Valsts objektu būvniecībā ir jābūt sevišķi saimnieciskai pieejai

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 13. marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Aizvakar valdības sēdē jūs izteicāt ideju, ka varētu aizliegt valsts pasūtījuma īstenotājam — uzņēmumam “Skonto būve” piedalīties konkursos par valsts pasūtījumu, ja uzņēmums nesamazinās 24,5 miljonus latus vērtā Gaujas ielas Iekšlietu ministrijas kompleksa būvniecības izmaksas. Juristu biedrības priekšsēdētājs šo iespēju vērtē kā nelikumīgu vēršanos pret uzņēmēju. Vai, jūsuprāt, šāda vēršanās pret uzņēmumu būtu likumīga?

Einars Repše: — Noteikti jā, jo pasūtītājam — un šinī gadījumā pasūtītājs ir valsts par nodokļu maksātāju naudu —, protams, ir tiesības izvērtēt iepriekšējo pieredzi ar kādu konkrētu uzņēmēju un konkursa rīkošanu, gadījumā, ja iepriekšējā pieredze bijusi negatīva, ņemt to vērā, izskatot konkursa materiālus, vai pat pilnīgi izslēgt kādu noteiktu uzņēmumu no konkursa. Tas ir gadījumā, ja šī iepriekšējā pieredze ir bijusi negatīva. Vai tā būs attiecībā uz šo konkrēto būvfirmu, to rādīs laiks, neko vairāk mēs nevēlamies kā tikai panākt, lai tā sniedz Latvijas valstij pakalpojumus par konkurētspējīgu cenu un kvalitāti. Līdzšinējā līguma par ēku kompleksu Gaujas ielā noslēgšanas kārtība ir bijusi ļoti aizdomīga. Vispirms jau ir pilnīgi absurda prakse, ka projektēšanas un celtniecības konkursus apvieno. Tas ir gandrīz nelikumīgi, un katrā ziņā tas neatbilst vispārpieņemtajai praksei. Tas varētu norādīt uz steigu šī konkursa rīkošanā un līguma noslēgšanā, savukārt steiga varētu norādīt uz kādām nelikumīgām un negodīgām interesēm. Tāpat ļoti šaubīga ir milzīgā soda nauda, kas valstij būtu jāmaksā, ja tā pēkšņi šo līgumu gribētu apturēt vai lauzt. Tātad, ja valsts šobrīd, pat pilnībā samaksājot par līdz šim izdarītajiem darbiem un ieguldītajiem līdzekļiem, tomēr vēlētos izsludināt jaunu konkursu par darbu turpmāku veikšanu, tad tai būtu jāmaksā milzīgi līgumsodi šai firmai. Un tā arī nav normālas prakses sastāvdaļa, faktiski šinī gadījumā ir acīmredzams nolūks panākt, lai valsts nekad un nekādos apstākļos nevarētu šo līgumu pārskatīt. Un arī cena, cik man zināms, ir neadekvāti augsta un tātad neapmierina valsti – šinī gadījumā kā nodokļu maksātāju līdzekļu pārvaldītāju. Tātad patlaban turpinās sarunas, mums nav nekādu pretenziju pret to, ka konkrētā būvfirma varētu turpināt darbus, ja viņi ir spējīgi vienoties par konkurētspējīgu cenu un, protams, kvalitāti. Ja tas nenotiks, tad mēs rīkosimies tā, lai nodrošinātu saprātīgu cenu un kvalitāti, iespējams, rīkojot jaunu konkursu.

— Vai jūs varat pateikt, par kādu summu šī projekta izmaksas būtu iespējams samazināt?

E.Repše: — Tas būtu jāizvērtē ekspertiem, es esmu šādu ekspertīzi pieprasījis, un, kad mēs valdības sēdē turpināsim spriest par tālāko rīcību, mums būs neatkarīgu būvfirmu un neatkarīgu projektēšanas firmu novērtējums par izmaksām, tad arī varēsim precīzi pateikt, kāda ir šī situācija. Patlaban varam tikai teikt to, ka izmaksas ir acīmredzami sadārdzinātas un līguma noslēgšanas vēsture ir bijusi, maigi izsakoties, dīvaina.

— Līdz 15.maijam pētīt “Skonto būves” iesniegto policijas ēkas skiču projektu, bet līdz 15.jūnijam izlemt par turpmāko rīcību. Projekts jau apturēts 27.decembrī. Vai tas neaizkavēs policijas ēkas būvniecību, par ko nobažījies Juris Rekšņa.

E.Repše: — Nedaudz, bet tikai nedaudz, un tas ir pilnībā attaisnojams, lai nodrošinātu līdzekļu ietaupījumu.

— Vai pret vēl kādu uzņēmumu varētu būt šādas iespējamās sankcijas?

E.Repše: — Ko jūs domājat ar “šādām sankcijām”? Mums ir nopietnas problēmas ar austrumu robežu būvi, tur arī daudzi uzņēmumi ir saslēguši līgumus par objektu būvniecību, un arī šo līgumu neiztrūkstoša iezīme ir aizdomīgi lielas soda naudas gadījumā, ja valdība no šiem līgumiem atsakās. Skatīsim arī šos jautājumus, jo patlaban mums ir līdzekļi jātaupa, tai skaitā tik nepieciešamā objektā kā austrumu robežbūve, un tur būs jāievēro tie paši principi, ka mēs vispirms aicināsim uzņēmējus vienoties par abām pusēm — tātad valstij un uzņēmējam — izdevīgiem sadarbības nosacījumiem. Ja tas neizdosies, tad skatīsimie, ko varam darīt tālāk.

— Juristu biedrības priekšsēdētājs arī izsaka šaubas, vai uzņēmējiem ir skaidri spēles noteikumi šajā jomā tieši likumdošanas ziņā.

E.Repše: — Prasiet viņam pašam, ko viņš ar to ir domājis, man tas nav īsti skaidrs, bet, ja likumdošanā ir vēl kādas pretrunas saglabājušās, tad mēs tās varam labot, bet tad vajadzētu konkrēti norādīt. Taču es atceros praksi, kāda savā laikā bija Latvijas Bankā, izsludinot konkursus uz dažādu objektu būvniecību. Tur arī bija vērojama tendence gan pašmāju, gan ārzemju būvuzņēmējiem sākotnēji piedāvāt nesamērīgi augstus izcenojumus, un tikai tad, kad Latvijas Banka parādīja gribu šos izcenojumus samazināt, pat ja tas nozīmētu konkursa rezultātu neapstiprināšanu un jauna konkursa izsludināšanu, ko mēs arī atsevišķos gadījumos darījām, tad izdevās panākt krietni zemākas šīs cenas un atbilstošas reālajiem izcenojumiem. Taču, lai to darītu, ir vajadzīga tiešām politiska griba taupīt līdzekļus un panākt saprātīgu risinājumu. Ja politiskā griba ir bijusi taisni pretēja, proti, uzdāvināt sev pazīstamām firmām ļoti labus pasūtījumus, tad, protams, nav nekāda brīnuma, ka šie izcenojumi ir astronomiski un valsts tēriņi milzīgi. Piemēram, tas pats objekts Gaujas ielā, cik ir samaksāts par būvlaukuma attīrīšanu, par veco šķūnīšu un garāžu nojaukšanu, cik simti tūkstošu tur ir samaksāti no valsts kabatas... policisti būtu bijuši gatavi par pusi no tās summas ar savām rokām nojaukt.

— Tie ir tie 300 tūkstoši?

E.Repše: — Vismaz, jā. Un tā ir summa, par ko noteikti būtu bijis iespējams daudz lētāk attīrīt būvlaukumu un sagatavot to tālākam darbam. Tāpēc, ja reiz gribam nodrošināt valsts budžetā līdzekļus daudzām nepieciešamām prioritātēm — izglītībai, veselības aprūpei —, tad mums ir jātaupa, protams, saprātīgi jātaupa. Te nav runa par to, lai pirktu lētas mantas, kuras pēc tam, teiksim, lūstu, bojātos vai, teiksim, uzbūvētas ēkas druptu un plaisātu, nē. Te ir runa par tiešām saimniecisku politiku, saimniecisku pieeju, lai nodrošinātu, ka firmas patiešām savā starpā sacenšas, piedāvājot lētākās iespējamās izmaksas, protams, neaizmirstot par to, ka arī katra firma ir ieinteresēta pelnīt, un tas ir dabiski un saprotami. Taču šai peļņai ir jābūt aptuveni samērīgai ar to, ko firmas spējīgas pelnīt privātā sektorā un konkurējošos pasūtījumos. Tātad nevarētu būt tā, ka valsts objektu būvniecība uz vienu kvadrātmetru izmaksā vai nu dārgāk nekā līdzvērtīgi projekti privātā sektorā, vai atbilst šo privāto projektu augšējai robežai, tātad cenām, par kādām būvē jaunbagātnieki sev villas un izpriecu namus.

— Vēl nedaudz par Latvijas sadarbību un attiecībām ar mūsu kaimiņvalsti Krieviju, jo aprīlī varētu sākties Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas atbildīgo amatpersonu sarunas, un no Latvijas puses to vadīs jūsu biedrs Ainārs Šlesers. Viņš uzskata, ka līdzšinējais komisijas darbs nav vērtējams kā īpaši veiksmīgs. Vai jūs varat nosaukt tās jomas, kas pirmās jāsakārto, strādājot ar Krieviju?

