Par papildu vajadzībām sociālajā budžetā

Vakar, 29. maijā, labklājības ministrs Andrejs Požarnovs preses konferencē informēja par savas darba vizītes Briselē rezultātiem, kā arī par budžeta programmu 2001. gadam.

Andrejs Požarnovs pastāstīja, ka viena no galvenajām starptautiskajām institūcijām, ar ko sadarbojas Labklājības ministrija, ir Pasaules banka, kuras piešķirtos ievērojamos kredītus Latvija var iegūt tikai tad, ja izpilda bankas izvirzītās prasības mūsu sociālās drošības sistēmai. Nopietnas sarunas notiek arī ar Starptautisko valūtas fondu, ar kuru Latvija paraksta kopīgus memorandus, un Eiropas Komisiju, ar ko sadarbojas likumdošanas saskaņošanā, lai mēs varētu iestāties Eiropas Savienībā. Pašlaik ir atvērtas vairākas sadaļas, kurās jau strādā pie likumdošanas saskaņošanas. Ministrs atzīmēja, ka vēl nav atvērta sarunām 13. sadaļa — sociālā sfēra.

Lai gan par 13. sadaļu sarunas ar Eiropas Komisiju vēl nenotiek, svarīgi ir, kāds būs Progresa ziņojums, kuru EK sastāda katru gadu par katru ministriju. Sarunā ar Eiropas Komisijas komisāri Annu Diamontopoulu mēs runājām par Latvijas sociālās sfēras plusiem un mīnusiem. Eiropas Komisija uzskata, ka sociālajā jomā mums ir liels progress un reformas noris strauji. Pozitīvu vērtējumu izpelnījās mūsu sociālās apdrošināšanas sistēma.

Taču ministrs atzina, ka ir trīs lietas, kas tiek vērtētas diezgan negatīvi.

Pirmkārt, tas ir sociālais dialogs, lai gan mums ir visi nepieciešamie normatīvie dokumenti, lai tas būtu konstruktīvs. Ir apstiprināts nolikums par Trīspusējo konsultatīvo padomi, notiek sarunas starp darba devējiem un arodbiedrībām: gan nacionālā līmenī, gan atsevišķās nozarēs. Piemēram, viena no šādām tikšanām būs 1. jūnijā, kad spriedīs par minimālās darba algas paaugstināšanu. Likumdošanā ir iestrādātas normas, kas piešķir diezgan lielas tiesības arodbiedrībām, ir noteikts juridiskais statuss kolektīvajam līgumam. Taču, protams, ir vairāki mīnusi. To norāda kaut vai tas, ka pagājušās valdības laikā pensiju likuma grozījumi noveda līdz referendumam. Sociālais dialogs tika aktivizēts brīdī, kad Saeima jau izskatīja likuma grozījumu grozījumus. Taču tas bija par vēlu. Viena no šīs valdības prioritātēm ir veiksmīgs sociālais dialogs. Tas attiecas arī uz darba devēju un arodbiedrību divpusējām attiecībām, ne jau katrā uzņēmumā šis dialogs ir pietiekami veiksmīgs.

Otrs jautājums, pie kura mums jāstrādā, ir darbinieku aizsardzība un darba drošība darba vietās. Ja runājam par darba ņēmēju tiesību aizsardzību, tad te ir jūtams progress. Saeimā pirmajā lasījumā jau ir izskatīts Darba likums, Ministru kabinetā ir izskatīts likumprojekts par darba drošību, Saeimā ir iesniegts likumprojekts par darba ņēmēju tiesību aizstāvību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Šo likumprojektu Trīspusējā padomē akceptēja gan darba devēji, gan arodbiedrības. Labklājības ministrija uzskata, ka šis likumprojekts šobrīd diemžēl nepamatoti tiek bremzēts Saeimas komisijā. Likuma būtība ir šāda: uzņēmuma bankrota gadījumā sociālās garantijas darbiniekiem sedz Privatizācijas aģentūra. Ja Privatizācijas aģentūru nākamajā gadā apvienos ar Attīstības aģentūru, tad būs nepieciešama institūcija, kas segs šos zaudējumus cilvēkiem, kas palikuši bez darba.

Trešais punkts, pret kuru iepriekšējā Progresa ziņojumā EK iebilda, ir dzimumu līdztiesība. Arī šajā jautājumā ir diezgan daudz izdarīts. Jau minētais Darba likums paredz iespēju arī tēviem ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu un saņemt paternitātes pabalstu. Es informēju komisāri, ka šobrīd 56% no visiem bezdarbniekiem ir sievietes, salīdzinot abu dzimumu darba algas, sievietēm ir 80% pret 100% vīriešiem. A.Diamantopoulu atzina, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm tas ir ļoti labs rādītājs. Komisāre uzskata, ka šīgada Progresa ziņojums Latvijai varētu būt daudz labvēlīgāks.

Vēl ministrs runāja par valsts budžeta līdzekļiem sociālajai sfērai:

— Esam konstatējuši, ka nākamā gada budžets labklājībai būtu jāpalielina par 44 miljoniem latu, no kuriem 19 miljoni latu būtu sociālajai palīdzībai, 10 miljoni latu sociālai apdrošināšanai, 50 tūkstošiem latu darba tirgus administrēšanai, 8,8 miljoni latu veselības aprūpei.

Darba tirgus administrēšanai papildu līdzekļi ir nepieciešami, lai nodrošinātu darba drošības sistēmas kapacitāti, kā to prasa Eiropas Komisija savā Progresa ziņojumā.

Par papildu finansējumu veselības aprūpei. Manuprāt, ja šis jautājums netiks atrisināts, mums ar ārstiem varētu būt tās pašas problēmas, kas ar skolotājiem pagājušā gada rudenī. Labklājības ministrija par to ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu Ministru kabinetā.

Par līdzekļu palielināšanu sociālajai palīdzībai. Valsts sociālā palīdzība sevī ietver sociālo apdrošināšanu (nelaimes gadījumos, bezdarba gadījumos utt.) un valsts sociālos pabalstus. Valsts sociālās palīdzības galvenie uzdevumi ir sniegt atbalstu ģimenēm ar bērniem, personām, kas audzina bāreņus, personām, kas nevar gūt ienākumus un nesaņem tos no sociālās apdrošināšanas sistēmas, un invalīdiem. Šīs personas tad arī saņem sociālos pabalstus. Pabalstu sistēma šobrīd aptver 500 000 Latvijas iedzīvotāju, no tiem 486 964 ir bērni. Pēc statistikas datiem, vidējais ienākums uz vienu iedzīvotāju mēnesī ir gandrīz vienāds ar vidējo ienākumu valstī, tas gan svārstās atkarībā no tā, cik bērnu ir ģimenē. Taču ne tik priecīga aina ir, ja 100 ģimenes sadala pa desmit (viena decile) un izvērtē vidējos ienākumus uz vienu mājsaimniecības locekli. Pirmā decile ir vistrūcīgākā un desmitā — vispārtikušākā. Ja izrēķina vidējo rādītāju no pirmās un desmitās deciles, tad tas nemaz nav tik slikts, taču faktiski atšķirības starp šīm grupām ir milzīgas — pirmajā un otrajā decilē vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir 23,05 lati, bet devītajā un desmitajā — 133, 87 lati. Jāpiebilst, ka visvairāk bērnu ir tieši trūcīgajās ģimenēs. Runājot par bērnu pabalstiem, 25 % ģimeņu tos nemaz nepieprasa. Pensiju īpatsvars visvairāk ir jūtams piektajā un sestajā decilē, kur vidējie ieņēmumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir 57, 30 latu, turpretī devītajā un desmitajā decilē šo pabalstu īpatsvars ģimenes ieņēmumos ir neliels, galvenais ienākumu avots ir darba alga.

Tādējādi Labklājības ministrija uzskata, ka ir jāpaaugstina sociālie pabalsti, lai tie precīzi "trāpītu" trūcīgākajām ģimenēm. Turklāt jāievēro sociālā taisnīguma princips — pieaugot algām, pieaug pensijas. Pēc likuma ar nākamā gada 1. janvāri būtu jāpieaug arī bērnu pabalstiem. Jau iepriekšējā valdība skatīja Labklājības ministrijas priekšlikumu, lai augustā ģimenes, kurās ir pamatskolas vecuma bērni, saņemtu vienreizēju apmēram 10 latu pabalstu. Tam kopumā būtu vajadzīgi 2, 4 miljoni latu. Tātad visi šie pabalsti kopumā arī veido šos 19 miljonus latu. Diemžēl mēs par to saņēmām ne pārāk iepriecinošu Finansu ministrijas atzinumu, Ministru kabinets mūsu pieprasījumu, izskatot pagājušās otrdienas sēdē, ir pieņēmis tikai zināšanai.

Par papildu finansējumu sociālajai apdrošināšanai. Valsts maksā sociālo apdrošināšanu pensiju un bezdarba apdrošināšanai, māmiņām, kas līdz 1,5 gadiemm ir bērna kopšanas atvaļinājumā, personām, kuras dienē obligātajā militārajā dienestā, kā arī personām, kuru laulātais pilda diplomātisko dienestu ārvalstīs. Papildu nepieciešamais finansējums sociālajai apdrošināšanai 2001. gadam ir 405 615 lati, jo faktiskais no valsts pamatbudžeta apdrošināmo personu skaits ir par 3600 personām lielāks nekā apstiprināts 2000. gada budžetā.

Šīs valdības Deklarācijā ir iestrādāts princips, ko prasa arī Pasaules banka, ka ir jānodrošina ar sociālās apdrošināšanas principiem nesaistītu izmaksu segšana no valsts pamatbudžeta. Piemēram, valsts atbalsts politiski represētajiem, paaugstinot viņu pensijas. Tas ir politisks lēmums, un šī starpība būtu jāsedz nevis no sociālās apdrošināšanas, bet gan no valsts pamatbudžeta.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore