Ar dziesmu, kas dvēseles ārstē

Maskavas Latviešu kultūras biedrības korim “Tālava” desmit gadu

Maskavas Latviešu kultūras biedrības koris “Tālava”. Vidū – kora mākslinieciskā vadītāja Tamāra Semičeva Foto: no kora jubilejas bukleta

Maskavas Latviešu biedrības koris “Tālava” 1. martā svinēja desmito dzimšanas dienu. Svētkus ieskandēja koncerts Valsts Tretjakova galerijā, kuras zālēs pašlaik skatāma gleznotāja Aleksandra Drēviņa piemiņas izstāde. Jubilāri saņēma ziedus no pilsētas domes, kas latviešu dziedātājus iesaistījusi starptautiskajā programmā “Esam kopā” un pastāvīgi atbalsta kori gan ar koncertēšanas iespēju piedāvājumiem, gan palīdzību praktisku lietu kārtošanā. Ar savām tautasdziesmām “Tālavu” sveica krievu koris “Raduņica”, kam izveidojušies draudzīgi sakari arī ar koriem Latvijā. Paldies par sadarbību teica ukraiņu kora kapela, kas pērn nosvinēja savu desmitgadi, un lietuviešu folkloras ansamblis, kas latviešu kori nosauca par savu paraugu un skolotāju.

Lielais jubilejas koncerts notika Latvijas vēstniecībā, viesu namā “Tālava”, kur ir arī tā īstā dzimšanas vieta un īstās mājas. Plašajā vestibilā ar milzīgo puzuru četru stāvu augstumā ir apbrīnojami laba akustika, un te notiek arī kora mēģinājumi. Starp svētku koncerta goda viesiem bija Maskavas Latviešu biedrība gandrīz pilnā sastāvā, latviešu skolas audzēkņi un skolotāji, kora vecbiedri un draugi. Un, protams, vēstniecības ļaudis. Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters kopā ar atašeju diasporas jautājumos Laumu Vlasovu 1993. gadā stāvēja pie kora šūpuļa, palīdzēja tam izveidoties un deva arī vārdu – “Tālava”. Vislabākā sadarbība korim izveidojās ar nākamo vēstnieku Imantu Daudišu un tagad lieliski turpinās ar vēstnieku Normanu Penki.

Par godu svētkiem Viesu nama vestibilā iekārtota kora dalībnieces Marijas Petrovas fotoizstāde. Te ir Salaca, Gauja un jūra, kora gaitas svētkos un ikdienā, arī portreti. Marija fotografē kopš desmit gadu vecuma. Kontakti ar Latviju viņai sākuši veidoties 1981. gadā. Maskavā pabeigusi latviešu valodas kursus un pirms sešiem gadiem sākusi dziedāt “Tālavā”. Un nu viņa savu valodas pūru kuplina dziesmā, kas ir vislabākā skolotāja.

“Tālavas” repertuāra pamatu pamats ir latviešu tautasdziesmas, kora klasika un garīgā mūzika. Tautas mūzikas daļā koristi tērpjas Rīgas Latviešu biedrības dāvinātajos tautastērpos, klasikas daļā - tumšos koncerttērpos. Par godu jubilejai viņi tikuši pie jauniem uzvalkiem un koncertkleitām. Tās ir tumšsarkanas, gandrīz karoga krāsā. Ļoti skaistas! Kopš 1998. gada “Tālava” piedalījusies visos Dziesmu svētkos Latvijā, un koristi čakli gatavojas arī šīsvasaras svētkiem.

Kora mākslinieciskā vadītāja un diriģente visus šos gadus ir Sanktpēterburgas konservatorijas absolvente Tamāra Semičeva, kuras senčos ir lībieši, latvieši un krievi un kuras muzikālo gaumi veidojuši arī kopā ar Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša “Dzintaru” izdziedātie gadi. Viņa strādā roku rokā ar kormeistaru docentu Ziedoni Graudiņu, Maskavas konservatorijas absolventu, un koncertmeistari, Gņesina mūzikas akadēmijas absolventi Ņinu Šubinu. No ikdienas rūpēm mūziķus sargā kora direktors Valērijs Galuzo, kas kolektīvu pratis saliedēt gluži kā ģimeni. Šajos desmit gados kora dalībnieku skaits ir gandrīz divkāršojies, un patlaban tajā ir 39 dziedātāji. Baltas aubes, dažas sirmas galvas, bet visvairāk – jauni puiši un meitas vainadziņos.

Tamāra Semičeva ar jauniešiem saista vislielākās cerības:

– Kad mēs tikko sākām un ne viss gāja tik gludi, Jānis Peters man sacīja: “Tamāra, tu to lietu nepamet! Tā ārstē dvēseles!” Un es nepametu. Ar katru gadu aug mana pārliecība, ka mums katram jācenšas sargāt kultūru, savas tautas dvēseli. Tiem, kas grib mūs šķelt un naidot, mums jāstājas pretim ar savu nacionālo kultūru, savām tradīcijām. Ir brīnišķīgi redzēt, kā jaunieši apgūst Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņu mantojumu, ar kādu prieku dzied Aldoņa Kalniņa un Selgas Mences dziesmas. Jaunieši bez prieka nevar dzīvot. Bet viņi dzied ne tikai savam priekam. Kā dārgumu viņi ceļ ārā no nacionālās kultūras pūra lādes un rāda pasaulei savas tautas mākslu. Es gan nepavisam negribu teikt, ka korī dziedātu tikai latvieši. Esam visdažādāko tautību bērni, bet mūs vieno mīlestība uz Latviju, latviešu tautas mākslu. Mūs vieno mūzika. Esam piedalījušies Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos Zviedrijā, Norvēģijā un Lietuvā, dziedājuši Maskavas un vairāku citu Krievijas pilsētu baznīcās un koncertzālēs, mūsu repertuārā ir arī tādi lielas formas skaņdarbi kā A.Grečaņinova Mesa un D.Bortņanska Trešais koncerts, esam piedalījušies Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā jaunuzceltajā Kristus Glābēja katedrālē. 17. maijā kopā ar Borodina orķestri Pāvela Lando vadībā Maskavas katoļu baznīcā mēs dziedāsim Dž.Pergolēzi “Stabat Mater” un Šūberta Mesu. Pats lielākais notikums būs Dziesmu svētki, kam gatavojamies pamatīgi. Kaut gan repertuārs, pēc manām domām, ir diezgan grūts, varam tikt galā, jo katrā balsu grupā ir arī kāds skolots mūziķis. Par savu dziesmu mēs uzskatām “Beverīnas dziedoni”. No klasikas ļoti patīk “Saules svētki” un “Mēness starus stīgo”, no tautasdziesmu apdarēm – “Saulīte lēca, gaismiņa ausa” un “Redz, kur jāja div’ bajāri”. Rīgas Latviešu biedrība, Ārija Šķepasta vadītais koris mūs 26. jūnijā aicina uz sadziedāšanos biedrības nama Zelta zālē. Svētku laikā taču notiks arī Pasaules latviešu konference. Šī vasara solās būt ļoti bagāta.

Tamāra saka daudz labu vārdu par katru savu dziedātāju, starp kuriem ir visdažādāko profesiju pārstāvji. Katrs no viņiem ir personība, katrs nāk korī ar savu pienesumu. Piemēram, Gita Belugina ir arī Maskavas Latviešu kultūras biedrības “Vēstneša” galvenā redaktore un viena no “Tālavas” jubilejas bukleta veidotājām. Diriģente min arī Oksanu Rosti, Darju Lantratovu un daudzus citus koristus, kas sabiedriskajā darbā stundas neskaita. Un vairākkārt atkārto, ka dziedātājiem koris kļuvis par ģimeni.

Pēc koncerta iznāca parunāties ar Gitas māti Nadeždu Beluginu, kas arī kļuvusi par “Tālavas” draugu, jo viņa ir tā, kas vakara stundās paliek kopā ar mazmeitiņu Džuliannu, lai meita varētu iet uz mēģinājumiem. Gita savukārt no kora koncertiem atgriežas ar ierakstiem. Tad viņas abas klausās, un arī māmuļa iemācās dažu labu dziesmu. Kad iznāk piedalīties kādā Latviešu biedrības sanākšanā, varot droši dziedāt līdzi. Nadežda Belugina ir balkānistikas speciāliste un strādā Krievijas ZA Sabiedrisko zinātņu institūtā. Turpat strādājis arī viņas dzīvesbiedrs un Gitas tēvs Aleksandrs. Viņš beidzis Latvijas Universitāti, zinājis daudzas valodas, bet sevišķi pievērsies čigānu kultūrai, pētījis čigānu valodu, dialektus un reliģiju, publicējies ar pseidonīmu Leksa Mānušs. Latvijā izdota viņa sastādītā “Čigānu-latviešu-angļu etimoloģiskā vārdnīca” (apgāds “Zvaigzne ABC”, vienā grāmatā ar Jāņa Neilanda un Kārļa Rudēviča “Latviešu-čigānu vārdnīcu”, redaktore Marija Freiberga. – A.R.). Nadežda Belugina ar lielu sirsnību runāja par savu ģimeni un pāragri mūžībā aizgājušo dzīvesbiedru: “Vīrs visu mūžu ļoti daudz strādāja un nekad nesaņēma lielu naudu. Kaut kā vienmēr iznāca tā, ka viņš darīja darbus, par kuriem vai nu nemaksāja, vai maksāja ļoti maz. Pats lielākais honorārs bija par to pašu etimoloģisko vārdnīcu, bet viņš to vairs nesaņēma. Vīrs nomira 1997. gada maijā, savu ilgi loloto grāmatu nesagaidījis. Viņam bija tikai 55 gadi. Nesavtīga kalpošana lietai, ko tu dari, – tā laikam ir mūsu ģimenes tradīcija.”

To, ka koris Viesu namā palīdz veidot latvisku vidi, vislabāk izjūt tepat strādājošā Latviešu svētdienas skola, kas savu desmito dzimšanas dienu svinēs nākamgad. Pašlaik te mācās 29 bērni vecumā no 6 līdz 15 gadiem. Patiesībā tā ir nevis svētdienas, bet sestdienas skola. Un arī te ne visi ir latvieši. Izrādot skoliņas mācību klases, latviešu valodas skolotāja Ināra Serafinoviča stāsta, ka gandrīz puse bērnu esot cittautieši, taču visiem ir kāda saistība ar Latviju. Sešus gadus skoliņu apmeklējusi Andra Slapiņa meita Anna, tagad trešo gadu mācoties viņas brālītis Andris. Lieli dziedātāji esot trīs brāļi Jostiņi, kas reizēm uzstājoties kopā ar savu māmiņu. Ar ļoti labu latviešu valodas izrunu izceļoties franču zēns Tibo Beržē. Viņa vecāki ir diplomāti un kādu laiku strādājuši Rīgā, kur Tibo arī apguvis latviešu valodu, un tā viņam ļoti iepatikusies. Katru sestdienu notiekot latviešu valodas un dziedāšanas stundas, reizi mēnesī – kultūras vēstures un vizuālās mākslas nodarbības. Skolas direktors Jānis Anmanis ir arī zīmēšanas skolotājs, un par to, ko bērni dara viņa stundās, spilgti liecina apgleznotie akmentiņi un bērza šķilas, glezniņas un grafikas darbi, kas te redzami visās telpās. Kamēr bērni mācās, vecāki vāra tēju un klāj galdu, lai pēc skolas stundām vēl kādu brīdi pakavētos kopā. Turpat blakus, vestibilā, Dziesmu svētku repertuāru slīpē koristi un sajūta esot gluži kā Latvijā.

Runājot par kora dzimšanu pirms desmit gadiem, Jānis Peters atceras: “Kad mani iecēla par vēstnieku, domāju tūlīt ķerties arī pie latviešu diasporas lietām. Bet cilvēki nenāca uz vēstniecību ar savu ierosmi, ar kādiem nākotnes plāniem. Viņi bieži vien ieradās, lai sūdzētos cits par citu. Līdz kādu dienu es to žēlošanos vairs nevarēju izturēt. Tad arī radās doma dibināt kori. Kad latvieši dzied, viņi kļūst labāki.”

Tā nu “Tālava” jau desmit gadus sekmīgi pilda savu misiju celt tautas pašapziņu, darīt cilvēkus labākus.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore, pēc komandējuma Maskavā