Valsts prezidente:

— intervijā vācu žurnālam "Der Spiegel"

Intervija "Krievija ir neaprēķināma" vācu žurnāla "Der Spiegel" 2000.gada 22.numurā

— Prezidentes kundze, desmit gadus pēc neatkarības pasludināšanas sarunas par Latvijas iestāšanos ES rit pilnā sparā. Vai jūs šādu attīstību vērtējat kā strauju lūzumu vai arī jums šķiet, ka valsts integrācija Rietumos uz priekšu virzās pārāk lēni?

V.Vīķe–Freiberga: — Pirms diviem gadiem latvieši bija vīlušies, kad uz sarunām par iestāšanos ES tika uzaicināta Igaunija, bet mēs — ne. Taču tas bija arī ģeopolitisks lēmums: tas vienkārši bija mēģinājums uzaicināt vienu no Baltijas valstīm, lai redzētu, kas notiek. Pa šo laiku eiropieši ir akceptējuši to, ka iestāties var katra valsts, kura izpilda 1993. gadā Kopenhāgenas galotņu sanāksmē noteiktos kritērijus. Tas šķiet saprātīgi un godīgi. Mēs ar situāciju esam apmierināti.

— Brisele vēl nav pilnībā apmierināta ar Latvijas panākto progresu un pārmet reformu nepietiekamību, piemēram, lauksaimniecības nozarē.

V.Vīķe–Freiberga: — Neviens nav bez trūkumiem. Visām Eiropas valstīm ir problēmas ar lauksaimniecību. Padomājiet kaut vai par milzīgajiem atbalsta maksājumiem, kādus Francija prasa saviem lauksaimniekiem. Tas ir pats par sevi saprotams, ka Latvijai ir grūti pielāgoties situācijai, kāda Rietumeiropā ir izveidojusies 50 gados. Tas nevar notikt vienas nakts laikā.

— Taču Latvija atpaliek arī ar valsts uzņēmumu privatizāciju.

V.Vīķe–Freiberga: — 97% mazo un vidējo uzņēmumu jau ir privatizēti.

— Taču neveicas ar lielajiem uzņēmumiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā nav tikai pie mums. Ņemiet kaut vai gāzes koncernu "Gaz de France". Tas nav privatizēts tieši tāpat kā Latvijas valsts enerģijas nozare, taču tas Francijai nekavē uzstāties kā pilntiesīgai ES dalībvalstij. Vispār mēs vēl nekad neesam skaidri aicināti privatizēt vēl atlikušos koncernus. Tas nav iestāšanās priekšnoteikums.

— Vai jūs saprotat to, ka daudzi cilvēki Rietumeiropā baidās no ES paplašināšanas, jo draud jaunas izmaksas, iespējams, arī darba vietu zaudēšana, un var pat atvērties vārti organizētajai noziedzībai.

V.Vīķe–Freiberga: — Arī šeit eksistē bailes no paplašināšanās. Daudzi latvieši baidās, ka valstī parādīsies organizētā noziedzība no Rietumiem. Vairums pornogrāfijas un prostitūcijas klientu nāk no Rietumiem, proti, ar visiem autobusu un lidmašīnu reisiem. Globalizētajā pasaulē organizētā noziedzība, kā arī narkotiku un ieroču tirdzniecība pieder pie universālajām problēmām. Taču tad, ja visam kontinentam būs līdzīgas iekšējās drošības struktūras, šīs lietas varēs labāk apkarot nekā tad, ja katra valsts to darītu atsevišķi.

— Ko Latvija var piedāvāt partneriem Eiropā?

V.Vīķe–Freiberga: — Izņemot Krievijas piekrastes joslu pie Kaļiņingradas un Sanktpēterburgas, Baltijas jūras reģions pēc Baltijas valstu iestāšanās kļūtu par ES iekšējo tirgu, un Eiropas Savienība tad varētu labāk kontrolēt to, kas notiek šajā telpā. Ja Baltijas valstis piederēs ES, tas reģionā garantēs arī stabilitāti un demokrātijas progresu.

— Ko Latvija saviem partneriem piedāvā ekonomiskajā ziņā?

V.Vīķe–Freiberga: — Darbaspēku. Šeit ir liels daudzums labi izglītotu zinātnieku un tehniķu. Šīs talantu rezerves līdz Padomju savienības sabrukumam izveidojās rūpniecības un militārās pētniecības jomā, un tagad tās netiek izmantotas. Arī izglītības sistēmā mēs lielu uzsvaru liekam uz informātiku un progresīvo tehnoloģiju.

— Tuvākajās dienās Baltijas valstis apmeklēs Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Vai jūs gaidāt, ka viņš nosauks datumu uzņemšanai ES?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņam jautāt par uzņemšanas datumu būtu nevietā. Tas ir kolektīvs lēmums, kas ir jāpieņem Eiropai, un tā vadīsies pēc tā, vai kandidātvalsts izpilda Kopenhāgenas kritērijus. Neraugoties uz to, mēs apsveicam intensīvāku Vācijas iesaistīšanos šajā reģionā.

— Kad jūs rēķināties ar uzņemšanu Eiropas Savienībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir atkarīgs no tā, vai ES tiks galā ar iekšējām reformām, un no tā, cik ātri atsevišķas valstis ratificēs iestāšanos. Tas nav atkarīgs no mums. Mēs tur gribētu būt jau 2003. gada 1. janvārī.

— Vai iestāšanās ES nav tikai otrs labākais risinājums? Vai Latvija daudz labāk negribētu kļūt par NATO dalībvalsti?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs vēlamies būt abās. Ja jūs man jautātu, vai es vēlos, lai man labāk nocērt labo vai kreiso roku, es atbildētu, ka gribu saglabāt abas.

— Vai jūs rēķināties ar to, ka Latvija kļūs par NATO dalībnieci?

V.Vīķe–Freiberga: — Pilnīgi.

— Kas jūs padara tik optimistisku?

V.Vīķe–Freiberga: — Atbalsts, kādu es šīm mūsu interesēm izjutu Eiropā, sākot ar NATO galveno mītni. Es runāju tieši ar ASV ārlietu ministri Madelainu Olbraitu. Viņa iestāšanos atbalsta gandrīz vai ar entuziasmu un aicināja mūs dot savu ieguldījumu un investēt aizsardzībā.

— Krievija Rietumiem draudēja ar attiecību pārtraukšanu gadījumā, ja Baltijas valstis tiktu uzņemtas NATO. Kāpēc Rietumiem riskēt ar jaunu auksto karu?

V.Vīķe–Freiberga: — Te ir jājautā, vai mēs joprojām nedzīvojam aukstā kara apstākļos? Kad Otrā pasaules kara uzvarētājvaras konferencēs Teherānā un Jaltā panāca vienošanos, tika upurētas Baltijas republikas. Tas nedrīkst atkārtoties. Tieši tāpēc mēs tik labprāt vēlamies būt NATO. Tas, ka vieni izlemj, kā dzīvot otriem, nepieder pie NATO mērķiem un morālajiem pamatprincipiem.

— Viļņā jūs kopā ar vēl astoņiem partneriem no Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas pieņēmāt lēmumu kopā iestāties NATO. Vai tādā veidā jūs uzņemšanu neatlikāt uz nezināmu dienu?

V.Vīķe–Freiberga: — Pretēji. Mēs vēlamies pierādīt savu labo gribu un demonstrēt, ka šīs deviņas nācijas starp Igauniju un Albāniju arī patiesi spēj sadarboties.

— Tātad tikai ar iestāšanos ES vien jums nepietiek?

V.Vīķe–Freiberga: — Arī pārējās Eiropas valstis nešķiet pietiekami pārliecinātas par saviem drošības spēkiem, jo citādi tās nebūtu papildus arī vēl NATO dalībnieces. Kāpēc gan mums bez NATO vajadzētu justies drošākiem nekā Francijai vai Vācijai? Es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc šeit vajadzētu mērīt ar divējādu mēru. Vispār mums runa ir par jaunu drošības un aizsardzības koncepciju, kas būtu balstīta ne tikai uz karu vien. Piemēram, mēs vēlamies, lai bruņotie spēki varētu iesaistīties arī dabas katastrofu gadījumos.

— Latvijas attiecības ar Krieviju vienmēr ir bijušas ļoti saspringtas. Vai pie prezidenta Putina tās varētu kļūt pat vēl sliktākas?

V.Vīķe–Freiberga: — Man nav ierīces spriedzes koeficienta mērīšanai. Protams, ka mēs cerējām, ka pie prezidenta Putina kļūs labāk. Taču šķiet, ka tā nebūs. Mūsu vēstniecībai Maskavā ir izdarīts vēl viens uzbrukums. Tas nenorāda uz draudzīgu izturēšanos. Mēs ceram, ka Krievijas valdība nosodīs šos uzbrukumus un sāks izmeklēšanu.

— Vai jūs patiesi spējat iztēloties, ka Krievijas armija atkal okupē jūsu valsti?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu apdāvināta ar izcilu iztēli. Krievija ir ārkārtīgi neaprēķināma. Valsts nav pārāk stabila. Tās kā demokrātijas nostiprināšanās drīzāk ir apšaubāma. Arī ekonomiskā drošība vēl nav sasniegusi tādu līmeni, kādu varētu vēlēties. Mēs nepavisam nesakām, ka Krievijai vajadzētu darīt šo vai to. Taču jau tikai neaprēķināmības faktors vien izraisa bailes.

— Cik lielu ietekmi Krievija iegūst līdz ar to, ka eksportē naftu caur Latvijas ostu Ventspili?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja kādai valstij šeit ir biznesa intereses, tad tā sev par labu vēlas arī ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu. Krievija 15% no iegūtās naftas transportē caur neaizsalstošo Ventspils ostu. Šis transportēšanas darījums ir izdevīgs gan Latvijai, gan Krievijai.

— Iespējams, ka Maskavas pastāvīgo uzbrukumu Latvijai iemesls ir tas, ka tā nekontrolē Ventspili.

V.Vīķe–Freiberga: — Krievijai beidzot ir jāsamierinās ar to, ka mēs vairs neesam padomju republika. Latvija ir suverēna valsts.

— Vai jūs saprotat to, kāpēc krievi domā, ka pret viņu tautiešiem šeit izturas kā pret otrās šķiras pilsoņiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Ja es izturēšanos pret viņiem salīdzinu ar to, kā krievi izturas pret čečeniem, es varu vienīgi teikt, ka krievi šeit atrodas lielākā drošībā, viņiem ir garāks vidējais mūža ilgums un ievērojami augstāka vispārējā labklājība. Tiem, kuri grib iegūt Latvijas pilsonību, ir jāiemācās latviešu valoda. Tas arī ir tas grūtākais, ko mēs prasām. Pēc starptautiskajiem standartiem krieviem nav daudz iemeslu sūdzēties.

— Latvijai, līdzīgi kā Vācijai, ir sarežģītas attiecības ar vēsturi. Šeit krievu partizāni, kuri cīnījās pret nacistu okupantiem un viņu kolaboracionistiem, daļēji tiek nozākāti kā nodevēji un kā slepkavas ieslodzīti cietumā. Taču daži no nacistu kolaboracionistiem joprojām bauda cieņu.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā nav taisnība. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas mēs Kriminālkodeksā iekļāvām trīs punktus: vienu par kara noziegumiem, vienu par tautu slepkavošanu un vienu par noziegumiem pret cilvēci. Ja kāds indivīds ir vainīgs šādos pārkāpumos un viņa vaina ir pierādāma, viņš arī tiek notiesāts.

— Un kāpēc gan tādā gadījumā rodas iespaids par nevienlīdzīgu izturēšanos?

V.Vīķe–Freiberga: — Piecdesmit gadus ilgajā okupācijas laikā krievi dažādu iemeslu dēļ apcietināja 31 000 cilvēku, starp viņiem arī tos, kuri Otrajā pasaules karā vācu okupācijas laikā bija noziegušies pret cilvēci. Viņi visi tika apcietināti arī tad, ja viņi bija tikai kalpojuši nacionālajā gvardē. Daudzi nonāca Sibīrijā, bet daudzi tika nošauti, starp viņiem bija arī mani piederīgie. No nacistu kolaboracionistiem vairs nav palicis neviena, kuru mēs varētu saukt pie atbildības.

— Un kas bija, piemēram, ar Konrādu Kalēju, bēdīgi slavenās SS komandas aktīvistu?

V.Vīķe–Freiberga: — Pašreiz, kad ārvalstu presē parādās ziņojumi par viņu, mūsu Ģenerālprokuratūra jau ir sākusi pret viņu izmeklēšanu. Mēs esam saņēmuši pierādījumus no Lielbritānijas, Kanādas, ASV un Austrālijas. Mēs pat esam mēģinājuši ar Austrāliju noslēgt vienošanos par izdošanu. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos.

— Kāpēc tiesas priekšā tiek saukti krievu partizāni?

V.Vīķe–Freiberga: — Okupācijas laikā daudzi padomju varas piekritēji izdarīja noziegumus. Starp viņiem bija arī tādi, kurus Maskavā uzlūko par varoņiem. Pret viņiem mēs tagad ievadām izmeklēšanu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem par noziegumiem pret cilvēci, un daži jau ir notiesāti.

— Tieši šie procesi saindē attiecības ar Krieviju.

V.Vīķe–Freiberga: — Nepavisam ne. Tie krieviem tikai kalpo kā iegansts, lai uzbruktu Latvijai. Agrāk viņi bija sašutuši par pilsonības piešķiršanas likumu, un mēs to nokārtojām. Pēc tam bija Valodu likums, un mēs arī to izmainījām. Es varu derēt, ka pat tad, ja mēs tagad visus šos cilvēkus palaistu brīvībā, krieviem ienāktu prātā kaut kas cits, par ko uztraukties.

— Prezidentes kundze, mēs jums pateicamies par sarunu.

Sarunu uzturēja "Der Spiegel" redaktori Hanss Hoings un Reinhards Krums

Ārlietu ministrijas

Preses analīzes nodaļas tulkojums