E.Repše: — Mums ir vairāki ļoti svarīgi jautājumi, daži no tiem ir ieguvuši aktualitāti patlaban, bet daži no tiem velkas līdzi jau daudzus gadus. Starp tādiem jautājumiem, kas jau ir ar vēsturi, ir neatrisinātais jautājums par Latvijas iedzīvotāju noguldījumiem „Vņešekonom” bankā — gan juridiskām, gan fiziskām personām. Vēl neatrisināti ir dažādi ar tranzīta problēmām saistīti jautājumi — tādi kā robežšķērsošana mūsu autopārvadātājiem, arī naftas produktu plūsma caur Latviju, ko, šķiet, šobrīd Krievija kavē, faktiski politisku motīvu vadīta. Tad mums, protams, ir risināmi daudzi jautājumi par abpusēju tirdzniecību, mums Krievija interesē kā mūsu lauksaimniecības preču noieta tirgus un tamlīdzīgi. Es ceru, ka Šlesera kunga vadībā šīs sarunas iegūs jaunu elpu un tiks risinātas ar jaunu enerģiju.

— Ainārs Šlesers jau vairākkārt izteicies par “Ventspils naftas” valsts kapitāla daļu pārdošanu. Kādā intervijā pagājušonedēļ viņš atzina, ka šīs daļas pagaidām nav piedāvātas privatizācijai, bet Latvijas valdība jau tuvākajā laikā lemšot par uzņēmuma tālāko nākotni.

E.Repše: — Jā, tas ir iespējams, ja Ekonomikas ministrija sagatavos attiecīgos priekšlikumus, tad mēs valdībā to apspriedīsim. Un acīmredzot komentēt to būs vietā pēc šā jautājuma izskatīšanas valdībā.

— Vai jūs pieļaujat, ka šogad varētu pārdot „Ventspils naftas” valsts kapitāla daļas?

E.Repše: — Ziniet, tikpat labi es to varu pieļaut kā nepieļaut, jo šis jautājums vēl patlaban nav valdībā izskatīts, tātad nopietnu atbildi uz to grūti dot. Pieļaujams, protams, tas ir, bet, vai mēs tā darīsim, to es varēšu pateikt pēc jautājuma izskatīšanas valdībā.

— Ministrijas šobrīd saņem anketas, un tām jāsniedz informācija par to pakļautībā esošo valsts uzņēmumu padomēm. Jūsu partijas pārstāvis Dzintars Zaķis atzīst, ka cilvēki, kuri godprātīgi strādājuši un arī apliecinās, ka ir spējīgi turpmāk godprātīgi strādāt, no pārmaiņām var nebaidīties. Kādiem mērķiem šī informācija tiks izmantota?

E.Repše: — Pilnīgi noteikti tie cilvēki, kuri godprātīgi ir strādājuši, uz kuriem var paļauties, ka viņi veiks sev uzticēto uzraudzības funkciju, var nebaidīties, jo padomju uzdevums ir uzraudzīt. Padomes – tās nav izpildinstitūcijas, tās nav valdes, tās faktiski pašas nevada uzņēmumus, bet uzrauga, kā darbojas valde un kā darbojas paši uzņēmumi. Tātad tie šinī gadījumā ir tautas vai parlamenta pārstāvji, kas seko līdzi valsts uzņēmumos vai citās valsts iestādēs notiekošajam. Un mums ir ļoti svarīgi, lai šie cilvēki tik tiešām šo darbu veiktu godprātīgi un mēs varētu paļauties, ka viņi ne tikai paši neiesaistīsies kādos aizdomīgos darījumos vai vienošanās, bet patiešām rūpīgi uzraudzīs, lai nekas tāds nenotiktu arī padotajos uzņēmumos, lai tur rīcība ar valsts mantu būtu godprātīgi saimnieciska un attaisnojama.

— Vai šīs anketas liecina, ka nomaiņas varētu sekot arī citās padomēs? Ir jau nomainīta gan “Latvenergo”, “Latvijas valsts mežu”, Valsts nekustamā īpašuma aģentūras padome, arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras padome.

E.Repše: — Jā, protams, nomaiņa varētu sekot, jo no mums tiks prasīta atbildība par to, kas notiek valsts iestādēs un uzņēmumos, un, lai mēs varētu nodrošināt uzraudzību, tad, protams, mums būtu jābūt pārstāvētiem attiecīgās padomēs, ir jāzina, kas tur notiek. Tātad teorētiski pārmaiņas ir sagaidāmas un pat nepieciešamas tajos gadījumos, kad mums nav skaidrības, kas notiek atsevišķās struktūrās. Bet, protams, šīs pārmaiņas nav pašmērķis, un, ja tur būs cilvēki, kas jau darīs savu darbu tā, ka uz viņiem varēs paļauties, tad acīmredzot pārmaiņas vienkārši nebūs nepieciešamas.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā