Ko stādīsim, ko audzēsim, kad Eiropa vērs vārtus

Dr. biol. Edīte Kaufmane, Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijas direktore, — "LV"

Zemkopības ministrijas (ZM) pakļautībā Latvijā darbojas selekcijas un izmēģinājumu stacijas Dobelē, Stendē un Priekuļos. Daļēju valsts finansējumu saņem arī Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacija un Viļānu Zinātnes centrs, kas ir privātas struktūras.

Kopumā visās selekcijas un izmēģinājumu stacijās situācija ir līdzīga — valsts finansējums tiek saņemts no Zinātnes padomes (ZP) grantiem; no subsīdijām (genofonda izpēte, saglabāšana un papildināšana; izlases sēklas ražošana un AVS (atšķirīgums, viendabīgums, stabilitāte) testa veikšana Latvijā); no valsts pasūtītajiem pētījumiem; no tirgus orientētiem pasūtījumiem; no subsīdijām materiāli tehniskās bāzes atjaunošanai, kā arī dažādu firmu pasūtītiem pētījumiem (līgumdarbiem).

Papildu finansējums (30–40%) tiek iegūts no realizācijas ieņēmumiem, no autoratlīdzības un no starptautiskiem, tostarp Eiropas Savienības (ES), projektiem.

Selekcijas un izmēģinājumu saimniecību galvenās funkcijas Latvijā ir lauksaimniecības kultūraugu selekcija, ģenētisko resursu saglabāšana, izvērtēšana un kolekciju papildināšana, audzēšanas tehnoloģiju izstrāde, pārstrādes iespēju pētījumi, AVS testa veikšana augļaugiem, bāzes nodrošināšana bakalaura, maģistra, doktora darbu izstrādei Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Latvijas Universitātes studentiem. Līdztekus tiek sniegtas konsultācijas zemniekiem, kaut tā nav oficiāla izmēģinājumu saimniecību funkcija.

Svešās zemēs neesam svešinieki

Visām selekcijas stacijām ir izveidojusies plaša sadarbība ar ārvalstu zinātniskajām iestādēm un organizācijām, jo sevišķi ar Lietuvas un Igaunijas zinātniekiem, pēc neatkarības atgūšanas — arī ar Eiropas un Amerikas valstu zinātniskajām iestādēm.

Sadarbības formas ir dažādas — sākot ar selekcijas materiāla un ģenētisko resursu apmaiņu un šķirņu savstarpēju pārbaudi. Piemēram, Dobelei ir 18 šādi sadarbības partneri 14 valstīs, Priekuļiem — 16 partneri 8 valstīs, Stendei — 14 partneri 12 valstīs. Tiek īstenoti arī kopīgi projekti (ar un bez ārvalstu finansējuma). Dobeles Dārzkopības un selekcijas izmēģinājumu stacijai (DSIS) ir trīs kopīgi projekti ar Zviedrijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības institūtu, tie saņem finansējumu no Zviedrijas Karaliskās lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (saistīti ar ābeļu, upeņu un saldo ķiršu selekciju); turklāt divi kopprojekti ir ar ASV (Aiovas un Mičiganas universitāšu dārzkopības katedru zinātniekiem), viens kopprojekts ar 12 Eiropas valstu zinātniskajām iestādēm par ķiršu potcelmu pārbaudi. Stendes selekcijas stacijai ir divi starptautiski projekti — viens saistīts ar kviešu izejmateriāla izvērtēšanu, ko koordinē organizācija CIMMYT (Meksika), otrs — FAO projekts par auzu slimību izplatību Eiropas un Vidusjūras reģionā.

Ir arī ES finansēti projekti: Dobelei līdz 2002. gadam bija projekts "Krūmcidonija — jauns Eiropas augļaugs sulas un citu pārstrādes produktu ieguvei".

Šajā projektā strādājām kopā ar Zviedrijas, Somijas, Lietuvas, Francijas un Spānijas zinātniekiem. Latvijas zinātniekiem ir grūti šādā kopprojektā iekļūt, bet no zinātniskā un finansiālā viedokļa tas bija ļoti veiksmīgs.

Sākums nebija vienkāršs, bet nu jau ir gūta pieredze un pašlaik Dobeles DSIS starptautiskas organizācijas EUFRIN ietvaros sadarbībā ar 21 Eiropas valsts zinātniekiem strādā pie 6. ietvara ES projekta, lai izveidotu Eiropas dārzkopības zinātnes tīklu. Arī Stendes selekcijas izmēģinājumu stacija sadarbībā ar starptautisku organizāciju ICC darbojas kopprojektā par graudaugu kvalitātes pētījumiem.

Selekcijas un izmēģinājumu stacijas ir iesaistījušās dažādās starptautiskās organizācijās, kas dod iespēju apmainīties ar materiālu, iepazīt jaunus sadarbības partnerus, iegūt informāciju par iespējām piedalīties starptautiskos simpozijos un konferencēs. Tas viss arī finansiālo iespēju robežās tiek izmantots, saņemot gan Zinātnes padomes, gan Zemkopības ministrijas atbalstu.

Raugoties nākotnē, bažas rada Latvijas selekcijas un izmēģinājumu staciju neskaidrais statuss un paredzamais finansējums.

Domājot par mūsu vietu Eiropas Savienībā, esam pētījuši dažādus modeļus un secinājuši, ka lauksaimniecības PRAKTISKĀ zinātne daudzviet tiek veikta tieši šādās nelielās selekcijas un izmēģinājumu stacijās ar pilnīgu vai daļēju valsts finansējumu. Arī finansējuma veidi ir ļoti dažādi — sākot ar kādu noteiktu vairāk vai mazāk konstantu bāzes finansējumu no valsts puses. Protams, tas būtu labākais variants arī mūsu iestādēm, jo ir taču jāsaprot, ka selekcija ir nacionāla problēma un ilglaicīga. Un nav īsti loģiski, ka ik pēc četriem gadiem mums ZP grantu pieteikumos atkal un atkal ir jāpierāda, ka selekcija Latvijā ir jāturpina. Tas pats attiecināms uz genofondu. Lielā daļā valstu ir nacionālās programmas ģenētisko resursu izpētei un saglabāšanai.

Vai nākamgad, mainoties subsidēšanai sakarā ar iestāju ES, tiks piešķirtas nacionālās subsīdijas ģenētisko resursu saglabāšanai?

Ja ne, tad kā šī problēma tiks risināta? Ģenētiskie resursi ir katras valsts nacionālā bagātība, kas saglabājama nākamajām paaudzēm! Tā nav atsevišķas selekcijas stacijas problēma. Turklāt, piemēram, Dobeles DSIS ir starptautisks līgums ar Zviedriju par augļaugu ģenētisko resursu kodolkolekciju saglabāšanu abās valstīs. Subsīdiju atbalsts šim mērķim bija un ir ļoti būtisks.

Žēl, ka pagājušā gadā tika grozīti nolikuma nosacījumi par to, kādiem mērķiem šie līdzekļi tiek paredzēti, t.i., izņēma iespējas par šiem līdzekļiem veikt rekonstrukcijas. Tas ir skumji, jo tieši pētniecisko iestāžu ēkas, jumti, telpas bieži vien ir diezgan katastrofālā stāvoklī. Ko līdzēs laba laboratorijas iekārta, ja pa cauru jumtu iekšā līs lietus? Tieši rekonstrukcijas ceļā Dobelē tika pilnībā atjaunotas siltumnīcas, izveidots augļu pārstrādes centrs, kas dod rezultātus gan pašmāju pārstrādātājiem, gan ārzemju partneriem.

Protams, līdzdarbojoties starptautiska mēroga zinātniskos pasākumos, kā zinātnieki ar savu intelektuālo potenciālu jūtamies pilnīgi līdzvērtīgi ārzemniekiem, tad tehniskais nodrošinājums liedz daudz ko veikt pasaules līmenī. Ir reizes un vietas, kad jūties kā pirmklasnieks tikai tāpēc, ka šo metodi tu vienkārši neesi varējis apgūt, jo iekārta maksā tikpat, cik atvēlēts visā tavas iestādes gada budžetā. Un šeit risinājumu es redzu tikai ES finansētos projektos. Tā Dobele no šāda projekta iegādājās aparatūru, kādu nekad nebūtu nopirkuši par grantu vai citu projektu līdzekļiem.

Paaudžu maiņa, jaunu zinātnieku ievirze

Tā ir problēma visās ar zinātni saistītās iestādēs (universitātēs, institūtos) un, protams, arī selekcijas stacijās. Gudrākie prāti aiziet strādāt citur. Cēlonis tam, manuprāt, ir viens — zemais atalgojums. Taču domāju, ka šobrīd stāvoklis stacijās nav tik slikts, jo līdzās pieredzējušiem strādā jauni, tiešām perspektīvi zinātnieki. Daudz jauno ir Pūrē, arī Dobelē, Stendē un Priekuļos.

Jāteic, ka tie, kas jau ir "saindējušies" ar zinātni un jutuši, ka tā veicina izaugsmi, sniedz iespējas redzēt pasauli un nākotnē, iespējams, arī vairāk pelnīt, jau iesakņojas un tik viegli prom neskrien. Grūtākais ir ieinteresēt jauniešus pēc augstskolas beigšanas pievērsties zinātniskajam darbam par 100 latu algu. Un gadās arī, ka absolvents atnāk, pāris gadu pastrādā, pabeidz maģistra vai doktora darbu, protams, ar iestādes atbalstu, un pēc tam dabū labi apmaksātu vietu kādā firmā vai ārzemēs. Un prom!

Ko darīt? Domāju, ka zinātniskā iestādē tomēr ļoti svarīga ir iekšējā gaisotne, tas, ka rodas izaugsmes iespējas. Jauniešiem jāredz perspektīva un darba nepieciešamība, t. i., ka tas, ko es daru, kādam ir vajadzīgs.

Pabeigt šīs pārdomas tomēr gribu optimistiski.

1994. gadā, kad pusgadu stažējos Zviedrijā, pirmoreiz nopietni sāku strādāt ar datoru. Toreiz kopētājs likās kā brīnums, internets, protams, — lielākā fantastika. Šobrīd tas viss ir katrā selekcijas stacijā. Tāpat moderni Eiropas līmeņa stādījumi (pirmo reizi tādus redzēju Norvēģijā 1992. gadā, likās — kad gan tas viss būs pie mums).

Šogad gadskārtējā dārzkopju konferencē zemnieki un asociācijas vadība no tribīnes paziņo — mums nav jābrauc mācīties uz Eiropu, mēs to visu varam atrast un redzēt Dobelē. Domāju, tas izsaka ļoti, ļoti daudz. Tāpēc man tomēr ir pārliecība, ka ar valdības sapratni un atbalstu zinātnei un nozarei selekcijas stacijas arī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā noteikti būs konkurētspējīgas.