Lietuvietis kopā ar latviešiem pasaules kultūras ceļos

Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā 14. martā notika lietuviešu literatūrzinātnieka Silvestra Gaižūna monogrāfijas “Baltu Fausts un Eiropas literatūra” atvēršanas svētki.

Baltoskandijas akadēmijas vadītāja filoloģijas doktora Silvestra Gaižūna pētījumi par baltu kultūru un literatūru savstarpējiem sakariem un to mijiedarbību ar citu Eiropas tautu kultūras tradīcijām vainagojušies ar neskaitāmām publikācijām lietuviešu, latviešu, dāņu, krievu, itāļu un citās valodās, zinātnieks par tiem stāstījis starptautiskās konferencēs un semināros. Silvestrs Gaižūns ir Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris un Baltijas asamblejas balvas laureāts. Monogrāfija tapusi ar Latvijas Kultūras fonda un Lietuvas Kultūras ministrijas atbalstu.

Jaunās grāmatas raudzības notika ļoti piemērotā vietā – Aspazijas un Raiņa viesistabā. Monogrāfijā abu lielo latviešu dzejnieku saistībai ar Fausta tēmu ierādīta ļoti nozīmīga vieta. Autors atgādina, ka Aspaziju jau no skolas gadiem pavada Gēte un Fausts. Viņa tulkoja Gētes dzeju, veidoja viņa rakstus latviešu valodā un vērtēja “Fausta” iestudējumus, viņas lirikā un prozas darbos dzīvo neoromantiskais Fausts. Ejot pa Raiņa radošo ieceru pēdām, autors risina tēmu “Fausts kā tilts starp mītisko un Nākotnes cilvēku”. Drāmas “Uguns un nakts”, “Indulis un Ārija” un “Jāzeps un viņa brāļi” tiek aplūkotas kā faustisks triptihs ar profaustisku tēlu sistēmu. Ar atsauci uz poēmu “Ave Sol” un dzejas krājumu “Gals un sākums” autors ilustrē faustisko tēmu par cilvēka garu un mūžīgo kustību. Bet “Dagdas skiču burtnīcās” autors redz faustiskās filozofijas kopskatu, mūžīgo cilvēka duālisma drāmu.

Kāds bijis ceļš uz Faustu? Stāsta monogrāfijas autors Silvestrs Gaižūns:

– Kas tad bija sākumā? Fausts meklē sākumu starp vārdu, prātu, spēku un darbu. Attiecībā uz manu Faustu sākums bija Visvalža iela, kur no agras bērnības sākās mans ceļ™ uz Rīgu un uz Latviju. Visvalža iela bija arī tā telpa, kurā ar Māras Zālītes palīdzību es vainagoju „Fausta” tapšanu. Kad es bērnu dienās braukāju pie savas vecāsmātes, kura jau 16 gadu vecumā bija atstājusi savu dzimteni Lietuvu, es pat nedomāju, ka šie ceļojumi arī man kļūs par otras dzimtenes meklēšanu. Protams, es te domāju gara dzimteni. Rīga gandrīz katru gadu dāvinājusi man kādu brīnumu. 1983. gada rudenī es Rīgā nopirku romānu ar dīvainu nosaukumu “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”. Šim romānam manos faustiskajos meklējumos bija izšķiroša loma. Mans „Fausts” radies, pateicoties Zariņam, Rainim, Aspazijai, Porukam, Vulfam, Veselim, Plaudim un citiem latviešu rakstniekiem. Un Mārai Zālītei, kuras „Margarēta” man ilgi neļāva pabeigt savu opusu. Fausta gars šos rakstniekus aizveda „pasaules plašajos ceļos” – līdz ar to aizveda arī mani. Strādādams ar latviešu literatūru, es vienmēr jūtos pie pasaules vārtiem, varu pat teikt – kopā ar Ansi Vairogu “zvejoju pērles”, jūtos nogrimis „vai līdz pasaules vidum, līdz dievībai”. Poruka varoņa vārdi man liekas interesanti ne tikai tāpēc, lai es jums šovakar atzītos – viņi skan arī kā faustiskais credo – nolaisties pie Mātēm, „pie visu lietu pirmveidiem”.

Manas grāmatas nosaukums „Baltu Fausts un Eiropas literatūra” liecina, ka man kopā ar Faustu, ar desmitiem faustisko varoņu bija jādodas tālos ceļojumos pa Eiropas ceļiem – no Rīgas līdz Lisabonai, no Prāgas līdz Viļņai... Nav nejaušība, ka blakus baltu Faustam grāmatā mēs atrodam arī portugāļu, čehu, poļu un, protams, vācu Faustu.

Kad man jautā, ko jaunu esmu pateicis savā grāmatā, es vispirms atbildu: esmu atklājis daudzas paralēles. Viens no mērķiem bija meklēt paralēles un kontaktus. Un šajos meklējumos daudz kas pārsteidza, likās neticami – kaut vai Gētes un Poruka garīga radniecība, vai tas, ka latvieši pirmoreiz „Faustu” tulko tai pašā laikā, kad japāņi, bet Jānis Veselis ar savu faustisko varoni trīsdesmitajos gados izsaka domas, kuras Tomasa Manna slavenais Lēverkins pateiks tikai pēc 10 gadiem! Un kur vēl Aspazija, kuras „Saules meitu” var uzskatīt par 19. gadsimta romantisma meklējumu spoguli.

