Par morāli neitrālu diplomātiju

ES Ministru padomes politisko un militāro lietu ģenerāldirektors Roberts Kūpers:

Diplomātus parasti uzskata par auksta aprēķina cilvēkiem. Karalienes Elizabetes vēstnieks Venēcijā un Bohēmijā sers Henrijs Vūtons raksturoja savu profesiju kā tādu, kurā darbojas godīgi džentlmeņi, kas nosūtīti uz ārvalstīm, lai melotu savas valsts labā. Bet diplomātijas amorālajai tradīcijai ir labs pamatojums - paradoksāli, bet šī tradīcija aptver svarīgas morālās vērtības.

Ārpolitika ir par karu un mieru. Ja kari tiek izcīnīti morālu vai reliģisku iemeslu dēļ, tos nav nekāda pamata ierobežot. Galu galā nodēvēt kaut ko par ļaunu nozīmē piesaukt morālo pienākumu to iznīcināt. Te nav iespējams nekāds kompromiss, nekāds modus vivendi (pagaidu vienošanās), nekāda mierīga līdzāspastāvēšana. Pat savaldīšana ir izslēgta, jo sarunām un kompromisiem vienkārši nav vietas. Nevar taču slēgt darījumu ar sātanu.

Eiropa divas reizes ir pārdzīvojusi neapvaldītus karus. Trīsdesmit gadu karš, kas tika izcīnīts reliģijas vārdā, izpostīja kontinentu, nogalinot vienu trešdaļu Vācijas iedzīvotāju. Atmiņas par kara šausmām radīja racionālisma un savaldības periodu starptautiskajā politikā.

Bet atmiņas izgaist. Pēdējos simt gados nacionālisma sacensības (ar Dievu abās pusēs) gandrīz iznīcināja Eiropu, un aukstais karš to varēja izdarīt. Brīdī, kad jūs sākat ticēt, ka «labāk būt mirušam, nekā sarkanam», jūs esat nelaimē. Mirt, lai glābtu savu māju, ģimeni vai valsti, var būt racionāli. Bet kļūt par mocekli ir citādi un bīstami. Kā saka rumāņu filozofs E.M.Čorans: «Kad cilvēks pārvērš savu ideju par Dievu, sekas ir neaprēķināmas.» Amorāla pieeja ir bijusi Eiropas galvenā tradīcija kopš Trīsdesmit gadu kara.

Amorālās ārpolitikas mērķis ir uzturēt kārtību anarhistiskajā starptautiskajā sistēmā, nodrošinot iecietību un plurālismu vairāku neatkarīgu spēles dalībnieku vidū. Tas ir labākais veids, kā ierobežot varu pasaulē, kurā nav neviena, kas to darītu, izņemot mūs. Šādā pasaulē interesēm jābūt pirmajā vietā, jo mēs nevaram risināt sarunas par vērtībām.

Te, dabiski, ir vairāki ierobežojumi. Iecietībai ir robežas. Genocīdu nevar aizstāvēt, aizbildinoties ar plurālismu. Ir arī akūta nepieciešamība tikt galā ar ikvienu, kas apdraud sistēmas plurālistisko raksturu.

Turklāt kaut arī «amorāla» starptautiskā sistēma var būt nepieciešama, lai atbalstītu plurālismu, atsevišķas valsts ārpolitikai nav jābūt bez vērtībām. Ir plašas iespējas izlemt, vai mēs definējam savas intereses plaši vai šauri un vai mēs tās realizējam sarunu vai vardarbības ceļā. Mums jāizdara izvēle par ikvienu mūsu politiku, un šī izvēle nav neatkarīga no morāles.

Tāda jēdziena kā «objektīvas nacionālās intereses» lielākoties nav. Vergu tirdzniecības likvidēšanu vai sociālisma triumfu, vai cilvēktiesību un demokrātijas izplatīšanos var uzskatīt par nacionālajām interesēm.

Kā jūs definējat savas intereses, tas atspoguļo to, kā jūs definējat savu valsti. Otrā pasaules kara beigās Padomju Savienībai un ASV bija līdzīgas intereses. ASV savas intereses centās realizēt ar atklātumu un daudzpusējām sistēmām. PSRS savas intereses realizēja ar spēku, atspoguļojot sava režīma brutālo raksturu.

Daži apgalvo, ka pieprasīt amorālu diplomātisko valodu vairs neesot nepieciešams, jo cilvēktiesības esot vairāk vai mazāk vispārpieņemtas, ja arī tās ne vienmēr tiek ievērotas. Taču tas ir tiesa tikai līdz zināmai robežai. Globalizācija aizvien biežāk liek pieņemt kopīgus noteikumus un juridiskās normas, bet tas nav tas pats, kas vispārēja cilvēktiesību pieņemšana.

Mūsu dienās teroristu uzbrukuma draudi liek cilvēkiem pārvērtēt cilvēktiesības un juridiskos standartus. Tā vietā varētu būt svarīgāk paraudzīties uz valodu, kādā mēs apspriežam terorisma incidentus. Dažreiz var būt nepieciešams dialogs ar teroristiem; var būt iemesls izvairīties padarīt to neiespējamu, izvirzot pārāk stingras morālās prasības un nosodot visus teroristus kā šausmīgus kriminālnoziedzniekus.

Nepieciešamība pēc morāli neitrālas diplomātijas joprojām ir lielāka, nekā jebkad agrāk, jo, rūpīgāk paraugoties, tā ir arī nepieciešamība pēc ārpolitikas, kas balstās uz skaidrām morālām vērtībām.

“DIENA”; pēc R. Kūpera raksta “Ārpolitikas amorālā ētika”