Mēs esam atbalstījuši ANO rezolūciju

Ministru prezidents Einars Repše Latvijas Radio 20. martā

Intervija Latvijas Radio 20. marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Šorīt agri no rīta sākās ASV vadītais uzbrukums Irākā. Vakar dažas stundas pirms šī uzbrukuma Saeima ārkārtas plenārsēdē pieņēma lēmumu “Par Latvijas atbalstu ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr.1441 izpildei”, kas definē Latvijas nostāju Irākas krīzes risināšanā. Jūsuprāt, kas būtu mainījies, ja Saeima apstiprinātu valdības pieņemto projektu?

Einars Repše: — Faktiski nekas. Šie projekti atšķiras tikai redakcionāli, un galīgi nebija būtiski, kāds tieši ir dokumenta formulējums. Piedevām pēc būtības Saeimas pienākums ir noteikt kārtību, kādā Latvijas militārās vienības piedalās jebkurā operācijā ārzemēs, un dot šo atļauju. Līdz ar to tas ir loģiski, ja Saeima gribēja precizēt šinī gadījumā savas atļaujas būtību, bet pēc būtības tik tiešām nemainījās nekas, mēs esam varbūt mazlietiņ paslēpušies aiz apaļākām frāzēm vai mazlietiņ nogludinājuši dažus izteicienus, taču pēc būtības svarīgi ir tas, ka mēs esam atbalstījuši ANO rezolūcijas izpildi, mēs esam atbalstījuši diktatora atbruņošanu, un līdz ar to mēs esam nostājušies aktīvā pozīcijā pasaules miera un drošības garantēšanā.

— Jūsuprāt, vai valdības pieņemtais likumprojekts neizslēdza Latvijas plašāku piedalīšanos, ne tikai sniegt humāno palīdzību, bet arī sūtīt sapierus un mediķus?

E.Repše: — Teorētiski — jā, neizslēdza, bet praktiski mēs nebijām domājuši un arī nespētu, pat ja gribētu, piedalīties agrāk vai aktīvāk karadarbībā.

— Bet viens ir tas, ko mēs spējam un cits — kas ir rakstīts konkrēti.

E.Repše: — Tur arī noteikti nebija rakstīts, ka mēs to darīsim, nē, bet valdības piedāvātajā lēmumprojektā bija skaidra un tieša, neslēpjoties aiz dažādiem “apaļiem” formulējumiem, atļauja sūtīt mūsu vienības uz karadarbības zonu. Saeimas mainītā redakcija ir varbūt mazlietiņ mīkstināta un precizēta, bet būtība ir saglabāta nemainīga, un jebkurā gadījumā šo Saeimas lēmumu būtu pildījusi un interpretējusi Latvijas Republikas valdība. Tas bija pilnīgi skaidrs jau no paša sākuma, ka šinī gadījumā mūsu piedalīšanās ir simboliska. Faktiski svarīgākais ir pats fakts, ka mēs esam pieņēmuši vakar Saeimā šo lēmumu, un svarīgs ir arī fakts, ka par šo lēmumu nobalsoja 73 deputāti, nevis 55, kā parasti iekšpolitiskos strīdos. Tātad svarīgs ir šis fakts, nevis tas, vai un kādā apmērā mēs vispār jebkad tur sūtīsim kaut vienu militāro vienību. Jo, protams, Sadamu Huseinu šinī gadījumā uzvarēs arī bez Latvijas piedalīšanās, par to nav ne mazāko šaubu. Mūsu piedalīšanās šinī gadījumā tik tiešām vairāk ir simboliska, lai parādītu, ka neviens — ne mazs, ne liels — nestāv malā un nepaliek vienaldzīgs tad, kad tiek apdraudēts miers un sabiedriskā kārtība citās valstīs. Mēs nevaram būt vienaldzīgi, mēs nedrīkstam domāt, ka militārie konflikti vai šo konfliktu draudi citur zemeslodē mūs neskar. Zemeslode vairs nav tik liela, galu galā raķetes lido no zemeslodes tālākā punkta tikai 20 minūtes, un šobrīd drošība Irākas rajonā var tiešā veidā ietekmēt drošību Latvijā.

