Vienmēr karavīra gaitas tauta dziesmās pieminēs

Fotogrāfijas un Latvijas Okupācijas muzeju izstādēs par karavīru sūro un traģisko ikdienu

Latvijas Okupācijas muzejā. Izstādes autori: Dr.hist. Kārlis Kangers, Latvijas Valsts prezidentes padomnieks Dr.hist., LU asociētais profesors Antonijs Zunda; vēsturnieks Uldis Neiburgs, māksliniece Iluta Bahmane Foto: Andris Kļaviņš

Pagājuši sešdesmit gadu kopš Latviešu leģiona dibināšanas. Turpinās pētījumi, lai izvērtētu un skaidrotu tālaika vēsturisko situāciju, kas kara dzirnās vācu pusē ierāva vairāk nekā simttūkstoš latviešu jaunekļu un vīru. “Latviešu leģions kara laika acīm” – divas izstādes, papildinot viena otru, šajās dienās Fotogrāfijas un Latvijas okupācijas muzejā ar fotodokumentiem un citiem eksponātiem aizved mūs karavīru sūrajā un traģiskajā ikdienā.

Kara ziņotāja fotogrāfijas

Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāmās kara ziņotāja Jāņa Tālava (1912–1995) brīnumainā kārtā saglabājušās fotogrāfijas ir daļa no fotovēsturnieka Pētera Korsaka deviņdesmito gadu sākumā iegūtās kolekcijas. Jānis Tālavs (līdz 1940. gadam Jānis Indriksons) bija viens no Latviešu leģiona 2. brigādes kara ziņotāju rotas karavīriem. Viņš fotografējis Volhovā, purvā, kuru viens no leģionāriem — Arvīds Bisenieks — raksturoja kā “melnāko bedri, kur nācies būt”. J.Indriksons dzimis Valkas apriņķī. Beidzis ģimnāziju Valkā, J. Indriksons no 1930. gada 1.oktobra līdz 1931. gada 31. decembrim dienējis Latvijas armijas Bruņoto vilcienu pulkā. Beidzis instruktoru kursus un saņēmis kaprāļa pakāpi. 1939.gadā beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti.

Pēteris Korsaks, kuram pateicoties šie ar kara laika švīkām “izrotātie” negatīvi pārtapuši par tālaika karavīru dzīves un traģikas lieciniekiem latviešu asinīm slacītajā purvā, latviešu karavīru fotoliecību vākšanu sācis jau padomju laikos. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados P. Korsaks, lauku muzejos vākdams fotomateriālus par zemnieku dzīvi, Ventspils pusē uzgāja fotoplates, kurās bija redzami karavīru formās tērpti ļaudis. Kurzemē, Ventspilī, kara pēdējās dienās karavīri, izrādās, tomēr virinājuši fotosalonu durvis, lai nofotografētos. Uzvarētāji arī gribējuši savu foto, un sagadījies, ka uz fotogrāfa plates draudzīgi kopā sadzīvo abu karojošo armiju pārstāvji. Vieni aizgāja, otri atnāca, bet fotogrāfs godīgi darīja savu darbu. Tie bija salonuzņēmumi. Daudz lielāka vērtība ir fotogrāfijām, kas uzņemtas kauju starplaikos vai cīņu laikā.

Pēteris Korsaks: “Izstādes “Kara laika fotoliecības” attēli ir pirmpublicējums no muzeja krājuma, kuru ieguvām 1993. un 1994. gadā. Pavisam mūsu īpašumā ir 770 uzņēmumu, kas ir pietiekami unikāla liecība par Latviešu leģionu Volhovā 1943.gadā.”

Fotogrāfijas liecina, kā latviešu puiši, kaut arī pret paša gribu ietērpti kara šineļos un iedzīti neapdzīvotā purvā, kad blakus brīdi pa brīdim mira kara biedri, saglabāja optimismu un pamazām šo “melno dubļu bedri” pārvērta par apdzīvojamu. No kroplo bērziņu stumbriem tika izbūvēts Sprunguļu ceļš, iekārtots šaursliežu dzelzceļš, saukts par Volhovas ekspresi, tika būvētas zemnīcas. Nezināms kareivis, kaut apkārt sprāgst šāviņi, savu pagaidu dzīves vidi iekārtojis iespējami mājīgi – tur redzamas grāmatas, radio, mīļo mājinieku foto, pat purva ziedi. Kādā uzņēmumā redzami leģionāri ievainotā pārsiešanas brīdī, bet turpat blakus šāviņa gaisā uzrauts ūdens un dubļu stabs. Cilvēki spēlējās ar nāvi. Izstādes izskaņā – baltie bērzu krusti.

Vai kara ogles var sildīt?

Okupācijas muzejā izstādes “ Latviešu leģions kara laika acīm” centrā Sprunguļdambis, kas aizvijas starp kroplajiem krūmiem un bērziņiem, izgaistot purva miglā, simbolizējot daudzu jaunekļu un vīru likteņus. Abās pusēs tam abu lielvaru propagandas plakāti, aicinot, pārliecinot, draudot, melojot. Pa vidu latviešu karavīrs – leģionārs, cilvēks. Tādu šo izstādes izkārtojumu izveidojis Latvijas okupācijas muzeja pētnieks vēsturnieks Uldis Neiburgs un māksliniece Iluta Bahmane kopā ar krietnu palīgu pulku.

Atklāšanas dienā, 14. martā, Latvijas okupācijas muzeja telpas bija krietni par šaurām. Apmeklētāju vidū bija kultūras ministre Inguna Rībena, Saeimas deputāti Inese Vaidere un Dzintars Ābiķis, Rīgas domes deputāts Juris Dalbiņš, vēsturnieki, karavīri.

“Laiku pirms sešdesmit gadiem mēs varam skatīt tālaika acīm, vērtēt un apzināties varam tikai šālaika acīm, laužoties cauri ilgiem svešu varu un ideoloģiju noklusējumiem, sagrozījumiem un meliem. Otrais pasaules karš Latvijai bija citu tautu un ideoloģiju karš uz dzīvību un nāvi. Latvijas valsts un tauta varēja tikai zaudēt. Un zaudēja šai karā starp divām totalitārām varām, kas bija iznīcinājušas Latvijas neatkarību un negrasījās to atjaunot. Taču abas varas šai karā nelikumīgi ar viltu un piespiedu ceļā ievilka Latvijas ļaudis, klaji melojot, ka šis ir Latvijas un latviešu karš, ka latvieši cīnās pareizā pusē par savu brīvību, kuras latviešiem nebija. Ap 200 000 latviešu karoja šajā svešajā karā. Vēl pilnībā neapzināts, bet pārāk liels bija kritušo skaits. Latviešu leģionāriem, kuru kara gaitas mēs šodien skatām kara laika acīm, svešās varas nelēma uzvaru. Viņu cīņas un upuri nebeidzās. Šajās dienās mums pieklājas pieminēt tos, kas svešu tautu pulkos, ne savas izvēles dēļ, karoja svešajā karā, bet vēl vairāk tos, kuri kara laukos palika un kuru kauliem nav miera ne zem Latvijas, ne zem svešu zemju velēnām, kur atdusas ne tikai viņi, bet viņu nedzimušās ciltis, un Latvijas valsts, tautas un zemes nepiepildītās cerības...” izstādes atklāšanā sacīja Dr. hist. Valters Nollendorfs.

Dr. hist. Antonijs Zunda, Latvijas Universitātes asociētais profesors: “Latviešu leģiona vēsture joprojām ir aktuāla, jo šo karavīru cīņu vēsture ir apaugusi ar daudziem mītiem, gan pozitīviem, gan negatīviem. Viens no negatīvajiem mītiem ir tāds, ka mums naidīgie spēki, propagandas aparāts ir mēģinājis radīt mītu par to, ka latviešu līdzdalība vācu karā vācu pusē Otrajā pasaules karā ir nodevība no latviešu tautas puses. Tas nebija kolaboracionisms, bet piespiedu izvēle, izvēle, kuras vispār nebija. Otrs mīts ir par leģiona saistību ar SS. Neviens nopietns akadēmisks pētījums nepierādīs leģionāru saistību ar šo organizāciju kā nacistisku organizāciju, kas propagandēja un atbalstīja nacisma mērķus. Leģionāri necīnījās par vācu kara mērķiem, par nacistisko ideoloģiju, bet viņi cīnījās par Latviju, pret tās jaunu okupāciju. Vēsturnieku vidū nosacīti izveidojušās divas nometnes – vienā ir tie, kuru uzskatus ievadīja Arturs Silgailis, kurš savā darbā “Latviešu leģions” uzsver, ka cīnīties leģionā bija liels gods un asinis nebija lietas velti. Otra nometne pulcējas ap Haraldu Biezo, kurš uzskata, ka līdzdalība karā vācu pusē ir latviešu tautas liela traģēdija.”

