokumentu strukturēšanai. Tās pamatā ir sabiedrības, tostarp nevalstisko organizāciju, aicinājums uz diskusiju, viedokļu apmaiņu un priekšlikumu izvirzīšanu, pirms kāds no valdības dokumentiem tiek konceptuāli pieņemts. Viens no šādiem dokumentiem, kas pēc jaunās kārtības jau pieņemts, ir Ministru kabineta Kārtības rullis.

Runātāja atzina, ka sabiedrības informēšanas metodes diemžēl nav pilnīgas un sabiedrības vairākumam ir grūti pieejamas. Tā dēvētās sabiedriskās apspriešanas projektu un citu dokumentu izstrādei ir vāji apmeklētas. Bieži cilvēkiem ir grūti uztverama sarežģītā dokumentu valoda un terminoloģija. Vērtējot pieredzi, kas gūta sabiedrības iesaistē valdības politikas veidošanā, B. Pētersone atzina, ka valdība, neaprēķinot sabiedrības iespējas, lielākoties piedāvā dokumentu projektus elektroniskā formā: “ Tā ir ilūzija, ka sabiedrība un nevalstiskais sektors spēj pilnībā izmantot informāciju no interneta. Patiesībā cilvēki daudz vairāk izmanto citus informācijas avotus — presi, bet jo īpaši iecienītas ir tikšanās ar konkrētiem ministriju darbiniekiem.” Tāpat tika atzīts, ka valsts pārvalde ir izpildvaras struktūra kopējā valsts politikas veidošanā. Likumdošanas veidošanas process galvenokārt sākas Saeimā un politiskajās partijās, tādēļ ar šo nosacījumu ir jārēķinās vispirms.

Lai vērtētu situāciju pierobežā noteiktos sektoros, konferences rīkotāji piedāvāja paralēlu darbu piecās grupās. Tajās spriests par izglītības pieejamību pierobežā, par iespējamo pārrobežas sadarbības veidošanu, pierobežu pašvaldību attīstības iespējām reģionālās politikas kontekstā. Arī par integrācijas procesa iespējām informācijas, satiksmes un sakaru problēmu lokā un to kādas varētu pavērties iespējas pēc pierobežas mazo pašvaldību apvienību izveidošanās.

Lai arī neiepriecinoša, tomēr patiesa bija Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāra vietnieka Jāņa Ruško simboliskā atziņa par domāšanas atšķirībām cilvēkos. Ikdienā saskaroties ar robežu jautājumiem, pierobežā dzīvojošs cilvēks par to domā citādi nekā tas, kas robežu šķērso vienu reizi gadā vai vispār tikai teorētiski apzinās šo procesu. Kā labu un tālredzīgu aizsākumu pierobežas problēmu skaļākai izskanēšanai sabiedrībā J.Ruško atzina pierobežas pašvaldību apvienību izveidošanu un rosīgu darbību.

Tika sniegta pašvaldību pozitīvā pieredze sabiedrības integrācijas lietās, vietējo iedzīvotāju informēšanā, pieaugušo izglītošanā. To klausoties, konferences auditorijai nenoliedzami radās atziņa par rīcības un darbošanās nepieciešamību. Pat izsverot visas grūtības, trūkumus un cerot uz uzklausīšanu un valsts pārvaldes sapratni, pierobežas pašvaldību ļaudīm ne bez rūgtuma, bet ar apņēmību nācās secināt, ka ir jādzīvo un jādomā par nākotni jau šodien.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore