Pie mūsu valodas dižozoliem

Akadēmiskajā bibliotēkā 11. martā tika atklāta Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna mūžam veltīta izstāde

Valodniece Ina Druviete

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā 11. martā atklāja izstādi “Mantojums”, kas veltīta Kārlim Mīlenbaham 150 gadu un Jānim Endzelīnam 130 gadu jubilejā.

Biezi akadēmiski izdevumi, rakstu krājumi un mācību grāmatas, preses publikācijas un fotoattēli, faksimili un rūpīgi izraudzīti citāti dzīvi stāsta par latviešu valodas celmlaužu mūža darbu, tautai atstāto mantojumu. Izstādes garīgo dimensiju spēcina Līvijas Endzelīnas un Ulda Zemzara gleznas. Un atklāšanas brīdī – arī lielais valodnieku, literātu un citu kultūras cilvēku pulks, kas piepilda plašo vestibilu.

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere atgādināja, ka Kārlim Mīlenbaham veltītas konferences jau notikušas Rīgā un Kandavā un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts saņēmis dāvinājumā Ulda Zemzara gleznotu ievērojamā valodnieka portretu. Godinot Kārli Mīlenbahu kā mūsdienu latviešu ortogrāfijas iedibinātāju un Jāni Endzelīnu kā viņa darba turpinātāju un klasiskās valodniecības pamatlicēju, Akadēmiskā bibliotēka kopā ar Latviešu valodas institūtu sarīkojusi šo izstādi, cerot, ka tā ieinteresēs ne vien valodniekus, bet arī ikvienu cilvēku, kam rūp latviešu valodas saglabāšana un attīstība.

LU Latviešu valodas institūta direktors, ZA korespondētājloceklis Jānis Valdmanis:

– Šodien mani visvairāk priecē tas, ka šajā izstādē abi mūsu valodniecības dižozoli ir blakus. Cik man zināms, tas ir pirmais gadījums. Tā nu tas ir – lielam kokam liela ēna. Un Kārlis Mīlenbahs vienmēr tā vai citādi ir palicis Jāņa Endzelīna ēnā. Abi dižgari ir ļoti atšķirīgi, un objektīvie apstākļi neapšaubāmi bija labvēlīgāki Jānim Endzelīnam, divdesmit gadus jaunākajam kolēģim. Tai pašā laikā Kārlis Mīlenbahs ar savu zinātniskās domāšanas ievirzi, ar plašo filozofisko skatījumu uz valodu ir patiesi izcils sava laika valodnieks.

Ļoti līdzīgs Vilhelmam Humboltam, vispārīgās valodniecības pamatlicējam. Un tāpat kā viņš, arī Kārlis Mīlenbahs savā laikā netika pienācīgi novērtēts. Teiksim, jaunā ortogrāfija – tā vienmēr tiek saistīta ar Jāņa Endzelīna vārdu. Nekādā mērā nenoliedzot viņa nopelnus, būtu jāatceras, ka viņš gan vadīja vēsturisko Zinību komisijas sēdi, bet reformas projektu bija sagatavojis Kārlis Mīlenbahs. Un arī vēlāk viņš bija galvenais darītājs, jo Jānis Endzelīns lielā mērā bija aizņemts ar darbu Harkovas Universitātē un arī Latvijas Universitātē.

Un tāpat ir ar mums visiem tik labi pazīstamo vārdnīcu. Jā, Kārlis Mīlenbahs bija vārdnīcas autors, bet to rediģēja, papildināja un izdeva Jānis Endzelīns. Un tas notika veselus septiņus gadus pēc autora nāves. Septiņus gadus! Viņš to nepieredzēja, un arī sabiedrības rezonanse viņa dzīves laikā būtu citāda. Un vēl. Kārlis Mīlenbahs daudz runāja un rakstīja par to, kas izdarīts un kas būtu darāms. Un viņš vienmēr pieminēja Jāni Endzelīnu, jo bija konstatējis, kā ārzemēs mūsu valodnieks ir labāk pazīstams nekā Latvijā. Tā viņš popularizēja savu kolēģi, pats palikdams ēnā. Tāpēc liels paldies izstādes veidotājiem par to, ka te viņi abi ir kopā.

Uldis Zemzaris. Profesors Jānis Endzelīns

Latvijas 8.Saeimas deputāte, ZA korespondētājlocekle prof. Ina Druviete:

— Te es pārliecinos, ka izstāde var būt dzīva. Ne tikai tāpēc, ka uz mums raugās mūsu valodniecības dižozolu acis, ne tikai tāpēc, ka te sapulcējušies tik daudzi latviešu valodas aizstāvji un draugi. Izstāde ir dzīva, jo tā veidota ar dvēseli. Ik fotogrāfija, ik raksta faksimils atrodas tajā vietā, kur tam jābūt, un veido uzskatāmu pārskatu ne tikai par abu dižgaru, bet arī par visu Latvijas valodas zinātnieku dzīvi nu jau diezgan tālā laika posmā. Šī izstāde vedinās domāt, ka jāizbeidz bezjēdzīgie strīdi – kurš ir vislielākais visu laiku valodnieks, kuram esam pateicību parādā par to, ka mūsu valoda šodien ir tik bagāta, tik kopta un attīstīta. Jānis Endzelīns nebūtu nekas bez Kārļa Mīlenbaha, un Kārlis Mīlenbahs būtu aizmirsts, ja nebūtu Jāņa Endzelīna. Šo abu tik atšķirīgo valodnieku dzīves ir savijušās nedalāmā vienībā. Tieši tādēļ viņi abi ir kopā latviešu valodniecībā un abi ir kopā šajā izstādē.

Mēs nevaram arī nedomāt par to, cik ļoti lielu iespaidu uz zinātnieku likteni atstāj laiks, kurā viņi dzīvo un strādā. Liktenis šai ziņā Kārlim Mīlenbaham tiešām nav bijis labvēlīgs. Viņa darbības aktīvais posms sakrīt ar rusifikācijas periodu Latvijā. Viņš nomirst Pirmā pasaules kara laikā, neredz izdotu savu mūža darbu, nesaņem tik lielu tautas mīlestību un atzinību, kādu bauda Krišjānis Barons par “Latvju dainām”, kaut gan šie devumi ir līdzvērtīgi. Savukārt Jānis Endzelīns dzīvo gados, kad latviešu valodniecībai ir atvērts logs uz pasauli. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados viņam ir iespējas iekļauties pasaules valodniecības apritē. Viņa vārds ir pazīstams, viņam ir aktīvi kontakti ar citu valstu zinātniekiem. Kārlis Mīlenbahs šai ziņā ir zaudētājs. Te var vilkt paralēles ar mūsu visu likteņiem. Arī šeit klāt ir ļoti daudz valodnieku, kuru liktenis būtu varējis veidoties laimīgāks, ja viņu dzīves un aktīvās darbības laiks nebūtu sakritis ar aizvadīto laika posmu, ja viņiem ilgus gadus nebūtu liegti kontakti ar citu valstu valodniekiem, ja viņi būtu varējuši bez ierobežojumiem publicēt savus rakstus zinātniskajā presē.

Uldis Zemzaris. Valodnieks Kārlis Mīlenbahs

Tātad jāizprot atšķirības starp apstākļiem, kādos darbojās Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns. Tomēr pašlaik tā ir jau pagātne, viņu darbs ir latviešu valodas un valodniecības daļa, un tieši no mums ir atkarīgs, vai tā paliks tikai vēsture un mēs ar to iepazīsimies muzejos un bibliotēkās, vai arī viņu devums turpinās stiprināt latviešu valodas un valodniecības pozīcijas mūsdienās. Vēsturei ir nozīme tikai tad, ja tā dod savu ieguldījumu nākotnē. Un tieši tādēļ mums joprojām ir interese par Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna mantojumu. Ne tikai faktu izpētei un analīzei, bet galvenokārt latviešu pašapziņas stiprināšanai. Rusifikācijas gados, kad par latviešu valodu un latviešu tautu varēja runāt tikai iztālēm, Kārlis Mīlenbahs ļoti daudzos savos rakstos izteica filozofiskas pārdomas par to, cik valoda ir nozīmīga tautas dzīvei, cik nelāgs ir latviešu pazemības un pielāgošanās gars un cik ļoti svarīgi ir, lai ikviens sevi apzinātos kā kopīgas tautas daļu, lai ikviens apzinātos savu pienākumu, lai viņa darbs iegultos tai upes gultnē, kas tautu ved uz izdzīvošanu un saglabāšanos.

Starp pirmajiem izstādes viesiem ir valodniece Rasma Grīsle un vēl daži Jāņa Endzelīna skolnieki. Viņu vārdā runā Pēteris Kļaviņš:

— Maz ir tādu valodnieku, kas atstājuši tik dziļas pēdas – ne tikai zinātnē, bet visā tautas dzīvē. Viņi izveidoja latviešu valodu. Viņi prata noteikt tās attīstības pamatus un virzienus. Ar gramatikas grāmatām, kas tika sarakstītas 20. gadsimta sākumā, viņi lika pamatus ne tikai latviešu valodas pētīšanai, bet arī mācīšanai skolās. Abi valodnieki bija vienojušies, ka Kārlis Mīlenbahs pievērsīsies galvenokārt leksikai un veidos latviešu valodas vārdnīcu, bet Jānis Endzelīns pievērsīsies gramatikai un palīdzēs vārdnīcas veidošanā. Pareizas latviešu valodas mācīšana un popularizēšana bija viens no viņu kopējiem darbiem. Jo viņi bija pārliecināti, ka tikai tad, ja latviešu valodu mācīsies, tā saglabāsies. Tāpēc kauns mūsdienu skolai, no kuras iznāk jaunieši, kas neprot ne pareizi runāt, ne rakstīt!

Sirmais valodnieks ar daudziem uzvārdiem un skaitļiem ilustrēja, cik liela bijusi sabiedrības interese par valodas lietām pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Rīgas Latviešu biedrībā katru ceturtdienu profesora Jāņa Endzelīna vadībā notikušas valodnieku sēdes. Uz tām ar saviem praktiskajiem valodas lietošanas jautājumiem ik reizi atnākuši ap četrdesmit cilvēku – skolotāji, studenti, kultūras darbinieki, rakstnieki un zinātnieki, arī diplomāti, inženieri un citu profesiju pārstāvji. “Un viņu jautājumi nebija no gaisa grābti. Piemēri bija no laikrakstiem, no jaunākajām grāmatām. Visus interesēja, lai valoda būtu tīra un pareiza.”

Par to, ka caur ērkšķiem uz zvaigznēm gājis ne vien Kārlis Mīlenbahs, kas savu gaismas darbu darīja rusifikācijas tumsā, bet arī Jānis Endzelīns, kam nācās piedzīvot divas okupācijas un “buržuāziskā nacionālisma” apkarošanas ziedu laikus, man bija jādomā gan pie dažiem izstādes stendiem ar 20. gadsimta 40. – 60. gadu materiāliem, gan pēc sarunas ar Pēteri Kļaviņu, kas tik dedzīgi un tik labi koptā valodā tika runājis par abu valodniecības dižgaru mantojumu un mūsu pienākumiem latviešu valodas kopšanā. Kad apvaicājos par viņa zinātniskajiem

	Izstādes iekārtotāja Arta Poriete; LU Latviešu valodas institūta direktors Jānis Valdmanis un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere; Jāņa Endzelīna skolniece filoloģijas doktore Rasma Grīsle un Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane

grādiem, Jāņa Endzelīna skolnieks sāka sirsnīgi smieties: “Kas tad es par zinātnieku! Par savu buržuāzisko nacionālismu dabūju ogles rakt Intā, pēc tam Rīgā nedrīkstēju dzīvot. Labi, ka tiku pie grāvju rakšanas, dabūju darbu meliorācijā.”

Veidojot ekspozīciju, kā teica izstādes iekārtotāja Arta Poriete, radās divi lieli jautājumi: kādi cilvēki bija šie valodniecības dižozoli un kādi ir būtiskākie viņu darbības saskarsmes punkti. Un secinājums: “Sapratu, ka viņi abi ir goda vīri, strādnieki, smaga darba darītāji. Dažādos laikos viņi abi bijuši Tērbatā, abi strādājuši Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā un abi bijuši izcili skolotāji. Svarīgākais saskares punkts – Latviešu valodas vārdnīca. Izstāde ir mūsu paldies šiem dižvīriem par to darbu, ko viņi veikuši, būdami dažādos apstākļos, un par to, ka visu dzīvi viņi ir mācējuši un mācījuši latviski domāt, latviski runāt un latviski just.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”