Piemēram, ja atkārtojas scenārijs, kas mums ir labi pazīstams kopš 60 gadus senas vēstures, kad viens cits diktators, neviena neapturēts un nekontrolēts, pamazām audzēja savu militāro jaudu un potenciālu un sāka reālu karadarbību Eiropā, proti, Ādolfs Hitlers. Tad šis karš mūs skāra tieši, un tikpat tieši mūs varētu skart Sadama Huseina izraisīts trešais pasaules karš.

— Kad konkrēti un ar kādām prasībām Latvija ir saņēmusi ASV aicinājumu jebkurā formā piedalīties šādās operācijās?

Einars Repše: — Šāds aicinājums ir ticis izteikts pa diplomātiskiem kanāliem pilnīgi nepārprotami, bet tanī pašā laikā bez jebkāda spiediena. Proti, mums tika jautāts— vai mēs būtu gatavi piedalīties un atbalstīt Sadama Huseina atbruņošanu, un mums tika arī skaidri jautāts — kādos apstākļos mēs būtu gatavi, lai šo mūsu piedalīšanos un atbalstu varētu minēt publiski.

— Oficiāls dokuments nav saņemts?

E.Repše: — Starptautiskajā praksē pa diplomātiskajiem kanāliem saņemts vēstnieka lūgums ir oficiāls.

— Par kādu vēstnieku ir runa?

E.Repše: — Šinī gadījumā par ASV un Lielbritāniju.

— Kurš bija iniciators valdībā, lai pieņemtu lēmumprojektu, ko šonakt izskatīja Saeima?

E.Repše: — Iniciators biju es, un bija pilnīgi skaidrs: lai mēs šo jautājumu varētu izvirzīt apspriešanai Saeimā, mums ir vajadzīgs dokuments, ko varētu apspriest. Šinī gadījumā Saeimas lēmuma projekts, kurš galarezultātā ar nelielām redakcionālām korekcijām arī tika pieņemts, bija tas formālais dokuments, ko mēs varējām likt priekšā Saeimai debatēšanai. Un, protams, šī iniciatīva nāca nolūkā bez kavēšanās informēt Saeimu par Latvijas valdības nostāju un lūgt Saeimas atļauju, lai mūsu militārās vienības varētu piedalīties šajās atbruņošanas operācijās un mēs tātad varētu arī apliecināt, ka esam gatavi vajadzības gadījumā šādu palīdzību sniegt. Bez Saeimas atļaujas šādu apgalvojumu sniegt būtu bijis nepareizi un neiespējami, tāpēc šīs debates bija jānotur pie pirmās izdevības neatliekot un nekavējoties. Tas, protams, neliecina nekādā ziņā par steigu, tas liecina tikai par jautājuma neatlikšanu, jo steigas tiešām nav — ne šodien, ne rīt neviena Latvijas militārā vienība nedosies uz turieni, agrākais, kad varbūt kāds dosies, ir pusotrs mēnesis, drīzāk trīs mēneši.

— Vai, atbalstot Irākas militāro atbruņošanu, jūs esat gatavs arī zināmā mērā uzņemties atbildību par to, ka šajā konfliktā pēc ASV uzbrukumiem, ko jūs atbalstāt, ies bojā neskaitāmi mierīgie iedzīvotāji?

E.Repše: — Tiks darīts viss, un par to arī šobrīd starptautiskā sabiedrība ir norūpējusies, tai skaitā Amerikas Savienotās Valstis, un tiks darīts viss, lai samazinātu līdz minimumam iespējamos upurus civiliedzīvotāju vidū.

— Bet upuri būs.

E.Repše: — Upuri var būt, jā, bet atcerēsimies, ka arī šobrīd ir upuri, nemaz nerunājot par tiem teroristiskajiem un pilnīgi slepkavnieciskajiem uzbrukumiem, ko dažādos posmos Sadams Huseins ir uzsācis pats pret saviem iedzīvotājiem. Bet katru mēnesi aptuveni 5000 Irākas iedzīvotāju iet bojā tikai tāpēc, ka viņiem trūkst pārtikas vai medicīniskās aprūpes un zāļu, un to savukārt viņiem trūkst viena iemesla dēļ — nauda, kas tiek saņemta programmas “Nafta pret pārtiku” ietvaros, tiek izmantota Sadama vajadzībām vai ieroču programmām, nevis novirzīta pārtikai un zālēm, tātad šinī brīdī diktatora vainas dēļ un tāpēc, ka Irākas tauta ir spiesta arvien paciest Sadama Huseina tirāniju, tur katru mēnesi iet bojā vismaz 5000 cilvēku, un, līdz ar to nerīkojoties šinī gadījumā, mēs arī atbalstām nāvi un slepkavošanu. Šinī gadījumā nerīkošanās būtu tikpat nepareiza kā savā laikā diemžēl ANO miera uzturēšanas spēku nerīkošanās pie Srebreņicas, kad miera uzturēšanas spēkiem vienkārši nebija pietiekami precīza mandāta, kas ir birokrātisks trūkums un procedūras trūkums, un tie bija spiesti noskatīties civiliedzīvotāju metodiskā slepkavošanā Srebreņicā, kas pirms tam tika pasludināta par ANO aizsargātu miera ostu.

— Bet vai tagad arī ANO nepilda savus pienākumus pilnībā?

E.Repše: — Tas ir ļoti smalks jautājums — par ANO lomu šobrīd pasaules kontekstā, tur ir savas problēmas, jo ANO sastāvā ir ne tikai valstis, kuras mēs varētu saukt par demokrātiskām un miermīlīgām. Varbūt zināmas vēstures analoģijas mēs varam vilkt ar kādreizējo Nāciju līgu — nepietiekami enerģiska rīcība un juridiskas formalitātes, kas, piemēram, Srebreņicas gadījumā ļāva pašai ANO pasludināt šo pilsētu par miera ostu, par patvēruma ostu, uz kuru var doties cilvēki, kurus citā teritorijā apdraudēja genocīds un masu slepkavības, bet paši ANO kareivji bija spiesti mierīgi noskatīties, kā tiek šie iedzīvotāji slepkavoti, un neiejaukties, jo viņiem tai brīdī nebija mandāta aktīvi iejaukties, izņemot ja viņiem pašiem uzbruktu. Un, ja mēs pārrunājam Vācijas problēmas, Ādolfa Hitlera nākšanu pie varas, — arī toreiz starptautiskā sabiedrība nerīkojās pat tad, kad Ādolfs Hitlers sāka maršēt pa Eiropas kaimiņvalstīm. Tā ka šādas vēstures mācības pietiekami tieši runā par to, ka nerīkošanās nav ne miera, ne drošības garants, nerīkošanās nenozīmē, ka neies bojā civiliedzīvotāji, nevainīgi cilvēki, tieši otrādi — reizēm nerīkošanās var novest pie daudz, daudz lielākiem upuriem, šinī gadījumā, iespējams, pie trešā pasaules kara.

— Bet Apvienoto Nāciju Organizācijai šobrīd vairs nav nekādas teikšanas, teikšana ir koalīcijai, ko ir izveidojušas Amerikas Savienotās Valstis un tās 45 valstis, kas atbalsta.

E.Repše: — Tas būtu pārspīlēts apgalvojums, ka Apvienoto Nāciju Organizācijai nav nekādas teikšanas, Apvienoto Nāciju Organizācija jau patlaban rīkojas, liekot pie sirds Amerikai, ka tās uzdevums šobrīd ir darīt visu iespējamo, lai mazinātu civiliedzīvotāju upurus un iespējamās problēmas karadarbības rajonā. Un arī es domāju, ka ANO nākotne šinī brīdī nebūt nav apdraudēta vai bezcerīga, bet iespējams, ka ir jāpārdomā kādas reformas kolektīvās drošības ietvaros pasaulē. Man ļoti patika, ko es šodien lasīju avīzēs, ja nemaldos, bijušais konservatīvo partijas vadītājs Heiss Britānijā ir teicis, ka Amerika šobrīd uzņemas atbildību tāpēc, ka neviens cits to neuzņemas, un tāpēc, ka pastāv šī neiejaukšanās un neuzdrīkstēšanās situācija, tādā gadījumā kādam ir jāuzņemas varbūt lielāka atbildība, nekā tas sākotnēji to bija gribējis. Un ticiet man, demokrātiska valsts, tāda kā Amerika un tāda kā Lielbritānija, nedodas viegli karā. Un, ja demokrātiskas valstis izlemj iesaistīties, tad tam ir nopietns iemesls. Šinī gadījumā simptomātiski ir arī tas, ka 45 valstis pasaulē ir tā vai citādi atbalstījušas pašreizējo rīcību.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā