Annu Priedi — 30.—50.gadu slaveno primabalerīnu — viņas skatītāji joprojām tur atmiņā kā svētbildi. Tik gaiša, tik mīļa, tik starojoša. "Latviešu Ulanova," bieži salīdzinājām. Dejā viņa atplauka visā plašajā sievišķības diapazonā — no maigi mīlošās Aneles un Marijas līdz niķīgajai Kitrijai un lepnajai Laurensijai. No klasiskā baltā un melnā Gulbja cēluma līdz antīkajai baskājei Frīgijai. No Čaikovska un Delība līdz Jāzepam Vītolam, Prokofjevam un Hačaturjanam. Savā dejā viņa prata mūziku padarīt redzamu.

80.dzimšanas dienas priekšvakarā Teātra muzejā uz Smiļģa teātra skatuves Anna Priede atkal dejoja. Mirstošo gulbi, Delība "Etīdi". Dejoja saviem draugiem, kolēģiem, senajiem pielūdzējiem. Intīmi. Kāda fantastiska aizlaiku vēsma klusi trīsēja zālē: šīs dziedošās rokas... šīs gleznās arfiskās pozas... šī apbrīnojamā ieklausīšanās melodijā...

Priede, izrādās, ir liela un lepna spītniece aizejošajam Laikam. Sen aizsaulē daudzi viņas kolēģi un partneri — Vilciņa, Pankrate, Grauds, Lembergs, Ozoliņš. Viņa it kā sadzird to balsis, to vēlējumu — Anna, dejo! Viņa zina, ka pat efemērajā dejas mākslā ir kaut kas tāds, pār kuru aizmirstībai nav teikšanas.

Annu Priedi cildinājušas visas varas. Te Tautas mākslinieces tituls, Staļina prēmija, Ļeņina ordenis, Triju zvaigžņu ordeņa komandieres gods, "Aldara" balva, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija. Viņa to sev nav par mērķi spraudusi, viņas kautrība un pieticība allaž bijusi tikpat liela kā viņas dejas talants. Pirms dažiem gadiem baleta kritiķe Ija Bite viņai jautāja: "Kāpēc jūs toreiz, piecdesmitajos gados, neiestājāties partijā? Jums pavērtos pasaules mēroga karjera!" Anna atbildēja kā liels bērns: "Vai, es par to pavisam neiedomājos! Un man tik ļoti nepatika tas nosaukums. Kad citas stājās, es vēl padomāju — balerīna un kompartija?! Kā tas sapas?"

Viņa ir starp reti laimīgajām baleta prīmām, kuru dzimta neizkalst. Divas meitas. Alla, tāpat kā māte, mūžu atdevusi baletam. Eiženija ir īsta baleta fotogrāfe, turklāt fotokluba "Rīga" mākslinieciskā vadītāja. Mazbērni Edgars un Dana īsteno vēl kādus nezināmus Priedes dzimtas gēnus pedagoģijā un mūzikā.

Annas Priedes 80. pavasarī LNO balets viņai par godu nule nodejoja "Apburto princesi". Izrāde, kas ir mākslinieces lepnums. Kad uz skatuves savulaik parādījās, izspurdza viņas princese Rītausma — Aurora, skatītāji sagaidīja dejotāju ar aplausiem. (Tagad sen tā vairs nenotiek...) Jo Annas Priedes Aurora nesa gaismu, uzticēšanos, mīlestību, maigumu, harmoniju. Īpašības, ko gadsimtu mijā tik daudz un tik bieži zaudējam. Varbūt tālab īpaši simbolisks likās Teātra muzeja dāvātais ziedošo ceriņzaru pušķis no krūma, kuru stādījis Eduards Smiļģis. "Māksliniec, kā sveikas no viena dižgara otram." Viņš taču būtu varējis teikt: "Jūs esat tikpat traka sapņotāja kā es!"

Anna Priede — Gulbis baletā "Gulbju ezers" (1958)…

… Anele — "Pie zilas Donavas" (1957)…

… Gulbis (1951)

Eriks Tivums — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Eiženijas Freimanes fotoreprodukcijas