Ko šī grāmata nozīmē Latvijai un ko nozīmē Lietuvai?

Pēc grāmatas iznākšanas es pirmoreiz sapratu, ka, neskatoties uz iespējamo Lietuvas lasītāju, man būtu jāraksta latviešu valodā. Varbūt pirmoreiz es tik asi izjutu, ka pat šodien, kad mēs esam ceļā uz Eiropu, manā dzimtenē ļoti skaļi skan apgalvojumi, ka tērēt naudu grāmatai par citām tautām nav lielas vajadzības... Slavenākā lietuviešu ģermāniste Raminta Gamziukaite Viļņā pirmajā grāmatas atvēršanā teica vārdus, kuri manus lasītājus sadalīja divās nometnēs. Un vārdi bija šādi: „Cik bagāta ir latviešu literatūra! Un cik tālu mēs esam no pasaules kultūras!”

Mēs dzīvojam laikā, kad grāmatu ir daudz, bet grāmatai nav viegli. Mēs dzīvojam laikā, kad grāmata vairs nespēj aizstāvēt mūžīgās vērtības. Mans Fausts cenšas to darīt, aizstāvēt Eiropas vērtības, Aspaziju, Raini, Vulfu, Poruku, Šeiņu, Havelu, Kraševski, Mickeviču, protams, Gēti. M. Zariņu un M. Zālīti. Cik interesanti! Marģers Zariņš Faustu atjauno ar moderniem paņēmieniem, Māra Zālīte – nemodernā, tradicionālā ķēķī, bet tas nozīmē, ka Fausts īstam māksliniekam ir un būs vienmēr aktuāls kā garīgais ceļvedis.

Monogrāfijā faustiskā tematika analizēta baltu, slāvu un ģermāņu literārajā kontekstā, pieskaroties arī čehu un norvēģu tradīcijām, kas ir vistuvākās baltu literatūras tradīcijām. Dzirdamas ļoti daudzu tautu balsis, taču centrā ir latviešu un lietuviešu kultūras balss. Runājot par Gētes “Fausta” tulkojumiem baltu valodās, salīdzināti trīs tulkojumi latviešu (Rainis, J.Māsēns, V.Bisenieks) un divi – lietuviešu valodā (A.Churgins, A.A.Jonīns). Par to, kāds bijis Fausta ceļš baltu literatūrā, stāsta arī Konstantīna Raudives (“Faustiskā dvēsele starp laikmeta ārdītājiem un laikmeta atjaunotājiem”) un Zentas Mauriņas (“Fausts heliocentriskās vīzijās”) eseju analīze. Lielākoties uz latviešu rakstniecības paraugiem pamatojas plašās nodaļas par romantiskā Fausta tradīciju baltu literatūrā un postromantisko Faustu.

Filoloģijas doktore Saulcerīte Viese, kas ir viena no grāmatas zinātniskajām recenzentēm, autoram teica paldies par lielo un rosinošo darbu: “Silvestram Gaižūnam izdevies aptvert lielo kultūras loku, kas nāca ar Faustu un ir ap Faustu. No senajām leģendām par cilvēku, kas nepieņēma atzītos uzskatus un atļāvās šaubīties, līdz Gētem, kas nāca kā zinātniskās domas nesējs un brīnišķīgs dzejnieks un pirmais runāja par cilvēka dvēseles divatnību ne kā par noziegumu, bet kā mūžīgi nemierīgā gara meklējumu pēc dzīves augstākā brīža, augstākā acumirkļa. Silvestra lielais nopelns ir tas, ka viņš sekmīgi izgājis cauri šim milzīgajam kultūras slānim un nonācis arī pie latviešu literatūras. Kad Rainis tulkoja “Faustu”, tas bija Jaunās strāvas laiks, zinātnes un sabiedriskās domas intensīvas attīstības laiks. Gētes darba atdzejošanai bija ļoti liela nozīme arī paša Raiņa attīstībā. Par lielu notikumu kļuva “Fausta” tulkojuma simtgades atzīmēšana, kas atkal notika īstajā laikā. Tikko aiz muguras bija Atmoda, kas mudināja domāt par dzīves lielajiem jautājumiem, atcerēties Raiņa domu. Tā parāda Fausta dialektiku cauri laikiem, atgādina par heliocentriskā pasaules uzskata sabrukumu, kas nāca ar atziņu, ka mēs neesam maza lodīte, kas riņķo ap Sauli, bet daļa no kosmosa. Esam lielā Visuma daļa un savas pasaules centrs. Fausta tēma rāda cilvēku, kas tiecas uz jauniem atklājumiem, kas iet uz jaunu pasaules izpratni, uz jaunu cilvēka personības izpratni. Un tā bijusi un ir nozīmīga visos laikmetos.”

Uz grāmatas kristībām tika gaidīts arī Lietuvas Republikas vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns, taču ar lielo puķu pušķi atnāca viņa sūtņi. Autors tomēr nebija noskumis: “Vēstnieka kungs nevarēja atnākt, jo viņš tieši pašlaik pasniedz latviešiem augstus Lietuvas apbalvojumus. Bet man ir kāda priecīga ziņa! Vēstniecība ir gatava lūgt Lietuvas valdības atbalstu Fausta monogrāfijas tulkošanai un izdošanai Latvijā.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore