Pēc eiro skaidrās apgrozības pirmā gada

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim” no Vācijas

Nobeigums. Sākums —

“LV” 5.03.2003., Nr. 35;

“LV” 12.03.2002. Nr. 39

1999. gada sākumā ECB noteica eiro kursu pret ASV dolāru 1,17 līmenī. Tas acīmredzami bija par augstu, un caur nemitīgām svārstībām uz leju, uz augšu un atkal uz leju sākās eiro kursa krišanās, kas ilga gandrīz divus gadus. Zemākais eiro kurss tika sasniegts 2000. gada oktobrī un novembrī, kad tas svārstījās ap 0,85 līmeni (svārstības skāra trešo un ceturto ciparu aiz komata, jeb centa simto un tūkstošo daļu). Tad eiro kurss pret ASV dolāru pakāpās uz augšu. Pēc augstākā līmeņa 2001. gada janvārī un kursa svārstības ap 0,93 sākās jauns krišanas vilnis, kas ilga līdz jūnijam (eiro kurss — ap 0,85). Sākās eiro kursa jauna īslaicīga augšupeja, sasniedzot maksimumu septembrī — 0,91 kā 11. septembra traģisko notikumu tiešās sekas. Gada turpmākos mēnešus eiro kurss pret ASV dolāru atkal kritās (decembra vidējais rādītājs — 0,89). Pārejot uz eiro skaidrā apgrozībā, eiro kurss pret ASV dolāru 2002. gada janvāra sākumā nedaudz cēlās, lai pēc tam nokristu. Turpmākos divos mēnešos eiro kurss svārstījās ap 0,87. No 2002. gada aprīļa sākās eiro kursa pret ASV dolāru nemitīgā svārstīgā celšanās. Novembrī eiro vidējais kurss sasniedza 1,00 līmeni, lai gada nogalē līdzinātos 1,05: eiro atkal bija dārgāks par ASV dolāru6. 2003. gada pirmajā dekādē eiro/ASV dolāra kurss svārstījās ap minēto līmeni. ECB speciālisti prognozē, ka turpmākos mēnešos būtiskas izmaiņas eiro/ASV dolāra kursam nav gaidāmas, izņemot, ja sāktos karš pret Irāku. ECB bez referentu eiro kursa rēķina arī eiro efektīvo reālo maiņas kursu, kas ievēro patēriņa cenu izmaiņas eiro zonā un plašā trešo valstu lokā. Ja 1999. gada janvāri pieņem par 100, tad 2002. gada janvāris līdzinās 88,4, bet decembris 96,27. Šeit fiksēta tā pati tendence kā eiro referentu kursam tikai vājinātā veidā.

Kas noteica eiro pret ASV dolāra kursa kāpumu 2002. gadā? Šis jautājums ir sevišķi vietā tāpēc, ka ASV ekonomikas izaugsmes tempi šinī gadā bija vismaz trīs reizes augstāki nekā eirozonas zemēs (pēc decembra prognozes datiem, — attiecīgi 2,3% un 0,7%8).

Pirmkārt, ASV tautsaimniecības neskaidrās attīstības perspektīvas, makroekonomisko rādītāju svārstības uz augšu un leju, vairāku amerikāņu speciālistu paziņojums, ka gaidāmie finansu rezultāti būs krietni sliktāki, nekā sākotnēji prognozēts, bankrotu vilnis nebūt nevilināja ārzemju investorus ieguldīt līdzekļus ASV ekonomikā, tātad mazināja ASV dolāru pieprasījumu.

Otrkārt, 2001. gada 11. septembra terora akti ASV un jauni terora aktu draudi, nemitīgā terora spriedze Izraēlā pagrieza tūrisma straumi no ASV un Izraēlas daļēji uz Eiropu, uz EVU dalībvalstīm. Lidojumu skaits uz ASV samazinājās vairāk nekā par piekto daļu. Tas nozīmēja, ka pieprasījums pēc ASV dolāra kritās, pret eiro — cēlās.

Treškārt, eirozonas valstis, par spīti visai pieticīgiem attīstības soļiem, centās aktivizēt savu eksportu, kas apmaksājams eirovalūtā uz trešām valstīm. Pieprasījums pēc eiro cēlās.

Ceturtkārt, procentu likmes samazinājums vidējā un ilgtermiņa kredītiem uzņēmējdarbībai, kā jau norādīts, sekmē pieprasījumu pēc eiro.

Piektkārt, naftas cenu celšanās un zemi attīstības tempi visā Rietumu pasaulē mazina pieprasījumu pēc naftas un līdz ar to arī pēc ASV dolāriem.

Vājais ASV dolārs un eiro kursa pret dolāru pieaugums ir ne tikai izdevīgs amerikāņu ceļotājiem pa eirozonas valstīm, bet arī šinīs valstīs iegrožo izmaksu inflāciju, jo par importu, kas jāapmaksā dolāros jāapmaina mazāks eiro daudzums. 2003. gada sākumā 1 ASV dolāra maiņas kurss svārstījās ap 0,95 eiro, brīžiem nokritās līdz 0,93 eiro. Pēc “Eurosbab” un Vācijas Centrālās bankas prognozēm, inflācija eirozonā 2003. gadā mazināsies līdz 1,9% pret 2,2% 2002. gadā.

Vēl jāievēro, ka eiro kursa krišana un kāpums rada labvēlīgu augsni plaša mēroga valūtas spekulācijām. Pirmajā gadījumā spekulāciju “ģēniji” īsteno “lāča” stratēģiju: pārdod eiro pēc augstākā kursa, lai pēc tam tos pirktu pēc zemākā kursa. Otrajā gadījumā tiek piekopta “buļļu” stratēģija: pēc zemākā kursa nopirktie eiro pēc zināma laika tiek pārdoti pēc augstākā kursa. Uz kursu starpības rēķina spekulatīvā peļņa sasniedz daudzus miljonus eiro vai ASV dolāru.

Eiro un integrācijas pilnveidošana ES

15 Eiropas Savienības valstis kā vienotu tirgu “cementēja” brīvā (bez jebkādām muitas barjerām) preču kustība, brīvā cilvēku kustība (vienotā ES pavalstniecība), brīvā investīciju plūsma. Šo vienoto tirgu daudzus gadus šķīra 15 valstu nacionālās valūtas ar saviem atšķirīgajiem maiņas kursiem un ikreizējās konvertācijas nepieciešamību. Šo ekonomiskās integrācijas pilnīgākās attīstības būtisko šķērsli novāca divos posmos. Pirmajā izveidoja Eiropas valūtas ūniju un 1999. gada 1. janvārī pārgāja bezskaidras naudas darījumos uz vienoto valūtu — eiro. Otrajā posmā 2002. gada 1. janvārī 12 ES valstis ar 311 miljoniem iedzīvotāju atteicās no savām nacionālajām valūtām un pārgāja itin visās naudas operācijās uz vienoto eiro. Tā bija jauna, augstāka integrācijas pakāpe, kas kardināli vienkāršoja maksājumus visā eirozonas telpā. Brīvā preču, cilvēku un investīciju kustība tiek nostiprināta ar vienoto eiro. Var iebilst, ka eiro Vācijā un eiro Itālijā vai Portugālē, tāpat kā pārējās eirozonas valstīs, kā redzējām, ir ar atšķirīgu pirktspēju, jo dažādi ir preču un pakalpojumu cenu līmeņi. Varētu arī piebilst, ka spēkā ir 12 konstitūcijas, 12 nodokļu sistēmas, 12 sociālās likumdošanas, 12 dažāds ekonomiskais potenciāls, ārējās tirdzniecības struktūra.

Jā, tā tas ir! Eirozona nav vienota valsts, bet suverēnu valstu savienība ar daudzām atšķirīgām un daudzām kopējām iezīmēm. Vācija pašlaik veic pārkārtojumus savā nodokļu sistēmā un sociālajā aprūpē savas valsts interesēs, nevis pēc Briseles eirokrātu direktīvām.

Neviens neapstrīdēs, ka Kalifornija un Aļaska ir vienotās valsts — ASV — organiskās sastāvdaļas ar vienotu valūtu — ASV dolāru. Bet daudzas cenas un algas šīs vienotās valsts reģionos atšķiras. Dolāram Sanfrancisko (Kalifornija) un dolāram Fērbenksā (Aļaska) ir dažāda pirktspēja, kaut gan dolārs ir vienots. Tāpēc nav jāuzskata, ka eiro dažāda pirktspēja EVU dalībvalstīs ir negatīvs faktors ES integrācijas pilnveidošanā.

Integrācija eirozonā tiek tālāk padziļināta, veicinot tik nepieciešamo makroekonomisko stabilitāti, radot daudz priekšrocību uzņēmumu, apvienību, firmu līmenī, tātad mikroekonomikā.

Eiro vājina atkarību no ASV dolāra

Gadu desmitiem pēc Otrā pasaules kara ASV dolārs bija pasaules valūtas tirgus kungs un ķeizars, kādu laiku pat diktators. Pašlaik ASV daļa pasaules kopproduktā ir ap 22%, eirozonas — ap 16%. Krietni lielāks ir ASV dolāra īpatsvars pasaules valūtu tirgos. To uzskatāmi rāda 2. diagramma.

Eirozonas spēkam ir ievērojams augšanas potenciāls (skat. šā raksta iedaļu “Eirozonas paplašināšanas perspektīvas”).

Katras atsevišķas eirozonas valsts nacionālā valūta pret ASV dolāru bija nevarīga. Arī stiprā vācu marka nespēja ASV dolāram “rādīt zobus”. Cita lieta ir eirozona kā vienots veselums. Tāpēc tā pasaules valūtas tirgū ieņem goda pilnu otro vietu, apsteidzot gan Japānas jēnu, gan Lielbritānijas mārciņu. Gāzt ASV dolāru no pasaules valūtas troņa nebūs viegli. Bet vienīgais spēks, kas spēj mazināt ASV valūtas varenību, ir eiro un tikai eiro.

Eiro kā politisks spēks

Naudai vienmēr ir bijusi politiska loma, ar naudu bagātas valstis spēja nozīmīgi iespaidot starptautisko jautājumu risināšanu.

ES augošā loma pasaules politikā, starptautiskās miera akcijās balstās ne tikai uz līdzšinējo integrācijas praksi, bet tagad arī uz eiro spēku. Nav nejaušība, ka Eiropas Savienības pirmais pīlārs ir vienota tirgus un monetārā politika. Bet monetārā politika ir EVU funkcionēšana, eiro ieviešana. Eiro cementē mieru Eiropā, pagātnes konflikti un kara rēgi aiziet līdz ar nacionālām valūtām nebūtībā. Mūsdienu militārie konflikti, nacionālais naids ar nežēlīgo asinspirti norit ārpus ES un eirozonas.

Lata kurss pret eiro

Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, kas (pēc 2002. gada 1. janvāra) savu valūtu — kronu un litu — piesaistīja eiro, Latvija palika uzticīga lata stingrai piesaistei starptautiskajam valūtas grozam (SDR) pēc fiksētās, tātad nemainīgās attiecības: 1 SDR = 0,7997 lati. Lata kurss pret 1 eiro no 2001. līdz 2006. gadam veidojās un veidosies atkarībā no četru valūtu kursiem, ievērojot to īpatnējo svaru SDR grozā: USD — 45 procenti, eiro — 29 procenti, Japānas jēna — 15 procenti, Anglijas mārciņa — 11 procenti.10 Vislielāko iespaidu uz lata kursu pretārzemju valūtām atstāj attiecīgais ASV dolāra kurss. Šai ziņā eiro vēl nav pārāk nopietns dolāra sāncenis. Pēc SDR groza valūtu kursiem un to īpatnējā svara šinī grozā aprēķināt lata kursu pret eiro ir mazāk analītisks nekā tehnisks darbs. Konkrētiem aprēķiniem ir vajadzīga “gudra” programma un mūsdienīgs dators. Šo aprēķinu rezultātā veidojās lata īpašs peldošs kurss pret eiro. Par to, kā pēdējos četros gados veidojās lata kurss pret 1 eiro un pret 1 ASV dolāru, liecina 2. tabula.

Kādi secinājumi izriet no 2. un 3. tabulas?

Pirmkārt, lata kursa izmaiņas pret eiro pamatos sakrīt ar ASV dolāra kursa izmaiņām pret 1 eiro; pēc eiro ieviešanas bezskaidras naudas norēķinos 1999. gada sākumā, lata kurss tāpat kā ASV dolāra kurss pret eiro peldošā svārstību režīmā sāk slīdēt uz leju; zemākais kurss tika sasniegts 2000. gada otrajā pusgadā un 2001. gada jūnija beigās; ieviešot eiro skaidrā apgrozībā 2002. gada 1. janvārī, lata kurss tāpat kā ASV dolāra kurss pret 1 eiro visu gadu ar nelielām svārstībām kāpa uz augšu (skat. 1. diagrammu). Otrkārt, atbilstoši SDR groza loģikai lata kurss pret 1 ASV dolāru četru gadu laikā, nemitīgi svārstoties, visumā cēlās; pietiekami raksturīgi — tad, kad kurss lats pret 1 eiro bija viszemākais (2001. gada maijā, jūnijā), lata kurss pret 1 ASV dolāru bija relatīvi augsts. Treškārt, Latvijas eksportam lata kursa lejupslīde pret 1 eiro nesa prāvus zaudējumus.

2001. gada jūnija beigās, salīdzinot ar 1999. gada janvāra beigām, Latvijas eksportieri par katru gūto un konvertēto eiro saņēma 10,7 santīmus mazāk, nerēķinot konvertācijas meslus; tikai zaudējumi no kursu starpības līdzinājās 16,3 procentiem; lai kompensētu šos zaudējumus, eksporta cenas eiro bija jākāpina, samazinot Latvijas eksporta konkurences spēju eirozonā. Ceturtkārt, 2002. gadā zaudējumi no kursa svārstībām lats/1 eiro būtiski samazinājās; minētā kursa sākotnējais līmenis tomēr vēl netika sasniegts; iespējams, ka tas var notikt 2003. gadā līdz ar ASV dolāra tālāko novājināšanu. Piektkārt, no kursa lats/1 eiro lejupslīdes ieguva importieri, jo par precēm no eirozonas bija jāmaksā mazāks latu daudzums; situācija izmainījās kopš 2002. gada maija–jūnija, kad lata kurss pret 1 eiro pieauga.

2003. gada janvāra pirmajā dekādē lata kurss pret 1 eiro turpināja celties: 7. janvārī tas līdzinājās 0,616, 10. janvārī — 0,618. Tas lielā mērā atspoguļo ASV dolāra tālāko novājināšanu pret eiro. Situācija pietiekami dīvaina; eksperti uzskata, ka eirozona 2003. gada sākumā ir uz recesijas sliekšņa, aug bezdarbs, Vācija un Francija iepriekšējo gadu noslēdza ar sliktiem finanšu rezultātiem, bet eiro it kā pieņemas spēkā un atskan balsis, ka eiro kursa kāpums apdraud EVU dalībvalstu eksportu. Lietas būtība tā, ka sakarā ar kara draudiem pret Irāku, pazeminās dolāra kurss. Krītas arī lata kurss pret 1 ASV dolāru un paaugstinās dolāra kurss pret 1 latu. Lats pret eiro kļūst vieglāks, pret USD — smagāks.

Eirozonas paplašināšanas perspektīvas

Viens no faktoriem, kas nosaka eiro pieprasījuma un piedāvājuma samēru, ir eirozonas kopējais ekonomiskais potenciāls, iekšzemes kopprodukts (IKP) ar konkrētu eksporta un importa struktūru. No šā viedokļa eiro kurss pret ASV dolāru un citām trešo valstu valūtām, domājams, mainīsies. Šāds viedoklis balstās uz eirozonas un EVU paplašināšanas perspektīvām.

Visupirms par tām trim ES valstīm, kas pagaidām vēl nav pārgājušas uz vienoto eiro. Zviedrijā šā gada rudenī notiks tautas nobalsošana par iestāšanos EVU. Pie šā balsojuma pozitīvā iznākuma Zviedrijas kronu nomainīs eiro 2005. gadā. Lielbritānija — agrākais 2003. gada vasarā — noteiks tautas nobalsošanas termiņu. Pēreja no kādreiz visuvarenās mārciņas uz eiro gaidāma tikai 2006. gadā. Dānijas kronas liktenis pagaidām nav zināms. Pirmā tautas nobalsošana pirms diviem gadiem deva negatīvu rezultātu. Jaunas nobalsošanas termiņš nav noteikts.

Jau nolemts, ka 10 valstis (Polija, Ungārija, Čehija, Slovēnija, Slovākija, Kipra, Malta, Igaunija, Latvija, Lietuva) varēs tikt uzņemtas kā pilntiesīgas locekles ES 2004. gadā, ja tautas nobalsošana katrā no šīm valstīm dos pozitīvu “jā”. Tā vienlaikus būs nobalsošana par iestāšanos gan ES, gan EVU ar turpmāku nacionālās valūtas aizstāšanu ar eiro. Iekļaušana EVU ar pāreju uz eiro var notikt tikai pēc divu gadu darbības Eiropas Savienības sastāvā, tātad 2006. gadā. Izredzes ātrāk īstenot šo pāreju esot Polijai un Igaunijai.

10 valstu iestāšanās ES paplašinās tās teritoriju par 23%, iedzīvotāju skaits pieaugs par 20% (līdz 450 milj. cilvēku), iekšzemes kopprodukts palielināsies tikai par 5%. Tas nākotnē iespaidos arī eiro maiņas kursu.

2007. gadā par ES dalībvalstīm un 2009. gadā par EMU loceklēm varētu kļūt Bulgārija un Rumānija. Turcijas uzņemšanai ES sastāvā ir gan piekritēji, gan pretinieki.

Kas gaida Latviju kā EVU dalībvalsti?

Pirmkārt, atteikšanās no lata un pāreja uz eiro. Tas darīs galu “smagajam” latam, kas kavē eksportu un plaši atvērs vārtus importam, izputinot ne vienu vien pašmāju ražotāju. Norēķini eirozonā kļūs tikpat vienkārši kā šodien norēķini starp Rīgu un Liepāju, Daugavpili un Valmieru. Latvijas iedzīvotāji, braucot uz citām eirozonas dalībvalstīm, būs atbrīvoti no mesliem valūtas mijējiem. Otrkārt, Latvijas zelta krājumi būs jānodod ECB glabāšanā. Treškārt, eiro papīrnaudas zīmes Latvijai emitēs Frankfurtē pie Mainas ECB; eiro monētas laidīs apgrozībā Latvijas Banka (LB), saskaņojot to daudzumu ar ECB. Ceturtkārt, LB iekļausies Eiropas centrālo banku sistēmā; LB prezidents kļūs par ECB padomes locekli ar nelielu balsu svaru; šis balsu svars ir galu galā atkarīgs no Latvijas iekšzemes kopprodukta lieluma uz vienu iedzīvotāju, kas ir viens no mazākajiem starp iespējamām 25 ES dalībvalstīm.

Būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienības un tās valūtas savienības loceklei, to izšķirs Latvijas pilsoņu gaidāmā nobalsošana. Balsojumam “par” ir daudz piekritēju, bet ir arī ne mazums pretinieku. Savu viedokli šinī jautājumā izteicis žurnālists Juris Paiders grāmatā “Nē Eiropai. Vai Latvijai ir nākotne ārpus Eiropas Savienības?”

Grāmatas anotācijā tās autors raksta: “Šī grāmata nav aģitācijas brošūra par vai pret ES. Šī grāmata ir godprātīga analīze par to, kas mūs sagaida, iestājoties ES, un vai tik tiešām pasaule sabruks, ja Latvijas pilsoņi referendumā nobalsotu līdzīgi norvēģu pilsoņiem un pateiktu nē ES.” Ar daudziem faktiem, skaitļiem, aprēķiniem Juris Paiders pamato savu nostāju, ka, “raugoties no ekonomiskā viedokļa, iestāšanās ES radīs vairāk izdevumu, nekā dos ienākumus, taču vai šāds neizdevīgums nozīmē, ka mums nav jāstājas ES?” autors savu viedokli neslēpj: Latvija kā ES asociētā locekle jau ir pietiekami integrēta Eiropā un ekonomiskā izdevīguma dēļ tai tuvākos desmit gados nav jāstājas ES.

Eirooptimisti pagaidām ir visumā pasīvi. To piekritēju saime gaida, ka, atbildot uz J.Paidera izaicinājumu, tie nāks klajā ar stipru argumentāciju par labu “jā” balsojumā par iestāšanos ES un līdz ar to arī par lata aizstāšanu ar eiro.

2. diagramma

Valūtu īpatsvari pasaules valūtu tirgū (procentos) 2001. gadā9

6 Deutsche Bundesbank, Monatsbericht, Dezember 2002, 74.lpp.

7 Turpat, 75.lpp.

8 Geldidee, Nr.1, 27.12.2002.—7.1.2003, 8.lpp.

9 Starptautiskā valūtas fonda informācija 2001. gadā

10 Latvijas statistikas ikmēneša biļetens, 8/2002, 6. lpp. ECB referentu kurss brīžiem sakrīt, bet parasti nedaudz atšķiras no LB kursa

2. tabula

Lata kurss pret 1 eiro un lata kurss pret 1 USD (perioda beigās)10

3.tabula

Eiro kurss pret 1 latu un ASV dolāra kurss pret 1 latu (perioda beigās)