Austrumi paši vainīgi savās nelaimēs

Divdesmitajā gadsimtā Tuvajiem Austrumiem un visām islāma valstīm kļuva pilnīgi skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Salīdzinājumā ar savu mūžīgo sāņcensi kristīgo pasauli islāma pasaule kļuvusi nabadzīgāka, vājāka un neizglītotāka. Rietumu pārākums kļuvis acīmredzams. Rietumi ielauzušies visās musulmaņu dzīves jomās - gan sabiedriskajās, gan, un tas ir vēl sāpīgāk, privātajās. Pēc visiem mūsdienu pasaules standartiem - ekonomiskās attīstības un jaunu darba vietu radīšanas, lasītprasmes un izglītības, zinātnes sasniegumiem, politiskajām brīvībām un cilvēktiesību ievērošanā - visu šo kādreiz vareno civilizāciju piemeklējusi lejupslīde.

“Kurš vainīgs?” - tā ir cilvēciska reakcija uz situācijas pasliktināšanos. Tad nu ir atrastas vairākas atbildes. Citus savās nelaimēs vainot vienmēr ir patīkamāk un vienkāršāk. Ilgu laiku par galvenajiem vainīgajiem tika uzskatīti mongoļi jau kopš 13. gadsimta. Taču pēc kāda laika vēsturnieki, arī musulmaņu, sāka norādīt uz šāda viedokļa aplamību. Pirmkārt, vairāki no izcilākajiem musulmaņu, it sevišķi persiešu, kultūras sasniegumiem tika panākti nevis pirms, bet gan pēc mongoļu iebrukuma. Otrkārt, mongoļi uzvarēja impēriju, kura jau bija kritiski novārgusi. Nacionālisma pacēlums radīja jaunus priekšstatus. Arābi savās nelaimēs varēja apvainot turkus, kuru jūgā viņi bija vairākus gadsimtus. Turki savukārt savas civilizācijas stagnācijā varēja apvainot smago arābu pagātnes spiedienu. Persieši varēja vainot arābus, turkus un mongoļus savas kādreizējās slavas zudumā. Britu un franču kundzības gados 19. un 20. gadsimtā arābu pasaulē uzradās jauns grēkāzis - Rietumu imperiālisms, pēc tam galvenā ļaundara loma tika piešķirta Savienotajām Valstīm.

Citur pasaulē uzskata, ka galvenā vaininiece ir musulmaņu piekoptā dzimumdiskriminācija, kas islāma tautām atņem pusi iespējamo talantu un enerģijas. Turklāt no sabiedrības izstumtās analfabētes audzina bērnus, arī nākamos politiķus, garīdzniekus un zinātniekus.

Brīvība, ko saistīja ar nacionālo neatkarību, tika uzskatīta par dižu talismanu, kas atnesīs arī visus pārējos labumus. Vairākums musulmaņu tagad dzīvo neatkarīgās valstīs, bet tas viņu problēmas nav atrisinājis. Nacionālais sociālisms - šis divu ideoloģiju bandubērns - vēl arvien ir saglabājies vairākās zemēs, kur valda nacistiska stila diktatori, balstīdamies uz milzīgu un visuresošu drošības aparātu vai vienpartijas sistēmu. Šie režīmi tāpat ir caurkrituši visos eksāmenos un nav devuši solītos labumus. Vēl vairāk: viņu infrastruktūra ir vēl vairāk atpalikusi nekā citās islāma zemēs, bet bruņotie spēki pirmām kārtām paredzēti teroram un represijām.

Spēle ar vainīgā meklēšanu vēl arvien turpinās, un gals tai nav paredzams. Represīvajām un neefektīvajām valdībām, kuras šobrīd ir pie varas vairākumā Tuvo Austrumu valstu, šī spēle ir noderīgs un būtisks līdzeklis, lai attaisnotu nabadzības cēloņus, kurus likvidēt nav to spēkos, un attaisnotu tirāniju. Tādā veidā tās cenšas novirzīt savu pilsoņu augošo naidu uz citu, ārēju mērķi.

Ja Tuvo Austrumu tautas turpinās savu ceļu, tad “terorists pašnāvnieks” kļūs par visa reģiona atpazīšanas zīmi un nebūs nekādu cerību izkļūt no naida un nicināšanas, niknuma un sevis žēlošanas, nabadzības un apspiestības virpuļa. Jo agri vai vēlu tas patiešām var beigties ar pakļaušanos kādam ārējam spēkam - varbūt Eiropai, kas būs atgriezusies pie vecām metodēm, varbūt jaunatdzimušai Krievijai, varbūt kādai citai Austrumu superlielvalstij.

Pēc “Vremja MN”