Par atomieroču angāriem Latvijā

Latvija it kā nebūtu liela valsts, taču arī tā savās zemes dzīlēs glabā daudz neizpētītu noslēpumu. Sevišķi labi par to var pārliecināties, ja ielien pamestā pazemes bunkurā, kurā kādreiz augu diennakti dežurēja padomju raķešnieki.

Varētu likties, kam gan tagad par to kādam kāda interese, taču nē, ir neliela ļoti interesantu cilvēku kategorija, kuriem dod tik iespēju parakņāties katakombās. Tie ir digeri (no angļu vārda digger - racējs, kalnracis, šahtinieks - “LV”), pazemes bērni.

Pagājušosestdien astoņu cilvēku liela digeru grupa pieredzējušā “racēja” Konstantīna Buglova vadībā nolēma doties uz kādu interesantu objektu. Pietiek tikai uzmest acis militārajai kartei, un jūs tajā ieraudzīsit sarkanas zvaigznītes, ar kurām atzīmētas tās vietas, kur agrāk atradās padomju armijas daļas. Pēc dažiem datiem, Latvijas teritorijā bāzējās ne vien taktiskās, bet arī ar kodolgalviņām apgādātas raķetes. Kā gan Rīgas digeri būtu varējuši atteikties no iespējas apmeklēt vienu intriģējošu objektu Zeltenes pagasta (kļūdains nosaukums, acīmredzot te domāts Alūksnes rajona Zeltiņu pagasts - “LV”) Grēveles ciemā.

Pa ceļam meklēšanas grupas vadītājs pastāstīja, ka uz smiltīm celtajā Rīgā piedzīvojumu meklētājiem ir maz iespēju izvērsties. Tomēr arī te var atrast pielietojumu savām spējām: gan nolaisties kanalizācijas avārijas šahtā, gan palīdzēt glābējiem un celtniekiem. Ar šo vīru līdzdalību tiek pētītas visas Rīgas senās celtnes.

“Kopā ar puišiem esam izpētījuši apmēram divdesmit dažādu bijušo militāro objektu,” viņš stāsta. “Sevišķi prātā palicis bunkurs Kadagā (Ādažu pag. - “LV”), kur mūs pārsteidza varenas metāla durvis. Speciālisti apgalvo, ka tās spējot izturēt pat kodoltriecienu. Bet pavisam nesen bijām Muceniekos (Ropažu pag. - “LV”), kur mitinājās pretgaisa aizsardzības spēki. Uz šejieni nāca informācija no visiem Latvijas radariem. Tas deva iespēju zibenīgi būt gataviem uzbrukuma atvairīšanai. Rūpīgi apsekojām arī tā saucamās “glāzes” Elejā, tajās bija stāvējušas taktiskās raķetes. Žēl tikai, ka vairums šahtu ir applūdinātas.”

Vienīgajā padomju armijas kodolobjektā Latvijā Rīgas digeri nevīlās savās cerībās. Sniegotajā mežā zem zemes slēpās milzīgi angāri, nocietinājumi, noliktavas. Automašīna ar satrauktajiem digeriem piestāja pie angāra. Jaunais Andrejs pirmais uzrāpjas uz kaut kādas ēkas jumta un aicina arī pārējos augšā - no šejienes bijušā kara pilsētiņa redzama kā uz delnas. Jā, tās patiešām ir milzīga militāra objekta drupas. Spriežot pēc visa - ļoti nopietna, tāda, kas spējis atvairīt raķešu triecienu. Diemžēl, nekādu īpašu trofeju vairs nav palicis - visas sen jau izvazātas. Puiši spriež, ka angāros atradušās virszemes raķešu iekārtas.

Pēkšņi atskan Konstantīna sauciens: “Skatieties, Iļjiča galva!” Visi atskatās. Aina gandrīz sirreāla. Mežs kā jau ziemā, jūtams pavasara tuvums, zarā jautri čirkstina zīlīte. Bet kad pavērs acis sānis - gribot negribot jāpārmet krusts. Starp priedulājiem un krūmājiem piecu metru augstumā paceļas no sarkana granīta darināta Ļeņina galva (tā pati “Galva”, kas Alūksnes centrā divus gadu desmitus amizēja malēniešus - “LV”). Zinātkārie digeri cenšas noskaidrot, kurp tad raugās pasaules kapitālisma ienaidnieka skatiens. Izrādās, ka Ļeņins lūkojas uz stabu, ko rotā sarkana zvaigzne. Pie staba karājas aplupušas un sarūsējušas metāla plāksnes. Mums izdodas saburtot uzrakstu “6. baterija palaida raķeti 1962. gada 29. septembrī”. Tā jau ir vēsture. Diemžēl, neko “kodolīgāku” digeri neatrada. Viņuprāt angāros kaujas gatavībā bijušas iekārtas ar kodolraķetēm. Te varējis izvietoties arī zemas darbības raķešu komplekss.

Atceļā apskatām kādu bunkuru pie Inčukalna. Taču tajā iekļūt neizdodas - viss applūdināts ar mašīneļļas un ūdens sajaukumu.

Pietiks, diezgan esam izložņājušies. Laiks no tālās pagātnes miglas iznākt svaigā gaisā. Mūsdienās.

“MK-Latvija”; pēc K. Parfjonovas speciālreportāžas “Latvijas kodolvairogs pārvērsts gruvešos”

Pēc “LV” redakcijas apkopotā