Zviedrijā dzīvojošais vēsturnieks, Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis Dr. hist. Kārlis Kangeris atzīmēja, ka Latvijas presē par leģiona tēmu vieni leģionārus dēvē par varoņiem, otri — par noziedzniekiem. Viens Hitlera noziegums bija piespiedu mobilizācija, otrs, varbūt vēl lielāks noziegums bija mobilizācija ieroču SS vienībās. Latviešus neiesaistīja vāciešu regulārajā karaspēkā, bet Himlera melnajā ordenī kā “Latviešu SS brīvprātīgo leģionu”. Nirnbergas kara tribunāls atzina SS kā kopumu, ieskaitot “Waffen SS” kā noziedzīgu organizāciju. Spriedums attiecās arī uz visu SS dažādu nozaru visiem locekļiem, atskaitot gadījumus, kad personas SS iesaistītas piespiedu kārtā un tās nav pastrādājušas kara noziegumus. Latviešu leģionā vairumā bija piespiedu kārtā mobilizētie. Nevainīgi noziedzīgas organizācijas locekļi. Paši vācieši SS organizācijai piederīgos iedalīja trīs kategorijās – pirmkārt, ordenim cienīgi SS derīgi vācieši, ar pārbaudes atzīmi “karam derīgs SS”; otrkārt, ordenim nederīgi, SS nederīgi vācieši un ģermāņi, ar pārbaudes atzīmi “karam derīgs, armija”; trešie – nevācieši, neģermāņi, neatkarīgi no pārbaudes rezultāta. Latviešu ieroču SS divīzijas Himlera daudztautu armijas skalā ietilpa trešajā kategorijā, kuras piederīgajiem nebija ko cerēt uz vācu reiha pavalstniecību, kur nu vēl uz iekļūšanu Himlera melnajā ordenī vācu rases elitē.

Kārlis Kangeris atzina: kaut arī latviešu ieroču SS divīzijas pēc kara tika atzītas kā atšķirīgas no vācu SS karaspēka mērķa, ideoloģijas un darbības ziņā, tomēr jāatzīst, ka latviešu divīzijas bija piedalītas SS struktūrām un, kaut arī frontē tās bija pakļautas vērmahta virspavēlniecībai, tās nebija regulārās armijas vienības. Tāpat nevar apgalvot, ka, cīnoties kopā ar vācu divīzijām, tās nebūtu aizstāvējušas Vācijas reiha kara mērķus. Nevar atraut kādu daļu no kopuma. Otrais pasaules karš latviešu tautai bija liela traģēdija. Neviens tautai nejautāja, vai viņa vēlas dzīvot Hitlera “jaunajā Eiropā” vai Staļina “darba tautas paradīzē”, vai arī neatkarīgā un brīvā Latvijā.

Pētnieku un rakstītāju grūtais ceļš

Nodomam ķerties pie Latviešu leģiona vēstures pētīšanas aizsākums meklējams tajos tālajos gados, kad kara rētas vēl nebija īsti sadziedētas un daudzi tā izdzīvojušie dalībnieki vēl bija šai saulē. “Daugavas vanagu” centrālā valde 1951.gadā nodibināja redakcijas komisiju ar ģenerāli Rūdolfu Bangerski priekšgalā leģiona vēstures uzrakstīšanai. Sākums likās cerīgs, jo 1957. gadā bija uzrakstīta leģiona vēstures pirmā grāmata, ap 200 lpp., sakārtoti ap 50 fotouzņēmumi, galvenokārt pateicoties kpt. Oskaram Caunītim. Tomēr sākās strīdi, vairākkārt tika mainīti redaktori, rakstīšana un materiālu vākšana tik raiti neveicās. Tikai septiņdesmito gadu sākumā izdeva grāmatas “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā” I un II daļu. Neatkarīgi, bet izmantojot daļu no O. Caunīša savāktajiem materiāliem, plkv. Artūrs Sigailis sarakstīja grāmatu “Latviešu leģions”.

1972. gadā savu darbību sāka Adelaides Latviešu muzejs, kurā izveidoja arī Latviešu karavīru vēstures nodaļu. Kolekcija tagad nonākusi Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Latvijā. Daļa no tās apskatāma Okupācijas muzeja izstādē. Izstādē ir arī meklēšanas vienības “Leģenda” savāktie eksponāti.

Lestenes Brāļu kapu veidotājs Nikolajs Romanovskis izstādes atklāšanā jautāja: “Vai kara atmiņu ogles var sildīt?” Un pats atbildēja ar tautas mīlētā dzejnieka, arī kara ziņotāja, Andreja Eglīša vārdiem, kas iekalti mūsu “raudu mūrī” Lestenē: “ Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos!” Neko vairāk.

Andris Kļaviņš  — “Latvijas Vēstnesim”