Suminot rakstniecības zvaigznes, mūžīgās un jaunās

Pasniegtas Rakstnieku savienības un Kultūrkapitāla fonda iedibinātās Gada balvas literatūrā

Literatūrzinātnieces Ludmila Sproģe, Vera Vāvere; dzejniece Inese Zandere; dzejnieki Guntars Godiņš un Jānis Baltvilks Foto: Andris Kļaviņš

Rīgas Latviešu biedrības namā 13. martā jau trešo reizi tika pasniegtas Latvijas Rakstnieku savienības un Kultūrkapitāla fonda iedibinātās Gada balvas literatūrā.

Sabiedrība jau agrāk bija informēta, ka par mūža ieguldījumu literatūrā balva piešķirta dzejniecei Vizmai Belševicai un tulkotājam Paulim Kalvam.

Tikai šajā vakarā tika paziņoti to laureātu vārdi, kam balva piešķirta par augstākajiem sasniegumiem aizvadītajā gadā.

Par nozīmīgāko devumu latviešu literatūrā 2002. gadā Gada balvu literatūrā saņēma:

Jānis Baltvilks par dzejoļu krājumu “Saule met loku”,

Laima Muktupāvela par romānu “Šampinjonu derība”;

Guntars Godiņš par igauņu tautas dziesmu atdzejas grāmatu “Ozols auga debesīs”;

Pēteris Jankavs par Erika Fosnesa Hansena “Vēstījumi par sargāšanu” pirmās daļas tulkojumu;

Ludmila Sproģe un Vera Vāvere par salīdzinošās literatūrzinātnes pētījumu “Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras sudraba laikmets”;

Inese Zandere par dzejoļu krājumu bērniem “Iekšiņa un āriņa”.

Vēl tika pasniegtas divas netradicionālas balvas, proti,

par izdevējam draudzīgāko autoru atzina dzejnieku un filozofu Robertu Mūku;

par autoram draudzīgāko izdevēju Latvijas Rakstnieku savienība paldies sacīja izdevniecību “Tapals” un “Nordik” direktoram Jānim Juškam par latviešu rakstnieku lieldarbu izdošanu Kopoto rakstu un Izlašu veidolā.

“Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu!” — izsaucās pērnā gada laureāts Juris Zvirgzdiņš, kam bija uzticēts pasniegt balvu latviešu prozas jaunajai zvaigznei Laimai Muktupāvelai. Viņas “Šampinjonu derību” nevarēja nopirkt pat šī vakara grāmatu tirdziņā. Grāmata stāsta par latviešu darba meklētājiem Īrijā, un autore sacīja: “Man ļoti gribētos, lai šo balvu vismaz garīgi kā savu uztvertu visi, kas šobrīd tālu prom no mājām pelna maizi.” Dažus vārdus viņa zināja teikt arī par pašiem īriem: “Cilvēki Īrijā dzīvo labi. Pārtikuši, naudīgi. Bet viņi nav zaudējuši savai tautai raksturīgo prieku par dzīvi jebkurā situācijā. Tas ir apmēram tāds kā bagāts latgalis — dāsns, vēlīgs, viesmīlīgs, vienmēr pilns ar humoru, tikai bagāts.” Arī pēc Ineses Zanderes bērnu dzejolīšiem velti taujāt Rīgas grāmatnīcās: Harijs Poters vēl esot, bet “Iekšiņas un āriņas” vairs neesot. Inese Zandere par savu grāmatu teica: “Šie dzejoļi nav rakstīti bērnu izpriecām. Es rakstu, lai sagādātu bērniem prieku.” Šķiet, līdzīgi varētu teikt arī pārējie laureāti. Viņu darbi aicināti vairot prieku, dot dzīvei garšu. Un atgādināt, ka nedzīvojam uz vientuļas salas, esam kopīgā kultūras telpā ar cittautu literatūru.

Latviešu dzejas patriarhiem Andrejam Eglītim un Imantam Ziedonim, kam iepriekšējos gados tika piešķirta balva par mūža darbu latviešu literatūrā, šai vakarā piepulcējās Vizma Belševica un Paulis Kalva. Kaut gan paši laureāti veselības stāvokļa dēļ sarīkojumā nepiedalījās un balvas saņēma viņu tuvinieki, šo “mūža balvu” pasniegšana kļuva par pašu emocionālāko brīdi. Runājot par Pauļa Kalvas ļoti nozīmīgo devumu daiļliteratūras tulkošanā un atdzejā, Pēters Brūveris ar sarūgtinājumu atzina, ka sabiedrībā viņa vārds nav plaši pazīstams: “Un tas nav nekāds brīnums. Viņa garais mūžs ir stipri līdzīgs mūsu valsts pēdējo 50 gadu vēsturei, par kuru mēs tāpat ļoti maz un ļoti pavirši zinām.” Paulis Kalva studēja baltu filoloģiju, ienāca literatūrā kā daudzsološs dzejnieks. Tika iesaukts latviešu leģionā, kļuva par kara ziņotāju, pēc kara tika tiesāts, nonāca Tālajos Austrumos, arī pēc izsūtījuma gadiem palika no literatūras faktiski izslēgts, varēdams tikai pamazām atkal ienākt tajā kā tulkotājs. Vienīgā oriģināldzejoļu krājuma “Kamēr esmu dzīvs” ievadā viņš par savām vairāk nekā piecdesmit tulkotajām grāmatām saka — it kā pietiekami daudz, bet tomēr maz, jo varētu būt krietni vairāk, ja nebūtu traucējuši politiskās cenzūras valgi un tulkotāja darbs nebūtu vienīgi iemīļots vaļasprieks.

Sveiciena vārdus Vizmai Belševicai pirmais teica Alberts Bels: “Kad Dievs iededza zvaigznes, viņš katrai planētai novēlēja savu ceļu un piekodināja nekad nenovērsties no savas zvaigznes. Arī Vizmai Belševicai ir tāds novēlējums no Dieva. Un viņa to pilda. Viņa ir spoža zvaigzne. Spoža latviešu literatūras vadzvaigzne. Vadoša zvaigzne.” Meklējot savai domai vēl precīzāku izteiksmi, viņš dzejnieces gājumu salīdzināja ar taureni, kas “izlido cauri postošam ugunskuram, totalitārisma un haosa ugunskuram, dramatiski iziet cauri liesmām — un paliek neskarts, ar visām taureņa krāsām, ar visu taureņa spēku”. Tā kā sarīkojuma gaitu ierakstīja televīzija, savai kolēģei sveicienus sūtīja vesels pulciņš rakstnieku un dzejnieku. Knuts Skujenieks sacīja: “Esmu ļoti gandarīts, ka tavs mūža darbs ir novērtēts. Es visus šos gadus esmu dzīvojis ar tavu darbu. Tas palīdzēja izturēt garos gadus aiz dzeloņstieplēm. Esam bijuši solidāri arī tad, kad ilgāku laika posmu mūsu vārds neparādījās atklātībā. Mēs vienmēr esam viens otru sadzirdējuši un sapratuši. Tu un tavs vārds manī ir dzīvs.” Astrīde Ivaska atcerējās savu trimdas laiku saraksti ar Vizmu Belševicu: “Tu man rakstīji arī tad, kad tas bija bīstami. Ilgus gadus tu man biji Latvija. No tavām vēstulēm es zināju, kas notiek Latvijā, un sapratu, kā dzīvo Latvija. Ar taviem vārdiem es dzīvoju šai laikā.” Pie mikrofona gāja arī Ilze Binde, Aivars Eipurs, Guntars Godiņš un citi dzejnieki. Vizma Belševica tika cildināta kā lieliska formas meistare (“Viņas dzejā neviens vārds, neviena zilbe un neviens burts nav lieks”) un pāri visam — kā tautas pašcieņas un sirdsapziņas uzturētāja.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore