Par lojāla pilsoņa audzināšanu

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis:

Tas, ka krievu presē ir publikācijas, kas rāda satraukumu, ir labi - tur jūt: kaut kas sāk notikt. Jo līdz šim visas nostādnes bija ļoti pareizas, ļoti korekti viss bija it kā izplānots, bet reformas oponentiem nebija briesmu sajūtas. Visu laiku sprieda politiskā līmenī - gatavi, negatavi, būs, nebūs - tā var runāt līdz nāvei. Kad mēs ķērāmies pie reāliem darbiem un sākām runāt par konkrētām lietām, jautājot, kā ir konkrētā skolā - vai ir nodrošināts tas un tas un ko jums vēl vajag, ko mēs varam palīdzēt, ko jūs paši varat darīt - tas viņiem ķeblīti sit no kājapakšas ārā. Tūliņ sākas jaunas aktivitātes.

Jūs esat izglītības politikas galvgalī. Vai tā pretdarbība jums arī nav politika, un jautājums - kam tā kalpo?

Protams, tā ir politika. Tā kā mums joprojām daļa partiju savu elektorātu veido pēc nacionālā principa, piemēram PCTVL un Tautas saskaņas partija, mēs nemaz nevaram pateikt, kas viņi īsti ir. Jo tur ir visdažādāko ekonomisko interešu pārstāvji, kurus apvieno tikai šis etniskais dalījums. Un, protams, pretdarbība izglītības reformai ir politisks jautājums.

Kādiem politiskiem mērķiem, jūsuprāt, šī pretdarbība kalpo?

Ļoti skaista saruna man bija ar vienu māmiņu, kurai es teicu: “Šeit ir Latvija, un tā ir neatkarīga valsts” Viņa atbildēja - “poka”, tātad pagaidām.

Mums nebija vairs ko runāt. Es teicu: jā, tad man ir pilnīgi skaidra jūsu pozīcija, un mēs paliksim katrs pie savām domām. Jums ir “poka”, bet man ir uz mūžīgiem laikiem.

Lieta ir politiska, nevis pedagoģiska. Stāsta, cik bērniem būs slikti un ka viņi vispār neko nesapratīs... Nu, ja viņi līdz desmitajai klasei ir uzauguši, gandrīz neko latviski nesaprotot, tad, jā, būs grūti.

Bērnus vispār aizmirst! Jau kopš 1999. gada bērni mācās divus vai trīs priekšmetus latviski, un viņiem ir jābūt gataviem. Protams, ja skola visu laiku ir rādījusi fasādi, to, ko inspektoram vajag, un patiesībā ir, vienkārši sakot, šmaukušies, tad šajā skolā ir neatbilstība starp ārējo tēlu un realitāti. Bet tad, piedodiet, tā ir direktora atbildība. Jebkurš var aiziet uz darbu, snaust un izlikties, ka strādā. Ja direktors slēpti ir reformas pretinieks, jā, cilvēks jebkuru lietu var sabotēt.

Galvenais pārmetums: ka Šadurskis stāstot tikai to patīkamo, aina esot vēl sliktāka, un tiek piesaukti augstu ārzemju ekspertu padomi. Bet vai mums Satversme saka, ka arī kādā citā valodā, atskaitot valsts valodu, jādod izglītība?

Jau esam nonākuši pie tā, ka mums vairs nav ne krievu vai latviešu izglītības, bet ir vienota izglītības programma, kur ir kopējais kodols, un pārējā daļa tiek realizēta vai nu valsts valodā vai mazākumtautību valodā. Process notiek ļoti normāli. Mēs no reformas negrasāmies atkāpties ne par sprīdi un savu mērķi sasniegsim - 2007. gadā izglītības reforma būs pabeigta. Visās mazākumtautību izglītības programmās audzēkņi valsts eksāmenus nokārtos valsts valodā, un būsim panākuši izlīdzināšanu tālākajam izglītības un darba tirgum.

Pirmās Latvijas Republikas laikā bija franču licejs, vācu skolas, arī krievu. Arī tagad ir angļu, franču, vācu, japāņu valodas skolas. Tāpēc varētu būt dažas augsta līmeņa krievu skolas, un pārējās mierīgi pārietu uz apmācību valsts valodā.

Protams, ka skola balstās kādā nacionālajā kultūrā. Tā var būt gan latviešu, gan krievu, gan ebreju skola. Bet izglītības mērķis ir izveidot valstij lojālu, latviešu sabiedrībā integrētu, zinošu, morāles vērtības cienošu pilsoni. Pilnīgi vienalga, kādā kultūras bāzē skola sakņojas. Tās skolas, kas pašreiz māca mazākumtautību bērnus, paliks ar šīm krievu kultūras saknēm, un ļoti labi. Bet izglītības programma būs viena un tā pati, ar tām izmaiņām, kas ir mazākumtautību izglītībai - dažiem priekšmetiem krievu valodā. Katra valoda, protams, ir bagātība. Bet skolas sagatavotais jaunietis būs lojāls Latvijas pilsonis.

Vai ar skolas reformas tempu un gaitu esat apmierināts?

Pašreiz ir jūtams paātrinājums. Ja mēs salīdzinātu ar braukšanu mašīnā, teiktu - jūtams, ka mēs iespiežamies atzveltnē.

Latviešu sabiedrība allaž ir bijusi iecietīga un toleranta, un konflikta situāciju nav arī tagad. Ja pretlatviskie politikāņi tās neizdomātu un speciāli neuzkurinātu, nebūtu uztraukumu ne par reformu, ne par ko citu.

Viens labs piemērs - opozīcija nogulēja 1999. gadā augstskolas reformu. Augstskolas bez kādiem konfliktiem pārgāja uz latviešu valodu. Bija grūtības, augstskolu pasniedzēji tās sākumā juta, bet atrisinājām. Kāpēc nu ir visniknākā pretdarbība? Nu visi spēki ir savilkti, jo šis ir pēdējais posms.

Ir vairākas lietas, ko man gribas sakārtot. Pirmkārt - godīgi novest reformu līdz galam. Otrkārt, panākt, lai ministrija nav tikai izglītības, bet patiešām ir izglītības un zinātnes ministrija. Augstskolās ir daudz kas jāsakārto: reāli ir jāsāk pasūtīt mums vajadzīgo speciālistu gatavošanu un zinātniskos pētījumus un jāsāk maksāt labākas algas augstskolu mācību spēkiem.

Jāmaina izglītības saturs pamatskolā. Lai pietiktu laika ne tikai grūst bērnu galvā iekšā faktus, bet panākt zināšanas un prasmes.

“LAUKU AVĪZE”; pēc D. Kokarevičas, V. Krustiņa, J. Lorenca un V. Serdāna intervijas “Ministrs ies līdz galam”