Par Austrumeiropas izvēlēm

Parīzes Nacionālā pētījumu centra profesors Aleksandrs Smoļars:

Kādēļ Francijas prezidents Žaks Širaks uzskata, ka mums “vajadzētu paklusēt”? No kurienes šis augstprātīgais tonis pret ES kandidātvalstīm? Ko viņš ar saviem izteikumiem vēlējās panākt un ko panāca patiesībā?

Nodalīsim izteikumu formu no satura. Širaka izteikumu forma nav pieņemama. Es nedomāju, ka viņš varētu atļauties tādu augstprātības, lai neteiktu - nicinājuma - izpausmi attiecībā pret kādu Āfrikas valsti. Eiropa un Francija ir ļoti jūtīgas pret visu, kas varētu atgādināt koloniālisma laikus. Ir paradoksāli, ka no psiholoģiskā viedokļa Širaks atļāvās tādu izlēcienu pret mūsu Eiropu tādēļ, ka viņš neizjuta tos ierobežojumus, kurus rada netīra sirdsapziņa.

Širaka izlēcienam ir savas labās un savas sliktās puses. Labā ir tā, ka tas, cerams, liks francūžiem pārskatīt Eiropas vēsturi un ģeogrāfiju. Polija un citas mūsu reģiona valstis var kļūdīties, taču tās ir suverēnas valstis, kuras pašas pieņem ne vienmēr vieglus lēmumus. Sliktā puse skar tieši mūs pašus - skandāla un pāridarījuma izjūta it kā atbrīvo mūs no nepieciešamības apsvērt iestāšanās ES sekas un pašreizējo sarežģīto starptautisko konjunktūru, kurā mums ir jāpieņem savus lēmumus. Man rodas sajūta, ka tas veicinās mūsu politikas infantilizāciju.

Taču bez sašutuma par izteikumu formu neviens nav ieinteresējies par Širaka vārdu dziļāko jēgu. Tajos taču var izlasīt liecību par ilūziju zudumu par politiskās un aizsardzības Eiropas izveidošanu kopā ar mūsu Eiropas daļas valstīm. Nedomāju, ka ES paplašināšanās tiks torpedēta, piemēram, ar paziņojumu, ka jautājuma svarīgums prasa referenduma sarīkošanu. Ņemot vērā pašreizējo noskaņojumu Francijas sabiedrībā, referenduma rezultāts būtu viegli paredzams. Domāju, ka ir jādomā par tālejošākām sekām, kas ir saistītas ar iespējamo jaunās Eiropas Savienības koncepcijas strauju izkristalizēšanos Parīzē un Berlīnē pēdējo mēnešu konfliktu ietekmē.

Ko mums vajadzētu darīt?

Mums, protams, ir jāatbalsta Amerika, ņemot vērā tās varenību un tās saprotami pamatotās bailes, kuras izraisīja 11.septembra notikumi. Mums šis karš ir jāatbalsta kā mazākais no iespējamiem ļaunumiem. Tas ir jāatbalsta, lai pretotos tās starptautiskās sistēmas sabrukumam, kuras nepārliecinošais un tomēr vienīgais simbols ir ANO; lai aizstāvētu NATO, kas šodien ir tāda, kāda tā ir, bet drīzumā atkal varētu nospēlēt pozitīvu lomu Eiropā vai kaut kur citur; lai saglabātu nepieciešamās saites starp Eiropu un ASV.

Karu mēs nevaram novērst. Pacifistiski noskaņotā Vācija un par savas vietas saglabāšanu globālajā politikā karojošā Francija izcīna arjergarda cīņas. Ir jācer, ka militārās operācijas noritēs ātri un efektīvi, ka Tuvajos Austrumos nesāksies destabilizācija un šī kara vispārējās izmaksas pasaulei nebūs pārāk augstas. Mums ir jāatbalsta demokrātiskā un mums tuvā Amerika arī tādēļ, ka ir svarīgi, lai tās varenība nebalstītos vienīgi uz spēku, bet pēc iespējas vairāk uz starptautiskajām tiesībām. Citas izvēles mums nav.

Pēc “Gazeta Wyborcza”